Amerika

Šis raksts ir par Ameriku kā pasaules daļu. Par citām jēdziena Amerika nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Pasaules karte, zaļā krāsā — Amerika

Amerika ir pasaules daļa, kas apvieno divus kontinentus — Dienvidameriku un Ziemeļameriku — kopā ar tām tuvumā esošajām salām.

Ģeogrāfiskā informācija

Amerika aizņem 8,3% no Zemes virsmas un 28,4% no Zemes sauszemes virsmas. Šeit dzīvo aptuveni 14% pasaules iedzīvotāju. Amerikas ģeogrāfiskais centrs atrodas Hondurasā, Sigvatepekē.

Ziemeļu-dienvidu virzienā Amerika stiepjas 15 000 kilometrus. Kopējā platība — ap 42 000 000 km² — tā ir nedaudz mazāka, kā Āzija. Amerikā dzīvo ap 800 miljoni iedzīvotāju.

Amerikas nosaukums

Termins "Amerika" tā pašreizējā nozīmē lietots 1507. gadā uz kāda globusa un kartes, ko izdevis vācu kartogrāfs Mārtins Valdzēmillers tagadējā Elzasā. Pavadošajā grāmatā Cosmographiae Introductio tiek paskaidrots, ka vārds iegūts no pētnieka Amerigo Vespuči vārda latinizētās vārda formas Americus Vespucius. Vārds tika pārveidots sieviešu dzimtē, jo arī pirms tam zināmajām pasaules daļām vārdi bija sieviešu dzimtē.

Valzēmillera izdotā pasaules karte, kur pirmoreiz lietots termins "Amerika", 1507. gads

Nereti uzskata, ka Amerigo Vespuči vārda izmantošana Amerikas nodēvēšanā ir tikai nostāsts. Bazils Kotle savā darbā Dictionary of Surnames (1967) norāda, ka jaunas zemes vai kontinenti nekad netiek nodēvēti personu vārdos bet gan tikai uzvārdos, izņemot gadījumus, kad tiek lietoti karaļu vārdi.

Pastāv alternatīvs uzskats, ka Amerikas vārdu devis Amerrique novads Nikaragvā, kuru apmeklēja gan Kolumbs, gan Vespuči, un kur ieguva zeltu.

Cita teorija (Alfrēds Hads, 1908) pieņem, ka Amerika nosaukta Bristoles tirgotāja Ričarda Amerikes vārdā. Amerike esot finansējis Džona Kabota ceļojumu uz Ņūfaundlendu 1497. gadā. Bristoles zvejnieki visdrīzāk apmeklēja Amerikas krastus jau gadsimtu pirms Kolumba un viņu ziņas papildina Valdzēmillera kartes. Teorija norāda, ka Amerikes vārds parādījies tagad zudušās angļu kartēs un kalpojis par pamatu Valdzēmillera piedāvātajai toponīmikai.

Pastāv arī teorija, ka Amerikas vārds cēlies no arābu valodas.^{[nepieciešama atsauce]} 11. gadsimtā Spānija atradās musulmaņu varā. Šeit darbojās labi zināmi karavadoņi Vadha El-Ameri (1009—1013) un Zohairs Al-Ameri (1018—1041) — jūrasbraucēji no Adrijas jūras salām. 11. gadsimtā viņi organizēja arābu jūras ekspedīcijas pāri Atlantijas okeānam uz aizjūras "Rietumzemēm" (arābiski Ard-Maykola). Šīs ekspedīcijas aprakstījis arābu viduslaiku vēsturnieks Al-Idrisi (1099—1166).

Lielais Kanjons (ASV) saulrieta laikā

Termina pielietojums

Bieži, daudzās pasaules valodās termins "Amerika" (jo sevišķi vienskaitlī) apzīmē Amerikas Savienotās Valstis. Arī latviešu valodā vārds "Amerika" nereti attiecas uz ASV. Termins "amerikāņi" tiek attiecināts gan uz visiem Amerikas iedzīvotājiem, gan arī tikai uz ASV iedzīvotājiem.

Ģeogrāfiskais iedalījums

Tradicionāli Ameriku iedala divos kontinentos:

• Dienvidamerika
• Ziemeļamerika

Teritoriju, kas savieno abus kontinentus, sauc par Centrālameriku. Šāds iedalījums trijās daļās atbilst arī ģeoloģiskajam iedalījumam, jo katra no šīm trim daļām atrodas uz savas tektoniskās plātnes.

