Zviedrijas vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Zviedrijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Zviedrijas teritorijā.

Ziemeļvalstu karte 13.—15. gadsimtā (no Cosmographia Ptolemaei, Nicolai Donis, 1482).
Ziemeļvalstu karte 16. gadsimtā (no Atlas, Gerhards Merkators, 1595).

Aizvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēku apmešanās Zviedrijas, tāpat kā pārējo Ziemeļeiropas valstu teritorijā, izplatījās daudz lēnāk un vēlāk, nekā Rietumeiropas daļā. Pirmās mednieku un zvejnieku apmetnes Zviedrijas dienvidos, vēlāk arī vidienē, parādījās tikai pēc Ledus laikmeta beigām 9.—10. gadsimtā p.m.ē. Podniecība, pastāvīga lauksaimniecība līdz ar lielākiem ciematiem vērojami tikai sākot ar 5. gadsimta p.m.ē. otro pusi Zviedrijas dienvidu daļā, pakāpeniski izplatoties arī ziemeļu virzienā.

Valsts pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plašākā Eiropas kontekstā pazīstamākais Ziemeļvalstu vēstures posms ir tā sauktie "vikingu laiki", kas aptvēra 8.—11. gadsimtus. No 11. gadsimta vidus Zviedrijā izplatījās kristietība. 12. gadsimtā zviedru ķēniņš Ēriks Svētais sāka krusta karus Somijā, bet 13. gadsimtā Jūhans I Sverkersons nesekmīgi piedalījās Livonijas krusta karos. 1319. gadā pēc norvēģu ķēniņa Hakona V nāves, viņa trīs gadus veco dēlu Magnusu ievēlēja arī par zviedru ķēniņu, tādējādi Zviedrija apvienojās personālūnijā ar Norvēģiju. 1397. gada 17. jūnijā Kalmārā par Dānijas, Zviedrijas un Norvēģijas ķēniņu tika kronēts Dānijas ķēniņienes Margrētes 10 gadu vecais dēls Pomerānijas Ēriks, iesākot Kalmāras ūniju.

16. gadsimta sākumā Zviedrijā sākās sacelšanās pret ūniju, kuras priekšgalā 1521. gadā stājās Gustavs Vāsa. Zviedrijai izdevās izcīnīt neatkarību un 1523. gadā Gustavs Vāsa tika kronēts par karali Gustavu I. Gustavs I ieviesa valstī luterticību un pārņēma valsts īpašumā baznīcas mantu.

Lielvalsts periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. un 17. gadsimtā pēc uzvarām Livonijas karā un vairākos citos karos pret Dāniju, Krieviju un Poliju-Lietuvu, Zviedrijas lielvalsts kļuva par dominējošo valsti Baltijas jūras reģionā. Pēc Polijas—Zviedrijas kara Zviedrija 1629. gadā ieguva lielāko daļu Livonijas hercogistes. Otrā Ziemeļu kara rezultātā 1658. gadā Zviedrija atņēma Dānijai Skoni, Hallandi, Blēkingi un Būhuslēni. Zviedrijas impērijas noriets sākās pēc sakāves Lielajā Ziemeļu karā. Krievija iekaroja Vidzemi, Igauniju un Ingriju, un saskaņā ar 1721. gada 10. septembrī parakstīto Nīštates miera līgumu zviedri no tām atteicās.

19. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1805. gadā Zviedrija iesaistījās Napoleona karos pret Franciju. 1808. gada februārī Krievijas impērija ar Francijas atbalstu iebruka Somijā un ieņēma lielu daļu tās teritorijas. 1809. gada jūnijā Zviedrija noslēdza miera līgumu ar Krieviju, atsakoties no Somijas. Dažus gadus vēlāk zviedriem izdevās uzvarēt Dāniju un saskaņā ar 1814. gada 14. janvārī noslēgto Ķīles miera līgumu iegūt no tās Norvēģiju. Tomēr 1814. gada februārī Norvēģija pasludināja neatkarību un 26. jūlijā Zviedrijas armija šķērsoja Norvēģijas robežu, piespiežot norvēģus atkāpties. 14. augustā tika noslēgts miera līgums, saskaņā ar kuru Norvēģija tika apvienota personālūnijā ar Zviedriju.

19. gadsimtā Zviedrijā ievērojami pieauga iedzīvotāju skaits. No 1850. līdz 1914. gadam labākas dzīves meklējumos apmēram viens miljons zviedru izceļoja uz ASV, no kuriem, iespējams, piektdaļa vēlāk atgriezās dzimtenē.[1]

1865. gadā Zviedrijas kārtu pārstāvju sapulci — Riksdagu — nomainīja divpalātu tautas pārstāvju Riksdags. 1889. gadā tika nodibināta Zviedrijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija, kura vēlāk kļuva par ietekmīgāko politisko partiju valstī. 1907. gadā tika ieviestas vispārējās balsstiesības vīriešiem no 25 gadu vecuma. 1921. tika piešķirtas balsstiesības sievietēm.

20. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā un Otrā pasaules kara laikā Zviedrija bija neitrāla, tomēr Otrā pasaules kara laikā tā atradās Vācijas ekonomiskā ietekmē. Pēc Otrā pasaules kara Zviedrija uzņēma vairākus desmitus tūkstošu bēgļu no Baltijas valstīm, tomēr 1946. gadā pakļāvās Padomju Savienības spiedienam un izdeva PSRS 146 latviešu, igauņi un lietuviešu karavīrus, kuri bija dienējuši Vācijas militārajās vienībās.

No 1936. līdz 1976. gadam Zviedrijā pie varas bija Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija. Šajā laikā Zviedrijā tika īstenotas sociālas reformas un nodokļu veidā nodrošināta ienākumu pārdale, kas radīja situāciju, ka valstī nav lielu atšķirību iedzīvotāju ienākumos. 1995. gada 1. janvārī Zviedrija iestājās Eiropas Savienībā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Sepo Hentile, Kristians Krecls, Panu Pulma. Ziemeļvalstu vēsture. Nordik. Rīga. 2005. ISBN 9984-751-83-X 172. lpp.