Ukrainas vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ukrainas un apkaimes karte, 1720

Ukrainas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Ukrainas teritorijā.

Antīkajā laikmetā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā no 1150 g.p.m.ē. līdz 850 g.m.ē. ckultūru attīstību mūsdienu Ukrainas teritoriju raksturo dalījums iekšzemes stepju un mežu zonā un Melnās jūras — Azovas jūras piekrastes reģionos. Iekšzemē pastāvēja zemkopju cilšu sabiedrības, kurās parasti valdīja no Centrālāzijas stepēm nākuši nomadu karotāji. Šeit viena otrai seko kimeriešu, skitu, sarmatu, alanu, huņņu, protobulgāru, hazāru vara. Melnās jūras piekrastē veidojās grieķu kolonijas. Grieķu pilsētvalstis un to federācijas vai nu pastāvēja neatkarīgi, vai bija pakļautas reģiona grieķu, romiešu un bizantiešu valdniekiem.[1]

Kimeriešu kultūra dominēja no aptuveni 1150 g.p.m.ē. līdz 950 g.p.m.ē., vēlīnajā Bronzas laikmetā. Starp 7. un 5. gs.p.m.ē. piekrastes reģionos veidojas grieķu kolonistu pilsētas. Ap 480. g.p.m.ē. grieķu pilsētas Kerčas šauruma reģionā sāk apvienoties Bosporas karalistē. 63. g.p.m.ē karaliste un Melnās jūras grieķu reģions nonāk Romas Republikas pakļautībā.

Skitu kontrolētajās teritorijās stabilitāte ilga gandrīz 500 gadus. Ap 250 g.p.m.ē reģionā parādās sarmati, spiežot skitu valdošo eliti bēgt uz Krimu. Skitu valsts, ar galvaspilsētu Neapolē (mūsdienu Simferopole) pastāv līdz 200. gadam.

Mūsu ēras 3.g.s. reģionā sākas tautu staigāšana, kas turpinās līdz 7.g.s. Šajā laikā goti, huņņi, kutriguri, utriguri, avāri un bulgāri klejo pa Ukrainas teritoriju. Stabilitāte iezīmējas tikai līdz ar hazāru kagānāta izveidošanos. Krimā no Kaukāza reģiona ierodas alani, kas drīz pieņem kristietību un pāris gadsimtu laikā asimilējas. Goti, no mūsdienu Zviedrijas teritorijas pāris gadsimtu laikā sasniedza Krimu, kur izveidoja savu karalisti. Tā savus ziedu laikus sasniedza karaļa Ermanarika varas laikā (350—375). Viņa varas beigās, reģionā ierodas huņņi, kas dominē nākamos simts gadus.[1]

Ja no 250. līdz 650. gadam Ukrainas stepju reģionos mainās dažādu klejotāju varas, tad Melnās jūras un Azovas jūras piekrastē stabilitāti nodrošina Austrumromas impērija. Pilsētām tiek atjaunoti vai celti jauni aizsargmūri. Reģionā ienāk un nostiprinās kristietība. No 7.g.s. vidus līdz 9.g.s. vidum hazāru kaganāts nodrošina stabilitāri stepju reģionā. To izmanto slāvi, kas no sava izcelsmes centra Karpatu — Pripetes reģionā sāk izplesties pa Eiropu. Ukrainas teritorijā pieminētas vairākas slāvu ciltis — severieši ar centru Čerņihivā, poļaņi ar centru Kijivā, drevļani ar centru Korosteņā, dulibi ar centru Voliņā (Horodokā), baltie horvāti ar centru Pšemislā, uliči ar centru Peresičeņā un tivercieši. Cilšu zemju centri ir pilskalni — horodi vai horodišči. 9.g.s. Kijivas reģionā ir ap 400 horodiem, Volīnijā 350, Podolijā 250 un Galīcijā 100. Slāvi nodarbojas ar zemkopību un lopkopību.[1]

Attīstoties varjagu tirdzniecības ceļam uz Bizantiiju (Ceļš no varjagiem uz grieķiem), hazāru kaganāts nostiprina savas pozīcijas Dņepras reģionā, izvietojot garnizonu Kijivā, kas kļūst par ziemeļu-dienvidu un austrumu-rietumu tirdzniecības ceļu krustpunktu.

