Bosnijas un Hercegovinas vēsture

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Bosnijas valsts izveide no 12. līdz 14. gadsimtam.

Bosnijas un Hercegovinas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Bosnijas un Hercegovinas teritorijā.

Bosnijas valsts izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senatnē mūsdienu Bosnijas un Hercegovinas teritoriju apdzīvoja ilīrieši. Mūsu ēras sākumā Ilīrija kļuva par Romas impērijas provinci. Pēc Rietumromas impērijas krišanas reģionu sāka pārvaldīt Bizantija. 6.—7. gadsimtā šeit ienāca slāvu ciltis. 12. gadsimta vidū izveidojās Bosnijas banats, kas atradās Ungārijas karalistes vasaļatkarībā. 1377. gadā Bosnija kļuva par neatkarīgu karalisti.

Osmaņu un Austroungānijas pakļautībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bosnija un Hercegovina Austroungārijas sastāvā (1878-1918).
Bosnija un Hercegovina Serbu, horvātu un slovēņu karalistes sastāvā (1920-1922).

No 1463. līdz 1878. gadam Bosnija un Hercegovina atradās Osmaņu impērijas pakļautībā. 1878. gadā pēc Krievu—turku kara Bosnijas teritoriju anektēja Austroungārija. 1914. gada 28. jūnijā Bosnijā dzīvojošie serbu nacionālisti, kas vēlējās apvienošanos ar Serbijas karalisti, nošāva Austroungārijas troņmantnieku Franci Ferdinandu, kas drīz noveda pie Pirmā pasaules kara sākšanās.

Dienvidslāvijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bosnija un Hercegovina Horvātijas neatkarīgās valsts sastāvā (1941-1943).
Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sastāvā (1945-1992).

Pēc Pirmā pasaules kara tika pasludināta Serbu, horvātu un slovēņu karaliste, kas 1929. gadā tika pārdēvēta par Dienvidslāvijas karalisti. 1941. gada 6. aprīlī Dienvidslāvijā iebruka Vācijas karaspēks un ātri okupēja visu valsti. 10. aprīlī Zagrebā tika pasludināta Horvātijas Neatkarīgā valsts, kuras sastāvā iekļāva arī Bosniju un Hercegovinu. Jau 1941. gada jūlijā Josipa Broza Tito vadītie komunistu partizāni sākā bruņotu cīņu pret horvātu, vācu un itāļu spēkiem. 1945. gada 15. maijā partizāni pilnībā kontrolēja Dienvidslāvijas teritoriju. 1945. gada 29. novembrī tika proklamēta Dienvidslāvijas Demokrātiskā Federācija, kurā sastāvā bija arī Bosnijas un Hercegovinas Sociālistiskā Republika.

1990. gada janvārī notika Dienvidslāvijas Komunistu Savienības kongress, kuru vispirms pameta Slovēnijas deputāti, kuriem drīz sekoja Horvātijas deputāti, izbeidzot federālās partijas pastāvēšanu. 1990. gadā visās Dienvidslāvijas republikās notika brīvas daudzpartiju vēlēšanas. Pēc vēlēšanām Bosnijā un Hercegovinā visu trīs tautu — bosniešu, horvātu un serbu partijas izveidoja koalīcijas valdību. 1991. gada 25. jūnijā neatkarību pasludināja Slovēnija un Horvātija. 1991. gada oktobrī Bosnijas un Hercegovinas parlaments pieņēma suverenitātes memorandu, bet serbu deputāti pameta parlamentu un izveidoja atsevišķu serbu parlamentu.

Pilsoņu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Bosnijas karš

1992. gada 29. februārī — 1. martā Bosnijā un Hercegovinā notika referendums, kurā piedalījās 64% republikas balstiesīgo iedzīvotāju (serbi to boikotēja), no kuriem 98% nobalsoja par neatkarību. 3. martā Bosnija un Hercegovina pasludināja neatkarību. Jau marta sākumā notika pirmās sadursmes starp serbu kaujiniekiem un Bosnijas valdības spēkiem. 7. aprīlī serbu apdzīvotā Bosnijas un Hercegovinas teritorija pasludināja izstāšanos no Bosnijas un Hercegovinas. Dienvidslāvijas tautas armija un serbu kaujinieki neilgā laikā ieņēma lielu daļu valsts teritorijas. 1992. gada maijā Dienvidslāvijas tautas armija oficiāli pameta Bosniju un Hercegovinu, taču faktiski lielākā daļa karaspēka kļuva par Serbu republikas armiju. 1993. gada sākumā sākās bruņots konflikts starp bosniešu un Horcegbosnijas Horvātu Republikas spēkiem. 1994. gada 23. februārī tika noslēgts pamiers ar horvātiem un 18. martā izveidota Bosnijas un Hercegovinas Federācija, kurā tika apvienotas bosniešu un horvātu apdzīvotās teritorijas. Bosnieši un horvāti varēja apvienot spēkus cīņai ar serbiem. 1995. gada augustā konfliktā iesaistījās NATO, bombardējot Bosnijas serbu armijas pozīcijas, kas piespieda serbus uzsākt miera sarunas. Gada nogalē tika noslēgta Deitonas vienošanās, saskaņā ar kuru Bosnijas un Hercegovinas sastāvā tika izveidotas divas autonomas teritorijas — Bosnijas un Hercegovinas Federācija un Serbu Republika.

Integrācija ES[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2012. gadā Eiropas Komisija uzsāka sarunas ar Bosnijas un Hercegovinas sastāvā esošo politisko vienību pārstāvjiem par iespējamo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu.[1] 2016. gada 15. februārī Bosnija un Hercegovina iesniedza pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]