Francijas vēsture

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Aizvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķeltu Gallija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Gallija

Francijas viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Merovingu valsts (V-VIII. gs.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Merovingi

V gs. mūsdienu Francijas teritorijā iebrūk ģermāņu cilts franki (sīkāk skat. Franki). Rodas pirmās protovalstis, kurām saplūstot izveidojas vienota franku valsts, pār kuru nosacīti valda Merovingu dinastija. Tā savas valdīšanas laikā kontrolēja teritoriju, kura aptuveni iekļāvās senās Gallijas robežās. Taču merovingu valdīšanas beigu posmā franku karaliste izrādījās sašķelta vairākās atsevišķās karalistēs, kuras bija daudz vājākas, nekā dinastijas valdīšanas sākumā.

Karolingu valsts (VIII-X gs.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Karolingi

Atjaunot franku valsts vienotību izdevās agrākajiem merovingu vasaļiem - Karolingu dinastijai. Tas lielā mērā notika pateicoties draudošajām briesmām no dienvidiem, kur no Ziemeļāfrikas arābi bija iebrukuši Spānijā, sakāvuši tur pirms tam iebrukušos gotu (vizigoti) un svēbu valstis un, iekarojuši Dienvidfranciju, nopietni ar laupīšanas sirojumiem apdraudēja franku zemes (klimata dēļ kolonizēt šīs zemes arābi nevēlējās). 732. gadā frankiem izdodas veikt arābus kaujā pie Puatjē, un pāriet pretuzbrukumā. Ap 800. gadu franku valsts teritorija plešas no Ebro upes Spānijā līdz Rābas upei Pannonijā un no Eideras ziemeļos līdz Beneventei dienvidos. 987. gadā Karolingu dinastija iznīkst, franku valsts tronī to nomaina Kapetingu dinastija.

Kapetingu valsts (987.-1328. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kapetingi

Valuā dinastija (1328.-1589. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijas karaliste 1330. gadā (ar svītrojumu atzīmēta Plantagenetiem atņemtās teritorijas)
Francijas karaliste 1429. gadā

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kultūras un tehnikas jomā Francijā no Itālijas sāka ienākt daudzas jaunas vēsmas, iezīmējot Renesanses sākumu. Renesanses ietvaros rodas daudzas mākslinieciskas un filozofiskas idejas, šai laikā tiek uzceltas Luāras pilis. Visslavenākā ir Čambora pils. Fransuā I valdīšanas laikā Leonardo da Vinči dzīvo Francijā un nomirst karaļa rokās. Viņš ir apglabāts pazemē Ambuāzā, Fransuā I pilī.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1337. gada risinājās Simtgadu karš ar angļiem. Karam bija daudzi cēloņi. Luijs X nomira neatstājot pēcnācējus. Edvards III, Anglijas karalis, bija viens no pretendentiem uz Francijas troni. Otrs cēlonis: Bordo reģions bija Edvarda III īpašums, bet reāli tajā valdīja Filips VI un Edvardam III nācās ar spēku atjaunot savu varu pār īpašumiem kontinentā. Faktiski karš sākās vēlāk - 1346. gadā - lielā mērā tāpēc, ka ne angļu, ne franču karaļnamiem nebija karošanai pietiekamu līdzekļu. Karadarbība bija visai ierobežota, vara tajās vai citās karadarbības teritorijās daudzkārt mainījās. Taču tas netraucēja daudzām vēsturiskām personām kļūt par slaveniem varoņiem. Tā, angļiem tas bija Melnais princis, bet frančiem Žanna d’Arka. Viņas vadībā tika ieņemta Orleāna un Reimsa, bet viņa cieta neveiksmi Parīzē. Pēc tam viņa tika ieslodzīta un sadedzināta uz sārta. “Vous ne m’avez pas cru, vous m’aurez cuite.” (netulkojams franču humors). Karš beidzās un Francijas teritorija saglabājās apmēram tajās pat robežās, kā pirms 116 gadiem, tikai bez Kalē.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1539. gadā: franču valoda kļūst par oficiālo valsts valodu.

16. gadsimtā reformācijas rezultātā Francijā izplatījās kalvinisms. Francijā protestantus sauca par hugenotiem. 1559. gadā sanāca Francijas reformātu baznīcu sinode.