Bieži izdala arī Latīņameriku — Amerikas daļu, kurā runā no latīņu valodas veidotajās valodās — portugāļu valodā un spāņu valodā.

Amerikas iedzīvotāji

Amerikas iedzīvotājus var iedalīt trīs lielās grupās:

• Amerikas pirmiedzīvotāji — indiāņi, eskimosi, aleuti.
• Agrāk ieceļojušie eiropieši — spāņi, portugāļi, angļi, franči, itāļi, holandieši un citi.
• Nesenie ieceļotāji no Austrumeiropas, Tuvajiem Austrumiem, Āzijas.

Lielāka iedzīvotāju daļa dzīvo Latīņamerikā.

Amerikas apgūšana

Laika posmā starp periodu, kad Beringa šaurumu no Āzijas uz Ameriku bija šķērsojuši pirmie cilvēki, bet no Eiropas to bija apmeklējuši vikingi, līdz pat Kolumba ceļojumam, Amerika tā arī palika neskarta.

Pirms eiropiešu ierašanās Ziemeļamerikas austrumu daļā 'indiāņi', kā šīs zemes pirmiedzīvotājus vēlāk nosauca eiropieši, jau bija pārsvarā pārgājuši uz zemkopību. Tālāk uz austrumiem kontinenta iekšienē dominēja vienkāršas Akmens laikmeta kopienas, kuras nodarbojās ar augu vākšanu, medībām un zvejniecību.

Indiāņu priekšteči eiropiešu ienākšanas laikā esot brīnījušies un teikuši, ka eiropieši "pielūdz dzelteno metālu" ar to domādami zeltu. Eiropieši ar savu ierašanos izpostīja šīs zemes kārtību. ASV un Kanādā vēl ir indiāņi. Ilgu laiku viņiem bija grūtības pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem. Indiāņi sāka dzert eiropiešu ievesto alkoholu un, lai nopelnītu naudu tirgojās ar suvenīriem.

Ziemeļamerikas indiāņu vienīgais mājdzīvnieks bija suns. Eiropiešiem kolonizējot kontinentu, indiāņi no tiem pārņēma zirgus kā pārvietošanās un transporta līdzekli, metāla darbarīkus un saimniecības priekšmetus, kā arī šaujamieročus.

Atšķirīga bija situācija uz dienvidiem no Riogrande upes — Centrālajā un Dienvidamerikā. Eiropieši šeit ierodoties, atklāja attīstītas civilizācijas. Tām bija līdzīga kukurūzas augkopība, līdzīgi ticējumi dieviem, tās dzīvoja pilsētās ar tempļiem centrā, un tās bija sākušas attīstīt rakstību.

Par izcilāko no šīm civilizācijām uzskatāmi maiji, kuri apdzīvoja Jukatanas pussalu, aptuveni mūsdienu Gvatemalu un Hondurasu. Tikpat kā visa maiju apdzīvotā teritorija atradās tropisko mūžzaļo mežu joslā, kur izdzīvošanas apstākļi bija sarežģīti, ņemot vērā, ka maiji nepazina metāla darbarīkus. Lauksaimniecībā izmantojamo zemi tiem no mežiem bija jāatkaro ar dedzināšanas palīdzību. Taču tika būvētas akmens celtnes, kuras salīdzināmas ar Senās Ēģiptes būvēm. Maiji lietoja arī paši savu kalendāru, kas liecināja par samērā precīziem astronomiskajiem novērojumiem.

Augstākā attīstības pakāpe maiju civilizācijai, eiropiešiem ierodoties, jau bija pagājusi pirms vairākiem gadsimtiem. Kā politisks veidojums tā pārstāja pastāvēt 1460. gadā, kad tika sagrauta tās galvaspilsēta. Tādēļ eiropieši, kā to apzīmē daži vēsturnieki, drīzāk uzskatāmi par šīs civilizācijas kapračiem, nekā bendēm.

Par vēl attīstītāku pamatoti var uzskatīt acteku civilizāciju. Tie Meksikas ielejā ieradušies ap 1350. gadu un apmetušies pie Tekskoko (Texcoco) ezera, nodibinot savu vēlāko galvaspilsētu Tenočtitlanu. Mazāk nekā divu gadsimtu laikā acteki ieguvuši kontroli pār lielāko centrālās Meksikas daļu, bet Tenočtitlana pilsētbūvniecības ziņā, pēc dažām liecībām, varētu būt pārspējusi Romu vai Konstantinopoli.