Jānis Lavenieks

Jānis Lavenieks Latvijas armijas formas tērpā Personīgā informācija Dzimis 1890. gada 12. jūnijā Skrīveru pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1969. gada 17. februārī (78 gadi) Ņūbransvīka, Ņūdžersija, ASV Tautība latvietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālis Dienesta laiks 1911. — 1913. un 1914. — 1918. 1918. maijs — decembris 1919. maijs — jūlijs 1919. — 1940. Valsts Krievijas Impērija Ukrainas Valsts Apvienotā Baltijas hercogiste Latvija Struktūra sauszemes armija Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Krievijas pilsoņu karš Latvijas brīvības cīņas Apbalvojumi Sv. Staņislava ordenis (II (ar sķēpiem), III (ar šķēpiem) šķiras), Sv. Annas ordenis (II, III (ar šķēpiem) un IV šķiras), Lāčplēša Kara ordenis (III šķiras), Triju Zvaigžņu ordenis (III šķiras), Viestura ordenis (II šķiras (ar šķēpiem)), Aizsargu Nopelnu krusts, Lietuvas Neatkarības 10 gadu jubilejas medaļa, Zviedrijas Vasas ordenis (II šķiras) Izglītība Viļņas karaskola, Ložmetējnieku kursi, Vecāko virsnieku kursi, Kara akadēmiskie kursi (8 mēnešu kursi), Augstākās karaskolas divīzijas komandieru kursi Cits darbs sabiedriskā darbība latviešu bēgļu un trimdas organizācijās pēc Otrā pasaules kara Vācijā un ASV

Jānis Lavenieks (1890. gada 12. jūnijs — 1969. gada 17. februāris) bija Latvijas armijas ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Bruņoto vilcienu pulka komandieris deviņpadsmit gadu garumā.

Biogrāfija

Dzimis Skrīveru pagasta Vaineļos lauksaimnieka ģimenē. Skolas gaitas uzsācis vietējā pagastskolā. Pēc tam pabeidza Skrīveru ministrijas skolu un 1911. gadā Belostokas komercskolu. Pēc tam izturēja pārbaudījumus Polockas kadetu korpusā, iegūstot brīvprātīgā pakāpi. Dienestu Krievijas Impērijas armijā uzsācis 105. Orenburgas kājnieku pulkā. 1912. gadā mēģināja iestāties Viļņas karaskolā, bet nesekmīgi. 1913. gadā Lavenieks tika atvaļināts armijas rezervē apakšvirsnieka pakāpē.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, jau jūlijā tika mobilizēts armijā un ieskaitīts 50. rezerves kājnieku bataljonā. Oktobrī iestājies Viļņas karaskolā, kur 1915. gada februārī pabeidza saīsināto kursu, iegūstot praporščika pakāpi. Pēc tās pabeigšanas atgriezies iepriekšējā bataljonā, bet jau martā komandēts uz 51. Sibīrijas strēlnieku pulku, kur tika iecelts par rotas komandieri. Ar šo pulku piedalījās cīņās Galīcijā, bet vēlāk arī Rīgas frontē pie Ķekavas, Bauskas un Iecavas un citur (1915.-1916.). 1916. janvārī paaugstināts par podporučiku. Augustā pabeidza ložmetējnieku kursus un tika iecelts par ložmetēju komandas komandieri. Pēc pulka cīņām tagadējās Latvijas teritorijā kopā ar pulku atkal pārcelts uz Galīciju. 1917. gada janvārī paaugstināts par poručiku. Jūlijā tika pārcelts uz 14. auto divizionu. Septembrī paaugstināts par štābskapitānu. Dienestā laikā Krievijas Impērijas armijā tika apbalvots ar Sv. Staņislavas ordeņa II šķiru (ar šķēpiem) un III šķiru (ar šķēpiem), kā arī ar Sv. Annas ordeņa II, III (ar šķēpiem) un IV šķiru. 1918. gada februārī kritis Austroungārijas armijas gūstā. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas martā tika atbrīvots.

Pēc atbrīvošanas no gūsta jūnijā iestājās Ukrainas hetmaņa Skoropadska armijā. Sākotnēji komandēja rotu 2. Volīnijas pulkā, bet vēlāk bija virsnieks Kijivas instruktoru skolā. No turienes komandēts uz Bruņoto auto divizionu, kur tika iecelts par bruņu automobiļa komandieri. Pēc hetmaņa armijas sagrāves no 1918. gada decembra atradās gūstekņu nometnē Vācijā. 1919. gada maijā tika atbrīvots, jo pieteicās dienestā pie krievu pulkveža Virgoļiča, kurš vervēja brīvprātīgos Bermonta armijai. Tai pašā mēnesī ieradies Liepājā, no kurienes devās uz Jelgavu, kur tobrīd bija dislocētas Virgoļiča korpusa daļas. Sākotnēji komandēja rotu, bet pēc tam tika iecelts par bruņuvilciena komandieri. 22. jūlijā ar bruņuvilcienu pārbēdzis pāri frontei pie Latvijas armijas daļām.

