Francijas vēsture

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Francijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Francijas teritorijā.

Aizvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No aptuveni 7000. līdz 4500. gadam p.m.ē. Francijas teritorijā notika Neolīta revolūcija: attīstījās zemkopība, no tā laika saglabājušies megalīti un menhiri. Aptuveni 1200.-700. gadā p.m.ē. bija Bronzas laikmets un agrais dzelzs laikmets. Aizvēstures periods beidzās ap 600. gadu p.m.ē., kad pie Marseļas izveidojās seno grieķu kolonija un tirdzniecības centrs. Grieķu luksusa preces tika mainītas pret alvu, varu, dzelzi un vergiem.

Gallija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķeltu Gallija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Gallija

6. gadsimtā p.m.ē. no Centrāleiropas mūsdienu Francijas teritorijā ienāca galli - ķeltu ciltis. Senie romieši gallus iedalīja divās grupās:Transalpu galli (tulkojumā "galli aiz Alpiem"), kas dzīvoja mūsdienu Francijas teritorijā, un Cizalpijas galli, kas apdzīvoja teritoriju Itālijā starp Po upi un Alpiem. Tā kā Cizalpijas galliem nav nozīmīgas lomas Francijas vēsturē un tos agri pakļāva romieši, tad turpmāk ar vārdu "galli" ir apzīmēti Transalpijas galli.

Galli bija kareivīgas ciltis, kas bieži karoja ar akvitāņiem, kas dzīvoja uz dienvidiem no Garonnas upes, un ģermāņiem, kas dzīvoja austrumos. 4. gadsimtā p.m.ē. galli pat iebruka Senajā Romā. 221. gadā p.m.ē. caur gallu pārvaldīto teritoriju karagājienā uz Romu devās arī slavenais kartāgiešu karavadonis Hanibāls Barka.

Galli nodibināja vairākas apmetnes, kas laika gaitā pārvērtās par lielpilsētām, piemēram, Lutetia Parisiorum (mūsdienās Parīze) un Burdigala (Bordo). Arī akvitāņi dibināja apmetnes, kas vēlāk izauga par lielpilsētām, piemēram, Tolosa (Tulūza). Ilgi pirms romiešu iekarojumiem, sengrieķi bija izveidojuši savas kolonijas Provansā, Francijas dienvidos pie Vidusjūras. Šajā pašā apvidū arī feniķieši dibināja Massalia (Marseļa) un Nikaia (Nica). Savukārt romieši Francijas teritorijā dibināja pilsētas Lugdunum (Liona) un Narbonensis (Narbonna).

Romiešu Gallija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Venkingetoriksa padošanās Jūlijam Cēzaram (glezna).

2. gadsimta p.m.ē. beigās romieši sāka Gallijas iekarošanu. 122. gadā p.m.ē. Romas Republika anektēja Provansu. No 58. līdz 51. gadam p.m.ē. Galliju pilnībā iekaroja romiešu karavadonis Jūlijs Cēzars. Gallu pretestību pret Cēzaru nesekmīgi vadīja Verkingetorikss.

Pēc Gallijas iekarošanas romieši to sadalīja četrās provincēs: Gallia Narbonensis, Gallia Lugdunensis, Gallia Aquitania un Gallia Belgica. Laika gaitā galli pieņēma romiešu kultūru; daudzi, kuri nepakļāvās romiešu likumiem, tika aizvesti verdzībā uz citām Romas provincēm. Gallu valodas sajaukšanās procesā ar vulgāro latīņu valodu un vēlāko iebrucēju franku valodu radās franču valoda.[1]

Laikam ritot, Gallija arvien vairāk nostiprinājās kā Romas impērijas sastāvdaļa. Vairāki Romas imperatori - Klaudijs, Karakalla, Antonijs Pijs, ir dzimuši Gallijā. Trešā gadsimta krīzes laikā, Galijā pat īslaicīgi no 260. līdz 274. gadam pastāvēja Gallu impērija. Šajā laikā Gallijā iebrūk un uz dzīvi apmetas ģermāņu ciltis franki un alemaņi. 4. gadsimtā ķelti masveidā pārcēlās no Britānijas uz Bretaņu.

418. gadā romieši, apmaiņā pret militāru palīdzību aizsardzībā pret vandaļiem, Akvitānijas provinci atdeva vestgotiem, kas tur izveido barbaru karalisti - Vestgotu karalisti ar galvaspilsētu Tulūzā. Pēc Rietumromas impērijas sabrukuma Akvitānija palika vestgotu kontrolē, kuru karaliste izpletās arī uz Ibērijas pussalu. Mūsdienu Šveices reģionā burgundi izveidoja savu karalisti, bet Gallijas ziemeļu teritorijās apmetās franki.

Franku valsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Franku valsts izplešanās, 481-814.

