Jānis Lavenieks

Jānis Lavenieks Latvijas armijas formas tērpā Personīgā informācija Dzimis 1890. gada 12. jūnijā Skrīveru pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1969. gada 17. februārī (78 gadi) Ņūbransvīka (pilsēta), Ņūdžersija, ASV Tautība latvietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālis Dienesta laiks 1911 — 1913, 1914 — 1918 1918 1919 1919 — 1940 Valsts Krievijas Impērija Ukrainas Valsts Baltā kustība Latvija Struktūra sauszemes bruņotie spēki, bruņuvilciens Komandēja Latvijas Bruņoto vilcienu pulks Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Krievijas pilsoņu karš Latvijas Neatkarības karš Apbalvojumi Lāčplēša kara ordenis u.c. Izglītība Viļņas karaskola, Ložmetējnieku kursi, Vecāko virsnieku kursi, Kara akadēmiskie kursi (8 mēnešu kursi), Augstākās karaskolas divīzijas komandieru kursi Cits darbs sabiedriskais darbinieks trimdas organizācijās

Jānis Lavenieks (1890. gada 12. jūnijs — 1969. gada 17. februāris) bija Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis (1939), Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Bruņoto vilcienu pulka komandieris deviņpadsmit gadu garumā.

Dzīvesgājums

Dzimis 1890. gada 12. jūnijā Skrīveru pagasta "Vaineļos" lauksaimnieka ģimenē. Skolas gaitas uzsācis vietējā pagastskolā. Pēc tam pabeidza Skrīveru ministrijas skolu un 1911. gadā Belostokas komercskolu. Pēc tam izturēja pārbaudījumus Polockas kadetu korpusā, iegūstot savvaļnieka pakāpi. Dienestu Krievijas Impērijas armijā uzsācis 105. Orenburgas kājnieku pulkā. 1912. gadā mēģināja iestāties Viļņas karaskolā, bet nesekmīgi. 1913. gadā Lavenieks tika atvaļināts armijas rezervē apakšvirsnieka pakāpē.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, jau jūlijā tika mobilizēts armijā un ieskaitīts 50. rezerves kājnieku bataljonā. Oktobrī iestājās Viļņas karaskolā, kur 1915. gada februārī pabeidza saīsināto kursu, iegūstot praporščika pakāpi. Pēc tās pabeigšanas atgriezās iepriekšējā bataljonā, bet jau martā komandēts uz 51. Sibīrijas strēlnieku pulku, kur tika iecelts par rotas komandieri. Ar šo pulku piedalījās cīņās Galīcijā, bet vēlāk arī Rīgas frontē pie Ķekavas, Bauskas un Iecavas un citur (1915.—1916.). 1916. janvārī paaugstināts par podporučiku. Augustā pabeidza ložmetējnieku kursus un tika iecelts par ložmetēju komandas komandieri. Pēc pulka cīņām tagadējās Latvijas teritorijā kopā ar pulku atkal pārcelts uz Galīciju. 1917. gada janvārī paaugstināts par poručiku. Jūlijā tika pārcelts uz 14. auto divizionu. Septembrī paaugstināts par štābskapitānu. Dienestā laikā Krievijas Impērijas armijā tika apbalvots ar Sv. Staņislavas ordeņa II šķiru (ar šķēpiem) un III šķiru (ar šķēpiem), kā arī ar Sv. Annas ordeņa II, III (ar šķēpiem) un IV šķiru. 1918. gada februārī kritis Austroungārijas armijas gūstā. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas martā tika atbrīvots.

Pēc atbrīvošanas no gūsta jūnijā iestājās hetmaņa Skoropadska Ukrainas Valsts armijā. Sākotnēji komandēja rotu 2. Volīnijas pulkā, bet vēlāk bija virsnieks Kijivas instruktoru skolā. No turienes komandēts uz Bruņoto auto divizionu, kur tika iecelts par bruņu automobiļa komandieri. Pēc hetmaņa armijas sagrāves no 1918. gada decembra atradās gūstekņu nometnē Vācijā. 1919. gada maijā tika atbrīvots, jo pieteicās dienestā pie krievu pulkveža Virgoļiča, kurš vervēja brīvprātīgos Bermonta armijai. Tai pašā mēnesī ieradās Liepājā, no kurienes devās uz Jelgavu, kur tobrīd bija dislocētas Virgoļiča korpusa daļas. Sākotnēji komandēja rotu, bet pēc tam tika iecelts par bruņuvilciena komandieri. 22. jūlijā ar bruņuvilcienu pārbēdzis pāri frontei pie Latvijas armijas daļām.