Politiskā spriedze Francijā brieda jau vairākus gadu desmitus, mainoties pašai sabiedrības struktūrai, ekonomikai, mentalitātei, veidojoties absolūtās monarhijas aizmetņiem. Pirmkārt jau šīs izmaiņas skāra muižniecību un pilsētniekus. Līdz tam sociālā rūgšana izšķīda Francijas īstenotajos karos Apenīnu pussalā, kur kopš 1494. gada uzvaru un sakāvju virknē sublimējās aristokrātijas ambīcijas, tika ievirzīta sociāli nestabilāko elementu enerģija. 1559. gada Kato-Kambrēzas miera līgums izbeidza karu ar Spāniju un Angliju. Pazuda faktors, kas neitralizēja sociālo neapmierinātību. Paralēli tam norisa politiskās varas maiņa — turnīrā nāvīgi tika ievainots karalis Anrī II, tronī kāpa tā vecākais dēls, slimīgais un neuzņēmīgais Francisks II. Galmā sākās aristokrātijas partiju cīņa par ietekmes sfēru pārdali un, tā kā opozīcijā esošie lielāko tiesu bija hugenoti, klasiskā cīņa par varas pīrāgu pārgāja zem ticības karoga.

1560. gadā hugenotu grupa prinča Kondē vadībā gatavojās īstenot valsts apvērsumu - t.s. Ambuāzas sazvērestība, - nolūkā iznīcināt, vai vismaz izdzīt no galma Lotringas hercoga de Gīza radiniekus un atbalstītājus, kas baudīja karaļa un karalienes mātes labvēlību. Sazvērestība tika atklāta un tajā iesaistītie sodīti. Sazvērnieku vajāšana no karaliskās rezidences pārmetās uz provinci, kur 1562. gadā Šampaņas pilsētā Vasī pēc kardināla de Gīza pavēles tika apkauta uz dievkalpojumu sapulcējušos hugenotu grupa, tam sekoja hugenotu vajāšanas Anžerā, Sansī, Oserā, Tūrā un Kagorā. Provincēs, kur dominēja un pie varas bija hugenoti, sākās katoļu medības, nogalinot politiskos līderus, Baznīcas kalpus, sagraujot dievnamus. 1567. gadā Nimas pilsētā Langdokā hugenoti nogalināja pilsētā un tās apkaimē dzīvojošos katoļu mūkus un garīdzniekeus (Miķeļa nakts).[1] Politisko grupējumu pretstāve pieņēma ticības kara iezīmes. 1572. gada 24. augustā sākās katoļu pretreakcija: Sv. Bērtuļa naktī tika noslepkavoti līdz 3000 protestanti.[2][3]

Burbonu dinastija (1589.-1789. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francija sāka kolonizēt Ameriku un Indijas okeāna teritorijas.

Marķīzs Lafaijets vada Francijas spēkus palīgā Amerikas Savienotajām Valstīm, lai palīdzētu iegūt brīvību no Lielbritānijas (kuras novājināšana bija Francijai izdevīga).

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1589. gadā Anrī IV Burbons kronējās kā Francijas karalis un pārgāja katoļticībā. 1598. gada 13. aprīlī tika pieņemts Nantes edikts, kas valstī izsludināja ticības brīvību.

1620. gadā, pēc Anrī IV nāves atentātā, par karali kļuva astoņi gadi vecais Luijs XIII, taču faktiskā valsts vadītāja, kamēr Luijs bija nepilngadīgs, bija viņa māte katoliete Marija Mediči un pamazām atsākās hugenotu apspiešana.

1624. gadā par Francijas pirmo ministru kļuva kardināls Rišeljē, kuram bija ļoti liela loma valsts vadībā. Uzplauka māksla un kultūra. 1631. gadā tika iespiests pirmais laikraksts — La Gazette. Moljērs, Dekarts, Rasins, Lafontēns un daudzi citi rakstnieki.

1682. gadā Luijs XIV sāka būvēt Versaļas pili un postulēja: „valsts - tas esmu es”. Viņa valdīšanas laikā nostiprinājās absolūtisms. Pēc tam Luija XV laiks - filozofu apgaismība. Tika publicēts Denī Didro „Enciklopēdijas” pirmais sējums.