Merovingu dinastija (5.-8. gs.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Merovingi

Novājinoties Romas impērijai, 5 gs. mūsdienu Francijas ziemeļos iebrūk ģermāņu cilts franki. Rodas pirmās franku valstiņas, kurām apvienojoties izveidojas vienota franku valsts kurā valda Merovingu dinastijas karaļi, kas kontrolēja gandrīz visu senās Gallijas provinces teritoriju. 486. gadā Merovingu karalis Hlodvigs I pakļāva pēdējos romiešu gallus. Hlodvigs I 496. gadā pieņēma katolisko kristietību, tādējādi franki bija vienīgie no ģermāņiem, kas pieņēma katolicismu, jo pārējās barbaru karalistēs valdošie ģermāņi sekoja ariānisma kristietībai. Franči paši sevi mēdza dēvēt par "Francijas viskristīgāko karaļvalsti".[nepieciešama atsauce] Ar savu reliģijas izvēli Hlodvigs I ieguva Romas pāvesta atbalstu karam pret cīņai pret vestgotu karalisti, kas kontrolēja Francijas dienvidus un Spāniju. 507. gadā Hlodvigs I sakāva vestgotus un pievienoja Franku karalistei Akvitāniju ar vestgotu galvaspilsētu Tulūzu. Hlodvigs par savu galvaspilsētu pasludināja Parīzi. Pēc Hlodviga I nāves viņa mantinieki karalisti sadalīja četrās daļās. Ņemot vērā franku augstmaņu paradumu savus īpašumus sadalīt starp dēliem, Merovingu valdīšanas beigu posmā vienotā franku karaliste bija sašķēlusies vairākās vājākās karalistēs. Pēc gandrīz 250 Merovingu dinastijas karaļu varas gadiem, 751. gadā Pipins Īsais sagrāba troni un kļuva par pirmo Karolingu dinastijas karali.

Karolingu dinastija (8.-10. gs.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Karolingi
Kārļa Lielā kronēšana.
Kārļa Lielā impērijas dalījums 843. gadā.

Pirmajiem diviem Karolingu dinastijas karaļiem - Pipinam Īsajam un Kārlim Lielajam izdevās nostiprināt franku karalisti un ievērojami paplašināt tās robežas. Franku karalistes lielākie draudi nāca no Spānijas, kurā esošo Vestgotu karalisti bija iznīcinājuši no Ziemeļāfrikas iebrukušie musulmaņu iekarotāji, kas iebruka arī Francijas dienvidos, ar laupīšanas sirojumiem sasniedzot Francijas vidieni. 732. gadā Pipina Īsā tēvam Kārlim Martelam izdevās sakaut arābus kaujā pie Puatjē, un pāriet pretuzbrukumā, pakāpeniski atbrīvojot Francijas dienvidus un sasniedzot Pirenejus.

Franku valsts uzplauka, kad pie varas nāca Pipina dēls Kārlis Lielais. 771. gadā Kārlis Lielais apvienoja franku apdzīvotās teritorijas. 774. gadā viņš iekaroja langobardu karalisti Itālijā; 788. gadā viņš pievienoja savai karaļvalstij Bavāriju; 796. gadā sakāva avārus pie Donavas; 801. gadā uzbruka musulmaņu pārvaldītajai Spānijai; 804. gadā pakļāva Lejassaksiju. Ap 800. gadu franku valsts teritorija pletās no Ebro upes Spānijā līdz Rābas upei Pannonijā un no Eideras ziemeļos līdz Beneventei dienvidos. 800. gadā Romas pāvests Kārli Lielo kronēja par Svētās Romas impērijas imperatoru.

Pēc Kārļa nāves sākās fankiem tradicionālās zemju dalīšanas starp dēliem. 843. gadā noslēgtais Verdenas līgums sadalīja Kārļa impēriju trīs daļās, no kurām Rietumfranku karaliste aizņēma mūsdienu Francijas lielāko daļu. Karolingu valdīšanas laikā Franku karalistei regulāri uzbruka vikingi. 987. gadā Karolingu dinastija izmirst un franku valsts tronī nāk Kapetingu dinastija.

Kapetingu dinastija (987.-1328.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kapetingi

Dinastija bija valdīja no 987. līdz 1328. gadam. Plašākā nozīmē Kapetingu dinastija turpinājās Francijā arī pēc 1328. gada, jo sekojošās Valuā, Burbonu un Orleānu dinastijas bija Kapetingu atzari. Mūsdienās dinastijas pēcnācēji ir Spānijas karalis Huans Karloss I un Luksemburgas lielhercogs Anrī.

Valuā dinastija (1328.-1589.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijas karaliste 1330. gadā (ar svītrojumu atzīmēta Plantagenetiem atņemtās teritorijas)
Francijas karaliste 1429. gadā

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kultūras un tehnikas jomā Francijā no Itālijas sāka ienākt daudzas jaunas vēsmas, iezīmējot Renesanses sākumu. Renesanses ietvaros rodas daudzas mākslinieciskas un filozofiskas idejas, šai laikā tiek uzceltas Luāras pilis. Visslavenākā ir Čambora pils. Fransuā I valdīšanas laikā Leonardo da Vinči dzīvo Francijā un nomirst karaļa rokās. Viņš ir apglabāts pazemē Ambuāzā, Fransuā I pilī.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1337. gada risinājās Simtgadu karš ar angļiem. Karam bija daudzi cēloņi. Luijs X nomira neatstājot pēcnācējus. Edvards III, Anglijas karalis, bija viens no pretendentiem uz Francijas troni. Otrs cēlonis: Bordo reģions bija Edvarda III īpašums, bet reāli tajā valdīja Filips VI un Edvardam III nācās ar spēku atjaunot savu varu pār īpašumiem kontinentā. Faktiski karš sākās vēlāk - 1346. gadā - lielā mērā tāpēc, ka ne angļu, ne franču karaļnamiem nebija karošanai pietiekamu līdzekļu. Karadarbība bija visai ierobežota, vara tajās vai citās karadarbības teritorijās daudzkārt mainījās. Taču tas netraucēja daudzām vēsturiskām personām kļūt par slaveniem varoņiem. Tā, angļiem tas bija Melnais princis, bet frančiem Žanna d’Arka. Viņas vadībā tika ieņemta Orleāna un Reimsa, bet viņa cieta neveiksmi Parīzē. Pēc tam viņa tika ieslodzīta un sadedzināta uz sārta. “Vous ne m’avez pas cru, vous m’aurez cuite.” (netulkojams franču humors). Karš beidzās un Francijas teritorija saglabājās apmēram tajās pat robežās, kā pirms 116 gadiem, tikai bez Kalē.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1539. gadā: franču valoda kļūst par oficiālo valsts valodu.

