Tautu Savienība

Tautu Savienība jeb Nāciju Līga (angļu: League of Nations, franču: Société des Nations, spāņu: Sociedad de Naciones) bija globāla starpvaldību organizācija, kura dibināta no 1919. līdz 1920. gadam Versaļas līguma rezultātā. Oficiālās valodas Tautu Savienībā bija franču, angļu un spāņu valoda. Tika izskatīts arī variants par Savienības valodu noteikt esperanto. Tautu Savienībai arī netika noteikts oficiālais karogs un logo, jo dalībvalstis Savienības pastāvēšanas laikā nespēja par to vienoties. Par Tautu Savienības tiešu pēcteci var uzskatīt Apvienoto Nāciju Organizāciju.

No 1934. gada 28. septembra līdz 1935. gada 23. februārim tajā bija 58 dalībvalstis, kas bija lielākais skaits Savienības pastāvēšanas laikā. Savienības mērķi bija vispārēja atbruņošanās, iespējamo karu novēršana, izmantojot kolektīvo drošību, konfliktu atrisināšana sarunu ceļā, atteikšanās no slepenās diplomātijas un globāla dzīves kvalitātes uzlabošana. Savienībai nebija savu bruņoto spēku, tamdēļ tā bija atkarīga no lielvalstīm, lai spētu realizēt savus mērķus, piemēram, lai uzturētu ekonomiskās sankcijas vai arī veiktu sankcijas pret valstīm, kas uzsākušas agresiju. Savukārt lielvalstis īpaši nevēlējās sniegt savu atbalstu šajā jautājumā. Tādēļ praksē tika izmantota tikai viena veida sankcija — izslēgšana no Tautu Savienības. Ass valstis Vācija un Japāna izstājās 1933. gadā, bet PSRS sakarā ar agresiju pret Somiju tika izslēgta 1939. gadā. Tuvojoties Otrā pasaules kara sākumam, Tautu Savienība parādīja savu nespēju efektīvi ietekmēt notikumus, un faktiski izjuka. Formāli Tautu Savienība pastāvēja līdz 1946. gadam, kad speciāli tika sasaukta asambleja, kurā tā iekļāvās ANO.

Latvija Tautu Savienībā tika uzņemta 1921. gada 22. septembrī un formāli palika tās dalībvalsts līdz savienības likvidēšanai 1946. gadā. No 1936. līdz 1939. gadam Latvija bija viena no Tautu Savienības Padomes loceklēm (Nonpermanent Member of the Council), 1938. gadā Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters tika ievēlēts par Tautu Savienības 101. sesijas priekšsēdētāju.

Tautu Savienības dalībvalstis

Dibinātājvalstis

Dibinātājvalstis bija 32 Pirmā pasaules kara sabiedrotās valstis, kas parakstīja Versaļas vienošanos, kā arī vairākas britu domīnijas un neitrālās valstis:

Britu impērija:
- Apvienotā Karaliste
- Austrālija
- Britu Indija
- Dienvidāfrika
- Jaunzēlande
- Kanāda
Beļģija (okupēta 1940. gadā)
Francija (daļēji okupēta un sadalīta 1940. gadā, Višī Francija izstājās 1941. gadā)
Itālija (izstājās 1937. gadā)
Japāna (izstājās 1933. gadā)
Argentīna (izstājās 1921. gadā, atpakaļ uzņemta 1933. gadā)
Bolīvija
Brazīlija (izstājās 1926. gadā)
Čehoslovākija (anektēta un sadalīta 1939. gadā)
Čīle (izstājās 1938. gadā)
Dānija (okupēta 1940. gadā)
Grieķija (okupēta 1940. gadā)
Gvatemala (izstājās 1936. gadā)
Haiti (izstājās 1942. gadā)
Hondurasa (izstājās 1936. gadā)
Kuba
Libērija
Ķīnas Republika (daļēji okupēta 1937. gadā)
Nikaragva (izstājās 1936. gadā)
Nīderlande (okupēta 1940. gadā)
Norvēģija (okupēta 1940. gadā)
Panama
Peru (izstājās 1939. gadā)
Polija (okupēta 1939. gadā)
Dienvidslāvija (tolaik Serbu, Horvātu un Slovēņu karaliste, okupēta un sadalīta 1941. gadā)
Taizeme (tolaik Siāma)
Paragvaja (izstājās 1935. gadā)
Irāna (tolaik Persija, okupēta un sadalīta 1941. gadā)
Portugāle
Rumānija
Salvadora (izstājās 1937. gadā)
Spānija (izstājās 1939. gadā)
Šveice
Urugvaja
Zviedrija

