Pāriet uz saturu

Krievijas—Japānas karš

Vikipēdijas lapa
Krievijas-Japānas karš

Sākums: 1904. gada 8. februāris
Vieta: Mandžūrija, Dzeltenā jūra, Korejas pussala, Japānas jūra
Puses
ap 500 000 karavīru ap 400 000 karavīru
Līderi
Valsts karogs: Krievijas Impērija Nikolajs II
Valsts karogs: Krievijas Impērija Roberts Virens
Valsts karogs: Krievijas Impērija Aleksejs Kuropatkins
Valsts karogs: Krievijas Impērija Jevgeņijs Aleksejevs
Valsts karogs: Krievijas Impērija Zinovijs Rožestvenskis
Valsts karogs: Krievijas Impērija Stepans Makarovs  
Valsts karogs: Krievijas Impērija Romāns Kondratenko  
Valsts karogs: Japānas Impērija Meidzi
Valsts karogs: Japānas Impērija Ojama Ivao
Valsts karogs: Japānas Impērija Kodama Gentaro
Valsts karogs: Japānas Impērija Nogi Maresuke
Valsts karogs: Japānas Impērija Kuroki Tamemoto
Valsts karogs: Japānas Impērija Togo Heihačiro
Zaudējumi
31 458 kritušo un bez vēsts pazudušo 58 812 kritušo un bez vēsts pazudušo
Galvenās sadursmes
Cusimas kauja, Mukdenas kauja
Beigas
Beigas: 1905. gadā 9. septembris
Līgums: Portsmutas miera līgums
Iznākums: Krievijas Impērija zaudēja Sahalīnas salas dienvidu daļu un Ļaodunas pussalu, kā arī atzina Koreju par Japānas Impērijas interešu sfēru
Krievijas—Japānas kara kaujaslauks

Krievijas—Japānas karš, saukts arī par Krievu—japāņu karu (japāņu: 日露戦争; krievu: Русско-японская война) bija karš, kas norisinājās no 1904. gada 8. februāra līdz 1905. gada 27. jūlijam starp Krievijas Impēriju un Japānas Impēriju par ietekmi Tālajos Austrumos, ko izraisīja Krievijas invāzija Mandžūrijā un nevēlēšanās ņemt vērā Japānas intereses.

Japānas Impērija bija modernizējusies un 19. gadsimtā piedzīvoja savu uzplaukumu, pārtopot no agrāras valsts par spēcīgu valsti ar ambīcijām, kad daudzas valstis jau bija ieguvušas lielas kolonijas un ietekmi dažādos reģionos. Krievijas imperators Nikolajs II kā vienu no saviem mērķiem izvirzīja tieši Krievijas Impērijas ietekmes nostiprināšanu Tālajos austrumos. Vājinoties Ķīnai, notika tās teritoriju sadalīšanas starp lielvarām. 1895. gadā Japāna noslēdza Simonoseki līgumu. Tas ļāva tai iegūt vairākas Ķīnas daļas. Krievijas Impēriju interesēja iegūt neaizsalstošu ostu, kura dotu pieeju Klusajam okeānam. Nesen izveidotā Vladivostokas osta varēja darboties tikai vasarā. Tuvākā osta, kurā kuģi varēja ienākt arī ziemas laikā, bija Portartura. Krievijas Impērija 1896. gadā noslēdza līgumu ar Ķīnu, tā nostiprinot savu ietekmi Mandžūrijā, iegūstot Kvantunas pussalu un Portartūras ostas pilsētu nomā. Japāna izvēlējās karu, lai nosargātu savu kundzību Korejā.