16. gadsimtā reformācijas rezultātā Francijā izplatījās kalvinisms. Francijā protestantus sauca par hugenotiem. 1559. gadā sanāca Francijas reformātu baznīcu sinode.

Politiskā spriedze Francijā brieda jau vairākus gadu desmitus, mainoties pašai sabiedrības struktūrai, ekonomikai, mentalitātei, veidojoties absolūtās monarhijas aizmetņiem. Pirmkārt jau šīs izmaiņas skāra muižniecību un pilsētniekus. Līdz tam sociālā rūgšana izšķīda Francijas īstenotajos karos Apenīnu pussalā, kur kopš 1494. gada uzvaru un sakāvju virknē sublimējās aristokrātijas ambīcijas, tika ievirzīta sociāli nestabilāko elementu enerģija. 1559. gada Kato-Kambrēzas miera līgums izbeidza karu ar Spāniju un Angliju. Pazuda faktors, kas neitralizēja sociālo neapmierinātību. Paralēli tam norisa politiskās varas maiņa — turnīrā nāvīgi tika ievainots karalis Anrī II, tronī kāpa tā vecākais dēls, slimīgais un neuzņēmīgais Francisks II. Galmā sākās aristokrātijas partiju cīņa par ietekmes sfēru pārdali un, tā kā opozīcijā esošie lielāko tiesu bija hugenoti, klasiskā cīņa par varas pīrāgu pārgāja zem ticības karoga.

1560. gadā hugenotu grupa prinča Kondē vadībā gatavojās īstenot valsts apvērsumu - t.s. Ambuāzas sazvērestība, - nolūkā iznīcināt, vai vismaz izdzīt no galma Lotringas hercoga de Gīza radiniekus un atbalstītājus, kas baudīja karaļa un karalienes mātes labvēlību. Sazvērestība tika atklāta un tajā iesaistītie sodīti. Sazvērnieku vajāšana no karaliskās rezidences pārmetās uz provinci, kur 1562. gadā Šampaņas pilsētā Vasī pēc kardināla de Gīza pavēles tika apkauta uz dievkalpojumu sapulcējušos hugenotu grupa, tam sekoja hugenotu vajāšanas Anžerā, Sansī, Oserā, Tūrā un Kagorā. Provincēs, kur dominēja un pie varas bija hugenoti, sākās katoļu medības, nogalinot politiskos līderus, Baznīcas kalpus, sagraujot dievnamus. 1567. gadā Nimas pilsētā Langdokā hugenoti nogalināja pilsētā un tās apkaimē dzīvojošos katoļu mūkus un garīdzniekeus (Miķeļa nakts).[2] Politisko grupējumu pretstāve pieņēma ticības kara iezīmes. 1572. gada 24. augustā sākās katoļu pretreakcija: Sv. Bērtuļa naktī tika noslepkavoti līdz 3000 protestanti.[3][4]

Burbonu dinastija (1589.-1789.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijas iekarojumi, 1552-1798.
Luijs XIV
Francijas teritorijas Ziemeļamerikā

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1589. gadā Navarras karalistes karalis, hugenots Anrī IV Burbons tiek kronēts par Francijas karali un pāriet katoļticībā. 1598. gada 13. aprīlī viņš izsludina Nantes ediktu, ar kuru Francijā tiek ieviesta ticības brīvība. 1620. gadā Anrī IV tiek nogalināts atentātā, un par karali kļūst viņa astoņus gadus vecais dēls Luijs XIII. Viņa nepilngadības laikā faktiskā valsts vadītāja ir viņa māte katoliete Marija Mediči un valstī pamazām atsākās hugenotu apspiešana. 1624. gadā par Francijas pirmo ministru kļūst kardināls Rišeljē, kuram turpmākos 18 gadus ir ļoti liela loma Franicijas nostiprināšanā. Uzplauka māksla un kultūra. 1631. gadā tika iespiests pirmais laikraksts — La Gazette. Aktīvi darbojas Moljērs, Dekarts, Rasins, Lafontēns un daudzi citi rakstnieki.

1682. gadā karalis Luijs XIV sāka būvēt Versaļas pili un postulēja: „valsts - tas esmu es”. Viņa valdīšanas laikā nostiprinājās absolūtisms un Francija iesaistijās Eiropas karos, lai paplašinātu savas robežas. Karš par Spānijas mantojumu beidzas ar Burbonu nostiprināšanos Spānijas tronī. 1685. gadā Luija XIV Fontenblo edikts atcēla ticības brīvību Francijā un hugenoti bija spiesti pāriet katoļticībā vai pamest Franciju. Gada laikā 210 līdz 900 tūkstoši hugenotu pameta Franciju un apmetās Anglijā, Holandē, Šveicē, Zviedrijā, Dānijā, Prūsijā un citās vācu protestantu zemēs, kā arī Dienvidāfrikā un Ziemeļamerikā.

