Augusts Apsītis-Apse

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Augusts Apsītis-Apse
Augusts Apsītis-Apse
Personīgā informācija
Dzimis 1895. gada 3. oktobrī
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Vidzemes guberņa, Valmieras apriņķis, Rozēnu pagasts
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1947. gada 3. janvārī (51 gads)
Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic.svg Krievijas PFSR, Vorkuta (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Marija Olga Budēle
Bērni Daumants (1924-1995)
Gunārs (1926-1963)
Imants Augusts (1929-1993)
Tālivaldis (1936-1996)
Balva Skaidrīte (1928-2015)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Standartenführer (pulkvedis)
SS-Standartenführer Collar Rank.svg
Valsts Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija
Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Komandēja 3. Jelgavas kājnieku pulks
34. ieroču SS grenadieru pulks
3. SS-brīvprātīgo un apmācības pulks
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Latvijas brīvības cīņas
Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Lāčplēša kara ordenis (III šķira)
Triju zvaigžņu ordenis (III šķira)
Viestura ordenis (II šķira)
Aizsargu Nopelnu krusts
Lietuvas 10 gadu neatkarības medaļa

Augusts Apsītis-Apse (1895-1947) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks[1].

Bērnība un jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augusts Apsītis-Apse dzimis Rozēnu pagasta "Ķīlās" lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Valmieras pilsētas skolu, pēc tam kā eksterns izturējis eksāmenu reālskolas kursa apmērā un ieguvis ģimnāzijas diplomu. 1915. gadā Apsītis-Apse piesakās dienestam Krievijas impērijas armijā, vispirms tiek ieskaitīts 2. armijas korpusa 43. kājnieku divīzijas 172. Ļidas rezerves pulkā, bet pēc tam viņu nosūta uz Oranienburgas praporščiku skolu. Mācības Apsītis-Apse beidz 1916. gada maijā paporščika pakāpē un tiek nosūtīts uz 4. armijas korpusa 40. kājnieku divīzijas 157. Imeretijas rezerves pulku Kamišlovā, vēlāk nonāk Rēveles cietokšņa 1. pulkā, pēc tam 6. armijas korpusa 4. kājnieku divīzijas 16. Lādogas pulkā Galīcijas frontē. 1917. gada oktobrī Apsīti-Apsi paaugstina par leitnantu un pēc paša vēlēšanās pārceļ uz 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulku.[2]

Latvijas Brīvības cīņās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1918. gada 10. decembrī Apsītis-Apse kā virsleitnanta pakāpē viens no pirmajiem stājas jaunizveidotās Latvijas Republikas bruņoto spēku rindās Kalpaka bataljona 1. Virsnieku rezerves rotā, tās rindās piedalās kaujās 1919. gada janvārī pie Skrundas. Vēlāk 1919. gada februārī Apsītis-Apse saformē pats savu brīvprātīgo Tāšu-Padures brīvprātīgo rotu, to komandē līdz 1919. aprīlim, kad tā tiek ieskaitīta Latvijas Neatkarības bataljonā kā 3. rota, Apsītim-Apsem saglabājot rotnieka amatu. Apsītis-Apse ar savu rotu piedalās Slokas aizstāvēšanā un Rīgas atbrīvošanā 1919. gada maijā, kā arī lielinieku vajāšanā Vidzemē. 1919. gada 27. maijā Apsītis-Apse ar trīs citiem virsniekiem pie Remberģu muižas pāriet fronti un sagūsta ienaidnieka bataljona komandieri, par ko vēlāk tiek apbalvots ar III šķiras Lāčplēša kara ordeni

1919. gada 19. augustā bataljonu ieskaita 1. Liepājas kājnieku pulkā kā 1. bataljonu, Apsīti-Apsi ieceļ par bataljona komandieri, tā sastāvā piedalās kaujās Latgales frontē, piedalās Jaunjelgavas aizstāvēšanā pret bermontiešiem. 1919. gada 20. novembrī tiek pārcelts uz 3. Jelgavas kājnieku pulku kā bataljona komandieris, ar to 1920. gada janvārī piedalās Daugavpils atbrīvošanas operācijā, par ko martā tiek paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.[2]

