Portugāles vēsture

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Portugāles vēsture ir daudzu gadsimtu stāsts, kurā mainījušies svešzemnieku varas laiki ar valsts varenības uzplaukuma un panīkuma periodiem.

Senākie laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romas province Luzitānija atradās Pireneju pussalas dienvidrietumos.

Mūsdienu Portugāles teritorijas aizvēsture un seno laiku vēsture saistīta ar citu Pireneju pussalas reģionu attīstības ritējumu. Aptuveni 2000 gadus pirms mūsu ēras Pireneju pussalā no Ziemeļāfrikas ieradās ibēru ciltis. 1200 gadus p.m.ē. feniķiešu jūrnieki zemes piekrastē dibināja kolonijas, bet 600 gadus p.m.ē. migrācijas rezultātā šeit ieradās ķeltu ciltis, kuri laika gaitā sajaucās ar ibēriem. Rezultātā radās ķeltibēri. No 6. līdz 3. gadsimtam p.m.ē. mūsdienu Portugāles teritoriju apdzīvoja luzitāņi (latīņu: Lusitani).

Luzitānija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

450. gadā p.m.ē. šis teritorijas iekaroja Kartāga, bet Otrajā pūniešu karā tās ieguva Romas republika. Romieši pussalas dienvidrietumus pēc luzitāņu cilšu nosaukuma nosauca par Luzitāniju (Lusitania) un pārvaldīja to kā atsevišķu provinci, kurā ietilpa lielākā daļa no mūsdienu Portugāles un Spānijas rietumu daļas (Estremadura, Salamanka un Talavera de la Reina). Romieši šajā teritorijā dibināja vairākas apmetnes. Romiešu kundzība beidzās Lielās tautu staigāšanas laikā, kad šeit iebruka un savas valstiņas izveidoja goti. 409. gadā Portugāles teritorija bija daļa no Svēbu karalistes, bet jau 416. gadā vestgoti šeit dibināja Vestgotu karalisti.

Mauru pakļautībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Umajādu iekarotā Pireneju pusala ap 750. gadu

711. gadā Pirenejos no Ziemeļāfrikas iebruka musulmaņu mauri, kas sagrāva Vestgotu karalisti un izveidoja Umajādu kalifāta Andalusas provinci. Vēlāk tā bija daļa no Kordovas emirāta, vēlāk daļa no Kordovas kalifāta, un visbeidzot daļa no Taifas karaļvalsts. 11. gadsimtā lielākā daļa no Luzitānijas atradās Aftasīdu dinastijas pakļautībā; viņu rezidence atradās Badahosā. Dienvidos valdīja arī Seviljas Abadīdu dinastija.

Musulmaņu neiekarotajos Pireneju kalnu rajonos 9. gadsimta sākumā izveidojās Astūrijas karaliste un sākās kristiešu Rekonkista, kuras laikā no mauriem atbrīvoja mūsdienu Spānijas teritoriju, bet tikai 12. gadsimtā arī mūsdienu Portugāles teritoriju. Musulmaņu spēki pakāpeniski atkāpās, līdz 1492. gada atstāja Pireneju pussalu pavisam.

Portugāles veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pireneju pussalas karalistes 12. gadsimtā.

Portugāles kodolu 9. gadsimta beigās Vimara Perezs (Vímara Peres) izveidoja ap Portu pilsētu, dibinot "pirmo" Portukāles grāfisti (Condado Portucalense). Grāfiste atradās Kastīlijas karaļa Alfonso VI (Afonso VI) un viņa dēla Anrī Burgundieša (Henrique de Borgonha) pakļautībā. Anrī Burgundietis kļuva par pirmo Portugāles karaļu dinastijas ciltstēvu. 1096. vai 1097. gadā tika izveidota "otrā" Portukāles grāfiste, kura nenokļuva Leonas un Kastīlijas karaļu ietekmē.