Luija XV ilgā valdīšana - filozofu Apgaismības laikmets. Tika publicēts Denī Didro „Enciklopēdijas” pirmais sējums. 1720. gadā, mazgadīgā karaļa reģentūras laikā, līdz ar finansu afēristu Lou faktiski bankrotēja valsts. Iestājās fantastisks cenu kāpums, hiperinflācija, simtiem tūkstošu individuālu bankrotu, vispārējs haoss valsts pārvaldē (it sevišķi finansēs un muitā), kas turpinājās līdz par revolūcijai. Tas satricināja monarhijas autoritāti kā tādu, ko līdz tam neviens neapšaubīja. Kritiskais noskaņojums radīja dzīvu atbalsi presē un publicistikā. Pirmais iznāca Monteskjē darbs „Persiešu vēstules“, kurā pirmo reizi tik asi un aktīvi tiek kritizēta valsts iekārta. Voltērs, atgriezies no Lielbritānijas, publicēja „Filozofu vēstules“, kur salīdzina tās parlamentāro sabiedrību ar Franciju. Grāmatu konfiskācija tikai vairoja to popularitāti, un aizvien plašāki iedzīvotāju slāņi (trešā kārta) sāka interesēties par apgaismības idejām. Valsts stāvokli neuzlaboja ne iesaistīšanās karā par Austrijas mantojumu, ne iesaistīšanās Septiņgadu karā. Pēc karu beigām pa visu valsti klīda demobilizēto karavīru bandas, laupīdamas un slepkavodamas. Policija nespēja uzturēt kārtību valstī, kas tikai pastiprina neapmierinātību vēl lojālajā iedzīvotāju daļā. Marķīzs d'Aržansons savos memuāros raksturo šo laiku: „No Anglijas pūš šurpu filozofijas vējš un arvien biežāk dzird vārdus "brīvība un republika"." Nemierā bija visas kārtas: pusbadā dzīvojošie demobilizētie karavīri, klerikāļi, kuriem ierobežotas to privilēģijas, vienkāršā tauta apkrauta ar nodokļiem.

Annē Robērs Žaks Tirgo

Pēc Luija XV nāves 1774. gadā pie varas nāca viņa mazdēls Luijs XVI (1754.-1792.). Viņš apprecējās ar Austrijas valdnieces Marijas Terēzas meitu Mariju Antuaneti, kurai uz Luiju XVI bija visai liela ietekme. 1775. gadā Francijā sākās bads. Parīzes iedzīvotāju pūlis izlaupīja miltu noliktavas un labības baržas un devās uz Versaļu. Lai dumpi apspiestu, nācās izmantot karaspēku, bet pats labības dumpja fakts liecināja par briestošajiem nemieriem.

Gribēdams ar reformu palīdzību uzlabot valsts ekonomiku, karalis par Francijas finansu ģenerālkontrolieri uzaicina Annē Robēru Žaku Tirgo, kura vadībā tika veiktas dažādas reformas: amatu un tirdzniecības monopolu, starpprovinču muitas atcelšana, brīva labības tirdzniecība, zemnieku brīvlaišana, priviliģēto kārtu aplikšana ar nodokļiem, kā arī pašvaldības iestāžu atjaunošana. Tirgo 1774. gadā samazināja arī ceļu un tiltu nodevas. 1776. gadā atcēla cunfšu sistēmu un atbrīvo zemniekus no valsts klaušām. Tirgo uzsāk veiksmīgas ekonomiskās reformas, kurām teorētiski vajadzēja kādu 10 gadu laikā izvest valsti no ekonomiskā sabrukuma. Taču viņa ideja, ka arī pirmajai un otrajai kārtai jāmaksā nodokļus, sabiedrībā izraisīja sašutuma vētru, it sevišķi Parīzes parlamentā un Tirgo tika atlaists.

1777. gadā Luijs XVI finansu ministra amatā uzaicināja Žaku Nekeru. Nekers neieviesa jaunas reformas, bet centās ievērot taupības politiku. Viņš likvidēja daudz nevajadzīgu amatu, atbalstīja rūpniecību. Izceļoties karam ar Lielbritāniju, Nekers mēģināja iegūt līdzekļus aizņēmumu ceļā. 1781. gadā viņš publiskoja ziņas par valsts budžetu darbā "Compte rendu au roi", tādējādi tapa atklāti lielie galma izdevumi. (Galms patērēja gadā 34 miljonus livru - 1/7 no valsts budžeta; tur neietilpa augstmaņu pensijas, kurām iztērēja vēl 28 miljonus. ASV Neatkarības kara atbalsts bija palielinājis valsts parādu par 600 miljoniem.) Strauji pieauga korupcija un galma izšķērdība, kā rezultātā valsts kase bija tukša, valsts vērtspapīri bezvērtīgi. Pastāvīgi konflikti starp Parīzes parlamentu un finansu ministriju - parlaments atteicās apstiprināt jaunus nodokļus un sāka publiski apšaubīt karaļa likumdevēja tiesības. Krīzi padziļināja 1788. gada neraža, kuras sekas bija bads gandrīz visā Francijā. Lai novērstu valsts bankrotu, valdība atkārtoti ierosināja ar nodokļiem aplikt arī priviliģētās kārtas. Tomēr 1787. gada aristokrātu sapulcē šo priekšlikumu noraidīja.