Pečeņegiem iebrūkot hazāru kaganātā, starp Donas un Doņecas upēm dzīvojošie maģāri devās uz rietumiem, un ap 850.g. apmetās stepē starp Dņepru un Prutu.

Vēlīnajā 9.g.s. austrumslāvu apdzīvotajās zemēs izveidojas Kijevas Krievzeme.[1]

Kijevas Krievzeme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kijevas Krievzeme
Kijevas Krievzeme 11. gadsimtā.

No 9. gadsimta beigām Ukrainas teritorija bija daļa no skandināvu varjagu izveidotās austrumslāvu valsts. Varjagu veidotā Kijevas Krievzeme no kņaza Helgi varas laika līdz 972. gadam strauji izpletās, pakļaujot reģiona austrumslāvu ciltis. Tas arī piespieda maģāru klejotājus doties tālāk, uz tagadējo Ungāriju. Maģāru aiziešana pavēra ceļu postošiem pečeņegu laupīšanas reidiem. 957. gadā kņaziene Helga dodas uz Bizantiju, kur tiek kristīta par Helēnu. Viņas dēlam, lielkņazam Svjatoslavam izdodas pakļaut savai varai vjatičus, tā pabeidzot austrumslāvu pakļaušanu Kijevas varai. 965. gadā viņam izdodas iekarot un pakļaut hazāru kaganāta galvaspilsētu, kam seko arī Volgas bulgāru sakaušana. 972. gadā Svjatoslavu nogalina, un Kijevas Krievzemes pirmais ekspansijas posms beidzas. Laikā līdz 1132. gadam notiek jaunās impērijas militārā un administratīvā nostiprināšana, kur īpaši izceļas lielkņazi Volodimirs Lielais, Jaroslavs Gudrais un Volodimirs Monomahs.[1]

Pečeņegu vietā militārus draudus Krievzemei sāka radīt polovcieši. 1061. gadā viņi uzbrūk Kijevai, nākamajos gados postot un laupot, kā arī aizdzenot iedzīvotājus verdzībā. Polovciešu reidi sarauj tirdzniecības ceļus ar Bizantiju, kā arī Kijevas kontroli pār Melnās jūras piekrastes zemēm, kas nonāk polovciešu un bizantiešu kontrolē līdz pat mongoļu invāzijai 13.g.s. pirmajā pusē.[1]

Lai izbeigtu savstarpējās cīņas par varu, 1097. gadā Ļubečā tiekas pieci kņazi, kas vienojas par teritoriju sadalīšanu savā starpā un par savu dinastisko mantojuma tiesību atzīšanu. Volodimira Monomaha vadībā apvienotajām kņazu armijām laikā no 1103. līdz 1111. gadam trīs reizes izdodas sakaut polovciešus. Pēc Volodimira Manomaha nāves, savstarpējie ķīviņi par varu atkal pastiprinās un Kijevas vara samazinās. Sāk nostiprināties jauni varas centri — Galīcijā-Volīnijā, Vladimirā-Suzdaļā un Novgorodā. 1136. Novgoroda sadumpojas un atbrīvojas no Kijevas lielkņaza varas. Monomaha mazdēls, Vladimiras-Suzdaļas kņazs Andrejs Bogoļubskis 1169. gadā ieņem un noposta Kijevu.[1]

1222. gadā mongoļu impērijas karaspēks sakauj alanus un polovciešus, ierūkot Krimā. Polovcieši lūdz palīdzību Kijivas, Čerņihivas un Haličas kņaziem, kam pievienojs vēl vairāki kņazi. 1223. gada pavasarī apvienotais polovciešu un kņazu karaspēks netālu no Azovas jūras cieta smagu sakāvi kaujā pie Kalkas upes.