1685. gadā Fontenblo edikts atcēla ticības brīvību Francijā un hugenoti bija spiesti pāriet katoļticībā vai pamest Franciju. Gada laikā 210 līdz 900 tūkstoši hugenotu pameta Franciju un apmetās Anglijā, Holandē, Šveicē, Zviedrijā, Dānijā, Prūsijā un citās vācu protestantu zemēs, kā arī Dienvidāfrikā un Ziemeļamerikā.

1720. gadā līdz ar finansu afēristu Lou faktiski bankrotēja valsts. Fantastisks cenu kāpums, hiperinflācija, simtiem tūkstošu individuālu bankrotu, vispārējs haoss valsts pārvaldē (it sevišķi finansēs un muitā), kas turpinājās līdz par revolūcijai. Tas satricināja monarhijas autoritāti kā tādu, ko līdz tam neviens neapšaubīja. Kritiskais noskaņojums radīja dzīvu atbalsi presē un publicistikā. Pirmais iznāca Monteskjē darbs „Persiešu vēstules“, kurā pirmo reizi tik asi un aktīvi tiek kritizēta valsts iekārta. Voltērs, atgriezies no Lielbritānijas, publicēja „Filozofu vēstules“, kur salīdzina tās parlamentāro sabiedrību ar Franciju. Grāmatu konfiskācija tikai vairoja to popularitāti, un aizvien plašāki iedzīvotāju slāņi (trešā kārta) sāka interesēties par politoloģiskām idejām. Valsts stāvokli neuzlaboja ne iesaistišanās Karā par Austrijas mantojumu, ne iesaistīšanās Septiņgadu karā. Pēc karu beigām pa visu valsti klīda demobilizēto karavīru bandas, laupīdamas un slepkavodamas. Policija nespēja uzturēt kārtību valstī, kas tikai pastiprina rūgšanu vēl lojālajā iedzīvotāju daļā. Marķīzs d'Aržansons savos memuāros raksturo šo laiku: „No Anglijas pūš šurpu filozofijas vējš un arvien biežāk dzird vārdus "brīvība un republika"." Nemierā bija visas kārtas: pusbadā dzīvojošie demobilizētie karavīri, klerikāļi, kuriem ierobežotas to privilēģijas, vienkāršā tauta apkrauta ar nodokļiem.

Annē Robērs Žaks Tirgo

Pēc Francijas karaļa Luija XV nāves 1774. gadā pie varas nāca viņa mazdēls Luijs XVI (1754.-1792.). Viņš apprecējās ar Marijas Terēzas meitu Mariju Antuaneti, kurai uz Luiju XVI bija visai liela ietekme.

1775. gadā Francijā bija bads. Parīzē pūlis izlaupīja miltu noliktavas un labības baržas un devās uz Versaļu. Lai dumpi apspiestu, nācās izmantot karaspēku, bet pats labības dumpja fakts liecināja par briestošajiem nemieriem.

Gribēdams ar reformu palīdzību uzlabot valsts ekonomiku, karalis par Francijas finansu ģenerālkontrolieri aicina Annē Robēru Žaku Tirgo. Tirgo vadībā tika veiktas dažādas reformas: amatu un tirdzniecības monopolu, starpprovinču muitas atcelšana, brīva labības tirdzniecība, zemnieku brīvlaišana, priviliģēto kārtu aplikšana ar nodokļiem, kā arī pašvaldības iestāžu atjaunošana. Tirgo 1774. gadā samazināja arī ceļu un tiltu nodevas. 1776. gadā atcēla cunfšu sistēmu un atbrīvo zemniekus no valsts klaušām. Tirgo uzsāk veiksmīgas ekonomiskās reformas, kurām teorētiski vajadzēja kādu 10 gadu laikā izvest valsti no ekonomiskā sabrukuma. Taču viņa ideja, ka arī pirmajai un otrajai kārtai jāmaksā nodokļus, sabiedrībā izraisīja sašutuma vētru, it sevišķi Parīzes parlamentā un Tirgo tika atlaists.