1787. gadā provincēs ieviesa Nekera izstrādāto pašpārvaldes sistēmu (provinci pārvalda nevis karaļa intendants, bet gan visu kārtu pārstāvju vienlīdzīga padome), jo tā teorētiski varētu dod valstij lielākus ieņēmumus. Padomēs piedalās vēlēti apriņķu un komūnu pārstāvji (pie tam pirmās un otrās kārtas pārstāvju skaits sastāda pusi; arī balsošana notiek nevis pa kārtām, bet kopīgi). Trešās kārtas pārstāvji pirmo reizi sāk piedalīties pārvaldes darbā, stiprina savu pašapziņu. Reforma izgāzās: kārtu pārstāvji ķildojās savā starpā, līdzās padomēm vēl joprojām darbojas karaļa intendanti, kas kopā radīja lielu jucekli.

1788. gadā Luijs XVI aicināja valdībā atgriezties Nekeru. Tas 1789. gadā panāca plašu sabiedrības aprindu pieprasīto ģenerālštatu sasaukšanu, piešķirot trešajai kārtai (buržuāzijai, zemniekiem, strādniekiem, amatniekiem utt.) tikpat daudz deputātu (600), cik abām priviliģētajām kārtām (muižniekiem un garīdzniekiem) kopā. Ģenerālštati atklāja savas sēdes 1789. gada 5. maijā Versaļā. Šo dienu bieži uzskata par Lielās franču revolūcijas sākumu.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francija sāka kolonizēt Ameriku un Indijas okeāna teritorijas, taču zaudēja virkni koloniju globālajā Septiņgadu karā. Lai atriebtos Lielbritānijai par zaudējumu, marķīzs de Lafajets vadīja Francijas spēkus ASV Neatkarības karā pret Apvienoto Karalisti.

Franču revolūcija (1789.- 1799.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Franču revolūcija
Tiljerī pils ieņemšana, 1792

Franču revolūcija bija revolucionāru notikumu periods no 1789. līdz 1799. gadam, kad Francijā tika gāzta absolūtā monarhija, radikāli ierobežotas aristokrātu, Romas Katoļu baznīcas tiesības, pieņemta Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija un nodibināta Francijas Pirmā republika. 1792. gada 20. aprīlī Francija pieteica karu Austrijas erchercogam, kas aizsāka Revolucionāro karu (1792-1799), vēlāko Napoleona karu, sākumu. Franču revolūcijas negatīvo pusi iezīmē 1793. gadā Robespjēra uzsāktais revolucionārais terors. Par Franču revolūcijas noslēgumu uzskata Napoleona veikto Direktorijas gāšanu 1799. gada novembrī un Konsulāta izveidošanu, kas noveda pie Francijas Pirmās impērijas.

Lai arī republikāniska valsts iekārta Francijā nostiprinājās tikai pēc 1870. gada, Franču revolūcija uzskatāma par vienu no svarīgākajiem notikumiem Eiropas jauno laiku vēsturē, kas iedvesmoja visas 19. un 20. gs. revolūcijas Eiropā un citur. Lai arī radusies vēlāk par ASV republiku, revolūcijas rezultātā nodibinātā Francijas Pirmā republika kļuva par demokrātiskas valsts un sabiedrības iekārtas modeli; tās konstitūcija paredzēja viedokļa un vārda brīvību, visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā, vispārējas vēlēšanu tiesības, darba un profesijas izvēles brīvību un citas tiesības, bez kurām nav iedomājama mūsdienīga demokrātija.

Pirmā republika (1792.-1804.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijas Pirmā republika bija republikānisko režīmu varas posms (Nacionālais konvents, Direktorija, Konsulāts), kas pastāvēja revolucionārajā Francijā starp 1792. gada 21. septembri un 1804. gada maiju, kad tika pasludināta Pirmās Franču impērijas izveidošana. Republikas politisko sistēmu raksturo pāreja no parlamentāras pūļa varas uz Napoleona vadītu militāro diktatūru.

Francijas impērija (1804.-1814.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijas Pirmā impērija Napoleona vadībā pastāvēja no 1804. gada 8. maija līdz 1814. gada 11. aprīlim, kā arī t.s. Simts dienu laikā 1815. gadā. Tā bija dominējošā valsts Eiropā XIX gadsimta sākumā. Radās 1804. gada 18. maijā, kad Francijas senāts piešķira Napoleonam imperatora titulu. Impērija Napoleona karu rezultātā būtiski paplašināja teritoriju un ietekmi Eiropā. Savas ietekmes kulminācijā 1812. gadā Francijā bija 130 departamenti, tās iedzīvotāju skaits bija 44 miljoni, tai bija vairākas satelītvalstis, bet Prūsijas karaliste un Austrijas impērija bija tās nomināli sabiedrotie. Vairāku vasaļvalstu vadībā Napoleons iecēla savus radiniekus vai domubiedrus.

Sestās koalīcijas kara rezultātā no 1812. līdz 1814. gadam Napoleons tika sakauts, 1814. gada 11. aprīlī viņš atteicās no troņa, un tika izsūtīts uz Elbas salu. Impērija tika atjaunota Simts dienu laikā 1815. gadā, tomēr pēc Vaterlo kaujas Francijā tika atjaunota Burbonu vara.

