Pāriet uz saturu

Latvijā sastopamo mārīšu sugu saraksts

Pievienot saites
Vikipēdijas lapa

Latvijā sastopamas 62 mārīšu dzimtas sugas, kuras ietvertas 28 ģintīs.

Latvijā sastopamas sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Attēls Suga/pasuga Autors Piezīmes Avoti
Ģints Subcoccinella Guérin-Méneville, 1844

Imago
Olas

Kāpurs
Kūniņa
 Biešu mārīte (Subcoccinella vigintiquatuorpunctata) (Linnaeus, 1758) 3,5—4,5 mm garas mārītes. Iedzimtas Eirāzijas (izņemot ziemeļus) un Ziemeļāfrikas teritorijā, introducētas (ievestas) Ziemeļamerikā. Latvijas teritorijā sastopamas diezgan bieži. Tās bieži sastopamas uz ārstniecības ziepjusaknes (dzelzceļu tuvumā); barojas ar augiem, tajā skaitā ar augsto dižauzu, sējas lucernu, ārstniecības ziepjusakni, Silene virginica, iespējams, ka arī ar ārstniecības amoliņu, pļavas āboliņu. Kāpuri attīstās uz baltās spulgotnes, Silene caroliniana var. pensylvanica, kā arī uz ārstniecības ziepjusaknes. [1][2][3][4][5]
Ģints Cynegetis Dejean, 1836

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Bezpunktu mārīte (Cynegetis impunctata) (Linnaeus, 1767) 3—4,5 mm. Eiropa, Krievija (no Eiropas daļas līdz Piejūras apgabalam), Vidusāzija un Kazahstāna. Pieaugušie īpatņi barojas ar augiem (fitofāgi): ar sējas lucernu, ložņu vārpatu, augsto dižauzu, amoliņu un āboliņu. [5][6][7][8][9][10]
Ģints Coccidula Gyllenhal, 1827

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Coccidula rufa (Herbst, 1783) 2—3,5 mm. Eiropa (izņemot Ziemeļeiropu), Ziemeļāfrika un Āzijas rietumi. Latvijas teritorijā sastopama diezgan bieži. Pieaugušie īpatņi barojas ar laputīm. Uz zāles purvainās vietās, tuvu dabiskām ūdenstilpēm (piemēram, vecupēm). [1][11][12][13][14]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Coccidula scutellata (Herbst, 1783) 2,5—3,5 mm. No Eiropas līdz Kaukāzam, ieskaitot Sibīriju. Pieaugušie īpatņi barojas uz meldriem un ūdenszālēm. Purvos, ezeru krastos, meliorācijas kanālos, applūstošās zemēs. [14][15][16][17]
Ģints Scymnus Kugelann, 1794

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Scymnus abietis (Paykull, 1798) 2,2—3 mm. Eiropa, Krievija, Kaukāzs un Mongolija. skujkoku mežos uz balteglēm, priedēm, lapeglēm un eglēm. Pieaugušie īpatņi barojas ar laputīm (piemēram, ar Chermes). [18][19][20][21][5]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Scymnus ater Kugelann, 1794 1—1,5 mm. No Centrāleiropas un Dienvideiropas uz ziemeļiem līdz Vācijas ziemeļiem un Baltijas valstīm. Mežos (bieži ozolu mežos) tuvu ezeriem, parasti uz ozoliem. [15][22][23]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Scymnus auritus Thunberg, 1795 2—2,3 mm. Eiropā, Rietumāzijā, Krievijā un Kaukāzā. Mežos (parasti ozolu mežos), dārzos, uz dažiem kokiem un krūmiem: uz ozoliem, ērkšķu plūmēm, baltajām apsēm, Vācijas vilkābelēm, parastajām lazdām, Eiropas segliņiem, asinssarkanajiem grimoņiem. Pieaugušie īpatņi barojas ar laputīm. [15][21][5][24][25][26]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Scymnus bipunctatus (Kugelann, 1794) 1,5—2,4 mm. Eiropa. [21]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Scymnus femoralis Gyllenhal, 1827 2,2—3 mm. Centrāleiropa un Dienvideiropa. [12][16][21][27]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Scymnus ferrugatus (Moll, 1785) 2,5—3 mm. Eiropa, Krievija, Kaukāzs un Vidusāzija. Platlapu un jauktu koku mežos, laukos, parkos uz kokiem un krūmiem. Pieaugušie īpatņi barojas ar laputīm. [28][5][29][30]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Scymnus frontalis (Fabricius, 1787) 2—3 mm. Eirāzija; 1988. gadā introducēts ASV. Latvijā diezgan bieža. Barojas ar laputīm (piemēram, ar Aphis, Diuraphis, Dysaphis). [1][21][31][32][33][34]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Scymnus haemorrhoidalis Herbst, 1797 1,8—2,2 mm. Eiropa, Krievija, Kaukāzs un Vidusāzija. Laukos un purvos. [5]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Scymnus jakowlewi Weise, 1892 2,5—3 mm. [5]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Scymnus limbatus limbatus Stephens, 1832 Platlapu mežos, uz vītoliem un apsēm [35][36]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Scymnus nigrinus Kugelann, 1794 2—2,8 mm. Eiropa un Krievija. Kāpuri attīstās uz skujkokiem (parasti uz priedēm), kur barojas ar laputīm (piemēram, ar Chermes). [5]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Scymnus pallipediformis apetzoides Capra et Fursch, 1967 2,3—3 mm. Pieaugušie īpatņi barojas ar laputīm (tajā skaitā Pemphigus ģints), kā arī ar bruņutīm (Lepidosaphes pistaciae). [37][38][39]

Mātīte
Tēviņš

Olas
Kūniņa
 Scymnus rubromaculatus (Goeze, 1777) 1,8—2,3 mm. Eiropa, Krievija, Kaukāzs un Vidusāzija. Laukos un pļavās. Barojas ar laputīm (piemēram, ar Aphis, Amphorophora, Chaitophorus, Pemphigus). [21][5][38]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Scymnus suturalis Thunberg, 1795 1,6—1,9 mm. Eiropa, Krievija, Kaukāzs un Vidusāzija. Latvijā sastopama diezgan bieži. Kāpuri attīstās uz skujkokiem (parasti uz Korejas ciedrupriedēm), kur barojas ar laputīm (piemēram, ar Chermes). [5]
Ģints Nephus Mulsant, 1846

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Nephus bipunctatus (Kugelann, 1794) 1,3—1,8 mm. Eiropa, Ziemeļāfrika, Krievija, Kaukāzs, Rietumāzija un Mongolija. Barojas ar māņbruņutīm (piemēram, ar Chorizococcus viticola). [5][40]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Nephus quadrimaculatus (Herbst, 1783) 1,7—2 mm. Mežos. [41][42]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Nephus redtenbacheri Mulsant, 1846 1,3—1,8 mm. Eiropa, Krievija un Kaukāzs. Sausās pļavās. [5]
Ģints Stethorus Weise, 1885

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Stethorus punctillum Weise, 1891 1,2—1,8 mm. Eiropa, Āzija; introducētas Ziemeļamerikā. Uz kultūraugiem, augļu kokiem, kur barojas ar ērcītēm-fitofāgiem (kas barojas ar augiem) no Tetranychidae dzimtas (piemēram, ar Tetranychus ludeni, kas ir baklažānu asnu un daudzu citu augu kaitēklis; ar citiem Tetranychus, Eotetranychus, Oligonychus, Panonychus, Tinocallis), ar laputīm un bruņutīm (Parlatoria blanchardi), kā arī dzer Coloradoa rufomaculata (laputis, kas dzīvo uz krizantēmām) izdalījumus. Kāpuri barojas ar ērcītēm. [21][43][44][45][46][47][48][49][50][51][52]
Ģints Hyperaspis Dejean, 1836