Starpkaru periodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1922. gadā beidzis virsnieku kursus Apsītis-Apse tiek iecelts par 2. Ventspils kājnieku pulka bataljona komandieri, bet 1925. gadā atkal kļūst par bataljona komandieri 3. Jelgavas kājnieku pulkā, vēlāk ieņem pulka intendanta amatu. 1929. gada janvārī tiek paaugstināts par pulkvedi un iecelts par 1. Liepājas kājnieku pulka komandiera vietnieku. 1929. gada 14. novembrī tiek apbalvots ar III šķira Triju zvaigžņu ordeni[3] 1930. gadā beidz kara akadēmiskos kursus un 1934. gadā tiek iecelts par 3. Jelgavas kājnieku pulka komandieri, šo amatu saglabā līdz Latvijas okupācijai, kad 1940. gada oktobrī pēc 3. Jelgavas pulka iekļaušanas 181. strēlnieku divīzijā tiek atvaļināts no dienesta. 1941. gada deportāciju laikā slēpjas lai izvairītos no represijām[2].

Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu leģiona pulku komandieri pēc zvēresta nodošanas 1943. gada aprīlī, no kreisās 43. pulka komandieris pulkvežleitnants Lobe, 42. pulka komandieris pulkvežleitnants Veiss, 33. pulka komandieris pulkvedis Janums, 32. pulka komandieris pulkvedis Krīpens, 15. (1.). artilērijas pulka komandieris pulkvedis Skaistlauks un 34. pulka komandieris pulkvedis Apsītis.

Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Apsītis-Apse starpvaru periodā organizē nacionālo partizānu grupu Zemgalē, tās izmērs ir ap 400 vīru. Pēc 1943. gada 10. februāra pavēles par vienota Latviešu leģiona izveidi Apsīti-Apsi 1943. gada aprīļa sākumā nozīmē par atbildīgo jaunveidojamās 15. divīzijas 34. ieroču SS grenadieru pulka komandieri un viņš dodas uz Cēsīm uzsākt pulka formēšanu. Zvērestu pulka karavīri dod 1943. gada augustā, septembrī pulku pārceļ uz Ventspili un 12. novembrī pulks saņem pavēli izformēt III bataljonu un pirmajiem diviem bataljoniem sagatavoties ceļam uz fronti un 17. novembrī, par spīti nepilnīgai apgādei, pirmās pulka daļas ierodas Ostrovā. 23. novembrī pulks novietojas Novosokoļņiku pozīcijās un Apsītis-Apse ievada to pirmajās cīņas gaitās, taču jau decembra beigās smagas slimības dēļ spiests pulku pamest, viņa vietā stājas pulkvedis Dzenītis-Zeniņš[1].

1944. gada 10. janvārī Apsītis-Apsi nosūta uz Paplaku kā jaunformējamā 3. apmācības pulka komandieri, to viņš vada apmācībās līdz 1944. gada jūlijā slimības dēļ atkal spiests dienestu atstāt. No jūlija leģiona ģenerālinspektora štāba mobilizācijas daļas priekšnieks, oktobrī atkārtotas slimības dēļ dienestu pamet[2].

Pēckara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas kapitulācijas Apsīti-Apsi 1945. gada 13. maijā Kurzemē apcietina un decembrī notiesā uz 20 gadiem labošanas darbu nometnēs.

Pulkvedis Augusts Apsītis-Apse mirst Vorkutas ieslodzījuma nometnē 1947. gada 3. janvārī[2].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1976, 4.sējums, 62. lpp
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «LKOK nr.3/659 : Apsītis-Apse, Augusts». Skatīts: 2013. gada 1. novembris.
  3. Valdības Vēstnesis, 1929. g. 14. nov. (Nr. 261) 1. lpp