No 1919. gada 29. jūlija ieskaitīts Latvijas armijā kā kapteinis. Tika iecelts par 1. Bruņotā diviziona 1. vilciena komandieri. Piedalījies cīņās pret Bermonta spēkiem un Latgales atbrīvošanā no lieliniekiem. Par izrādīto varonību 1919. gada oktobra sākumā Torņakalna rajonā pret bermontiešiem vēlāk tika apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Tajā pašā mēnesī Lavenieku tika paaugstināja par pulkvedi-leitnantu. Decembrī tika iecelts par 1. Bruņotā diviziona komandieri palīgu. 1920. gada februārī iecelts par Bruņotā vilcienu diviziona komandieri. Pēc Brīvības cīņām palika armijā. 1925. gadā pabeidza vecāko virsnieku kursus, paaugstināts par pulkvedi. Kopš 1926. gada viņa komandētā vienība saucās Bruņoto vilcienu pulks. 1928. gada novembrī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķiras). 1929. gadā apbalvots ar II šķiras Zviedrijas Vasas ordeni un Lietuvas 10 gadu neatkarības jubilejas medaļu. 1930. gadā viņš pabeidza Kara akadēmiskos kursus (8 mēnešu kursus). 1934. gadā uz pusgadu iecelts par Kara virstiesas locekli. 1935. gada martā ticis uzņemts studentu korporācijā Tervetia kā goda filistrs. 1939. gada jūnijā, kad tika svinēta Bruņoto vilcienu pulka 20 gadu jubileja, Lavenieks tika apbalvots ar Viestura ordeņa II šķiru (ar šķēpiem). 1939. gadā pabeidza Augstākās karaskolas divīzijas komandiera kursus. Pēc to beigšanas paaugstināts par ģenerāli un iecelts par 1. Kurzemes kājnieku divīzijas komandiera palīgu un Lejaskurzemes garnizona priekšnieku. Gada beigās saslimis un atbrīvots no aktīvā dienesta. No Latvijas armijas atvaļināts 1940. gada 14. septembrī. Pēc dienesta atstāšanas strādāja par konservu fabrikas vadītāju.

Latviešu pagaidu nacionālās padomes prezidija locekļi Eslingenē. No kreisās: Velta Vintera, Vilis Janums, Valdemārs Lambergs, Jēkabs Ķulītis, Pēteris Dardzāns, Roberts Liepiņš, Jānis Celms (prezidija priekšsēdis), Jānis Vinters, ?? daļēji redzams, Jānis Lavenieks (priekšsēža vietnieks), Roberts Osis, Arnolds Endziņš un Vilis Hāzners.

Vācu okupācijas laikā no 1943. gada bija Karavīru Palīdzības organizācijas priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Parakstījis Latvijas Centrālās padomes memorandu. 1944. gadā izbrauca uz Vāciju, kur sākotnēji apmetās Tiringā, bet pēc Otrā pasaules kara beigām pārcēlās uz Vircburgu Bavārijā. Aktīvi darbojās latviešu bēgļu organizācijās. Trīs gadus viņš bija Bavārijas latviešu padomes priekšsēdētājs, Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs, Latviešu nacionālās padomes prezidija loceklis un prezidija vicepriekšsēdētājs. 1950. gada aprīlī kopā ar ģimeni izbrauca uz ASV, kur apmetās Ņūdžersijas štatā. Tur darbojies Daugavas Vanagos un citās trimdas latviešu organizācijas. Sarakstījis atmiņu grāmatu par sava pulka gaitām "Latviešu Bruņoto vilcienu pulks", kura, jau vēlāk, tika izdota 1971. gadā. 1969. gada 17. februārī, 78 gadu vecumā, Jānis Lavenieks savā dzīvoklī nomira. Zemes klēpī guldīts Ņubransvikā (angļu: New Brunswick). 2015. gada augustā pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos.

Literatūra

• Latvijas armijas augstākie virsnieki:1918-1940:biogrāfiska vārdnīca/(sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4

Ārējās saites

• Jāņa Lavenieka L.k.o.k. biogrāfija
• Jāņa Lavenieka biogrāfiskie dati (angliski)
• Jānis Lavenieks Latviešu Bruņoto vilcienu pulks (1971)