1777. gadā Luijs XVI finansu ministra amatā uzaicināja Žaku Nekeru. Nekers neieviesa jaunas reformas, bet centās ievērot taupības politiku. Viņš likvidēja daudz nevajadzīgu amatu, atbalstīja rūpniecību. Izceļoties karam ar Lielbritāniju, Nekers mēģināja iegūt līdzekļus aizņēmumu ceļā. 1781. gadā viņš publiskoja ziņas par valsts budžetu darbā "Compte rendu au roi", tādējādi tapa atklāti lielie galma izdevumi. (Galms patērēja gadā 34 miljonus livru - 1/7 no valsts budžeta; tur neietilpa augstmaņu pensijas, kurām iztērēja 28 miljonus. Karš ASV atbalstīšanai bija palielinājis valsts parādu par 600 miljoniem.) Strauji pieauga korupcija un galma izšķērdība, kā rezultātā valsts kase bija tukša, valsts vērtspapīri bezvērtīgi. Pastāvīgi konflikti starp Parīzes parlamentu un finansu ministriju - parlaments atteicās apstiprināt jaunus nodokļus un sāka publiski apšaubīt karaļa likumdevēja tiesības. Krīzi padziļināja 1788. gada neraža, kuras sekas bija bads gandrīz visā Francijā. Lai novērstu valsts bankrotu, valdība atkārtoti ierosināja ar nodokļiem aplikt arī priviliģētās kārtas. Tomēr 1787. gada aristokrātu sapulcē šo priekšlikumu noraidīja.

1787. gadā provincēs ieviesa Nekera izstrādāto pašpārvaldes sistēmu (provinci pārvalda nevis karaļa intendants, bet gan visu kārtu pārstāvju vienlīdzīga padome), jo tā teorētiski varētu dod valstij lielākus ieņēmumus. Padomēs piedalās vēlēti apriņķu un komūnu pārstāvji (pie tam pirmās un otrās kārtas pārstāvju skaits sastāda pusi; arī balsošana notiek nevis pa kārtām, bet kopīgi). Trešās kārtas pārstāvji pirmo reizi sāk piedalīties pārvaldes darbā, stiprina savu pašapziņu. Reforma izgāzās: kārtu pārstāvji ķildojās savā starpā, līdzās padomēm vēl joprojām darbojas karaļa intendanti, kas kopā radīja lielu jucekli.

1788. gadā Luijs XVI aicināja valdībā atgriezties Nekeru. Tas 1789. gadā panāca plašu sabiedrības aprindu pieprasīto ģenerālštatu sasaukšanu, piešķirot trešajai kārtai (buržuāzijai, zemniekiem, strādniekiem, amatniekiem utt.) tikpat daudz deputātu (600), cik abām priviliģētajām kārtām (muižniekiem un garīdzniekiem) kopā.

Ģenerālštati atklāja savas sēdes 1789. gada 5. maijā Versaļā. Šo dienu bieži uzskata par Lielās franču revolūcijas sākumu.

Franču revolūcija (1789.- 1799. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Franču revolūcija

Pirmā republika (1792.-1804. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijas impērija (1804.-1814. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Napoleons Bonaparts

Burbonu dinastijas restaurācija (1814.-1848. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc imperatora Napoleona gāšanas 1814. gada pavasarī uzvarētājvalstis Francijā atjaunoja Burbonu dinastijas varu. Tronī kāpa Ludviķis XVIII, kurš valdīja līdz 1824. gadam. Ludviķis XVIII lika izveidot konstitūciju („1814. gada hartu“), saskaņā ar kuru likumdošanas vara Francijā piederēja karalim kopā ar divpalātu parlamentu (pēru un deputātu palātas). Pēru palātas locekļus iecēla karalis, bet deputātus ievēlēja. Vēlēšanu tiesības noteica mantas cenzs (visā Francijā vēlēšanu tiesības bija apmēram 80 000 pilsoņu).

Ludviķis XVIII bija gados vecs, mīlēja mierīgu dzīvi un labprāt gribēja izsargāties no politiskiem sarežģījumiem un sadursmēm. Ar šādām karaļa tieksmēm saskanēja konstitucionālā iekārta, ko viņš emigrācijas laikā bija novērojis Lielbritānijā, tur karalis baudīja lielu ārējo godu, bet visas valdīšanas rūpes un atbildība gūlās uz ministriem un parlamentu. Tāpēc Ludviķis XVIII viegli samierinājās ar Francijas jauno konstitūciju un sākumā aicināja valdības priekšgalā mērenā virziena piekritējus. Tomēr noskaņojums valdniekam tuvu stāvošās muižnieku emigrantu aprindās spieda viņu rīkoties reakcionāri. Reakcija sevišķi pastiprinājās pēc Napoleona 100 dienu valdīšanas, kas beidzās 1815. gada jūnijā ar kauju pie Vaterlo. Sabiedrotie tad otrreiz ieņēma Parīzi un šoreiz vairs nebija tik augstsirdīgi. Francijai noteica jaunas robežas: tā zaudēja revolūcijas laikā iekarotās teritorijas, bez tam Francijai bija jāatlīdzina kara zaudējumi. 200 tūkstošu liels okupācijas karaspēks atradās Francijas pierobežu teritorijā līdz pat 1818. gadam.