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Hyperaspis campestris (Herbst, 1783) 2—3,5 mm. Eiropa un Krievija. Latvijā sastopamas ļoti reti. Platlapu un jauktu koku mežos. Pieaugušie īpatņi barojas ar laputīm. [1][28][30][53][54]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Hyperaspis reppensis (Herbst, 1783) 2—3,5 mm. Austrumeiropa, Urāli un Sibīrija. Latvijā sastopamas ļoti reti. Mežstepju, stepju un pustuksnešu zonās. Pieaugušie īpatņi barojas ar bruņutīm un māņbruņutīm. Ir mirmekofili, var sastapt Tapinoma erraticum skudru ligzdās. [1][55][56][57][58][59][60]
Ģints Platynaspis Redtenbacher, 1843

Imamgo
Kāpurs

Olas
Kūniņa
 Platynaspis luteorubra (Goeze, 1777) 2,5—3,5 mm. Eiropa, Ziemeļāfrika, Kaukāzs un Turcija. Atklātās, sausās, karstās vidēs, piemēram, virsājos, sausās, skopās ar barības vielām pļavās, ceļmalās un dzelzceļmalās, kā arī smilšainās vidēs, uz zāles tuvu ūdenstilpēm. Pieaugušie īpatņi barojas ar bruņutīm, laputīm (piemēram, ar Aphis, Brevicoryne, Hyapoterus, Myzus, Pterochloroides, Rhopalosiphum, Uroleucon), Pemphigidae (Erisoma lanigerum), māņbrņutiem (Phenacoccus pumilus), Tingidae (Monosteira lobulifera, Uroleucon jaceae). Pārstāvji ir mirmekofili, kuri var dzīvot melnas skudras, Myrmica scabrinoidis, Myrmica sabuleti un Tetramorium caepsicum skudru ligzdās. Kāpuri attīstās uz tīruma usnes un parastā slotzara starp skudrām. [21][61][55][62][63]
Ģints Chilocorus Leach, 1815

Imamgo
Kāpurs

Olas
Kūniņa
 Chilocorus bipustulatus (Linnaeus, 1758) 2,7—4 mm. Eiropa, Krievija, Vidusāzija, Mongolija un Ķīna. Mežos uz priedēm. Ir daudzu Coccoidea virsdzimtas kukaiņu plēsēji. Barojas ar bruņutīm Diaspididae un Aleyrodidae. [15][16][5][64][65]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Chilocorus renipustulatus (L.G.Scriba, 1790) 2,7—3,7 mm. Eiropa, Krievija, Mongolija un Ķīna. Mežos uz kokiem (tādiem kā priedes, dižskābarži un citi). Latvijā sastopamas diezgan bieži. Pieaugušie īpatņi barojas ar Coccoidea virsdzimtas pārstāvjiem, tajā skaitā ar pūkbruņutīm (piemēram, Cryptococcus), bruņutīm (piemēram, arChionaspis, Unaspis, Quadraspidiotus, Pseudaulacaspis, Chrysomphalus), bruņutīm (piemēram, ar Ceroplastes). [1][15][5][66][67]
Ģints Exochomus Redtenbacher, 1843

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Exochomus nigromaculatus (Goeze, 1777) 4—4,8 mm Eiropa. Barojas ar laputīm (piemēram, ar Aphis, Hyalopterus) un māņbruņutīm (piemēram, ar Planococcus). [16][68][69][70][71]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Exochomus quadripustulatus (Linnaeus, 1758) 3—3,7 mm. Eiropa, Vidējie Austrumi, Mongolija un Krievijas Tālie Austrumi; introducēts Austrālijā (iekārtojies Jaundienvidvelsa dienvidrietumos) Latvijā sastopamas diezgan bieži. Barojas ar laputīm (piemēram, ar Chermes). [1][72]

[72]

Ģints Coccinula Dobzhansky, 1925

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Coccinula quatuordecimpustulata (Linnaeus, 1758) 2,9—4,3 mm. Eiropa, Ziemeļāfrika, Krievija (no Eiropas daļas līdz Piejūras apgabalam), Kaukāzs, Rietumāzija, Kazahstāna un Ķīna. Mežu, mežastepju un stepju zonas. Uz zālaugiem sausās pļavās, mežu pļavās, rets agrocenozēs (dzīvnieku un augu sugu kopums, kas izveidojas lauksaimnieciskās darbības rezultātā). [21][5]
Ģints Anisosticta Dejean, 1836

Imago
Imago

Kūniņa
Olas
 Anisosticta novemdecimpunctata (Linnaeus, 1758) 3—4 mm. Eiropa, Āzijas centrālās un retumu daļas, Sibīrija un Mongolija. Parasti tuvi purviem uz zālēm un citu ūdenstilpju pieūdens augiem. Pieaugušie īpatņi barojas ar laputīm. [21][12][55][73]
Ģints Tytthaspis Crotch, 1874

Imamgo
Kāpurs

Olas
Kūniņa
 Sešpadsmitpunktu mārīte (Tytthaspis sedecimpunctata) (Linnaeus, 1761) 2,5—3 mm. No Eiropas caur Sibīriju līdz Mongolijas ziemeļiem un Āfrikas ziemeļaustrumos. Latvijā ir ļoti bieža. Sausos laukos un pļavās, bieži ceļo pa augsni. [1][21][74]
Ģints Sospita Mulsant, 1846

Imago
Imago

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Sospita vigintiguttata (Linnaeus, 1758) 5—6 mm. Sastopama mežos. Šīs sugas platība un barība ir saistīta ar melnalkšņiem, jo pieaugušie īpatņi un kāpuri barojas ar laputīm no ģints Pterocallis, Crypturaphis grassii, Galerucella solarii vabolēm (ar olām un kāpuriem), ar Lapblusiņām Psylla alni, Psylla cordata. Ir reta mārīšu suga Eiropā, Krievijas Eiropas daļā. Krievijā reģionāli ierakstīta Sarkanā grāmatā. Iemesli kāpēc suga paliek retāka ir skujkoku izciršana un antropogēna slodze. [21][75][76]
Ģints Myzia Mulsant, 1846

Imamgo
Kāpurs

Olas
Kūniņa
 Myzia oblongoguttata (Linnaeus, 1758) 6—8 mm. Latvijā sastopas diezgan bieži. Parasti uz skujkokiem (bieži uz parastās priedes), retāk uz veciem platlapu kokiem. Pieaugušie īpatņi barojas ar laputīm. [1][77][78][79][36]
Ģints Myrrha Mulsant, 1846

Imago
Imago

Kāpurs
Kūniņa
 Myrrha octodecimguttata (Linnaeus, 1758) 3,5—5,5 mm. Eiropa, Krievija (no Eiropas daļas līdz Amūras apgabalam), Kaukāzs, Vidusāzija un Mongolija. Skujkoku mežos, parasti uz priedēm. Pieaugušie īpatņi barojas ar laputīm. [21][5]
Ģints Propylea Mulsant, 1846

Imago
Imago

Kāpurs
Kūniņa
 Rakstainā mārīte (Propylea quatuordecimpunctata) (Linnaeus, 1758) 3,5—5,2 mm. Ir dzimumdimorfisms: mātītei uz galvas ir melns traips, tēviņam tā nav. Eiropa, Ziemeļāfrika, Krievija (no Eiropas daļas līdz Kuriļu salām), Kaukāzs, Vidusāzija, Mongolija, Ķīna, Korejas pussala un Japāna; introducēta Ziemeļamerikā. Latvijā ir ļoti bieži sastopama. Pieaugušie īpatņi un kāpuri barojas ar laputīm (piemēram, ar Acyrthosiphon, Aphis, Diuraphis, Eucallipterus, Euceraphis, Myzus, Phorodon) [5][80][81][82]
Ģints Calvia Mulsant, 1846