Vēlāk uzņemtās valstis

Afganistāna (1934)
Albānija (1920. gadā, anektēta 1939. gadā)
Austrija (1920. gadā, anektēta 1938. gadā)
Bulgārija (1920)
Dominikāna (1924)
Ekvadora (1934)
Etiopija (tolaik Abesīnija 1923. gadā, okupēta 1936. gadā)
Ēģipte (1937)
Igaunija (1921. gadā, okupēta 1940. gadā)
Irāka (1932. gadā, okupēta 1941. gadā)
Īrija (1923)
Kostarika (1920. gadā, izstājās 1925. gadā)
Latvija (1921. gadā, okupēta 1940. gadā)
Lietuva (1921. gadā, okupēta 1940. gadā)
Luksemburga (1920. gadā, okupēta 1940. gadā)
Meksika (1931. gadā)
PSRS (1934. gadā, izslēgta 1939. gadā)
Somija (1920. gadā, daļēji okupēta 1940. gadā)
Turcija (1932)
Ungārija (1922. gadā, izstājās 1939. gadā)
Vācija (1926. gadā, izstājās 1933. gadā)

Dalībvalstis

Dalībvalstu kolonijas

Tautu Savienības mandātteritorijas

Citas valstis

Citu valstu kolonijas

Padomes locekles

Periods	Pastāvīgās locekles	Nepastāvīgās locekles
1920–1926	Apvienotā Karaliste, Francija, Itālija, Japāna	Beļģija (1920–1927), Brazīlija (1920–1928), Ķīna (1920–1923), Čehoslovākija (1923–1927), Grieķija (1920), Spānija (1920–1926), Zviedrija (1923–1926), Urugvaja (1923–1926)
1926–1933	Apvienotā Karaliste, Francija, Itālija, Japāna, Vācija	Kanāda (1927–1930), Čīle (1926–1929), Ķīna (1926–1928, 1931–1934), Kolumbija (1926–1928), Kuba (1927–1930), Čehoslovākija (1932–1935), Salvadora (1926), Somija (1927–1930), Gvatemala (1930–1933), Irāna (1928–1931), Īrija (1930–1933), Meksika (1932–1935), Nīderlande (1926–1928), Norvēģija (1930–1933), Panama (1931–1934), Peru (1929–1932), Polija (1926–1939), Rumānija (1926–1929), Spānija (1928–1937), Venecuēla (1928–1931), Dienvidslāvija (1929–1932)
1933–1934	Apvienotā Karaliste, Francija, Itālija	Argentīna (1933–1936), Austrālija (1933–1936), Dānija (1933–1936), Portugāle (1933–1936)
1934–1937	Apvienotā Karaliste, Francija, Itālija, Padomju Savienība	Bolīvija (1936–1939), Čīle (1934–1937), Ķīna (1936), Ekvadora (1935–1938), Latvija (1936–1939), Jaunzēlande (1936–1939), Zviedrija (1936–1939), Turcija (1934–1937)
1937–1939	Apvienotā Karaliste, Francija, Padomju Savienība	Beļģija (1937–1940), Dominikāna (1938–1939), Grieķija (1938–1939), Irāna (1937–1939), Peru (1937–1939), Rumānija (1935–1939), Dienvidslāvija (1938–1939)
1939–1946	Apvienotā Karaliste, Francija	Ēģipte (1939), Dienvidāfrika (1939)

PSRS izslēgšana no Tautu Savienības

Pēc Ziemas kara sākuma 1939. gada 4. decembrī Tautu savienības ģenerālsekretārs Žozefs Avenols paziņoja, ka saskaņā ar Tautu savienības pakta 11. pantu sasauks padomes locekļus 9. decembrī un griezīsies pie Tautu savienības pilnsapulces priekšsēdētāja ar priekšlikumu sasaukt pilnsapulci 11. decembrī. PSRS Ārlietu komisārs Molotovs tajā pašā dienā nosūtīja Avenolam šādu atbildi:

