Pauls Gailītis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pauls Gailītis
Pauls Gailītis.jpg
Latvijas Izglītības ministrs
Amatā
1923. gada 27. janvāris — 1923. gada 19. jūlijs
Premjerministrs Jānis Pauļuks,
Zigfrīds Anna Meierovics
Priekštecis Aleksandrs Dauge
Pēctecis Staņislavs Jaudzems

Dzimšanas dati 1869. gada 29. maijā
Dzērbenes pagasts, Vidzemes guberņa, tagad Karogs: Latvija Latvija
Miršanas dati 1943. gada 15. jūlijā (74 gadu vecumā)
Vjatlags, Kirovas apgabals, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Politiskā partija Latviešu zemnieku savienība
Profesija luterāņu mācītājs
Augstskola Tērbatas universitāte

Pauls Oto Gailītis (1869—1943) bija latviešu sabiedriskais darbinieks, luterāņu mācītājs un skolotājs. Latvijas Republikas izglītības ministrs (1923). Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta vadītājs. 1941. gadā deportēts uz PSRS, kur miris.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Orderis Paula Gailīša apcietināšanai 1941. gada 13. jūnijā.

Dzimis 1869. gada 29. maijā Dzērbenes pagasta zemnieka Toma Gailīša un viņa sievas Paulīnes ģimenē. Mācījās Bērzaines ģimnāzijā pie Cēsīm. Studēja Tērbatas universitātes teoloģijas fakultātē (1889-1894). Studiju laikā uzņemts par latviešu studentu korporācijas Lettonia biedru. 1896. gada 26. jūlijā viņu ordinēja par luterāņu mācītāju. Viņš bija Cēsu apriņķa vikārs (1896-1899), Rīgas Aleksandra ģimnāzijas skolotājs (1899-1902), Vecpiebalgas draudzes mācītājs (1902-1912).

Pirmā pasaules kara laikā Gailītis dienēja par luterāņu mācītāju Kaukāza kara apgabalā (1913-1918). Krievijas pilsoņu kara gados bija Jeiskas draudzes mācītājs Taganrogā (1918-1920), līdztekus bija pilnvarotais Latvijas priekšstāvis Ziemeļkaukāzā (1919-1921).

Pēc atgriešanās Latvijā bija Kokneses-Krapes draudzes vikārs (1921-1925) un Seces-Sēlpils draudzes vikārs (1922-1925), līdztekus Latvijas Ārlietu ministrijas administratīvi juridiskā departamenta direktors (1921-1922). 1922. gadā viņu ievēlēja 1. Saeimā no Latviešu zemnieku savienības, īslaicīgi bija Latvijas Republikas izglītības ministrs (1923. 26.01.-19.07.).

Pildīja Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas direktora pienākumus (1923-1935), līdztekus būdams Lielvārdes draudzes mācītājs (1925-1935) un Rīgas 5. aizsargu pulka mācītājs (no 1929), Pieminekļu pārvaldes direktors (1929-1931). Bija Latvijas Sarkanā Krusta valdes loceklis un Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta priekšnieks (1923-1940). "Latvijas Jaunatne" redaktors (1937-1940).[1]

Pēc Latvijas okupācijas 1941. gada 14. jūnijā P. Gailīti kopā ar sievu Olgu un dēlu Gundaru apcietināja viņa lauku mājā Lielvārdes pagasta "Vēveros" un deportēja uz Vjatkas labošanas darbu nometni (Vjatlagu) PSRS. PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķā apspriede 1942. gada 25. novembrī P.Gailītim piesprieda 10 gadus ieslodzījumā labošanas darbu nometnē. Pauls Gailītis miris Kirovas apgabala VDTK pārvaldes iekšējā cietuma 87. kamerā 1943. gada 15. jūlijā.[2]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Triju zvaigžņu ordenis, III šķira (1929),
  • Aizsargu organizācijas Nopelnu Krusts (1933),
  • Latvijas Sarkanā Krusta goda zīme,
  • Igaunijas Sarkanā Krusta I šķiras goda zīme.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Aleksandrs Dauge
Latvijas Izglītības ministrs
1923. gada 27. janvāris — 1923. gada 19. jūlijs
Pēctecis:
Staņislavs Jaudzems