Imamgo
Kāpurs

Olas
Kūniņa
 Calvia decemguttata (Linnaeus, 1767) 4,5—7 mm. Dienvideiropa un Ziemeļeiropa, Krievija (no Eiropas daļas caur Dienvidsibīriju līdz Kuriļu salām), Kaukāzs, Mongolija, Ķīna, Himalaji. [5]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Calvia quatuordecimguttata (Linnaeus, 1758) 4—6 mm. Eiropa, Ziemeļāfrika, Krievija (no Eiropas daļas līdz Kuriļu salām), Kaukāzs, Mongolija un Ķīna. Latvijā sastopas diezgan bieži. [1][21][5]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Calvia quindecimguttata (Fabricius, 1777) 4,9—6 mm. Eiropa, Krievija (no Eiropas daļas caur Dienvidsibīriju līdz Kuriļu salām), Kaukāzs, Vidusāzija, Mongolija, Indija, Ķīna un Japāna. Mežu zonās uz platlapu kokiem. [5]
Ģints Vibidia Mulsant, 1846

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Vibidia duodecimguttata (Poda, 1761) 3,1—4,2 mm. Eiropa, Krievija (no Eiropas daļas līdz Kuriļu salām), Kaukāzs, Vidusāzija, Mongolija, Mazāzija, Ķīna, Vjetnamas ziemeļi, Koreju pussala un Japāna. Uz platlapu kokiem. Pieaugušie īpatņi un kāpuri barojas ar miltrasu. [5]
Ģints Halyzia Mulsant, 1846

Imago
Imago

Kūniņa
Olas
 Halyzia sedecimguttata (Linnaeus, 1758) 5—7 mm. Eiropa, Krievija (no Eiropas daļas līdz Kuriļu salām), Mazāzija, Mongolija un Japāna. Platlapu un jauktu koku mežos uz kokiem un krūmiem. Barojas ar miltrasu. [5]
Ģints Psyllobora Dejean, 1836

Imago
Imago

Kāpurs
Olas
 Melndzeltenā sēņu mārīte (Psyllobora vigintiduopunctata) (Linnaeus, 1758) 3—4,5 mm. Rietumeiropa, Viduseiropa, Baltkrievija, Ukraina, Moldova, Ziemeļāfrika, Krievija (no Eiropas daļas līdz Sahalīnai un Piejūras novadam), Kaukāzs, Kazahstāna, Vidusāzija, Anatolija, Mongolija, Ķīna, Korejas pussala un Vjetnamas ziemeļi. Ir evribionti, t.i., dzīvo jebkuros biotopos: bieži uz zālājiem, mežu, krūmu un jaunu koku vainagos, mežmalās, meža klajumos, pļavās, cirsmās. Pieaugušie īpatņi ir fakultatīvi mikofāgi (barojas ar sēnēm — miltrasu), dažu kukaiņu plēsēji, piemēram, puscietspārņu (mīkstblaktis), un barojas ar augiem (uz dzelteniem ziediem, piemēram, hibiska un citiem pļavas ziediem). Kāpuri ir obligāti mikofāgi. [15][5][16][55][29][83]
Ģints Anatis Mulsant, 1846

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Acainā mārīte (Anatis ocellata) (Linnaeus, 1758) 7,5—9 mm. Eiropa, Krievija (no Eiropas daļas līdz Piejūras apgabalam), Kaukāzs, Vidusāzija, Kazahstāna, Mongolija, Ķīna, Korejas pussala, Japāna, Ziemeļamerika. Latvijā ir bieži sastopama. Platlapu un skujkoku mežos, parasta uz skujkokiem, retāk uz platlapu kokiem. Pieaugušie īpatņi barojas ar laputīm. [1][5]
Ģints Aphidecta Weise, 1899

Imago
Imago

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Aphidecta obliterata (Linnaeus, 1758) 3,5—5 mm. Eiropa un Āzijas rietumdaļā; introducēts Ziemeļamerikā, kur iekārtojies austrumos. Parasti uz skujkokiem. Pieaugušie īpatņi un kāpuri barojas ar laputīm (piemēram, ar Adelges, Chermes). [14][84][85][86][87]
Ģints Hippodamia Mulsant, 1846

Imamgo
Kāpurs

Olas
Kūniņa
 Hippodamia notata (Laicharting, 1781) 5,5—7 mm. [88]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Hippodamia septemmaculata (DeGeer, 1775) 5—7,2 mm. Eiropa, Krievija (no Eiropas daļas līdz Kuriļu salām), Kaukāzs un Mongolija. Uz graudzālēm. [5]

Imamgo
Kāpurs

Olas
Kūniņa
 Trīspadsmitpunktu mārīte (Hippodamia tredecimpunctata) (Linnaeus, 1758) 4,5—7 mm garas. Eiropa, Krievija, Kaukāzs, Vidusāzija, Kazahstāna, Ķīna, Korejas pussala un Japāna, kā arī Ziemeļamerika. Mežus, mežstepju un stepju zonās: purvus, pļavas, laukus, parasti uz graudzālēm. [5]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Hippodamia undecimnotata (Schneider, 1792) 5—7 mm. Barojas ar daudziem mīkstķermeņu kukaiņiem, piemēram ar laputīm, kāpuriem un citiem. [16][89]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Hippodamia variegata (Goeze, 1777) 3—5,5 mm. Eiropa, Āzija un Āfrika. Latvijā ir bieži sastopama. [1][16][12]
Ģints Coccinella Linnaeus, 1758

Imago
Imago

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Coccinella hieroglyphica Linnaeus, 1758 3—5 mm. Eiropa, Krievija (no Eiropas daļas līdz Piejūras apgabalam, bet nesastopama Sibīrijas ziemeļos), Kaukāzs, Vidusāzija, Ziemeļamerika (Kanādā un ASV — krastmalās no Vankūveras līdz Kalifornijai). Mežu un mežstepju zonās purvos platlapu koku mežos. [5]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Coccinella magnifica Redtenbacher, 1843 5,5—8 mm. Eiropa, Ziemeļāfrika, Krievija (no Eiropas daļas līdz Piejūras apgabalam), Rietumāzija, Vidusāzija, Kazahstāna, Mongolija un Ķīna. Latvijā ļoti retas. Ir mirmekofili, kurus var sastapt starp Formica ģints skudrām (piemēram, starp rūsganajām meža skudrām, Formica sanguinea, Formica cinerea, Formica fusca, Formica rufibarbis), bet sava areāla dienvidos un austrumus nav mirmekofili. Pieaugušie īpatņi un kāpuri barojas ar laputīm (piemēram, ar Aphis, Cynara, Elatobium, Schzolachnus'', Sitobion, Symydobius). [1][5][90]

Imamgo
Kāpurs

Olas
Kūniņa
 Piecpunktu mārīte (Coccinella quinquepunctata) Linnaeus, 1758 3,5—5 mm. Eiropa, Ziemeļāfrika, Krievija (no Eiropas daļas līdz Amūras un Magadanas apgabaliem), Kaukāzs, Ķīnas ziemeļi un austrumi. Latvijā ir ļoti bieža. [1][21][5]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Coccinella saucerottii lutshniki Dobzhansky, 1917