Kā Napoleona otrreizējā atgriešanās, tā sabiedroto uzliktie jaunie miera noteikumi, kas prasīja no franču tautas zināmus upurus, deva iemeslu reakcionārām partijām izrēķināties ar liberāli noskaņotiem pilsoņiem. Tika sasaukta jauna deputātu palāta, kas bija stipri reakcionāra. Reakcijas galvenais vadonis bija karaļa brālis, grāfs d’Artuā, vēlākais karalis Šarls X. Francijā plosījās t.s. „baltais terors”. Šajā laikā atlaida daudzus Napoleona piekritējus — virsniekus un augstākus ierēdņus no armijas un civilā dienesta. Vairāki desmiti valstī zināmi pilsoņi tika sodīti ar nāves sodu, starp tiem arī maršals Mišels Nejs, ko dedzīgi aizstāvēja visa sabiedrība un juristi, kuri aizrādīja, ka cilvēku, kam vairāk kā divdesmit gadus militāras slavas vainagots mūžs, par vienas dienas nepārdomātiem soļiem nedrīkst iznīcināt. Neju tomēr notiesāja ar nāvi un nošāva Observatorijas parkā.

Drīz reakcija kļuva nepanesama lielai iedzīvotāju daļai. „Baltais terors” pieņēma tik plašus apmērus, ka radīja tautā lielu uztraukumu. Bija iemesls baidīties no jaunas revolūcijas, tāpat Ludviķis jutās spiests atlaist „nepārspējamo” palātu un noteica jaunas vēlēšanas, lai palātā būtu mērenāks sastāvs. Pēc dažiem gadiem deputātu palātā bija stipri pieaudzis valdībai naidīgais liberāļu virziens. Tas modināja karalī un viņa tuviniekos jaunas bažas, kuras vēl vairāk palielinājās, kad teroristu veiktā atentātā tika nogalināts karaļa brāļadēls Berijas hercogs, kuram bija izredzes kādreiz mantot Francijas troni. Valdību pārstāvēja reakcionāri, kas uzsāka liberāļu vajāšanu, sašaurināja vēlēšanu tiesības un ierobežoja pilsoņu brīvības.

Reakcija vēl vairāk pastiprinājās pēc Ludviķa XVIII nāves 1824. gadā, kad par karali kļuva viņa brālis Artuā hercogs Šarls X. Jau līdz tam viņš skaitījās galējo reakcionāru vadonis. Tagad, būdams karalis, Šarls X visiem spēkiem centās atjaunot muižnieku un garīdznieku senās tiesības un stāvokli. Viņš izdeva palātā likumu, ka muižnieki emigranti saņem veselu miljardu franku atlīdzības par saviem revolūcijas laikā zaudētajiem zemes īpašumiem. Šarls X paplašināja garīdznieku tiesības, piešķirot viņiem pārraudzību pār skolām. Šajā laikā arvien vairāk ierobežoja preses brīvību. Šarla politika kļuva sevišķi reakcionāra, kad valdības priekšgalā nāca viens no galvenajiem reakcijas vadoņiem — Žils Polinjaks. Šāda politika beidzot noveda Franciju līdz jaunai „Jūlija revolūcijai”. Tika atjaunota konstitucionālā monarhija un tronī kāpa Šarla X brālēns Luijs Filips. 1848. gada februārī pēc bruņotām demonstrācijām Luijs Filips atkāpās no amata un tika proklamēta republika.