Burbonu restaurācija (1814.-1830.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Napoleona I gāšanas 1814. gada pavasarī, uzvarētājvalstis Francijā atjaunoja Burbonu dinastijas varu. Tronī kāpa Luijs XVIII, kurš valdīja līdz 1824. gadam. Luijs XVIII jūnijā izsludināja konstitūciju ("1814. gada hartu"), saskaņā ar kuru likumdošanas vara Francijā piederēja karalim kopā ar divpalātu parlamentu (pēru un deputātu palātām). Pēru palātas locekļus iecēla karalis, bet deputātus ievēlēja. Vēlēšanu tiesības noteica mantas cenzs (visā Francijā vēlēšanu tiesības bija apmēram 80 000 pilsoņu).

Luijs XVIII bija vecs, mīlēja mierīgu dzīvi un labprāt gribēja izsargāties no politiskiem sarežģījumiem un sadursmēm. Ar šādām karaļa tieksmēm saskanēja konstitucionālā iekārta, ko viņš emigrācijas laikā bija novērojis Lielbritānijā, kur karalis baudīja lielu ārējo godu, bet valstī valdīja ministri un parlaments. Tāpēc Luijs XVIII samierinājās ar Francijas jauno konstitūciju un sākumā aicināja valdības priekšgalā mērenā virziena piekritējus.

Tomēr noskaņojums valdniekam tuvu stāvošās muižnieku emigrantu aprindās spieda viņu rīkoties reakcionāri. Reakcija sevišķi pastiprinājās pēc Napoleona Simts dienām, kas beidzās 1815. gada jūnijā ar Vaterlo kauju. Sabiedrotie otrreiz ieņēma Parīzi un šoreiz vairs nebija tik augstsirdīgi. Francijai zaudēja revolūcijas laikā iekarotās teritorijas, bez tam Francijai bija jāatlīdzina kara zaudējumi. 200 tūkstošu liels okupācijas karaspēks atradās Francijas pierobežu teritorijā līdz pat 1818. gadam.

Napoleona otrreizējā atgriešanās, militārā sakāve un sabiedroto uzliktie jaunie miera noteikumi, ne tikai prasīja no franču tautas jaunus upurus, bet deva iemeslu reakcionārām partijām izrēķināties ar liberāli noskaņotiem pilsoņiem. Tika sasaukta jauna deputātu palāta, kas bija stipri reakcionāra. Reakcijas galvenais vadonis bija karaļa brālis, grāfs d’Artuā, vēlākais karalis Šarls X. Francijā plosījās t.s. „baltais terors”, kura laikā nogalina vairākus simtus Napoleona atbalstītājus. No amatiem atlaida daudzus Napoleona piekritējus — virsniekus un augstākus ierēdņus no armijas un civilā dienesta. Vairāki desmiti valstī zināmi pilsoņi tika sodīti ar nāves sodu, starp tiem arī maršals Mišels Nejs, ko dedzīgi aizstāvēja visa sabiedrība un juristi, kuri aizrādīja, ka cilvēku, kam ir vairāk kā divdesmit gadus ilgs militāras slavas mūžs, nedrīkst iznīcināt par vienas dienas nepārdomātiem soļiem. Neju tomēr notiesāja ar nāvi un nošāva Observatorijas parkā.

Drīz reakcija kļuva nepanesama lielai iedzīvotāju daļai. „Baltais terors” pieņēma tik plašus apmērus, ka radīja tautā lielu uztraukumu. Bija iemesls baidīties no jaunas revolūcijas, tāpat Luijs jutās spiests atlaist „nepārspējamo” palātu un noteica jaunas vēlēšanas, lai palātā būtu mērenāks sastāvs. Pēc dažiem gadiem deputātu palātā bija stipri pieaudzis valdībai naidīgais liberāļu virziens. Tas modināja karalī un viņa tuviniekos jaunas bažas, kuras vēl vairāk palielinājās, kad teroristu veiktā atentātā tika nogalināts karaļa brāļadēls Berijas hercogs, kuram bija izredzes kādreiz mantot Francijas troni. Valdību pārstāvēja reakcionāri, kas uzsāka liberāļu vajāšanu, sašaurināja vēlēšanu tiesības un ierobežoja pilsoņu brīvības.

Lai apspiestu Spānijas liberālo revolūciju, 1823. gadā Francija saņem Eiropas lielvaru atļauju veikt savu pirmo militāro operāciju - Francijas intervenci Spānijā, kas vainagojas panākumiem.

Reakcija vēl vairāk pastiprinājās pēc Luija XVIII nāves 1824. gadā, kad par karali kļuva viņa brālis Artuā hercogs Šarls X. Jau līdz tam viņš skaitījās galējo reakcionāru vadonis. Tagad, būdams karalis, Šarls X visiem spēkiem centās atjaunot muižnieku un garīdznieku senās tiesības un stāvokli. Viņš izdeva palātā likumu, ka muižnieki emigranti saņem veselu miljardu franku atlīdzības par saviem revolūcijas laikā zaudētajiem zemes īpašumiem. Šarls X paplašināja garīdznieku tiesības, piešķirot viņiem pārraudzību pār skolām. Šajā laikā arvien vairāk ierobežoja preses brīvību. Šarla politika kļuva sevišķi reakcionāra, kad valdības priekšgalā nāca viens no galvenajiem reakcijas vadoņiem — Žils Polinjaks. Šāda politika beidzot noveda Franciju līdz Jūlija revolūcijai.