Imago
Olas

Kāpurs
Kūniņa
 Septiņpunktu mārīte (Coccinella septempunctata) Linnaeus, 1758 6—8 mm. Eiropa, Krievija (no Eiropas daļas līdz Kuriļu salām), Kaukāzs, Ziemeļāfrika, Rietumāzija, Indija, Ķīna, Dienvidaustrumāzija un Japāna; introducēta Ziemeļamerikā. Latvijā ir ļoti bieži sastopama. Pieaugušie īpatņi barojas ar daudzām laputīm (piemēram, ar Acyrthosiphon, Aphis, Megoura, Microlophium, Schizaphis), citu vaboļu kāpuriem (piemēram, ar Oulema); periodā no aprīļa līdz novembrim var baroties ar jāņogu, virzu, priežu, zeltgalvīšu, biškrēsliņu ziedputekšņiem. Kāpuri barojas ar laputīm. [1][5][91][92][93][94][95][96][97]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Coccinella trifasciata Linnaeus, 1758 4-5 mm. Sastopama dažādos možos, piemēram bērzu un baltegļu mežos, jauktu koku mežos, ka arī bērzu un baltegļu mežu malās un pļavās. Barojas ar laputīm. Ir zināmas trīs pasugas, Eiropā sastopama nominatīvā pasuga Coccinella trifasciata trifasciata. [98][99][100]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Coccinella undecimpunctata Linnaeus, 1758 4,5 mm. Pieaugušie īpatņi ir eurifāgi un barojas ar daudzām laputīm (piemēram, pupu laputs, Aphis gossypii, Aphis craccivora, Myzus persicae), zvīņspārņu kāpuriem (piemērām, jauniem Alabama argillacea kāpuriem), māņbruņutīm (piemēram, Phenacoccus solenopsis). Eiropa, Islande, centrālā Āzija un Ziemeļāfrika, 1879. gadā introducēts Jaunzēlandē un 1912. gadā pirmo reizi konstatēta Ziemeļamerikā. [12][101][102][103][104][105][106]
Ģints Oenopia Mulsant, 1850

Imamgo
Imago

Kāpurs
Kūniņa
 Oenopia conglobata (Linnaeus, 1758) 3,5-5 mm. Latvijā sastopamas diezgan bieži. Pieaugušie īpatņi barojas ar laputīm (piemēram, ar Hyalopterus, Tinocallis, Eriosoma), kā arī ar lapblusiņām (piemēram, ar Agonoscena), Planococcaceae (piemēram, ar Planococcus). [16][107][108][109][110][68]
Ģints Adalia Mulsant, 1850

Imago
Imago

Kāpurs
Kūniņa
 Divpunktu mārīte (Adalia bipunctata) (Linnaeus, 1758) 3,5—5,5 mm. Eiropa, Āfrika, Krievija (no Eiropas daļas caur Dienvidsibīriju līdz Piejūras apgabalam), Kaukāzs, Vidusāzija, Ķīnas ziemeļi un rietumi, Ziemeļamerika. Latvijā ir ļoti bieža. Ir polimorfiska suga, t. n. ir sastopami īpatņi, kuri atšķiras ar krāsojumu. Barojas ar laputīm (piemēram, ar Aphis, Euceraphis, Cavariella, Liosomaphis, Acyrthosiphon, Macrosiphonella, Periphyllus, Myzus) un skaitās vieni no svarīgākajiem laputu plēsējiem Eiropā. Kāpurs, rodoties no olas, apēd palikušo horiju, pēc tam meklē citu barību — laputis, bet badā otras stadijas kāpuri var noēst savas sugas olas un trešās stadijas — pirmās un otrās stadijas kāpurus. [5][111][112][113][114][115]

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Adalia conglomerata (Linnaeus, 1758) 3—4,5 mm. Eiropa, Krievija, Mongolija, Japāna (Honsju kalni un Hokaido) un Ķīna (Juņnaņa, Šaaņsji). Platlapu un skujkoku mežos uz ošiem, priedēm. Pieaugušie īpatņi barojas ar Hermesiem (Adelges tsugae, Adelges japonicus). [5][116][117][118]

Imago
Imago

Imago
Kāpurs
 Desmitpunktu mārīte (Adalia decempunctata) (Linnaeus, 1758) 3,5—5 mm. Eiropa, Āzija, Ziemeļāfrika. Ir polimorfiska suga (sastopami dažādi krāsojuma veidi). Uz kokiem un krūmiem. Barojas ar laputīm (piemēram, ar Betulaphis, Brachycaudus, Callipterinella, Dysaphis, Euceraphis, Hyalopterus, Phorodon, Rhopalosiphum, Toxoptera). [16][119][77][120][121][52]
Ģints Harmonia Mulsant, 1846

Imago
Kāpurs

Kūniņa
Olas
 Harmonia quadripunctata (Pontoppidan, 1763) 5,5—8 mm. Eiropa, Āzija un Ziemeļāfrika; introducēta Ziemeļamerikā kur sastopamas austrumštatos. Parasti mežos, kuros aug kastaņi, apses, baltegles un egles. Pieaugušie īpatņi barojas ar laputīm (piemēram, ar Aphis), kā arī ar citu mārīšu kāpuriem. [16][122][123]

Klasifikācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģinšu stāvokļi Coccinellidae dzimtā, balstoties uz Dmitrija Teļnova (2004) datiem[124]. Sugas, kas ietilpst dotajās ģintīs, attēlotas augstāk tabulā.

  • Dzimta: Mārītes (Coccinellidae) Latreille, 1807
  • Apakšdzimta: Epilachninae Mulsant, 1846
  • Triba: Madaini Gordon, 1975
  • Apakšdzimta: Coccidulinae Mulsant, 1846
  • Triba: Coccidulini Mulsant, 1846
  • Apakšdzimta: Scymninae Mulsant, 1846
  • Triba: Scymnini Mulsant, 1846
  • Triba: Stethorini Dobzhansky, 1924
  • Triba: Hyperaspini Mulsant, 1846
  • Apakšdzimta: Chilocorinae Mulsant, 1846
  • Triba: Platynaspini Mulsant, 1846
  • Triba: Chilocorini Mulsant, 1846
  • Apakšdzimta: Coccinellinae Latreille, 1807