Otrā republika (1848.-1852. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1848. gada revolūcijas uzvaras tika sarīkotas Nacionalās asamblejas vēlēšanas un pieņemta jauna konstitūcija. Decembrī tika sarīkotas prezidenta vēlēšanas, kurās ar 74,44% balsu uzvarēja Šarls Luijs Napoleons Bonaparts. Tika atjaunotas vispārējās vēlēšanu tiesības vīriešiem un atcelta verdzība. 1849. gada vēlēšanās vairākumu (50.2%) ieguva konservatīvā un monarhistiskā Kārtības partija. Jūnijā tika sarīkotas pret valdību vērstas demonstrācijas, kuras tika apspiestas un to rīkotāji apcietināti. Tika aizliegti arī vairāki demokrātu un sociālistu preses izdevumi.

Otrā impērija (1850.-1871. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1851. gadā Šarls Luijs Napoleons Bonaparts veica valsts apvērsumu un 1852. gada 2. decembrī tika kronēts par Francijas imperatoru.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Napoleons III realizēja aktīvu ārpolitiku, lai atjaunotu Francijas ietekmi pēc Napoleona sakāves. 1859. gadā kopā ar Sardīnijas Karalisti piedalījās Otrajā Itālijas neatkarības karā pret Austriju. Kara rezultātā Sardīnija anektēja Itālijas ziemeļus (liekot pamatus vienotajai Itālijai), bet Francija ieguva Savoju un Nicu. Tuvajos Austrumos Francija atguva ieteikmi, piedaloties Krimas karā pret Krieviju. Austrumos Napoleons III lika pamatus Kohinkinas (Vjetnamas dienvidi) un Jaunkaledonijas kolonijai. Ķīnā Francija iesaitījās Taipinu sacelšanās apspiešanā un Otrajā Opija karā. 1862. gadā Francija veica intervenci Meksikā, tomēr 1867. gadā franči bija spiesti no Meksikas aiziet.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšpolitiski Francijā notika strauja industrializācija, lauksaimniecības atbalstīšana (plaši meliorācijas darbi, jūras krastu nostiprināšana utt.). Valsts ienākumi strauji auga, taču auga arī korupcija. Tika modernizēta Parīze, kura ieguva mūsdienu vaibstus.

1870. gadā Prūsijas kanclers Oto fon Bismarks izprovocēja Franciju uz karu par Spānijas mantojumu. 1871. gadā Prūsija sakāva Franciju un anektēja Elzasu un Ziemeļlotringu. Pēc sakāves karā 1871. gadā 4. septembrī tika likvidēta monarhija un izveidota republika.

Trešā republika (1872.-1940. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1871. gada 8. februārī Nacionālās asamblejas vēlēšanās vairākumu ieguva monarhisti. Par valsts prezidentu kļuva monarhists Ādolfs Tjērs. 1871. gada 10. maijā tika noslēgts miera līgums ar Vāciju, kurš noteica 5 gadu laikā samaksāt 5 miljardu franku lielu kontribūciju. Tas viss izraisīja Parīzes proletariāta opozīciju. 18. martā varu Parīzē pārņēma Nacionālā gvarde. 26. martā tika sarīkotas Parīzes pašpārvaldes vēlēšanas, kurās uzvarēja komunāri. Pēc diviem mēnešiem Francijas valdības karaspēks ieņēma Parīzi.

1875. gadā tika pieņemta konstitūcija, oficiāli pasludināja republiku, ieviesa vispārējās vēlēšanu tiesības. 1876. gada Nacionālās asamblejas vēlēšanās vairākumu ieguva republikāņi. Sākās aktīva cīņa pret baznīcas ietekmi, tās izspiešana no dažādām dzīves jomām, slimnīcām, skolām utt. Skolās likvidēja ticības mācību, aizliedza jezuītu ordeni. Premjerministrs Leons Gambeta panāca reālu parlamenta varu. Premjerministrs Žils Ferī ieviesa obligāto vispārējo pamatizglītību. Notika nemitīgi politiski un korupcijas skandāli - Panamas kanāla skandāls, valsts apbalvojumu skandāls, amatu skandāls, u.c. t.sk. Dreifusa prāva. Tā visa rezultātā notika sociālistu ietekmes pieaugums - līdz 1900. gadā jau bija to pirmie pārstāvji parlamentā.

1905. gadā tika pieņemts likums, ar kuru Baznīca oficiāli tika atdalīta no valsts un tai turpmāk bija jāuztur pašai sevi, taču ēkas piederēja valstij. Reliģisko ordeņu piederīgie nedrīkstēja strādāt izglītības sistēmā.