Jūlija monarhija, 1830-1848[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Jūlija monarhija

Jūlija revolūcijas rezultātā izveidojās konstitucionālā monarhija, kurā valdīja Šarla X attāls brālēns Luijs Filips I. 1848. gada februāra revolūcija gāza Luiju Filipu I no troņa un tika pasludināta republikas izveidošana.

Otrā republika (1848.-1852.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1848. gada revolūcijas uzvaras tika sarīkotas Nacionalās asamblejas vēlēšanas un pieņemta jauna konstitūcija. Decembrī tika sarīkotas prezidenta vēlēšanas, kurās ar 74,44% balsu uzvarēja Šarls Luijs Napoleons Bonaparts. Tika atjaunotas vispārējās vēlēšanu tiesības vīriešiem un atcelta verdzība. 1849. gada vēlēšanās vairākumu (50.2%) ieguva konservatīvā un monarhistiskā Kārtības partija. Jūnijā tika sarīkotas pret valdību vērstas demonstrācijas, kuras tika apspiestas un to rīkotāji apcietināti. Tika aizliegti arī vairāki demokrātu un sociālistu preses izdevumi.

Otrā impērija (1850.-1870.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1851. gada decembrī republikas prezidents Luijs Napoleons Bonaparts veica valsts apvērsumu un 1852. gada 2. decembrī tika kronēts par Franču imperatoru, izveidojot Francijas Otro impēriju.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Napoleons III īstenoja aktīvu ārpolitiku, lai atjaunotu Francijas ietekmi Eiropā un pasaulē. Kopā ar Lielbritāniju Francija 1853. gadā uzsāka Krimas karu pret Krievijas impēriju. 1859. gadā Francija kopā ar Sardīnijas Karalisti piedalījās Otrajā Itālijas neatkarības karā pret Austrijas impēriju. Kara rezultātā Sardīnijas karaliste anektēja Itālijas ziemeļus (liekot pamatus vienotajai Itālijai), bet Francija kā atlīdzību ieguva itāļu Savoju un Nicu. Tālajos Austrumos Napoleons III lika pamatus Kohinkinas (Vjetnamas dienvidi) un Jaunkaledonijas kolonijām. Ķīnā Francija iesaistījās Taipinu sacelšanās apspiešanā un Otrajā Opija karā. 1862. gadā Francija uzsāka intervenci Meksikā, tomēr 1867. gadā franči bija spiesti no Meksikas aiziet.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšpolitiski Francijā notika strauja industrializācija, lauksaimniecības atbalstīšana (plaši meliorācijas darbi, jūras krastu nostiprināšana utt.). Valsts ienākumi strauji auga, taču auga arī korupcija. Tika modernizēta un pārbūvēta Parīze, kura ieguva mūsdienu vaibstus.

1870. gadā Prūsijas karalistes kanclers Oto fon Bismarks izprovocēja Franciju uz Francijas-Prūsijas karu, kurā franču armija cieta sakāvi un imperators padevās prūšiem. Uzzinot par notikušo, 1870. gada 4. septembrī Parīzē tiek pasludinātas impērijas beigas un republikas izveidošana.

Trešā republika (1870.-1940.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc impērijas gāšanas 4. septembrī, Parīzē izveidojas jauna valdība, kurā dominēja monarhisti. Tās pirmais uzdevums bija aizstāvēties pret uzbrūkošajiem vāciešiem, kas 18. septembrī sasniedza Parīzi un sāka tās aplenkšanu. Pilsētā regulāri izcēlās pret valdību vērsti nemieri, pēc kuru apspiešanas, valdība 1871. gada 28. janvārī parakstīja pamieru ar 18. janvārī Versaļas pilī pasludināto Vācijas impēriju. Kara rezultātā Francija zaudēja Elzasu un daļu Lotringas provinces, (zemes, kas senāk bija Svētās Romas impērijas daļa), apņēmās 5 gadu laikā samaksāt 5 miljardu zelta franku lielu kontribūciju un atļaut vācu uzvaras parādi Parīzē.

Parīzes komūnas apspiešana 1871. gadā izbeidza radikālo republikāņu ietekmi un nostiprināja monarhistu kontrolētā parlamenta varu valstī. Monarhistu pretrunas apdraudēja nestabilo Tjēra valdību, kurš 1872. gadā publiski paziņoja, ka republikāniskā sistēma vienīgā var nodrošināt stabilitāti. Republikāņi bija gatavi pieņemt Tjēra vadīto Orleānistu veidoto konservatīvo republiku, lai novērstu monarhijas atjaunošanu. 1875. gada 30. janvārī ar vienas balss pārsvaru parlaments pieņēma Francijas konstitūciju, kas izveidoja republikānisku valsts iekārtu ar divkameru parlamentu, kas ievēlēja valsts prezidentu un noturēja sēdes Versaļā.[5]

Turpmākajos gados sākās aktīva republikas cīņa pret baznīcas ietekmi, tās izspiešanu no dažādām dzīves jomām, slimnīcām, skolām utt. Skolās likvidēja ticības mācību, aizliedza jezuītu ordeni. Premjerministrs Leons Gambeta panāca reālu parlamenta varu. Premjerministrs Žils Ferī ieviesa obligāto vispārējo pamatizglītību. Notika nemitīgi politiski un korupcijas skandāli - Panamas kanāla skandāls, valsts apbalvojumu skandāls, amatu skandāls, Dreifusa prāva. 1900. gadā sociālisti ieguva pirmos pārstāvjus parlamentā. 1905. gadā tika pieņemts likums, ar kuru Baznīca oficiāli tika atdalīta no valsts un tai turpmāk bija jāuztur pašai sevi, taču ēkas piederēja valstij. Reliģisko ordeņu piederīgie nedrīkstēja strādāt izglītības sistēmā.