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 1,13 1,14 Dainis Lazdāns (2011). Berlin Natural History Museum`s Materials about the Fauna of Latvia`s Ladybirds (Coleoptera: Coccinellidae)[novecojusi saite]. Acta Biol. Univ. Daugavp. 11 (1). ISSN 1407-8953
  2. ↑ Alfalfa Lady Beetle. Eastern Latdy Beeltes.
  3. ↑ Gordon, R. D. (1975). A revision of the Epilachninae of the Western Hemisphere (Coleoptera: Coccinellidae). 409 pp. Publisher: Washington, D.C., USDA/ARS, US.
  4. ↑ Wheeler, A. G., Jr. (1993). Subcoccinella vigintiquatuorpunctata (L.), First Virginia Record and New North America Host of an Advantive Lady Beetle (Coleoptera, Coccinellidae). No.2: 22-24 Banisteria.
  5. ↑ 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 5,10 5,11 5,12 5,13 5,14 5,15 5,16 5,17 5,18 5,19 5,20 5,21 5,22 5,23 5,24 5,25 5,26 5,27 5,28 5,29 5,30 5,31 Определитель насекомых Дальнего Востока СССР. Т. III. Жесткокрылые, или жуки. Ч.2. / под общ.ред. П. А. Лера. — Ленинград: «Наука», 1992. — 704 с. — 1400 экз.
  6. ↑ Kamila Bubienko, Agnieszka Kosewska, Dolores Ciepiellewska (2010). Ladybirds (Coleoptera, Coccinellidae) of midfield thickets. P. 107-118 Aphids abd Other Hemipterous Insects
  7. ↑ Hikmet Özbek & Saliha Çoruh (1991). Contribution to the fauna of Coccinellidae (Coleoptera) from eastern Anatolia along with some new records from Turkey Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē.. Türk. entomol. derg. 1991 15(4):193-202 ISSN 1010-6960
  8. ↑ Cynegetis impunctata (Linnaeus, 1767). BioLib.cz
  9. ↑ Настина С. В. & Мурвьева В. М. (2010). Миграция кокцинелид в условиях северо-восточного Алтая.
  10. ↑ Ungepunkteter/Ockerfarbener Marienkäfer - Cynegetis impunctata LINNAEUS, 1767. www.natur-in-nrw.de
  11. ↑ Helmut Fritz Van Emden, Richard (2007). Aphids As Crop Pests. 717 pp. CABI:USA, Washington, DC ISBN 978-0-85199-819-0
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 12,3 12,4 Claudio Canepari (2011). Contribution to the knowledge of the Coccinellidae of Sardinia (Coleoptera)[novecojusi saite]. ConservaZione habitat invertebrati 5: 501–516
  13. ↑ Coccidula rufa. www.eakringbirds.com
  14. ↑ 14,0 14,1 14,2 Pope R. D. (1953). Handbooks for the Identification of British insects. Vol.V Part 7. Coleoptera: Coccinellidae & Sphindidae. Royal Entomological Society of London
  15. ↑ 15,0 15,1 15,2 15,3 15,4 15,5 Александрович О. Р. (1999). Биологическое разнообразие. Национального парка "Припятский" и других особо охраняемых природных территорий. Беспозвоночные животные. Белый ветер Туров-Мозырь.
  16. ↑ 16,00 16,01 16,02 16,03 16,04 16,05 16,06 16,07 16,08 16,09 Coccinellidae (ladybird beetles)
  17. ↑ Сборник научных трудов (2006). Биологическое разнообразие Тульского края на рубеже веков. Выпуск 5.— Тула: Гриф и К.— 76 с.
  18. ↑ Scymnus abietis. stippen.nl
  19. ↑ Wang, Xing-Min, Shun-Xiang Ren & Xiao-Sheng Chen (2012). Revision of the subgenus Scymnus (Parapullus) Yang from China (Coleoptera: Coccinellidae). Zootaxa 3174: 22–34 ISSN 1175-5326
  20. ↑ Vittorio Bellucci (1953). Pullus impexus (Muls.) (Coleoptera, Coccinellidae) a predator of Adelges Piceae ( Ratz.) (Hemiptera, Adelgidae), with notes on its parasites. Prom. Nr. 2239 London: Commonwealth Institute of Entomology
  21. ↑ 21,00 21,01 21,02 21,03 21,04 21,05 21,06 21,07 21,08 21,09 21,10 21,11 21,12 21,13 21,14 Якобсон Г. Г. (1931). Практическая энтомология. Вып. VII. Определитель жуков. 457 с. Москва—Ленинград 10175 экз.
  22. ↑ Lars Ove Hansen & Bjørn Arve Sagvolden (2007). Notes on Norwegian Coleoptera 6. Lars Ove Hansen & Bjørn Arve Sagvolden. Norw. J. Entomol. 54, 75-80.
  23. ↑ Käfer Europas — Pullus. www.coleo-net.de
  24. ↑ Burgio, Giovanni (2007). The role of ecological compensation areas in conservation biological control. ISBN 978-90-8504-698-1
  25. ↑ Michael Meissle, Fernando Álvarez-Alfageme, Louise A. Malone, and Jörg Romeis (2012). Establishing a database of bio-ecological information on non-target arthropod species to support the environmental risk assessment of genetically modified crops in the EU. 170 pp.
  26. ↑ Selcuk Yurtsever (2001). A Preliminary Study on the Ladybirds (Coleoptera: Coccinellidae) of Edirne in North-Western Turkey. Turk J Zool 25: 71-75 © Tibütak
  27. ↑ Rafał Ruta, Paweł Jałoszyński, Szymon Konwerski, Tomasz Majewski, Tomasz Barłożek (2009). Biedronkowate (Coleoptera: Coccinellidae) Polski. Część 1. Nowe dane faunistyczne. Wiad. entomol. 28 (2): 91-112
  28. ↑ 28,0 28,1 Определитель насекомых европейской части СССР. Т. II. Жесткокрылые и веерокрылые. / под общ.ред. чл.-корр. Г. Я. Бей-Биенко. — М.-Л.: «Наука», 1965. — С. 319—326. — 668 с. — (Определители по фауне СССР, издаваемые Зоологическим институтом АН СССР; вып.89.). — 5700 экз.
  29. ↑ 29,0 29,1 Кузнецов В. Н. & Прощалыкин М. Ю. (2007). Фауна жуков-кокцинеллид (Coleoptera: Coccinellidae) острова Сахалин. Евразиатский энтомол. жукрнал. 6(1):39-50
  30. ↑ 30,0 30,1 Гусаков А. А., Калякин М. В., Ковалев Р. А. и др. (2004). Биологическое разнообразие Тульского края на рубеже веков. Сборник научных трудов. Выпуск 4. Издательсто «Гриф и К». ISBN 5-8125-0562-4
  31. ↑ Naranjo, Steven E. Gibson, Roberta L. Walgenbach & David D. Walgenbach (1990). Development, Survival, and Reproduction of Scymnus frontalis (Coleoptera: Coccinellidae), an Imported Predator of Russian Wheat Aphid, at Four Fluctuating Temperatures. Ann. Entomol. Soc. Am. 88(3): 527—531
  32. ↑ Scymnus frontalis. kaefer-der-welt.de
  33. ↑ Krafsur, Elliot S.; Obrycki, John J. & Harwood, James D. (2005). Comparative genetic studies of native and introduced Coccinellidae in North America. Eur. J. Entomol. 102: 469—474. ISSN 1210-5759
  34. ↑ Elena Feraru & Gheorghe Mustaţă (2004). The predators and the parasitoids insects in the colonies of aphids (Homoptera:Aphididae) deleterious to the fruit trees from Vaslui country. Biologie animală, Tom L.
  35. ↑ Кузнецов В. Н. (2006). Фауна и распределение кокцинеллид (Coleoptera: Coccinellidae) на Дальнем Востоке России. Труды Русского энтомологического общества. С.-Петербург. Т. 77: 192—199.
