Norvēģijas vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Norvēģijas ķēniņvalsts ar Islandes un Grenlandes salām. Ar brūnganu krāsu iezīmēta Norvēģijas un Novgorodas kņazu kopīgi pārvaldītā Ziemeļu Ledus okeāna piekraste (ap 1265).

Norvēģijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Norvēģijas teritorijā.

Viduslaiku Norvēģijas valsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka Norvēģiju apvienoja vikingu valdnieks Haralds Skaistmatis 872. gadā pēc kaujas pie Hafrsfjorda (Slaget i Hafrsfjord).

Norvēģija pieņēma kristietību karaļu Ūlafa Trigvesona un Ūlafa Haraldsona valdīšanas laikā no 1000. līdz 1030. gadam. 1319. gadā pēc karaļa Hakona V nāves, viņa trīs gadus vecais dēls Magnuss tika kronēts par Norvēģijas karali un arī ievēlēts par Zviedrijas karali, tādējādi Norvēģija apvienojās personālūnijā ar Zviedriju. No 1349. līdz 1350. gadam liela daļa Norvēģijas iedzīvotāju gāja bojā mēra dēļ, un Norvēģija kļuva politiski novājināta.

Kalmāras ūnijas izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kalmāras ūnija
Kalmāras ūnijas teritorija ap 1500. gadu

1363. gadā Norvēģijas karalis Hakons VI apprecēja Dānijas karaļa Valdemāra IV meitu Margrēti. 1379. gadā pēc Hakona VI nāves, viņa dēls Ūlafs IV, kurš jau 1375. gadā bija kronēts par Dānijas karali, mantoja Norvēģijas troni, apvienojot abas valstis personālūnijā. 1387. pēc Ūlafa nāves, par karalieni faktiski kļuva Margrēte, taču sievieti nevarēja kronēt par karali, tādēļ 1397. gada 17. jūnijā Kalmārā par visu trīs Skandināvijas troņu (Dānijas, Zviedrijas un Norvēģijas) karali tika kronēts Margrētes 10 gadu vecais dēls Pomerānijas Ēriks, iesākot Kalmāras ūniju.

Dānijas un Zviedrijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1536. gadā notika baznīcas reformācija un Norvēģiju arī formāli iekļāva Dānijas sastāvā. 19. gadsimta sākumā Dānija iesaistījās Napoleona karos Francijas pusē un saskaņā ar 1814. gada 14. janvārī noslēgto Ķīles miera līgumu kā zaudētāja bija spiesta atdot Norvēģiju Zviedrijai.

1814. gada februārī Norvēģija pasludināja neatkarību un 17. maijā tika pieņemta Norvēģijas konstitūcija. 26. jūlijā Zviedrijas armija šķērsoja Norvēģijas robežu un norvēģi bija spiesti atkāpties. 14. augustā tika noslēgts miera līgums, saskaņā ar kuru Norvēģija tika apvienota personālūnijā ar Zviedriju, taču konstitūcija tika atstāta spēkā. Pilnīgu neatkarību Norvēģija ieguva 1905. gadā.

Otrais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gada 9. aprīlī Vācijas sūtnis Norvēģijā iesniedza Norvēģijas ārlietu ministram ultimātu, kurā prasīja bez pretestības pakļauties vācu okupācijai. Norvēģijas valdība ultimātam nepakļāvās un jau pēc dažām stundām vācieši izsēdināja desantu galvenajās Norvēģijas ostās un ātri ieņēma visu Norvēģijas rietumu piekrasti. Izpletņlēcēji ieņēma galvenos lidlaukus. Tomēr kaujas iekšzemē turpinājās. 28. aprīlī sabiedrotie izcēla desantu Narvikā un atkaroja pilsētu no vāciešiem, taču jūnija sākumā vācu panākumi Beļģijā un Francijā piespieda sabiedrotos to atkal atstāt. 10. jūnijā Norvēģijas armija kapitulēja. Norvēģija atradās Vācijas okupācijā līdz 1945. gada 8. maijam.