1240. gadu, kad mongoļu karaspēks iekaro un noposta Kijivu, tradicionāli uzskata par Kijevas Krievzemes beigām. Taču mongoļu uzvara tikai apstiprināja valsts sadalīšanos neatkarīgās kņazistēs, kas bija notikusi jau simts gadus iepriekš. Kijivas sagrāve noveda pie trīs valstu — Galīcijas-Volīnijas kņazistes, Vladimiras-Suzdaļas kņazistes un Novgorodas kņazistes nostiprināšanās.

Polijas-Lietuvas un tatāru pakļautībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas dižkunigaitija, 1434
Polijas un Lietuvas teritorijas, 1526
Lielāko magnātu dzimtu īpašumi

No 14. gadsimta tagadējās Ukrainas teritorijas ziemeļu un rietumu daļas nonāca Lietuvas dižkunigaitijas, Polijas Karalistess un vēlāk Polijas-Lietuvas ūnijas, bet dienvidu un austrumu daļas Zelta Ordas, vēlāk Krimas hanistes un Osmaņu impērijas pakļautībā. 17. gadsimtā Ukrainas vidienē nodibinājās ukraiņu kazaku valsts — Zaporižjas Siča.

Pēc Kijevas Krievzemes valstiņu lielākās daļas militārās sagrāves, apmēram 80 gadus Ukrainas teritorijas liela daļa atradās mongoļu pakļautībā. Izpostītā Kijevas Krievzeme panīka. Kijeva vairs nebija lielpilsēta. 1300. gadā to pameta pareizticīgo metropolīts, kurš laika gaitā jaunu mājvietu atrada Maskavā. 14.gs. sākumā bijušās Kijevas Krievzemes teritorijas sāka pakļaut Lietuvas dižkunigaitija, kas 1362. gadā ieņem Kijevu. 1363. gadā leišu karaspēks sakauj mongoļus un ieņem Podoliju. Lietuvas ekspansija bieži notika mierīgi, tās karaspēka lielu daļu veidoja vietējie iedzīvotāji, rutēņi. Lietuviešu ekspansija vietējām elitēm bija pieņemamāka par mežonīgo mongoļu varu. Vietējā pārvalde parasti palika vietējo augstmaņu rokās, un tikai augstākos amatus ieņēma lietuviešu valdošās dinastijas pārstāvji, kas paši bieži pieņēma pareizticību un ieviesa rutēņu valodu kā valsts valodu.[2]

15.gs. vidū Maskavija paplašina savu varu, 1480. gadā atbrīvojoties no mongoļu pakļautības. Maskavijā rodas “Trešās Romas” ideoloģija un Ivans III sāk sevi dēvēt par visas Krievzemes valdnieku, tā izvirzot pretenzijas uz visu bijušās Kijevas Krievzemes teritoriju. 15.gs. beigās vairāki Čerņihivas reģiona augstmaņi brīvprātīgi pāriet Maskavijas pakļautībā. 1481. gadā kņazs Feodors Beļskis, dižkunigaiša Aļģirda mazmazdēls, plāno nogalināt karali Kazimiru IV, un tad pāriet Maskavijas pakļautībā. Sazvērestību atklāj un Beļskim nākas bēgt.[2]

1508. gadā Mihailo Hļinska vadībā uzliesmo Ukrainas augstmaņu sacelšanās pret karali Sigismundu I. Hļinskis vēlas aizsargāt pareizticību un atjaunot Kijevas kņazisti.

Lietuvas varu apdraudēja arī Melnās jūras piekrastē izveidojusies Krimas haniste, kas kontrolēja plašus stepes reģionus starp Kubaņas un Dņestras upēm. 1475. gadā Krimā iebrūk Osmaņu impērijas karaspēks, un Krima kļūst par turku vasali.