Ārpolitikā aktīva koloniālpolitika. Ārpolitikā aizvien vairāk sāka tuvināties Krievijas impērijai. Ar Vatikānu saspīlētas attiecības. Rojālisti un mērenie republikāņi vēlējās samierināties ar bijušajiem zaudējumiem, un atgūt valsts varenību uz jaunu koloniju rēķina. Radikāļi un sociālisti bija revanšistiski noskaņoti, un vēlējās orientēt valsti nevis uz koloniju paplašināšanu, bet gan uz zaudēto teritoriju atgūšanu Eiropā. 1913. gadā par valsts prezidentu kļuva Raimons Puankarē, kurš ieturēja stingri pretvācisku pozīciju, pirms kara divreiz devās vizītēs uz Krieviju, lai stiprinātu sabiedroto saites un reorganizēja armiju. 1914. gadā par premjerministru kļuva Renē Viviani.

1914. gada 28. jūlijā Austroungārija pieteica karu Serbijai iesākot Pirmo pasaules karu. 3. augustā Vācija pieteica karu Francijai un iebruka tajā caur neitrālās Beļģijas teritoriju. Sākotnējie vācu panākumi pārvērtās ilgstošā pozīciju karā. Pēc Vācijas revolūcijas 1918. gada novembrī un ķeizara atkāpšanās tika parakstīts pamiers. Pēc kara saskaņā ar Versaļas līgumu Francija ieguva Elzasu un Lotringu, kā arī uz 15 gadiem ieguva pārvaldījumā Zāras apgabalu. Tautu Savienība nodeva Francijas pārvaldē daļu bijušās Osmaņu impērijas teritorijas, kur tika izveidota Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorija.

1920.—1930. gados, lai atvairītu potenciālu Vācijas uzbrukumu, gar Francijas austrumu robežu tika izbūvēta nocietinātā Mažino līnija.

1936. gada jūnija vēlēšanās uzvarēja sociālistu un komunistu veidotā Tautas fronte un par Francijas premjerministru kļuva sociālists Leons Blūms.

Višī Francija (1940.-1944. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Višī Francija
Višī Francijas teritorija

1940. gada maijā Vācija caur Beļģijas teritoriju iebruka Francijā, straujā zibenskarā sakāva Francijas armiju un ieņēma Parīzi. 1940. gada 22. jūnijā tika noslēgts pamiers ar Vāciju un Francija tika sadalīta okupētajā un neokupētajā zonā. Neokupētajā daļā jūnijā tika izveidota autonoma valdība ar galvaspilsētu Višī (t.s. Višī režīms). Valdības galva bija maršals Filips Petēns. Tomēr Francijas kara ministra vietnieks ģenerālis Šarls de Golls radio runā no Londonas aicināja franču karavīrus nepakļauties Petēna valdībai, bet turpināt cīņu pret Vāciju. Tādējādi galvenokārt no Francijas Āfrikas koloniju karaspēka izveidojās tā sauktās Brīvās Francijas karaspēka daļas, kuras piedalījās karā sabiedroto pusē.

1942. gada 10. novembrī pēc sabiedroto iebrukuma Ziemeļāfrikā un Francijas Ziemeļāfrikas koloniju padošanās, vācu karaspēks okupēja arī Višī Francijas zonu. Pēc 1944. gada vasarā sabiedroto veiktā iebrukuma Francijas teritorijā, Višī valdība bēga uz Vācijas teritoriju un 23. oktobrī sabiedrotie atzina de Golla izveidoto pagaidu valdību kā likumīgu Francijas valdību.

Ceturtā republika (1946.-1958. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1954. gada novembrī Nacionālā atbrīvošanās fronte uzsāka cīņu par Alžīrijas neatkarību. 1961. gada martā starp Francijas valdību un Alžīrijas pagaidu valdību sākās sarunas par Alžīrijas turpmāko statusu. 1962. gada 18. martā tika parakstīta Eviānas vienošanās, kas paredzēja karadarbības pārtraukšanu. Jūnijā Francijā notika referendums par Alžīrijai piešķiramo neatkarību un 91% procents nobalsoja par to. 1. jūlijā referendums notika Alžīrijā. 3. jūlijā Šarls de Golls atzina Alžīrijas neatkarību.

Piektā republika (no 1958. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Francija

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]