Jau 1904. gada 8. februāra naktī japāņu kara flotes karakuģi deva triecienu krievu eskadrai, kura atradās Portartūras jūras kara bāzē. Rezultātā tika izvesti no ierindas vairāki pretinieka karakuģi un japāņu sauszemes bruņotie spēki spēja veiksmīgi izsēsties Korejas pussalā un Mandžūrijā. Krievijas Impērijas karaspēks bija izkliedēts plašā teritorijā, kas vājināja tā pretošanās spējas. Sākotnēji 1. armija, kura izsēdās Korejā, sakāva krievu karaspēka daļas kaujā pie Ļaojanas. Izmantojot krievu komandieru neizlēmību, japāņi jau tā paša gada augustā uzsāka Portartūras cietokšņa, kurš aizsargāja ostu no sauszemes puses un no jūras ar lielgabaliem, aplenkumu. Pēc ilgākām cīņām jau 1905. gada 2. janvārī japāņu spēki ieguva kontroli pār cietoksni. Portartūrā palikušos kuģus iznīcināja ar japāņu karakuģu un ieņemtā cietokšņa lielgabaliem.

Japāņu kājnieki cīņās par Portartūru

Uz sauszemes krievu uzsāktais pretuzbrukums 1905. gada janvārī neizdevās un jau februārī japāņi piespieda atkāpties Krievijas Impērijas karaspēku Mukdenas kaujā. Cusimas jūras kaujā tika sakauta krievu Baltijas flotes kara kuģu eskadra, kura tika nosūtīta uz turieni no Liepājas. Šīs kaujas, kurās Krievijas Impērija cieta lielus zaudējumu un faktiski vairs nebija spējīga turpināt cīņu, kā arī 1905. gada revolūcijas sākums, piespieda Nikolaju II uzsākt miera sarunas ar Japānas Impēriju.

1905. gada 23. augustā ASV tika noslēgts Portsmutas miera līgums, kurā tika fiksēts tas, ka Krievijas Impērija atdeva Japānas Impērijai Sahalīnas salas dienvidu daļu, piešķīra nomas tiesības uz Ļaodunas pussalu ar Portartūru un Daļņiju, kā arī atzina Koreju par Japānas Impērijas interešu sfēru. Krievijas sakāves cēlonis bija militārā atpalicība. Japāna nostiprināja savu ietekmi Tālajos Austrumos. 1910. gadā tā iekļāva Koreju Japānas Impērijā.

Latvieši Krievijas-Japānas karā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā Krievijas Impērijas pavalstnieki šajā karā tika iesaistīti arī vairāki tūkstoši latviešu. Starp tiem bija, piemēram, vēlākie Latvijas armijas ģenerāļi: Jānis Kurelis, Jānis Francis, Jānis Balodis, Dāvids Sīmansons, Andrejs Auzāns, Fricis Virsaitis, Rūdolfs Bangerskis, Kārlis Ezeriņš, Mārtiņš Vācietis, Pēteris Radziņš. Vēlākais Latvijas armijas ģenerālis Eduards Kalniņš piedalījās Portartūras aizstāvēšanā un līdz 1906. gadam bija japāņu gūstā. Līdzīgi vēlākais Latvijas armijas komandkapteinis Ērihs Fītingofs-Šēls cīnījās Portartūrā un krita japāņu gūstā.

Krievijas-Japānas karā piedalījās arī vēlākie Latvijas armijas pulkveži Gustavs Mangulis, Eduards Jaunītis, Pēteris Irbe, Gustavs Francis, Jēkabs Osvalds Dombrovskis (ievainots pie Mukdenas), Aleksandrs Rīsiņš, Pauls Šmits (komandēja rotu), Dāvis Blūmentāls (cīņās kontuzēts), kā arī Latvijas armijas pulkveži-leitnanti Mārtiņš Kadašs, Alberts Baumanis (rotas komandieris), Augusts Purgals, Toms Rozenbergs (sākotnēji komandēja rotu, bet vēlāk bataljonu), Egons Ernsts Valerians Štrombergs, kā arī daudzi citi latviešu karavīri bija šī kara veterāni.

Krievijas—Japānas kara veterāns bija arī vēlākais Latvijas Republikas Ministru prezidents Hugo Celmiņš, otrais Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals un kara ārsts un zinātnieks Jānis Dzirne.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]