Lietuvas spēks tikmēr turpina samazināties. 1522. gadā Maskavijai tā zaudē Čerņihivu un Starodubu. 1549. un 1552. gados tai nākas atvairīt tatāru iebrukumus. No 1562. līdz 1570. gadam ilgst karš ar Maskaviju. Polijas karaliste bija gatava palīdzēt, taču pieprasīja lielāku kontroli topošajā kopvalstī. Ja Lietuvas un Ukrainas augstākā aristokrātija baidījās no apvienošanās ar Poliju un savas ietekmes zaudēšanu, tad zemāka ranga augstmaņi vēlējās iegūt poļu privilēģijas. Volīnijas, Podlašijas un Kijevas teritorijas pāriet Polijas pakļautībā. 1569. gada 1. jūlijā tiek noslēgta Ļubļinas ūnija. Mūsdienu Baltkrievijas teritorija palika Lietuvas, bet Ukrainas teritorija pārgāja Polijas karalistes pakļautībā.[2]

Polijas zemēs dzimtbūšana nostiprinājās jau 15. gs. sākumā. Aristokrāti aizvien aktīvāk sagrābj bijušās brīvo zemnieku un kopienu zemes. Zemnieku un amatnieku iespējas veiksmīgai darbībai tiek samazinātas. Klaušās strādājamo dienu skaits pieaug no divām dienām nedēļā līdz pat piecām dienām nedēļā. Stepju plašumu mazapdzīvotība un valsts kontroles trūkums deva iespēju uz šejieni bēgt apkārtējo reģionu iedzīvotājiem. Zemkopība šeit nav primārā nodarbe, daudz izplatītāka ir medīšana, zvejošana un tirdzniecība. 16.gs. vidū apdzīvotākās ir zemes pie Bugas un Dņestras upēm. Viņņicā un Braclavā atradās karalistes cietokšņi, bet par to uzturēšanu atbildīgi bija vietējie augstmaņi. 1600. gadā Kijivā dzīvo 4000 iedzīvotāji. 1629. gadā Ukrainas iedzīvotāju skaits tiek lēsts no 1,6 līdz 2 miljoniem.[3]

Šeit veidojas milzīgi magnātu īpašumi. Magnāti arī dibina daudzas jaunas pilsētiņas. Ap 1590. gadu ietekmīgākais magnāts ir Kijevas vojevoda un Volīnijas maršals Konstantīns Vasīlijs Ostrožskis, kam pieder ap 1300 ciematu, 100 pilsētiņas, 40 pilis, un 6000 baznīcas. Laikā, kad karalistes patstāvīgajā armijā ir ap 4000 kareivju, Ostrožska privātajā armijā ir 2000.[3]

Ukrainas ebreji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

16.gs. beigās pieaug ebreju migrācija no Polijas uz Lietuvas zemēm Ukrainā. Ļubļinas ūnija paredzēja, ka ebreji šeit atrodas karaļa aizsardzībā. Ebreju lielākais skaits ir Rietumukrainā. 1629. gadā 14% Volīnijas pilsētu iedzīvotāji ir ebreji. Pilsētas bieži līdz karaļiem atļaujas ierobežot ebreju profesionālo nodarbošanos, vai ierobežo viņu apkaimes pilsētās, veidojas ebreju geto. Tā kā ebrejiem bija aizliegts nodarboties ar zemkopību, tiem nācās nodarboties ar tirdzniecību. Ebreju kontrolē nonāk arī tirdzniecība ar alkoholu. Karaļi un aristokrāti iesaistīja ebrejus nodokļu ievākšanā un muižu īpašumu administrēšanā, kas rada tālākus konfliktus ne tikai ar pilsētniekiem, bet arī ar zemniekiem. Hmeļņicka dumpju un karagājienu laikā tiek nogalināti līdz 90% reģiona ebreju.[3]

Kazaku zemes un Hetmanāts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kosinska sacelšanās teritorija (zaļā)
Naļivaiko sacelšanās teritorija (zaļā)
Ukraiņu kazaku teritorijas 17. gadsimtā ar mūsdienu Ukrainas robežām.