No 1919. gada 29. jūlija ieskaitīts Latvijas armijā kā kapteinis. Tika iecelts par 1. Bruņotā diviziona 1. vilciena komandieri. Piedalījās cīņās pret Bermonta spēkiem, oktobrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu par kaujas nopelniem un izrādīto varonību Torņakalna rajonā pret bermontiešiem vēlāk tika apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Decembrī tika iecelts par 1. Bruņotā diviziona komandiera palīgu, piedalījās Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. 1920. gada februārī iecelts par Bruņotā vilcienu diviziona komandieri. Pēc Brīvības cīņām palika armijā. 1925. gadā pabeidza vecāko virsnieku kursus, paaugstināts par pulkvedi. Kopš 1926. gada viņa komandētā vienība saucās Bruņoto vilcienu pulks. 1928. gada novembrī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķiras). 1929. gadā apbalvots ar II šķiras Zviedrijas Vasas ordeni un Lietuvas 10 gadu neatkarības jubilejas medaļu. 1930. gadā viņš pabeidza Kara akadēmiskos kursus (8 mēnešu kursus). 1934. gadā uz pusgadu iecelts par Kara virstiesas locekli. 1935. gada martā ticis uzņemts studentu korporācijā Tervetia kā goda filistrs. 1939. gada jūnijā, kad tika svinēta Bruņoto vilcienu pulka 20 gadu jubileja, Lavenieks tika apbalvots ar Viestura ordeņa II šķiru (ar šķēpiem). 1939. gadā pabeidza Augstākās karaskolas divīzijas komandiera kursus. Pēc to beigšanas paaugstināts par ģenerāli un iecelts par 1. Kurzemes kājnieku divīzijas komandiera palīgu un Lejaskurzemes garnizona priekšnieku. Gada beigās saslimis un atbrīvots no aktīvā dienesta. Pēc Latvijas okupācijas atvaļināts no armijas 1940. gada 14. septembrī. Pēc dienesta atstāšanas strādāja par konservu fabrikas vadītāju.

Latviešu pagaidu nacionālās padomes prezidija locekļi Eslingenē. No kreisās: Velta Vintera, Vilis Janums, Valdemārs Lambergs, Jēkabs Ķulītis, Pēteris Dardzāns, Roberts Liepiņš, Jānis Celms (prezidija priekšsēdis), Jānis Vinters, ?? daļēji redzams, Jānis Lavenieks (priekšsēža vietnieks), Roberts Osis, Arnolds Endziņš un Vilis Hāzners.

Vācu okupācijas laikā no 1943. gada bija Karavīru Palīdzības organizācijas priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Parakstījis Latvijas Centrālās padomes memorandu. 1944. gadā izbrauca uz Vāciju, kur sākotnēji apmetās Tiringā, bet pēc Otrā pasaules kara beigām pārcēlās uz Vircburgu Bavārijā. Aktīvi darbojās latviešu bēgļu organizācijās. Trīs gadus viņš bija Bavārijas latviešu padomes priekšsēdētājs, Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs, Latviešu nacionālās padomes prezidija loceklis un prezidija vicepriekšsēdētājs. 1950. gada aprīlī kopā ar ģimeni izbrauca uz ASV, kur apmetās Ņūdžersijas štatā. Tur darbojās Daugavas Vanagos un citās trimdas latviešu organizācijas. Sarakstījis atmiņu grāmatu par sava pulka gaitām "Latviešu Bruņoto vilcienu pulks", kura, jau vēlāk, tika izdota 1971. gadā.

1969. gada 17. februārī, 78 gadu vecumā, Jānis Lavenieks savā dzīvoklī nomira. Zemes klēpī guldīts Ņubransvikā. 2015. gada augustā pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos.

Apbalvojumi

• Sv. Staņislava ordenis, II, III šķira (abi ar šķēpiem),
• Sv. Annas ordenis, II, III šķira (abi ar šķēpiem, IV šķira,
• Lāčplēša Kara ordenis, III šķira par parādīto varonību kaujās ar Bermonta spēkiem Torņakalnā 1919. gada 8. oktobrī,
• Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira (1928),
• Viestura ordenis, II šķira (ar šķēpiem) (1939),
• Aizsargu Nopelnu krusts,
• Lietuvas Neatkarības 10 gadu jubilejas medaļa (1929),
• Zviedrijas Vasas ordenis, II šķira (1929).

Literatūra

• Latvijas armijas augstākie virsnieki:1918-1940:biogrāfiska vārdnīca/(sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4

Ārējās saites

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Jāņa Lavenieka L.k.o.k. biogrāfija
• Jāņa Lavenieka biogrāfiskie dati (angliski)
• Jānis Lavenieks Latviešu Bruņoto vilcienu pulks (1971)