  36. ↑ 36,0 36,1 Budd P. et al. Ladybirds os Southamton Arhivēts 2012. gada 24. martā, Wayback Machine vietnē.. Southampton Natural History Society. Printed by Hanley Swiffen & Co Ltd, Rotherham
  37. ↑ Inanç Özgen & Yusuf Karsavuran (2005). Antepfıstığı ağaçlarında zararlı Lepidosaphes pistaciae (Archangelskaya) (Homoptera: Diaspididae)’nin doğal düşmanlarının saptanması üzerinde araştırmalar Arhivēts 2013. gada 26. februārī, Wayback Machine vietnē.. Türk. entomol. derg., 29 (4): 309—316 ISSN 1010-6960
  38. ↑ 38,0 38,1 M. Murat Aslan & Nedim Uygun (2005). The Aphidophagus Coccinellid (Coleoptera: Coccinellidae) Species in Kahramanmaraş, Turkey. Turk J Zool 29: 1-8 © Tibütak
  39. ↑ Helmut Fürsch & Erich Kreissl (1967). Revision einiger europäischer. Scymnus (s.str.)-Arten. (Col., Coccinellidae). — Mitt. Abt. Zool. Bot. Landesmus. Joanneum Graz, 28: 207—259
  40. ↑ Kent M. Daane, Rodrigo P. P. Almeida, Vaughn A. Bell, James T. S. Walker, Marcos Botton, Majid Fallahzadeh, M. Mani, Jose Luis Miano, René Sforza, Vaughn M. Walton, and Tania Zaviezo (2012). Chapter 12. Biology and Management of Mealybugs in Vineyards.
  41. ↑ Derek Langslow (1997). Midland Clay Pastures Arhivēts 2012. gada 4. septembrī, Wayback Machine vietnē..
  42. ↑ Helmut Fürsch & Nedim Uygun (1987). Neue Scymnini aus der Türkei (Coleoptera, Coccinellidae).
  43. ↑ Arbabi, Masoud & Singh, Janardan (2008). Biology of Stethorus punctillum, a potential predator of Tetranychus ludeni. Arhivēts 2015. gada 8. jūlijā, Wayback Machine vietnē.. Tunisian Journal of Plant Protection 3(2): 95-100.
  44. ↑ Reddya G. V. P. & Baskaran P. (2006). Damage potential of the spider mite Tetranychus ludeni (Acari: Tetranychidae) on four varieties of eggplant. 26(1): pp 48-56
  45. ↑ Stethorus (Stethorus punctillum) Spider Mite Lady beetle[novecojusi saite].
  46. ↑ Bakr, R. F. A.; Genidy Noha A. M.; Gesraha, M. A.; Farag, N.A. & Elbehery Hoda H.A. (2009). Biological study of the coccinellid predator, Stethorus punctillum under different constant temperatures. Egypt. Acad. J. biolog. Sci., 2(1): 1-7. ISSN 1687-8809
  47. ↑ Jonathan G. Lundgren (2009). Relationships of Natural Enemies and Non-Prey Foods. © Springer ISBN 978-1-4020-9234-3
  48. ↑ J. Chazeau (1985). Chapter 2.3 Predaceous Insects. — Spider Mites. Their Biology, Natural Enemies and Control. Helle W. & Sabelis M.W. Volume 1B
  49. ↑ Beneficial insects and mites for pollination and crop protection[novecojusi saite].
  50. ↑ David J. Biddinger, Donald C. Weber, Larry A. Hull (2009). Coccinellidae as predators of mites: Stethorini in biological control. Biological Control 51 pp. 268—283
  51. ↑ Michèle Roy, Jacques Brodeur & Conrad Cloutier (2002). [ Relationship Between Temperature and Developmental Rate of Stethorus punctillum (Coleoptera: Coccinellidae) and Its Prey Tetranychus mcdanieli (Acarina: Tetranychidae)]. Environ. Entomol. 31(1): 177—187
  52. ↑ 52,0 52,1 Etelvina Núñez-Pérez, Emilio Jorge Tizado Morales & Juan-Manuel Nieto Nafría (1992). Coccinélidos (Col.: Coccinellidae) depredadores de pulgones (Horn. Aphididae) sobre plantas cultivadas de León. Bol. San. Veg. Plagas, 18:765-775
  53. ↑ Lester Snare (2006). Pest and Disease Analysis in Hazelnuts. Horticulture Australia Ltd. ISBN 0-7341-1390-0
  54. ↑ Vlaamse Gemeenschap (2006). Coccinella. Werkgroep Groupe de Travail[novecojusi saite].
  55. ↑ 55,0 55,1 55,2 55,3 Современные проблемы биологии, экологии, химии: материалы региональной научной студенческой конференции. / отв. за вып. канд. биол. наук, доц. А.В. Еремейшвили, канд. биол. наук, доц. О.А. Маракаев; Яросл. гос. ун-т. – Ярославль : ЯрГУ, 2006. – 188 с. ISBN 5-8397-0497-0
  56. ↑ [1].
  57. ↑ Amélie Vantaux, Olivier Roux, Alexandra Magro & Jérôme Orivel 5 (2012). Evolutionary Perspectives on Myrmecophily in Ladybirds. Hindawi Publishing Corporation doi:10.1155/2012/591570
  58. ↑ Edward A. Chapin (1966). A New Species of Myrmecophilous Coccinellidae, With Notes on Other Hyperaspini (Coleoptera)[novecojusi saite].
  59. ↑ Christopher Majka, Kathleen R. Aikens, A. Andrew MacDonald, Sheena M. Townsend & David B. McCorquodale (2006). Hyperaspis brunnescens Dobzhansky (Coleoptera: Coccinellidae) newly recorded in Canada from Scatarie Island, Nova. Scotia. Entomological News, 118(4): 402—406
  60. ↑ Пекин В. П. (1997). Эколого-фаунистический обзор кокцинеллид (Coleoptera, Coccinellidae) Урала и юга Западной Сибири.
  61. ↑ Dekoninck W., Desender K., Grooteart P., Mealfait J.-P., Beart L., DeBakker D. & Andreans T. (2004). Observation of the Platynaspis Luteorubra (Goeze) on motorvay varges along the ring-road of Brussels, with comments on its habitat and host preference (Coleoptera: Coccinellidae: Chilocorinae) Arhivēts 2012. gada 19. novembrī, Wayback Machine vietnē.. Bulletin S.R.E.K./K.B.V.E., 140:123-125
  62. ↑ Medine Kaya (2009). Isparta İli ve İlçeleri Meyve Bahçelerindeki Coccinellidae (Coleoptera) Familyasina ait Türlerin Saptanması. Danısman: Prof. Dr. Bülent Yasar
  63. ↑ Amélie Vantaux, Olivier Roux, Alexandra Magro, Jérôme Orivel Evolutionary perspectives on myrmecophily in ladybirds[novecojusi saite].
  64. ↑ Eliopoulos P.A., Kontodimas D.C., Stathas G.J. (2010). Temperature-dependent development of Chilocorus bipustulatus (Coleoptera: Coccinellidae). Environ Entomol. 39(4):1352-8. doi:10.1603/EN09364
  65. ↑ Maryam Jaihoni, Ahad Sahragard and Latif Salehi (2008). Behavioural response of Chilocorus bipustulatus (Coleoptera: Coccinellidae) to variation in Unaspis eunymi (Homoptera: Diaspididae) density at spatial scales. Mun. Ent. Zool. 3(2)
  66. ↑ Roger Dajoz (2001). Entomología forestal: los insectos y el bosque. 550 pp. Madrid, Impreso en España ISBN 84-7114-871-4
  67. ↑ Emanuel Kula & Oldřich Nedvěd (2011). Chilocorus renipustulatus (Coleoptera: Coccinellidae) dominates predatory ladybird assemblages on Sorbus aucuparia (Rosales: Rosaceae). Eur. J. Entomol. 108: 603—608