1139. gadā Portugāle kļuva par karalisti. Anrī Burgundieša dēls Alfonso I Lielais kļuva par tās pirmo karali. Burgundijas dinastija Portugālē valdīja līdz 1383. gadam. 1211. gadā tika izveidots pirmais parlaments (Cortes). 1250. gadā, pēc Algarves reģiona atgūšanas no mauriem, tika pabeigta Portugāles valsts veidošanās. Kopš 13. gadsimta robeža visu laiku ir bijusi gandrīz tāda pati kā mūsdienās. 1256. gadā Lisabona kļuva par valsts galvaspilsētu. Zvejošana un tirdzniecība ar citām valstīm bija vienas no nozīmīgākajām karalistes ekonomiskajām aktivitātēm.

Portugāles grāfiste (1095-1143)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1095. gadā Kastīlijas un Leonas karalis Alfonso VI Drosmīgais (Alfonso VI de Castilla el Bravo) aprecināja savu meitu Terēzi (Teresa de Leão) ar Lotringas un Burgundijas grāfu Anrī un dāvāja jaunlaulātajiem zemes ziemeļos no Luzitānijas: Bragas, Porto, Koimbras, Vizeu un Lamegas pilsētas, kā arī apgabalu starp Taho un Minjo upju grīvām - tika izveidota jauna, Portugāles grāfiste (Condado Portucalense).

1109. gadā Kastīliju pārņēma juku un iekšējo karu laiks, kas turpinājās līdz 1126. gadam, kad karaliene Urraka mira. Portugāles grāfiene Terēze to izmantoja, lai veikli paplašinātu savas valsts teritorijas. 1127. gadā Kastīlijas un Leonas karaļa Alfonso VII (Alfonso VII el Emperador) karš ar Portugāli, piespiežot to atdot sagrābtās teritorijas Galisijā un atkal atzīt sevi par Kastīlijas vasali.

1139. gadā pēc uzvaras pār mauriem pie Ourikas, karaspēks pasludināja Terēzes un Anrī (Enrike) dēlu, grāfu Alfonso I par karali. Lamegā sanākušie kortesi (skat. Kārtu pārstāvniecība) apstiprināja viņa titulu. Turpmākie gani pagāja karos un sadursmēs ar mauriem un Leonas karalisti, līdz 1143. gadā Alfonso VII nācās atzīt Portugāles suverenitāti. 1143. gadā Alfonso I kronējās Bragā kā karalis, un proklamēja Portugāles karalisti (Reino de Portugal).

Portugāles karaliste (1143-1910)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1383. gadā, kad nomira pēdējais Burgundijas dinastijas karalis, uz troni pieteicās ārlaulības pēcnācējs Žuans I Labatminīgais. Portugāles karaļa troni vēlējās iegūt arī kastīlieši, tādēļ 1385. gadā notika Alžubarotas kauja. Tajā uzvarēja Žuans I, un no 1385. līdz 1580. gadam Portugālē valdīja Avisas dinastija. Avisas karaļu valdīšanas laikā (īpaši laikā, kad valdīja Manuels I Laimīgais) Portugāle piedzīvoja ziedu laikus. Portugālei bija liela loma pasaules izpētē, šeit lielu ieguldījumu deva Portugāles princis Enrike Jūrasbraucējs. Portugāļi, izgudrojot karavelas, devuši lielu ieguldījumu navigācijas attīstībā. Arī portugāļu izgudrojumi navigācijā, īpaši, karavelas, ļāva kuģot daudz tālāk nekā līdz tam. 15. gadsimtā Portugāles bezbailīgie jūrasbraucēji Vasko da Gamas vadībā atklāja jaunas teritorijas. Zelts, pipari, labība un vergi nodrošināja tai arvien lielāku bagātību. Portugāle kļuva par vienu no pasaules lielvarām, tā ieguva kontroli pār nozīmīgiem jūras tirdzniecības ceļiem, kā arī devās kolonizēt aizjūras teritorijas, kā Brazīliju, Āfriku, Arābiju, Indiju un Ķīnu. Arī kultūras dzīvē notika uzplaukums. Šajā sakarā vajadzētu pieminēt slaveno dzejnieku Luišu di Kamoišu.

