Daugavas un Gaujas lejteces zemju pakļaušana (1193—1215)
| Daugavas un Gaujas lejteces zemju pakļaušana | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Livonijas krusta kariem | |||||||||
 | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
|
Ikšķiles, Salaspils, Rīgas, Turaidas un Satezeles līvu zemes; Jersikas un Polockas valstis; Lietuvas kunigaitija |
Livonijas bīskapa vasaļi un krustneši, Zobenbrāļu ordenis; Zemgales zemes | ||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
|
Līvu vecākie Ako†; Aso; Anno; Dabrelis; Kaupo (kara sākumā); Rūsiņš†; Vladimirs Vseslavičs; Visvaldis Daugerūts†; Svelgats†; Steksis† |
bīskaps Bertolds†; Teoderihs no Turaidas; bīskaps Alberts; Venno, Folkvīns; Vladimirs Mstislavičs; Viestards; Kaupo (kara beigās) | ||||||||
Daugavas un Gaujas lejteces zemju pakļaušana bija Livonijas krusta karu pirmais posms, kura rezultātā ar tālaika militāro sabiedroto zemgaļu palīdzību tika pakļauti un kristīti Daugavas, Turaidas, Idumejas un Metsepoles līvi un tika izveidota Livonijas bīskapija. Iekarotās zemes tika sadalītas starp bīskapu un Zobenbrāļu ordeni.
Kara turpinājumā Livonijas bīskapam Albertam un Cēsu zobenbrāļiem izdevās noslēgt militāru savienību arī ar Pleskavas kņazu Vladimiru Mstislaviču un Tālavas letgaļiem, kas kopā ar agrāk pakļautajiem līviem piedalījās karagājienos pret igauņiem, Jersikas valsti un tās sabiedrotajiem lietuviešiem.
Kara norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līvzemes pakļaušana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc tam, kad Romas pāvests Celestīns III 1193. gadā izsludināja kārtējo krusta karu pret Ziemeļeiropas pagāniem, pēc Livonijas bīskapa Meinharda sūtņa Teoderiha lūguma pāvests 1195. vai 1196. gadā izsludināja arī krusta karu pret līviem, kas atkrituši no kristīgās ticības. Visiem krustnešiem, kas devās uz Līvzemi, atvēlēja visu grēku atlaišanu. 1199. gada 5. oktobrī arī pāvests Inocents III izdeva bullu pret Livonijas atkritējiem no katoļu ticības, pret barbariem, kas pielūdz "nesapratnīgus dzīvniekus, lapotus kokus, dzidrus ūdeņus, zaļu zāli un nešķīstus garus". Livonijā karojošie krustneši tika pielīdzināti krusta karotājiem Svētajā zemē (Palestīnā). Pēc otrā Livonijas bīskapa Bertolda nogalināšanas 1198. gada kaujā pie Rīgas, nākamais bīskaps Alberts 1200. gadā ar grāfu Konrādu no Dortmundes un Harbertu no Īburgas, kā arī daudziem krustnešiem un divdesmit trim kuģiem ieradās Livonijā.
Bīskaps ar krustnešu vienību devās pa Daugavu augšup uz pirmā Livonijas bīskapa Meinarda uzcelto Ikšķiles baznīcu, taču pie Salaspils viņiem uzbruka līvu karavīri. Kaujā nogalināja priesteri Nikolaju un dažus krutnešus, bet bīskapam Albertam izdevās nokļūt līdz Ikšķilei. Tur līvi noslēdza pamieru uz trim dienām, lai pa to laiku savāktu savu karaspēku. Pamiera laikā krustneši nocietinājās Salaspilī un bīskaps Alberts sūtīja divus kuģus pēc papildspēkiem uz Daugavgrīvu, kuriem bija jāatved uz viņa jauno rezidences vietu amata simbols — bīskapa krēsls. Līvu karavīri kaujā pie Rumbulas uzbruka kuģiem, pēc tam līvu karaspēks aplenca Salaspili, taču nespēja to ieņemt un noslēdza mieru ar bīskapu Albertu.
1200. gadā Romas pāvests Inocents III pēc Turaidas Teoderiha lūguma izsludināja vēl vienu krusta karu bullu pret līviem un aizliedza tirgotājiem apmeklēt Zemgales ostu (Portus Semigalliae). 1201. gadā bīskaps Alberts nodibināja galveno krusta karu militāro un politisko bāzi Rīgā, netālu no Daugavas ietekas jūrā un pēc viņa iniciatīvas pēc Templiešu ordeņa parauga tika nodibināts Zobenbrāļu ordenis.