Reģiona stepes vienmēr bija reti apdzīvotas, un regulārie nomadu tautu reidi tās iztukšoja vēl vairāk. 15.gs. iedzīvotāju blīvums bijušās Kijivas un Pereslavļas kņazistu zemēs bija ap 3 cilvēkiem uz kvadrātkilometru. Šeit dzīvojošie kazaki ieņem centrālo vietu jauno laiku Ukrainas identitātē. Lai arī viņi iemieso brīvību, neatkarību un pūļa demokrātiju, kazaku veidotās valstis bija vājas, tās plosīja konflikti un tās pakļāvās Maskavijas varai.[1]

Zaporižjas Sičā tradicionāli valdīja visu kazaku vienlīdzība, un lēmumus pieņēma kopsapulcē — radā. Realitātē, jau 16. gs. beigās pastāvēja virsnieku rada un parasto kazaku rada, kas gan nenozīmēja, ka virsnieku radas lēmumiem būtu lielāka ietekme.

Radas ievēlēto Zaporižjas kazaku vadoni sākotnēji sauc vienkārši par vecāko, bet vēlāk par otamanu. Līdz 16.gs. beigām atzīti tiek arī Polijas karaļa ieceltie hetmaņi, kas parasti nāk no reģiona kazaku vadoņu vidus. Pirmais no tiem ir kņazs Dmitro Višņevetskis, Čerkasu un Kaņivas stārasts, kas nostiprina Horticijas salu, aizsardzībai pret tatāriem.[1]

Pēc 1569. gada Ļubļinas ūnijas, lielākā daļa tagadējās Ukrainas nonāca Polijas kroņa zemju sastāvā. Polijas aristokrāti, vietējie pareizticīgie aristokrāti un militāri spēcīgie kazaki vadoņi veda savstarpēju politisko spēli, lai nodrošinātu savas intereses. Kazaku vadoņi bieži sadarbojās ar reģiona kaimiņvalstīm, kļūstot aizvien neatkarīgāki no Polijas varas. 16.gs. beigās sākas regulāri kazaku dumpji. Krištofa Kosinska (1591—1593), Severina Naļivaiko un Hrihorija Lobodas (1594—1596), Marko Žmailo (1625.), Tarasa Fedoroviča (1630.), Ivana Sulimas (1635.), Pavlo Pavļuka (1637.) un Jakiva Ostrjaņina (1638.) vadībā. Šajā laikā kazaku mērķis ir panākt vienlīdzību Polijas-Lietuvas ūnijas sabiedrībā, un savu tiesību nostiprināšanu.[1]

Daļa oficiāli reģistrēto kazaku saņem zemes īpašumus un kļūst salīdzinoši turīgi. Kijivas un Braclavas vaivadijās dzīvojošie kazaku zemes īpašnieki grib panākt vienādas tiesības ar poļu šļahtu, kamēr Zaporižjē dzīvojošie kazaki nevēlas nekādu varas kontroli, un grib piekopt savu tradicionālo dzīvesveidu. Zaporižijes kazaki 16.gs. beigās kopā ar Svētās Romas impērijas spēkiem karo pret Osmaņu impērijas provincēs Valahijā un Moldāvijā.

Pēc 1572. gada Polijas-Lietuvas ūnijā izveidojas vēlētas monarhijas modelis, kurā augstmaņu parlamentam ir liela kontrole pār armiju. Karaļi kazakos saredz alternatīvu militāru spēku, ko tie var izmantot, nekonsultējoties ar augstmaņiem. 17.gs. sakumā kazaki, kopā ar karali Sigismundu III kazaki karo pret Maskaviju, kā arī uzbūvē karafloti, ko izmanto uzbrukumos Osmaņu piekrastes pilsētām.