Portugāles karaliste (1400)

Koloniālā impērija XV-XVI gs.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atklājamo un kolonizējamo teritoriju sadalījums starp Spāniju un Portugāli

Portugāļi jau XV gs. pirmajā pusē sāka doties regulāros braucienos gar Āfrikas piekrasti uz dienvidiem, veidojot atbalsta un tirdzniecības punktus (tai laikā eiropiešu kuģi un jūrnieki nebija gatavi okeāna braucieniem). Aktīvi šos mēģinājumus atbalstīja princis Enrike Jūrasbraucējs, kurš bija Kristus ordeņa (formāli likvidētā Templiešu ordeņa jaunais nosaukums) lielmestrs un varēja izmantot ordeņa resursus. Sagrišā atvēra pirmo profesionālu jūrnieku sagatavošanas skolu, kur mācīja astronomiju, matemātiku, navigāciju, kartogrāfiju utt. Valsts finansēja kuģubūvi un ekspedīcijas.

Pēc karaļa Manuela kāpšanas tronī (kad Kolumba vārdu jau daudzina visā Eiropā) portugāļi, baidīdamies, ka tikai spāņi neapsteidz viņus ceļā uz Indiju, ar trīskāršu sparu norāvās no jaunā jūras ceļa meklēšanas. 1497. gadā Vasko da Gamas vadītā ekspedīcija apbrauca Āfrikas kontinentu un sasniedza arābu teritorijas Ziemeļaustrumāfrikā. Portugāļi aktīvi iesaistījās vietējās politiskajās attiecībās un kļuva par Melindas sultāna sabiedrotajiem. Ar tā piešķirtajiem ločiem Vasko da Gamas ekspedīcija sasniedza Indiju (Kalkutu). Indijas sasniegšana atvēra jūras tirdzniecības ceļu. Portugāle kļuva par jūras lielvalsti. Jau 1500. gadā tā praktiski bija monopolizējusi garšvielu piegādi Eiropai; nodibināja pastāvīgas tirdzniecības faktorijas Āfrikā un Indijā.

Portugāle un tās kolonijas no 1415. gada.

1580. gadā nomira pēdējais Avisas dinastijas karalis. No 1581. gada līdz 1640. gadam pār Portugāles karalisti valda Spānijas Habsburgu dinastijas ieceltie vicekaraļi. Šajā laikā Portugāle zaudēja daļu no savām kolonijām. 1640. gadā Bragansas dinastijas hercogi sarīkoja sacelšanos pret Habsburgiem un par pirmo karali pēc Portugāles neatkarības atgūšanas kļuva Žuans IV Atjaunotājs. Bragansas dinastija bija priekšpēdējā portugāļu karaļu dinastija. Pēc 1703. gadā noslēgtā Metuena līguma (Methuen Treaty) valsts tirdzniecības un ārpolitika bija atkarīga no Anglijas. 1755. gadā zemestrīce nopostīja lielāko daļu no galvaspilsētas Lisabonas. Saskaņā ar premjerministra Sebastiana Hosē de Karvaljo (Sebastião José de Carvalho e Melo) rīkojumu, pilsēta tika atjaunota. Septiņgadu kara laikā, 1761. gadā Portugālei uzbruka Spānijas un Francijas apvienotie spēki. Šaumburgas-Lipes grāfa Vilema vadībā angļi ar portugāļiem uzbrukumu atvairīja. Tādējādi Portugāle saglabāja savu neatkarību. Nākamajos gados Vilems veica radikālas reformas Portugāles armijā un izbūvēja cietokšņus Elvašā, pie Spānijas robežas.

Monarhijas noriets, 19. gs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1807. gadā Portugāli iekaroja Napoleons Bonaparts. Karaliskā ģimene pārcēlās uz Brazīliju. Ar angļu palīdzību portugāļiem izdevās padzīt frančus no Portugāles, bet valstī sākās liberālas pārmaiņas. 1821. gadā tika apstiprināta konstitūcija, kura ierobežoja karaļa varu. Tiem sekoja Liberālie kari starp absolūtisma un konstitucionālās monarhijas atbalstītājiem. 1822. gada 7. septembrī Portugāle zaudēja vienu no savām nozīmīgākajām kolonijām - Brazīliju. Par pirmo Brazīlijas imperatoru kļuva Pedru I.

Portugāles Republikas proklamēšana.