1203. gadā Līvzemē iebruka apvienotais Polockas, Jersikas un to sabiedroto lietuviešu karaspēks. Polockieši nespēja ieņemt Salaspili un bija spiesti ar zaudējumiem atkāpties. Jersikas valdnieks Visvaldis ar lietuviešiem virzījās pret Rīgu un izcīnīja kauju ar krustnešiem pie Senā kalna.
1204. gada karagājienā pret Rīgu piedalījās gandrīz trīs simti lietuviešu karavīru kopā ar to sabiedrotajiem nekristītajiem Aizkraukles un Lielvārdes līviem. Uzbrucēji virzījās pret Rīgu, kur pie Senā kalna notika kauja ar krustnešiem un Rīgas pilsoņiem. Šajā laikā līvu karavīri izsēdās no kuģa un no Daugavas puses nesekmīgi mēģināja ieņemt pilsētu.
1205. gadā pēc zemgaļu vadoņa Viestarda ierosmes apvienotais zemgaļu, Rīgas bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa karaspēks kaujā pie Ropažiem uzbruka lietuviešu karaspēkam, kas atgriezās no sirojuma uz Igauniju. Kaujā krita ap 1200 lietuviešu, ieskaitot viņu karavadoni Svelgatu un daudzi no viņu igauņu gūstekņiem.
1206. gadā apvienotais Salaspils un Turaidas novadu līvu karaspēks Ako vadībā kopā ar sabiedrotajiem lietuviešiem sapulcējās Salas pilī un plānoja uzbrukumu Rīgas pilsētai. Livonijas bīskapa Alberta uzdevumā aptuveni 150 Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki, Rīgas pilsoņi, viņiem pakļautie Rīgas līvi un krustneši pa Daugavu devās uzbrukumā Salas pilij. Kaujā krustneši guva uzvaru un nogalināja Salas līvu novada vecāko Ako. Lai atriebtos par Turaidas līvu piedalīšanos kaujās pret krustnešiem pie Salaspils, bīskaps Alberts aicināja līvu seno pretinieku Zemgales vadoni Viestardu kopīgā karagājienā pret Turaidu. Karaspēks sadalīja divās daļās, no kurām viena Kaupo vadībā pēkšņi ieņēma Turaidas pili. Otra daļa uzbruka Dabreļa pilij Gaujas otrā krastā, bet nespēja to ieņemt. Atbildes karagājienā līvu meslu kungs Polockas kņazs Vladimirs kopā ar Turaidas līviem uzbruka krustnešu kontrolētajām Ikšķiles un Salas pilīm Daugavas lejtecē un 11 dienas aplenca Salas pili. Aptuveni 20 krustnešu un pilī patvērušos Salaspils līvu veiksmīgi izturēja krievu un turaidiešu karaspēka aplenkumu.
Letijas (Jersikas) pakļaušana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1207. gadā Daugavgrīvas abats Teoderihs no Turaidas kopā ar Zobenbrāļu ordeni un jaunkristītie līvi un letgaļi no bīskapam pakļautajām zemēm devās karagājienā pret sēļiem. Pēc vairāku dienu Sēlpils aplenkuma sēļi padevās lūdza mieru. Pēc šiem krustnešu panākumiem 1207. gada vasarā arī Kokneses kēniņš Vetseke bija spiests noslēgt savienību pret lietuviešiem ar Livonijas bīskapu Albertu. Kokneses pils nostiprināšanai bīskaps nosūtīja 20 bruņiniekus, stopniekus un mūrniekus. Vetseke nolēma atriebties vāciešiem un aicināja Polockas kņazu Vladimiru uzbrukt Rīgai, jo domāja, ka bīskaps Alberts ar krustnešiem ir devies prom uz Vāciju un pilsēta ir neaizsargāta. Viņš lika nogalināt pilī esošos vāciešus un gaidīja papildspēku ierašanos. Tomēr bīskaps Alberts, kas pretvēja dēļ bija aizkavējies Daugavgrīvā, mobilizēja vairāk kā 300 krustnešu un kristīto līvu karaspēku prettriecienam. Kokneses kņazs nevēlējās uzsākt kauju, pats lika nodedzināt pili un kopā ar savu karadraudzi devās uz Polocku, vēlāk uz Pleskavu.
