Pāriet uz saturu

Nikolajs Galdiņš

Vikipēdijas lapa
Nikolajs Galdiņš
Nikolajs Galdiņš 1945. gadā (autors H.Hofmans)
Nikolajs Galdiņš 1945. gadā (autors H.Hofmans)
Personīgā informācija
Dzimis 1902. gada 9. oktobrī
Valsts karogs: Krievija Krievijas Impērija, Rīga
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1945. gada 5. oktobrī (42 gadi)
Krievijas PFSR, Ļeņingrada
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Obersturmbannführer (pulkvežleitnants)
Dienesta laiks 1919 — 1940
1942 — 1945
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: Vācija Trešais reihs
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Komandēja 42. ieroču SS grenadieru pulks
Kaujas darbība Latvijas brīvības cīņas
Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas medaļa[1]
Rumānijas Kroņa IV šķiras ordenis[2]
Dzelzs krusta Bruņinieka krusts
Dzelzs krusts (I un II šķiras)
Vācu krusts (zeltā)
Tuvcīņas nozīme (sudraba)
Kājnieku trieciena nozīme (sudraba)
Ievainojuma nozīme (melnā)[3][4]
Izglītība Kara skola (1924. g.)
Augstākā karaskola (1927. g.)

Nikolajs Galdiņš (1902. gada 9. oktobris — 1945. gada 5. oktobris) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks. Latvijas brīvības cīņu un Otrā pasaules kara dalībnieks. Trešā reiha augstākā militārā apbalvojuma Dzelzs krusta Bruņinieka krusta kavalieris.

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1902. gadā Rīgā. Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 12. jūlijā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā,[5][6] pēc kara palika militārajā dienestā. 1922. gadā iestājās Kara skolā.[6] 1924. gadā Galdiņš pabeidza Kara skolu ar I šķiru, kā labākais kadets Kājnieku nodaļā, iegūstot virsleitnanta pakāpi.[7] Nozīmēts 4. Valmieras kājnieku pulkā par vada komandieri.[5][6] Turpinājis izglītoties Kara akadēmiskajos kursos (no 1935. gada Augstākā karaskola), kurus pabeidza 1927. gadā.[6][8] Tā paša gada 17. novembrī paaugstināts pat virsleitnantu (skaitot no 1. septembra).[9]

1933. gada janvārī viņu pārcēla no 2. Vidzemes kājnieku divīzijas 6. Rīgas kājnieku pulka uz Armijas štāba operatīvo daļu,[10] vēlāk uz Armijas štāba Informācijas daļu.[2][11] 1935. gada 16. novembrī paaugstināts par kapteini (skaitot no 1. septembra).[12] No 1938. līdz 1939. gadam pildīja arī militārā instruktora pienākumus Rīgas 2. vidusskolā.[5] Apbalvots ar Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas medaļu un Rumānijas Kroņa IV šķiras ordeni.[1][2]

Otrā pasaules kara laikā 1940. gadā, kad Sarkanā armija okupēja Latviju, viņš bija Armijas štāba Informācijas daļas I nodaļas (ārējā izlūkošana) priekšnieka pulkvežleitnanta Andreja Blaua palīgs.[11] Pēc Latvijas armijas pārveidošanas par 24. teritoriālo korpusu neilgu laiku dienēja šī korpusa 181. strēlnieku divīzijā kā 195. strēlnieku pulka komandieris.[5] 1941. gada 14. jūnijā Nikolaja Galdiņa brāli arestēja un deportēja uz Noriļsku, kur gāja bojā Noriļlagā (krievu: Норильлаг).[5][13]

1941. gadā, kad Vācija okupēja Latviju, viņš iestājās kārtības dienestā, kur bija rotas komandieris. 1943. gada aprīlī, kad martā bija izveidota 2. latviešu SS brīvprātīgo brigāde (vēlākā 19. ieroču SS grenadieru divīzija), Galdiņu nozīmēja par šīs brigādes 42. grenadieru pulka komandiera Voldemāra Veisa adjutantu, bet oktobrī iecēla par 42. pulka II bataljona komandieri.[6] 15. decembrī iecelts par šī pulka komandieri.[5] 1944. gada 30. janvārī paaugstināts par šturmbanfīreru. Šī paša gada 19. oktobrī apbalvots ar Vācu krustu zeltā.[3] 31. decembrī paaugstināts par oberšturmbanfīreru.[6]

Kara beigās komandēja savu pulku Kurzemes cietoksnī, par 3. Kurzemes lielkaujā izrādīto varonību 1945. gada 25. janvārī apbalvots ar Dzelzs krusta Bruņinieka krustu.[3] Šo apbalvojumu ieguva arī Miervaldis Ādamsons un Roberts Ancāns.[6] Pēc Trešā reiha bruņoto spēku kapitulācijas 1945. gada 8. maijā krita padomju gūstā. Tā paša gada 5. oktobrī Ļeņingradā viņam izpildīja nāvessodu nošaujot.[3][5]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 Valdības Vēstnesis "Valsts prezidenta rīkojums Nr. 16." (17.05.30)[novecojusi saite] (rīkojums datēts ar 16. maija datumu)
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Valdības Vēstnesis "Valsts prezidenta 125. rīkojums" (30.03.38.)[novecojusi saite] (rīkojums datēts ar 28. marta datumu)
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Ritterkreuzträger Nikolajs Galdins Arhivēts 2011. gada 4. janvārī, Wayback Machine vietnē. (vāciski)
  4. ↑ www.frontkjemper.info[novecojusi saite] (norvēģiski)
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 Axis History Forum (Vilis Janums & Nikolajs Galdins) (angliski)
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 Ventas Balss "Bruņinieka krusts trim latviešiem" (06.02.45.) Arhivēts 2007. gada 11. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
  7. ↑ Valdības Vēstnesis "Valsts prezidenta pavēle armijai un flotei Nr. 301." (01.09.24.)[novecojusi saite]
  8. ↑ Juris Ciganovs 1920.-1940. Uzplaukuma laiks Arhivēts 2010. gada 10. februārī, Wayback Machine vietnē.
  9. ↑ Valdības Vēstnesis "Valsts prezidenta pavēle armijai un flotei № 117." (18.11.27.)[novecojusi saite] (pavēle datēta ar 16. janvāra datumu)
  10. ↑ Latvijas Kareivis "Oficiālā daļa. Valsts prezidenta pavēle armijai un flotei Nr. 404." (18.01.33.) Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. (pavēle datēta ar 16. janvāra datumu)
  11. ↑ 11,0 11,1 Latvijas izlūkdienesti 1919-1940: 664 likteņi (redaktore, korektore Vija Kaņepe). Rīga:LU žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds, 2001., 295. lpp. ISBN 9984-643-29-8
  12. ↑ Latvijas Kareivis "Oficiālā Daļa. Valsts prezidenta 330. pavēle armijai un flotei" (17.11.27.)[novecojusi saite] (pavēle datēta ar 16. novembra datumu)
  13. ↑ Красноярское общество "Мемориал" Arhivēts 2008. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Nikolajs_Galdiņš&oldid=4173133"