Ukrainas vēsture

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ukrainas teritoriālās izmaiņas 20. gadsimtā.

Ukrainas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Ukrainas teritorijā.

Kijevas Krievzeme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kijevas Krievzeme 11. gadsimtā.

No vismaz 9. gadsimta Ukrainas teritorija ir bijusi viduslaiku varjagu pārvaldītās austrumslāvu civilizācijas centrs, kurā izveidojās Kijevas lielkņaziem pakļauta valsts. 1223. gadā atsevišķo dalienu kņazi apvienojās kopīgam karagājienam pret mongoļiem, tomēr cieta smagu sakāvi kaujā pie Kalkas upes. Tas noveda pie tālākas dezintegrācijas un nokļūšanas kaimiņvalstu atkarībā.

Polijas-Lietuvas un tatāru pakļautībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Rutēņi

No 14. gadsimta Ukrainas teritorijas ziemeļu un rietumu daļas nonāca Lietuvas dižkunigaitijas, Polijas karalistes un vēlāk Polijas-Lietuvas kopvalsts, bet dienvidu un austrumu daļa Zelta Ordas, vēlāk Krimas hanistes pakļautībā. 17. gadsimtā Ukrainas vidienē nodibinājās ukraiņu kazaku valsts Zaporožjes Seča.

Krievijas un Habsburgu pakļautībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc atkārtotiem krievu-turku kariem un Polijas dalīšanas 18. gadsimta beigās Ukrainas austrumu un dienvidu daļas nonāca Krievijas impērijā, bet rietumu daļa bija Austroungārijas sastāvā kā Galīcijas un Lodomērijas karaliste.

Ukrainas valstiskuma veidošanās (1917-1920)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukrainas teritorija 1917. gadā.

Pēc Februāra revolūcijas Kijevā 1917. gada 17. martā tika nodibināta Ukrainas Centrālā Rada, kas pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 20. novembrī pasludināja autonomas Ukrainas Tautas Republikas izveidi. Savukārt Harkovā 1917. gada 25. decembrī sanākušais 1. Visukrainas padomju kongress pasludināja Ukrainas Strādnieku, zaldātu un zemnieku padomju deputātu republikas izveidi. Pēc tam, kad Padomju Krievijas valdība pieteica ultimātu Ukrainas Tautas Republikas valdībai, tā 1918. gada 25. janvārī deklarēja Ukrainas Tautas Republikas neatkarību no Krievijas un noslēdza separtātu miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Padomju Krievija apņēmās tūlīt slēgt mieru ar Ukrainas Tautas Republiku un atzīt šīs valsts miera līgumu ar četru valstu savienību. Padomju armija atkāpās no Ukrainas teritorijas, 1918. gada 29. aprīlī ar Vācijas atbalstu Pavlo Skorpadskis gāza Ukrainas Tautas Republikas valdību un pasludināja Ukrainas valsts (ukraiņu: Украї́нська держа́ва) izveidi Vācijas protektorātā. Pēc tam, kad 1918. gada 16. oktobrī Austroungārijas ķeizars Kārlis I parakstīja manifestu par impērijas pārveidi suverēnu nacionālo valstu savienībā, 19. oktobrī Ļvovā tika pasludināta Rietumukrainas Tautas Republika (ukraiņu: Західноукраїнська Народна Республіка), kuras valdība Polijas karaspēka uzbrukuma dēļ 21. novembrī no Ļvovas atkāpās uz Ternopoli. Pēc Novembra revolūcijas vācu armija tika atvilkta no Ukrainas un 14. decembrī Kijevu ieņēma Ukrainas Tautas Republikai lojālas karaspēka vienības. 1919. gada 22. janvārī Kijevā noslēdza līgumu par Rietumukrainas apvienošanos ar Ukrainas Tautas Republiku. Savukārt 3. Visukrainas padomju kongresā Harkovā 1919. gada 10. martā izsludināja Ukrainas Sociālistiskās Padomju Republikas (Ukrainas SPR) izveidi. Līdz 1919. gada jūlijam Polijas, Rumānijas un Čehoslovākijas armijas ieņēma gandrīz visu Rietumukrainas teritoriju un to sadalīja starp šīm valstīm, bet Sarkanā Armija ieņēma lielāko daļu pārējās Ukrainas teritorijas. Ukrainas Tautas Republikas Direktorijas priekšsēdis Simons Petļura kontrolēja vienīgi Podoliju (tagad Vinnicas apgabals). Deņikina komandētās Dienvidkrievijas Brīvprātīgo armijas ofensīvas rezultātā Sarkanā armija 1919. gada augustā-septembrī atkāpās no Ukrainas, bet pēc uzvaras Orlas-Kromu operācijā 1919. gada decembrī atkal atguva Harkovu, Kijevu un tagadējo Doņeckas apgabalu.