1208. gadā zemgaļu karaspēks un vairāk nekā 50 krustnešu un zobenbrāļu devās karagājienā uz Lietuvu. Lietuviešu jātnieku karaspēks sakāva iebrucējus, un tikai daži no krustnešiem atgriezās Rīgā. Drīz vien zemgaļiem gan izdevās sakaut atbildes karagājienā Zemgalē iebrukušos lietuviešus. 1209. gadā bīskapa Alberta vadībā krustnešu karaspēks kopā ar letgaļu un līvu karavīriem no Rīgas caur Koknesi devās karagājienā uz Jersiku. Pilsētas krievu karavīri nesekmīgi centās aizstāvēt pilsētas vārtus, bet drīz vien krustneši ielauzās Jersikā un izlaupīja gan pilsētu, gan tās kristīgās baznīcas. Ķēniņa Visvalža sieva tika saņemta gūstā, bet pats valdnieks pārcēlās pāri Daugavai. Ķēniņš Visvaldis bija spiests ierasties Rīgā un slēgt padošanās līgumu, pēc kura viņš kļuva par bīskapa Alberta vasali un trīs no savām zemēm saņēma atpakaļ kā karoga lēni.
1212. gadā tika noslēgts Jersikas miera līgums, saskaņā ar kuru Polocka atteicās no savām meslu kunga tiesībām uz Līvzemi. Līgumu Jersikā parakstīja Polockas kņazs Vladimirs Vseslavičs un Livonijas bīskaps Alberts fon Bukshēvdens. Sarunās piedalījās kristītie līvi un letgaļi, kā arī no Pleskavas padzītais kņazs Vladimirs Mstislavičs, kurš uz laiku bija kļuvis par fogtu Idumejas zemē un dažās Tālavas zemēs. Pēc atbrīvošanās no pakļautības Polockai 1212. gada rudenī notika Autines letgaļu sacelšanās, kas pārauga par plašu latgaļu un līvu sacelšanos pret vāciešiem. Nemieros piedalījās Lielvārdes, Salaspils un Turaidas līvi, bet pēc viņu piļu nodedzināšanas par sacelšanās centru kļuva līvu pils Satezele. Neskatoties uz varonīgo pretošanos, latgaļiem un līviem nācās piekāpties pārspēka priekšā. Kaujā krita letgaļu karavadonis Rūsiņš. Līviem par sodu uzlika kontribūciju un palielināja nodevas.
1213. gadā pie Kokneses ieradās lietuvieši un lauza gada sākumā noslēgto miera līgumu ar krustnešiem. Vispirms viņu lietuviešu karaspēks iebruka Tālavas zemēs, sagūstīja Trikātas vecāko Tālivaldi un kopā ar viņa dēlu Varibulu centās aizvest gūstā uz Lietuvu. Lietuviešu kunigaitis Daugerūts noslēdza pret krustnešiem vērstu miera līgumu ar Novgorodas kņazu, bet atpakaļceļā tika sagūstīts uz ieslodzīts Cēsīs, kur izdarīja pašnāvību. Pēc tam lietuvieši tā paša gada nogalē iebruka Lielvārdes novadā un aizveda gūstā tās vecāko Uldeveni, kas vēlāk tika izpirkts. Zobenbrāļi mestra Folkvīna vadībā sakāva lietuviešu karaspēku un nogalināja viņu karavadoni. Ziemā lietuvieši vēlreiz pārcēlās pāri Daugavai, bet tika sakauti, kaujā krita lietuviešu karavadonis Steksis.
1215. gadā krustneši vēlreiz devās karagājienā pret Jersikas valdnieku Visvaldi, bet šoreiz viņš aicināja palīgā savus sabiedrotos lietuviešus, kas sapulcējās Daugavas kreisajā krastā un it kā piedāvāja sākt miera sarunas. Lietuvieši pārcēlās pāri Daugavai, bet sarunu vietā uzbruka bēgošajiem krustnešiem un viņu letu karavīriem. Kaujā tika nogalināti Kokneses bruņinieki Meinards, Johanness un Jordans, vienīgi nedaudzi izglābās ar kuģiem un sasniedza Koknesi. 1216. gadā Polockas kņazs Vladimirs pēdējo reizi organizēja karagājienu pret Livonijas bīskapu Albertu, kas tika pārtraukts viņa pēkšņās nāves dēļ.
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180—1290. Krustakari. Rīga 2002 (nodaļas "Krustakarā par Daugavas ūdensceļu" un "Krustakarā pēc Gaujas ceļa")