  68. ↑ 68,0 68,1 A. A. Talebi, A. Ameri, Y. Fathipour & E. Rakhshani (2008). Natural Enemies of Cypress Tree Mealybug, Planococcus vovae (Nasonov) (Hem., Pseudococcidae), and their Parasitoids in Tehran, Iran. J. Agric. Sci. Technol. Vol. 10: 123—133
  69. ↑ Nazri, Alireza; Hadji-Zedeh, Jalil; Sahragard, Ahad & Tafaghodinia, Bahram. Functional response of Exochomus nigromaculatus (Col.: Coccinellidae) to different densities of Aphis nerii and Aphis craccivora.
  70. ↑ Atlıhan, R. & Özgökçe, M. S. (2002). Development, fecundity and prey consumption of Exochomus nigromaculatus feeding on Hyalopterus pruni. Phytoparasitica, 30(5):443-450.
  71. ↑ Sadeghi, S. E.; Rajabi-Mazhar, N. A. & Moharrampour, S. (2007). A study on the incidence of woolly poplar aphid, Phloemyzus passerinii (Hom.: Aphididae) on poplar species and clones in Hamedan province, Iran Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.. Journal of Entomological Society of Iran, 26(2):47-59
  72. ↑ 72,0 72,1 Exochomus quadripustulatus(Linnaeus) Arhivēts 2013. gada 11. maijā, Wayback Machine vietnē..
  73. ↑ Tinsley, M. C. & Majerus, M. E. N. (2006). A new male-killing parasitism: Spiroplasma bacteria infect the ladybird beetle Anisosticta novemdecimpunctata (Coleoptera: Coccinellidae)[novecojusi saite]. Parasitology, 132, 757–765. doi:10.1017/S0031182005009789
  74. ↑ Oldřich Nedvěd (2006). Ephemeral overwintering aggregations of ladybirds in South Bohemia. Silva Gabreta vol. 12(3): 151—155
  75. ↑ Karolina Florek, Joanna Tragarz, Piotr Ceryngier. Species composition and diets of ladybird beetles (Coleoptera: Coccinellidae) associated with black alder (Alnus glutinosa (L.) Gaertner) in a marshy forest. Aphids and Other Hemipterous Insects. Vol.17 (2011) 165–174
  76. ↑ ООПТ России. Краснокнижный вид Sospita vigintiguttata в Красной книге Воронежской области
  77. ↑ 77,0 77,1 John J. Sloggett (2008). Habitat and dietary specificity in aphidophagous ladybirds (Coleoptera: Coccinellidae): Explaining specialization[novecojusi saite]. Proc. Neth. Entomol. Soc. Meet. — V. 19
  78. ↑ Identification Guide.
  79. ↑ A. Magro, E. Lecompte, F. Magné, J.-L. Hemptinne & B. Crouau-Roy (2010). Phylogeny of ladybirds (Coleoptera: Coccinellidae): Are the subfamilies monophyletic?. Molecular Phylogenetics and Evolution 54: 833—848
  80. ↑ Fourteen-Spoted Ladybird (Propylea quatuordecimpunctata)[novecojusi saite].
  81. ↑ Nickolaos E. Papanikolaou, Angeliki F. Martinou, Dimitrios C. Kontodimas, Yiannis G. Matsinos & Panagiotis G. Milonas (2011). Functional responses of immature stages of Propylea quatuordecimpunctata (Coleoptera: Coccinellidae) to Aphis fabae (Hemiptera: Aphididae). Eur. J. Entomol. 108: 391–395.
  82. ↑ Kalushkov, P. & Hodek, I. (2005). The effects of six species of aphids on some life history parameters of the ladybird Propylea quatuordecimpunctata (Coleoptera: Coccinellidae). Eur. J. Entomol. 2005, 102(3): 449–452. ISSN 1210-5759
  83. ↑ Mirab-Balou, M., G.R. Rasoulian, M. Khanjani and Q. Sabahi (2008). Study on taxonomy of phytophagous bugs of the family Miridae and introducing insects' natural enemies of the alfalfa tarnished plant bug in Hamedan alfalfa farms Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē.. Pak. Entomol., 30(1): 55-60.
  84. ↑ Montgomery, Michael E. & Lyon, Suzanne M. (1995). Natural Enemies of Adelgids in North America: their Prospect for Biological Control of Adelges tsugae[novecojusi saite].
  85. ↑ Amman, G.D. (1966). Aphidecta obliterata (Coleoptera: Coccinellidae) an introduced predator of the balsam woolly aphid, Chermes piceae (Homoptera: Chermidae), established in North Carolina. Journal of Economic Entomology. 59: 506—511.
  86. ↑ Washington, D. C. (1985). Insects of Eastern forests. U.S. Department of Agriculture, Forest Service
  87. ↑ Aphidecta obliterata. GlobalSpecies.org
  88. ↑ Божья коровка семипятнышковая Hippodamia septemmaculata (De Geer, 1775).
  89. ↑ Ali Almasi, Qodratollah Sabahi & Ardavan Mardani. Demographic Studies for Evaluating the Side Effects of Insecticides Proteus® and Pymetrozine on Variegated Lady beetle Hippodamia variegata (Goeze). Journal of Entomology and Zoology Studies 2016; 4(4): 234-242
  90. ↑ John J. Sloggett, Wolfgang Völkl, W. Schulze, J. Hinrich G. V. D. Schulenburg, & Michael E. N. Majerus (2002). The ant-associations and diet of the ladybird Coccinella magnifica (Coleoptera: Coccinellidae). Eur. J. Entomol 99:565-569. ISSN 1210-5759
  91. ↑ Holger Triltsch (1999). Food remains in the guts of Coccinella septempunctata (Coleoptera: Coccinellidae) adults and larvae.. Eur. J. Entomol. 96: 355—364 ISSN 1210-5759
  92. ↑ Muzammil Sattar, Muhammad Hamed & Sajid Nadeem (2008). Biology of Coccinella septempunctata Linn. (Coleoptera: Coccinellidae) and its Predatory Potential on Cotton Aphids, Aphis gossypii Glover (Hemiptera: Aphididae). Pakistan J. Zool., vol. 40(4), pp. 239—242
  93. ↑ Oldřich Hedvěd & Sara Salvucci (2008). Ladybird Coccinella septempunctata (Coleoptera: Coccinellidae) prefers toxic prey in laboratory choice experiment. Czech Republic: Institute of Entomology, 2008. — № 105. — С. 431—436. — ISSN 1210-5759
  94. ↑ Michaels, G. J., Jr. & Behle R. W. (1991). A Compramision of Coccinella septempunctata and Hippodamia convergens Larval Development on Greenbugs at Constant Temperatures Arhivēts 2014. gada 11. augustā, Wayback Machine vietnē.. 16(1):73-80
  95. ↑ Black Wood, A. L. (2001). Materia Medica Terapeutica Y Farmacologia Homeopatica Con Indice Clinico. B. Jain Publishers PTV. Ltd. ISBN 81-7021-982-5
  96. ↑ Dan Minchin (2010). A swarm of the seven-spot ladybird Coccinella septempunctata (Coleoptera: Coccinellidae) carried on a cruise ship. Eur. J. Entomol. 107: 127—128
  97. ↑ Seven-Spot Ladybird (Coccinella septempunctata)[novecojusi saite].
  98. ↑ З. И. Тюмасева & Д. С. Жданова. Биотопическое распределение кокцинеллид (Coleoptera, Coccinellidae) Среднего Приобья. ZOOCENOSIS–2009. Біорізноманіття та роль тварин в екосистемах. V Міжнародна наукова конференція. Україна, Дніпропетровськ, ДНУ, 2009. – C. 236-238