Pēc Liberālajiem kariem turpinājās cīņa par varas sagrābšanu starp labējām un kreisajām politiskajām partijām (starp Cartista un Setembrismo). 1853. gadā nomira Portugāles karaliene Marija II. Līdz ar to Portugālē beidza valdīt Bragansas dinastija. Viņas vietā tronī kāpa Saksijas-Koburgas un Gotas dzimtas pārstāvis Ferdinands II. Šī dzimta Portugālē valdīja līdz 1910. gadam. Monarhijas pēdējos gados valsti vajāja ekonomiskas problēmas un arvien vairāk republikāņu sacelšanās. 1908. gadā atentātā tika nogalināts pēdējais Portugāles karalis Karlušs I un troņa mantinieks.

Republika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1910. gadā tiek pasludināta Portugāles Pirmā Republika. 1916. gada martā Portugāle iesaistījas Pirmajā pasaules karā un bija Antantes pusē. Valsts mobilizēja 100 tūkstošus karavīrus, no kuriem 7 tūkstoši krita karā. Pirmās Republikas laikā (līdz 1926. gadam) valstī bija liela politiskā nestabilitāte un haotiska anarhija. Šajā laikā bija monarhijas un komunisma atgūšanās, notika vairāki valsts apvērsuma mēģinājumi, kā arī 45 reizes notika valdības maiņa.

1926. gadā varu valstī pārņēma militārs grupējums. 1933. gadā Antoniu de Oliveira Salazars dibināja Estado Novo, jaunu politisko iekārtu ar autoritāru struktūru un fašistiskām tendencēm. Līdz 1968. gadam, kad valdīja Salazars, Portugāle bija nacionālistiska, katoliska, autoritāra valsts ar represīvu režīmu. Šajā laikā tika panākta ekonomiska augšupeja un samazināts valsts ārējais parāds. Otrā pasaules kara laikā Portugāle bija viena no piecām Eiropas valstīm, kura saglabāja neitralitāti, lai gan tā sadarbojās gan ar Nacistisko Vāciju, gan atļāva Apvienotajai Karalistei izmantot Azoru Salaskarabāzi. 1949. gadā Portugāle iestājās NATO. 1955. gadā tā kļuva par ANO locekli.

Portugāles kolonijas Āfrikā.

1961. gadā Indija iekaroja tās rietumu krastā esošo portugāļu teritoriju Goa. Pēc tam pieauga nemieru vilnis Āfrikas kolonijās Angolā, Mozambikā, Gvinejā-Bisavā un Santomē un Prinsipi. Tomēr Salazars atteicās atbrīvot kolonijas. Portugāles koloniālais karš prasīja gan cilvēku, gan naudas resursus. Arī Salazara pēcnācējs Marselu Kaetanu (Marcelo Caetano) nespēja ierobežot koloniālos karus Āfrikā un 1974. gada 25. aprīlī Neļķu revolūcijas gaitā bez cilvēku upuriem viņa režīms tika gāzts. Īsā laikā Lisabonu pārplūdināja bēgļu tūkstoši no neatharību ieguvušajām kolonijām. Portugāļi no Āfrikas, pametuši gadsimtos iekoptos īpašumus, bez mantām un līdzekļiem ieradās metropolē, kur viņus sagaidīja nabadzība. Lisabona nespēja uzņemt tādu cilvēku skaitu, tādēļ bēgļi bija spiesti gulēt pat uz ielas. 1975. gadā Portugāle piešķira neatkarību arī Āzijas kolonijai Austrumtimorai.

1986. gadā Portugāle iestājās Eiropas Savienībā. 1999. gada decembrī Portugāle atdeva Ķīnai savu pēdējo Āzijas koloniju Makao. 1999. gadā Portugāles valūta eskudo tika aizstāta ar eiro. Kopš 2004. gada 23. novembra portugālis Žuze Manuels Barozu ir Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

2006. gada 26. janvārī 8,9 miljoni portugāļi par jauno prezidentu ievēlēja Anibalu Kavaku Silvu. Iepriekšējais prezidents Žoržē Sampaiju (Jorge Sampaio) nevarēja kandidēt, jo šajā amatā viņš jau bija nostrādājis divus termiņus.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]