Ukrainas Tautas Republikas valdība 1920. gada 21. aprīlī noslēdza militāru savienību ar Polijas Republiku un kopīgi uzsāka lielu uzbrukuma operāciju Kijevas virzienā, ko ieņēma 7. maijā. 1920. gada 12. jūnijā Sarkanā Armija trešo reizi ieņēma Kijevu un, turpinot uzbrukumu rietumu virzienā, pakļāva visu Ukrainas teritoriju, izņemot Galīciju. Pēc uzvaras kaujā pie Varšavas 1920. gada augustā Polijas armija devās pretuzbrukumā un ieņēma Ukrainas rietumu daļu līdz Žitomirai. 1920. gada 10. novembrī Ukrainas Tautas Republika tika likvidēta, bet tās valdība turpināja darbību trimdā.

Ukrainas PSR periods (1920-1991)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Ukrainas PSR

1920. gada decembrī Ukrainas SPR parakstīja vienošanos ar Krievijas PFSR par militāras un ekonomiskas savienības izveidi. Pēc Rīgas miera līguma 1921. gada 18. martā Ukrainas teritoriju sadalīja starp Poliju un Ukrainas SPR. 1922. gada 29. decembrī Ukrainas SPR parakstīja vienošanos par PSRS izveidi. 1939. gadā Ukrainas PSR pievienoja daļu no Polijas kampaņas rezultātā PSRS okupētās teritorijas (tagadējos Ļvivas, Volīnijas, Rivnes, Ternopoles, Ivanofrankivskas apgabalus) un Rumānijas (tagadējo Černivcu apgabalu un Odesas apgabala rietumdaļu). Otrā pasaules kara laikā Nacistiskās Vācijas okupācijas iestādes izveidoja Ukrainas reihskomisariātu, kas aptvēra arī Baltkrievijas dienviddaļu.

Pēc kara beigām 1945. gadā Ukrainas PSR pievienoja Čehoslovākijas austrumu daļu, kurā tika izveidots Aizkarpatu apgabals. 1954. gadā Ukrainas PSR pievienoja pirms tam Krievijas PFSR sastāvā esošo Krimas apgabalu un nodibināja Krimas APSR.

Ukrainas Republika (no 1991)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukraina atguva neatkarību pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. Sākās pārejas periods uz tirgus ekonomiku, kura laikā Ukrainu piemeklēja astoņus gadus garš ekonomiskās lejupslīdes posms. Kopš 2000. gada ekonomikā bija vērojams stabils kāpums, un faktiskais IKP pieaugums vidēji pieauga par septiņiem procentiem gadā. 2004. gada prezidenta vēlēšanas izraisīja spraigu sacensību starp Viktoru Juščenko un Viktoru Janukoviču, kas pārauga ielu demonstrācijās, ko nodēvēja par Oranžo revolūciju. 2008. gada pasaules finanšu krīze izraisīja Ukrainas ekonomikas recesiju. 2009. gadā Ukrainas IKP samazinājās par 14,1%. 2010. gadā par Ukrainas prezidentu ievēlēja Viktoru Janukoviču, kas veicināja ciešākas savienības veidošanu ar Krieviju.

2013. gada 28.-29. novembrī Austrumu partnerības Viļņas samita laikā Ukrainas valdība īsi pirms galotņu tikšanās atteicās parafēt asociācijas un tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību. Tas izraisīja plašas pret valdību vērstas demonstrācijas jeb Eiromaidanu Ukrainas galvaspilsētā Kijevā, kas 8.–10. decembrī pulcēja līdz 500 000 protestētāju. 2014. gada 16. janvārī Ukrainas parlaments pieņēma pret protesta akcijām vērstu likumu, kas atļāva krimināli sodīt pret valdību vērsto demonstrāciju dalībniekus. 19.-20. janvāra policijas uzbrukumos demonstrantiem vairāki cilvēki gāja bojā un vairāk nekā tūkstotis tika ievainoti.[1]

Ukrainas revolūcija (2014)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdības "pretterorisma operācijas" laikā 2014. gada 18.-19. februārī no snaiperu lodēm un citos veidos Kijevā gāja bojā vairāk kā 80 cilvēku, bet ievainoto skaits pārsniedza 675.[2] Augstākā Rada nobalsoja par V. Janukoviča atlaišanu no prezidenta amata, pieņēma lēmumu par 2004. gada konstitūcijas atjaunošanu un atgriešanos pie parlamentāri prezidentālas iekārtas, kā arī rezolūciju par apcietinātās ekspremjeres Jūlijas Timošenko atbrīvošanu.

Krievijas Federācijas valdība pārtrauca politiskās attiecības ar jauno Ukrainas valdību un veica militāru intervenci Krimā un Austrumukrainā, kas izraisīja starptautisku krīzi. Ar mērķi sadalīt Ukrainu un izveidot Jaunkrievijas federālo apgabalu prokrieviskie separātisti uzsāka militāras akcijas, kas 2014. gada aprīlī pārauga Donbasa karā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]