  99. ↑ S.M. Marriott, D.J. Giberson & D.B. McCorquodale. Changes in the status and geographic ranges of Canadian Lady Beetles (Coccinellinae) and the selection of candidates for risk assessment. Part 1 Foundation Report, Acorn, 2007
  100. ↑ Christy J. L. Finlayson. (May 2009) Interactions of Native and Non-Native Lady Beetles: Habitat, Distribution and Interactions with Prey and Competitiors.
  101. ↑ Galbreath R. A. & Cameron P. J.The introduction of the eleven-spotted ladybird Coccinella undecimpunctata to New Zealand in 1874: the first use of a ladybird for biological control, or a spurious record created by cumulative misreporting? Archives of natural history. Volume 40, Page 277-293. October 2013 doi:10.3366/anh.2013.0175
  102. ↑ A. G. Wheeler, Jr. & E. Richard Hoebeke A Revised Distribution of Coccinella undecimpunctata L. in Eastern and Western North America (Coleoptera: Coccinellidae). The Coleopterists Bulletin Vol. 35, No. 2 (Jun., 1981), pp. 213-216
  103. ↑ Hany A. S. Abd El-Gawad & Amal A. A. El-Zoghbey. Use the Coccinella undecimpunctata L. for controlling Aphis gossypii Glover and Myzus persicae (Sulzer) on cucumber in Egypt. Egypt. Acad. J. biolog. Sci., 2(1): 81-85 (2009). ISSN 1687-8809
  104. ↑ Haitham B. M. Badrawy, Dalia A. M. Salem, Salwa K. Mohammad and Mohamed S. Salama. First comparative phenetic studies of the polymorphic species of Coccinella undecimpunctata Linnaeus, using morphometric and RAPD approaches in Egypt. Egypt. Acad. J. biolog. Sci., 1(1): 1-19 (2009)
  105. ↑ Susana Cabral, António O. Soares & Patrícia Garcia. Predation by Coccinella undecimpunctata L. (Coleoptera: Coccinellidae) on Myzus persicae Sulzer (Homoptera: Aphididae): Effect of prey density. Biological Control 50 (2009) 25–29
  106. ↑ Asifa Hameed, Hafiz Muhammad Saleem, Saghir Ahmad, Javed Iqbal, Haider Karar & Abrar Amin. Predatory Potential and Life History Characteristics of Eleven Spotted Beetle, Coccinella undecimpunctata L. Reared on Cotton Mealybug, Phenacoccus solenopsis Tinsley. Pakistan J. Zool., vol. 45(6), pp. 1555-1562, 2013.
  107. ↑ Bülent Yaşar & Şenay Özger (2005). Functional response of Oenopia conglobata (L.) (Coleoptera: Coccinellidae) on Hyalopterus pruni (Geoffroy) (Homoptera: Aphididae) in three different size arenas Arhivēts 2017. gada 26. martā, Wayback Machine vietnē.. Türk. entomol. derg., 29 (2): 91-99 ISSN 1010-6960
  108. ↑ ﻲﻗدﺎﺻ ﻢﻴﻫاﺮﺑا ﺪﻴﺳ ،مﺪﻗ ﻖﺣ ﺐﻴﺠﻣ اﺮﻫز، يﺪﻨﺳ ﻲﻟﻼﺟ لﻼﺟ و رﻮﭘ ﻒﺳﻮﻳ ﻦﺴﺤﻣ نورﺎﻧ ﻪﺘﺷ ﺮﮔرﺎﻜﺷ ناﻮﻨﻌﺑ Tinocallis Oenopia conglobata (L.) نورﺎﻧ ﻪﺘﺷ ﺮﮔرﺎﻜﺷ ناﻮﻨﻌﺑ Tinocallis saltans Nevsky ﻲﻫﺎﮕﺸﻳﺎﻣزآ ﻂﻳاﺮﺷ رد نآ ﻲﺳﺎﻨﺷ ﺖﺴﻳز ﻲﺳرﺮﺑ و نﻼﻴﮔ نﺎﺘﺳا رد.
  109. ↑ Almatni, W., M. Z. Mahmalji & H. Al-rouz (2002). A Preliminary Study of some Natural Enemies of Woolly Apple Aphid Eriosoma lanigerum (Hausmann) (Homoptera: Aphididae) in Sweida, Syria Arhivēts 2011. gada 9. jūlijā, Wayback Machine vietnē..
  110. ↑ Mehrnejad, M.R. & Jalali, M.A. (2004). Life history parameters of the coccinellid beetle, Oenopia conglobata contaminata, an important predator of the common pistachio psylla, Agonoscena pistaciae (Hemiptera: Psylloidea). v. 14, no. 7
  111. ↑ Plamen Kalushkov (1998). Ten aphid species (Sternorrhynca: Aphididae) as prey for Adalia bipunctata (Coleoptera: Coccinellidae)[novecojusi saite]. Eur. J. Entomol. 95: 343—349 ISSN 1210-5759
  112. ↑ Basant K. Agawala & Anthony F. G. Dixon (1993). Kin recognition: egg and larval cannibalism in Adonia bipunctata (Coleoptera: Coccinella).[novecojusi saite]. Eur. J. Entomol. 90: 45-50. ISSN 1210-5759
  113. ↑ Mohammad. Amin. Jalali, Luc Tirry, Abbas Arbab & Patrick De Clercq (2010). Temperature-dependent development of the two-spotted ladybeetle, Adalia bipunctata, on the green peach aphid, Myzus persicae, and a factitious food under constant temperatures. Journal of Insect Science. Vol. 10
  114. ↑ Zare, M., R. Jafari, L. Dehghan Dehnavi & S.Javan (2012). Polymorphism of Adalia bipunctata Mulsant (Col.: Coccinellidae) in Center of Iran. © Global Advanced Research Journal of Microbiology Vol. 1(2): 027—032
  115. ↑ Yasuyuki Sakuratani, Yoshihito Matsumoto, Motoki Oka, Takahiko Kubo, Atsushi Fujii, Minatsu Uotani & Toru Teraguchi (2000). Life history of Adalia bipunctata (Coleoptera: Coccinellidae) in Japan. Eur. J. Entomol. 97: 555—558. ISSN 1210-5759
  116. ↑ Adalia conglomerata – Neu für die Rheinprovinz.
  117. ↑ Marshall Cavendish (2011). North American Wildlife. ISBN 978-0-7614-7938-3
  118. ↑ Yu, Guoyue (2000). Lady Beetles (Coleoptera: Coccinellidae) from Chinese Hemlocks Infested The Hemlock Woolly Adelgis, Adelges tsugae Annand (Homoptera: Adaldidae). The Coleopterist Bulletin, 54(2):154-199.
  119. ↑ John J. Sloggett (2008). Weighty matters: Body size, diet and specialization in aphidophagous ladybird beetles (Coleoptera: Coccinellidae). Eur. J. Entomol. 105: 381–389. © Tibütak
  120. ↑ Ali Arda Işikber (2008). Feeding and Foraging Behaviour in Two Coccinellid Predators: Scymnus levaillanti Muls. and Cycloneda sanguinea L. Turk J Agric For 32: 391-400
  121. ↑ Honek, Alois; Martinková, Zdenka & Pekár, Stano (2005). Temporal stability of morph frequency in central European populations of Adalia bipunctata and A. decempunctata (Coleoptera: Coccinellidae). Eur. J. Entomol. 102: 437–442. ISSN 1210-5759
  122. ↑ Natalia J. Vanderberg (1990). First North American Records for Harmonia quadripunctata (Pontopiddian) (Coleoptera: Coccinellidae); a Lady Beetle Native to the Palearctic[novecojusi saite]. Proc. Entomol. Soc. Wash. 92(3): 407-410
  123. ↑ Ammar Alhmedi, Éric Haubruge & Frédéric Francis (2010). Intraguild interactions implicating invasive species: Harmonia axyridis as a model species. Biotechnol. Agron. Soc. Environ. 14(1): 187-201
  124. ↑ Dmitrijs Teļnovs (2004). Latvijas Entomoloģijas biedrība. Latvijas vaboļu (Insecta: Coleoptera) sugu saraksts. ISBN 9984-9768-0-7

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Latvijā_sastopamo_mārīšu_sugu_saraksts&oldid=3998287"