Ārpolitikā Francija piekopa aktīvu koloniālpolitiku un aizvien vairāk tuvinājās Krievijas impērijai, toties valdīja saspīlētas attiecības ar Vatikānu. 1913. gadā par valsts prezidentu kļuva Raimons Puankarē, kurš ieturēja stingri pretvācisku pozīciju, pirms kara divreiz devās vizītēs uz Krieviju, lai stiprinātu sabiedroto saites un reorganizēja armiju.

Kad 1914. gada 28. jūlijā Austroungārija pieteica karu Serbijas karalistei, 3. augustā Vācija pieteica karu Francijai un iebruka tajā caur neitrālās Beļģijas teritoriju. Pirmā pasaules kara sākotnējie vācu panākumi pārvērtās ilgstošā pozīciju karā. Pēc Vācijas revolūcijas 1918. gada novembrī un ķeizara atkāpšanās tika parakstīts pamiers starp Franciju un Vāciju. Saskaņā ar Versaļas līgumu Francija atguva Elzasu un Lotringu, kā arī paplašināja savas kolonijas.

1920.—1930. gados, lai atvairītu potenciālu Vācijas uzbrukumu, gar Francijas austrumu robežu tika izbūvēta nocietinātā Mažino līnija. 1936. gada jūnija vēlēšanās uzvarēja sociālistu un komunistu veidotā Tautas fronte un par Francijas premjerministru kļuva sociālists Leons Blūms.

Višī Francija (1940.-1944.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Višī Francija
Višī Francijas teritorija

Otrā pasaules kara laikā 1940. gada maijā Vācija caur Beļģijas teritoriju iebruka Francijā, straujā zibenskarā sakāva Francijas armiju un ieņēma Parīzi. 1940. gada 22. jūnijā tika noslēgts pamiers ar Vāciju un Francija tika sadalīta okupētajā un neokupētajā zonā. Neokupētajā daļā jūnijā tika izveidota autonoma valdība ar galvaspilsētu Višī (t.s. Višī režīms). Valdības galva bija maršals Filips Petēns. Tomēr Francijas kara ministra vietnieks ģenerālis Šarls de Golls radio runā no Londonas aicināja franču karavīrus nepakļauties Petēna valdībai, bet turpināt cīņu pret Vāciju. Tādējādi galvenokārt no Francijas Āfrikas koloniju karaspēka izveidojās tā sauktās Brīvās Francijas karaspēka daļas, kuras piedalījās karā sabiedroto pusē.

1942. gada 10. novembrī pēc sabiedroto iebrukuma Ziemeļāfrikā un Francijas Ziemeļāfrikas koloniju padošanās, vācu karaspēks okupēja arī Višī Francijas zonu. Pēc 1944. gada vasarā sabiedroto veiktā iebrukuma Francijas teritorijā, Višī valdība bēga uz Vācijas teritoriju un 23. oktobrī sabiedrotie atzina de Golla izveidoto pagaidu valdību kā likumīgu Francijas valdību.

Ceturtā republika (1946.-1958.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāvēja no 1946. līdz 1958. gadam. Lai arī lielā mērā pirmskara Trešās republikas mantiniece, valsts politisko modeli noteica jauna konstitūcija, ko pieņēma 1946. gada 13. oktobrī. Lai arī jaunā konstitūcija centās radīt stabilāku politisko sistēmu, republikas 12 gadu vēsturē bija 21 valdība.

Šajos gados Francijā iesākās strauja ekonomiskā izaugsme, izveidojās modernais valsts sociālās aizsardzības modelis, notika vēsturiskā samierināšanās ar Rietumvāciju un sākas Eiropas ekonomiskās kopienas veidošana. Politiskas problēmas radīja Francijas koloniālās impērijas sabrukuma sākums. Pirmās neatkarību ieguva Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijas, taču franči nebija gatavi aiziet no Franču Indoķīnas, sākās Pirmais Indoķīnas karš.

1954. gada novembrī Nacionālā atbrīvošanās fronte uzsāka cīņu par Alžīrijas neatkarību. 1954. gadā sākās Alžīrijas neatkarības karš, kas izraisīja politisko krīzi, Ceturtās republikas sabrukumu, Šarla de Golla nākšanu pie varas un Piektās republikas izveidošanu. 1961. gada martā starp Francijas valdību un Alžīrijas pagaidu valdību sākās sarunas par Alžīrijas turpmāko statusu. 1962. gada 18. martā tika parakstīta Eviānas vienošanās, kas paredzēja karadarbības pārtraukšanu. Jūnijā Francijā notika referendums par Alžīrijai piešķiramo neatkarību un 91% procents nobalsoja par to. 1. jūlijā referendums notika Alžīrijā. 3. jūlijā Šarls de Golls atzina Alžīrijas neatkarību.

Piektā republika (no 1958.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]