„Padomju savienības valdības uzdevumā man ir gods darīt jums zināmu, ka pēc manas valdības ieskatiem jūsu nodomātā Tautu savienības padomes sasaukšana 9. decembrī un pilnsapulces sasaukšana 11. decembrī uz [Somijas pārstāvja] Rūdolfa Holsti ierosinājuma un uz Tautu savienības pakta 11. panta pamata ir nedibināta. Padomju savienība neatrodas kara stāvoklī ar Somiju un neapdraud somu tautu ar karu. Tādēļ atsaukšanās uz Tautu savienības pakta 11. pantu ir nepareiza. Padomju savienība atrodas miera attiecībās ar Somijas demokrātisko republiku un šī gada 2. decembrī noslēgusi ar tās valdību savstarpējas palīdzības un draudzības līgumu. Ar šo līgumu nokārtoti visi jautājumi, kuros nesekmīgi vestas sarunas ar Somijas agrākās valdības delegātiem, kas tagad nolikusi savas pilnvaras. Somijas demokrātiskās republikas valdība savā š. g. 1. decembra deklarācijā griezusies pie PSRS valdības ar priekšlikumu sniegt Somijas demokrātiskai republikai padomju bruņoto spēku palīdzību, lai kopīgām pūlēm iespējami drīzāk likvidētu bīstamāko kara briesmu perēkli, kādu Somijā radijuši tās agrākie valdītāji. Šādos apstākļos Rūdolfa Holsti griešanās pie Tautu savienības nevar būt par pamatu savienības padomes un pilnsapulces sasaukšanai, jo vairāk tādēļ ne, ka personas, kuru vārdā Rūdolfs Holsti griežas pie savienības, nav īsti somu tautas pārstāvji. Ja tomēr, neskatoties uz šiem apsvērumiem, Tautu savienības padome un pilnsapulce tiktu sasaukta Rūdolfa Holsti iesnieguma apspriešanai, tad padomju valdība neuzskatītu par iespējamu piedalīties šinīs sanāksmēs. Tādu lēmumu pastiprina arī tas apstāklis, ka Tautu savienības ģenerālsekretāra paziņojumu par padomes pilnsapulces sasaukšanu, kas atkārto Holsti apvainojošās un apmelojošās vēstules tekstu, ir redzami nesavienojams ar vajadzīgo cieņu pret Padomju savienību."^[1]

No 53 Tautu savienībā ietilpstošām valstīm uz šo sesiju savus pārstāvjus atsūtīja 40. Pilnsapulce par savu prezidentu ievēlēja Norvēģijas stortinga prezidentu Hambro, bet par prezidija locekļiem — Beļģijas, Ēģiptes, Francijas, Grieķijas, Kanādas, Lielbritānijas, Portugāles un Šveices delegātus. 12. decembrī Zviedrijas pārstāvis Undēns iesniedza priekšlikumu griezties pie Padomju savienības un Somijas ar aicinājumu nekavējoties pārtraukt kara darbību, ko atbalstīja Francijas, Īrijas un citu valstu delegāti. Somijas pārstāvis Holsti atbildēja, ka viņš savas valdības vārdā apsolot, ka Somija katrā brīdī pārtrauks kara darbību, tiklīdz tas pats būs noticis no PSRS puses. Pēc Lielbritānijas delegācijas vadītāja Betlera priekšlikuma komisija nolēma no Padomju savienības valdības lūgt atbildi uz ša aicinājumu 24 stundu laikā. Viņš ieteica komisijai turpināt savu darbību un izstrādāt rezolūcijas projektu, nenogaidot Maskavas valdības atbildi, t. i. rīkoties tā, it kā Padomju savienība šo Ženēvas aicinājumu jau būtu noraidījusi.^[2] 13. decembrī Padomju savienība noraidīja Tautu savienības starpniecības piedāvājumu un tai neesot konflikta ar Somiju, jo viņa atzīst par Somijas valdību vienīgi Terijokos nodibināto Kūsinena valdību, ar ko Padomju savienība noslēgusi savstarpīgās palīdzības līgumu. Iepazinusies ar visiem līgumiem, kādi savā laikā noslēgti starp PSRS un Somiju, starp kuriem bija arī neuzbrukšanas līgums, kur paredzēta visu varbūtēju konfliktu starp abām valstīm nokārtošana šķīrējtiesas ceļā, komisija atzina, ka šinī gadījumā par uzbrucēju esot atzīstama Padomju savienība. Urugvajas pārstāvis Dienvidamerikas valstu vārdā prasija uz šī komisijas atzinuma pamata Padomju savienību izslēgt no Tautu savienības, bet komisija šinī jautājumā rezolūciju vēl nepieņēma. Padomes prezidents Hambro iesniedza šādu rezolūcijas projektu:

„Tautu savienības padome, pieņemot zināšanai Tautu savienības pilnsapulces 1939. gada 14. decembra lēmumu zīmējoties uz somu valdības iesniegumu, pirmkārt, pievienojas Tautu savienības pilnsapulces nosodošam spriedumam par PSRS akciju pret Somiju un, otrkārt, uz pilnsapulces lēmumā pievesto motivu pamata — izejot no Tautu savienības pakta 16. panta 4. nodalijuma — konstatē, ka PSRS ar to pati sevi izslēgusi no Tautu savienības. No tā izriet, ka Padomju savienība vairs nav uzskatama par Tautu savienības locekli."

Par rezoluciju balsoja padomes locekļi Lielbritānija, Francija, Beļģija, Ēģipte, Dienvidāfrika, Bolīvija un Dominikāņu republika, atturējās Grieķija, Dienvidslāvija, Šveice un Somija; pēdējās pārstāvis deklarēja, ka negribot būt „tiesnesis savas valsts lietā". Sēdē nepiedalījās Irānas un Peru pārstāvji.