Lietuvas vēsture (1219–1295)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Mindauga valsts aptuvenā teritorija (tumši zaļā)
Mindauga zīmogs

Lietuvas vēsture (1219—1295) ir laiks, kurā no nestabilas leišu augstmaņu savienības izveidojas starptautiski atzīta Lietuvas karaliste un Lietuvas dižkunigaitija.

1015. gadā Kijevas lielkņazs Vladimirs Lielais un 1040. gadā Jaroslavs Gudrais neveiksmīgi cenšas iekarot Lietavas zemes. 12.gs. leišu un Kijevas Krievzemes robežas iezīmē pilsētu līnija – Gorodņa, Navahrudaka, Gorodeca, Izjaslavļa, Minska, Borisova, Lahojska un Braslava.[1]

Ziņas par leišu sirojumiem kaimiņzemēs sāk parādīties 12. gs. beigās. 1183. gadā viņi iebrūk Kijevas Krievzemē, nopostot Pleskavu un varbūt arī Polocku. 1162., 1180. un 1198. leišu karotāji veic laupīšanas reidus Kijevas Krievzemē. Viņi regulāri apdraud Polocku, iebrūkot Pleskavas un Lielās Novgorodas zemēs. Turpmāk sirojumi pa kaimiņu zemēm atkārtojas regulāri un norāda uz karadarbībai spējīgu vīriešu pietiekamu daudzumu leišu zemēs.

Laikā no 1201. līdz 1263. gadam leišu karaspēki 26 reizes karo pret vāciešiem Livonijā, 35 reizes iebrūk Kijevas Krievzemes kņazistēs un 14 reizes poļu zemēs. Regulārie karagājieni radīja nepieciešamību pēc spēcīgas viena karavadoņa varas, kas drīz kļuva arī par politisko varu. Reģionu augstmaņu savienību pakāpeniski aizvieto viena augstākā valdnieka vara, taču galvenā karavadoņa nāve parasti iezīmēja jaunu politisko juku laiku.

1219. gadā 21 leišu kunigaiši paraksta miera līgumu ar Galīcijas-Volīnijas kņazisti, kas ir pirmais dokuments, kas apliecina leišu augstmaņu savienības pastāvēšanu. Pieci no kunigaišiem tiek minēti kā vecākie, pirmais no tiem ir Živinbuds. Lielais kunigaišu skaits liecina, ka dažādās leišu zemes joprojām saglabā neatkarību, un neviens no viņiem nevalda pār pārējiem.

Pirmais valdnieks, kas hronikās minēts kā dižkunigaitis, ir Mindaugs. Lai arī daži vēsturnieki Lietuvas valsts izveidošanu datē ar 1183. gadu, tieši Mindaugu uzskata par Lietuvas nodibinātāju. Viņš ir viens no 1219. gada līguma ar Galīciju-Volīniju parakstītājiem. 1235. gada senkrievu hronika atsaucas uz "Mindauga Lietuvu". Par spīti regulāriem kariem ar Livonijas un Vācu ordeņa krustnešiem, šajā laikā sākas Lietuvas varas izplešanās mūsdienu Baltkrievijas zemēs. Ap 1239. gadu Mindaugs iekaro Melno Krievzemi, tās pārvaldi uzticot savam dēlam Vaišvilkam. Livonijas Rīmju hronikā ap 1245.-46. gadu Mindaugs minēts kā augstākais valdnieks.

Vienlaikus ar Mindauga Lietavu, spēcīgs valstiskuma centrs veidojas Žemaitijā, kurā valda Vikints. Viņa vadīto spēku uzvara pret Livonijas ordeni 1236. gada Saules kaujā aptur draudus no ziemeļiem. Taču vietā nāk Vācu ordenis, kas pēc Mazovijas Konrāda ielūguma iesaistās Prūsijas krusta karos. Pēc prūšu un jātvingu zemju iekarošanas, ap 1283. gadu Vācu ordenis sasniedz Lietuvas rietumu robežas, cenšoties iekarot Mindauga savulaik piešķirto Žemaitiju.

1248. gadā Mindauga varai briesmas rada viņa brāļadēlu sazvērestība, kas atrod sabiedrotos Livonijas ordenī un Volīnijā. Mindaugs noslēdz vienošanos ar Livonijas ordeņa mestru Andreasu, ar kuru apņēmās kristīties kopā ar savu ģimeni, un nodot Ordenim lielu daļu Žemaitijas. 1251. gadā Mindaugs pieņem katoļticību un 1253. gadā kronējas par Lietuvas karali. Mindauga kronēšanu 1253. gadā pavada arī Galīcijas-Volīijas kņaza Daniela Romanoviča kronēšana par Krievzemes karali. Pāvests šādi cenšas radīt jaunas kristiešu bufervalstis starp Kijevas Krievzemi sagrāvušajiem mongoļiem un pārējo Eiropas daļu.[2]

Tā kā karaļa kroni Mindaugs saņēma no Romas pāvestam pakļautā Livonijas ordeņa mestra rokām, Mindaugs kļuva par pāvesta, nevis Svētās Romas impērijas imperatora vasali. Saviem jaunajiem Livonijas ordeņa sabiedrotajiem viņš piešķir zemes Žemaitijā, Nadruvā un Dainavā, kuras faktiski nemaz neatrodas Mindauga pakļautībā. Šis dāvinājums vēlāk kalpoja par pamatu krustnešu militārajiem iebrukumiem Žemaitijā, lai to pievienotu savai valstij.

Iegūto miera laiku Mindaugs izmanto, lai turpinātu iekarojumus krievu zemēs — krīt Pinska un Polocka. Polockas pārvaldi Mindaugs uzticēja brāļadēlam Tautvilam. Melnajā Krievzemē valdīja Galīcijas-Volīnijas karaļa dēls Romāns, kurš bija precēts ar Mindauga meitu. Žemaitijā valdīja Tranaitis, ar kura atbalstu kurši uzvarēja Durbes kaujā, kurai sekoja veiksmīgā Lielvārdes kauja. Pēc attiecību saraušanas ar Ordeni, Mindaugs 1262. gadā padzen Romānu no Navahrudakas.

Krustnešu sakāve 1260. gada Durbes kaujā izraisīja plašu žemaišu, zemgaļu, kuršu un prūšu sacelšanos. 1261. gadā Mindaugs lauž mieru ar Livonijas ordeni, un iespējams, atsakās arī no kristietības. Diplomātiskās attiecības ar katoļu pasauli sabrūk, un Lietuva vēl 120 gadus seko baltu reliģijai. Mindauga varas laikā viņa valsts aizņēma apmēram 100 000 kv.km. leišu un citu baltu tautu apdzīvotās zemes, kuras iedzīvotāju skaits varēja sasniegt 300 000. Viņa iekarotās slāvu zemes aizņēma vēl aptuveni 100 000 kv.km.

Kamēr daļa leišu karaspēka Tranaiša vadībā karoja Vidzemē un Mazovijā pret krustnešiem, Mindaugs turpināja koncentrēties uz krievu zemju iekarošanu. Pieauga valdošā klana konflikti un 1263. gadā Mindaugu kopā ar diviem dēliem Pleskavā nogalina Tranaiša organizētā sazvērestībā. 32 gadu laikā pēc Mindauga nogalināšanas Lietuvā valda septiņi dižkunigaiši. Lai arī valdnieki bieži manās un pastāv konflikti par attiecībām ar kristiešu kaimiņiem, valsts vienotību izdodas saglabāt.

Tranaitis nogalina Tautvilu un pievieno Polocku Lietuvai. Pēc Tranaiša nogalināšanas 1264. gadā tronī uz trim gadiem kāpj vienīgais izdzīvojušais Mindauga dēls, pareizticīgais mūks Vaišvilks. Ar galīciešu atbalstu viņš izrēķinās ar dumpiniekiem, un nostiprina valsti. Lai atrisinātu strīdu ar galīciešiem par Melnās Krievzemes kontroli, 1267. gadā Vaišvilks dodas uz tikšanos ar kņazu Ļevu un tiek nogalināts. Lietuvā pie varas nāk galīciešu pārstāvis Švarns.

Lietuvas augstmaņu sacelšanās rezultātā 1269. gadā tronī kāpj Traidens. Viņš nostiprina savu varu Polockā, Melnkrievijā, kā arī prūšu, žemaišu, zemgaļu un sēļu zemēs. Cīņas ar Galīciju-Volīniju par jātvingu Podļašijas kontroli ir neveiksmīgas.[3] 1270. gadā leišu armija tālā karagājienā gūst uzvaru Karuzes kaujā pret Livonijas ordeni, kas atriebjas, ap 1273. gadu sākot celt Dinaburgas pili Traidenim pakļautajās zemēs. Pasliktinās Lietuvas attiecības ar Galīciju-Volīniju, kas noved pie 1274.-1276. gada kara. 1279. gadā Livonijas ordenis veic dziļu iebrukumu Lietuvā, taču atpakaļceļā uz Rīgu cieš smagu sakāvi Aizkraukles kaujā. 1281. gadā Traidens iekaro Jersikas pili kuru iemaina pret Dinaburgas pili, kas leišu kontrolē paliek līdz 1313. gadam.

1274. gadā beidzas Lielā prūšu sacelšanās. Nākamajos gados krustneši pakļauj Nadruvas un Skalvas zemes. 1283. gadā pakļauj jātvingus. Traideņa nāve 1282. gadā pārtrauc leišu atbalstu krustnešu pakļautajiem baltiem, un šeit nostiprinās vācu vara. 1291. gadā liela daļa nepakļauto zemgaļu aizbēg uz Lietuvu. Vācu krustneši tagad atrodas pie Lietuvas robežām, koncentrējoties uz Žemaitijas iekarošanu, kas tiem ļautu savienot Prūsijas un Livonijas zemes.

Laiks starp 1282. un 1295. gadu ir neskaidrs, bet ap 1280. gadu izveidojas Ģedimina dinastija, kuras pārstāvji nostiprina mantotas varas principu, un cīnās pret krustnešiem Prūsijā. 1295. gadā tronī kāpj Vītenis, kurš iesāk strauju Lietuvas dižkunigaitijas varas izplešanos mongoļu sagrautās Kijevas Krievzemes teritorijā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]