17.gs. sākumā uniāti kontrolē visas reģiona pareizticīgo eparhijas, izņemot Ļvivas. Kazaki arī nepieļāva uniātu metropolītam izveidot rezidenci Kijivā. 1620. gadā Kijivā, pa ceļam uz Maskavu, ierodas Konstantinopoles patriarhs. Austrumu pareizticīgajai baznīcai uzticīgā garīdzniecība viņu pārliecina slepenībā iecelt Austrumu pareizticīgo metropolītu Kijivai, kā arī bīskapus Pšemislai, Polackai, Volodimirai-Volinskai un Luckai. Vēlāk tiek iesvētīti arī Helmas un Pinskas bīskapi. Jaunieceltie bīskapi vēršas pie kazakiem, kā senās Kijivas Krievzemes mantiniekiem, lai tie aizstāvētu apspiestos pareizticīgos kristiešus. Kazaku augstmaņi izvirza prasību Polijas-Lietuvas karalim, lai tas atzītu jauniecelto baznīcas vadību un atjaunotu pilnu Austrumu pareizticīgās baznīcas darbību valstī. Seko vairākas politiskās neizlēmības desmitgades, līdz karalis Vladislavs IV Vāsa, kam nepieciešami kareivji karam pret Maskaviju, 1632. gadā atļauj vietējo bīskapu ievēlēšanu, kas pēc tam jāapstiprina Polijas karalim un jāsvēta Konstantinopoles patriarham. Kijivas metropoliju sadala starp uniātiem un pareizticīgajiem ortodoksiem — Kijivu, Ļvivu, Haliču, Pšemislu, Sambiru, Lucku, Ostrohu un Mscislavu saņem jaunatzītie ortodoksi, kamēr Polacka, Helma, Volodimira-Volinska, Pinska, Turava un Smoļenska tiek uniātiem. Pareizticīgo metropolīta rezidence ir Kijivā, kamēr uniātu — Viļņā vai Navahrudakā. 1632. gadā ar vietējo augstmaņu atbalstu tiek ievēlēts jauns pareizticīgo metropolīts Petru Movila, kas ir pareizticīgās Valahijas un Moldāvijas valdnieku dinastijas princis.[1]

17.gs. trešajā desmitgadē daudzas kazaku vēlmes joprojām palika neapmierinātas — viņi nebija panākuši sev atzītu stāvokli valsts pārvaldē, un jaunajam pareizticīgās baznīcas vadītājam nebija kazaku atbalsta. 1637. gadā izceļas Pavlo Pavļuka vadīta sacelšanās, kurai 1638. gadā seko Jakiva Ostriaņina un Dmitro Hunijas vadīta sacelšanās. Pēc to apspiešanas, daļa kazaku bēg uz Maskaviju. Ukrainas un Zaporižjas kazaku tiesības ierobežo vai arī tos vispār pasludina ārpus likuma.

Kazaku neapmierinātība noved pie 1648. gada Bohdana Hmeļnicka sacelšanās. Hetmaņa amatā Hmeļņickis ir no 1648. līdz 1657. gadam. Šajā laikā notiek vēsturiska kazaku un Ukrainas centrālās daļas pāriešana Maskavijas pakļautībā. Kazaku sacelšanās laikā tiek nogalināti ne tikai poļi, katoļi un uniāti, bet arī vismaz 20 000 reģionā dzīvojošie ebreji. Hmeļņickis vairākas reizes mēģina noslēgt kazakiem izdevīgas vienošanās ar Polijas karali, cenšas meklēt jaunu aizstāvi Osmaņu impērijā, līdz beidzot saprot, ka vienīgā izeja ir Maskavijas atbalsts. 1654. gadā Perejaslavā abas puses noslēdz līgumu ar kuru kazaku teritorija kļūst par Maskavijas autonomiju vai protektorātu. Zaporižjas kazaku armija saglabā savas neatkarīgās tradīcijas un zvēr uzticību caram. Hetmanim ir tiesības uz savu ārpolitiku. Reģistrētos kazakus, kuru skatu palielina līdz 60 000, turpmāk finansiāli un materiāli nodrošina Maskavija. Pareizticīgo garīdzniecība saņem Maskavas patriarha svētību, taču saglabā savu iekšējo neatkarību. Maskavijas cara tituls tiek mainīts no “visas Krievzemes” uz “visas Lielās un Mazās Krievzemes” caru, tā nostiprinot pretenzijas uz visu bijušās Kijevas Krievzemes teritoriju. 1659. gadā, par hetmani kļūstot Hmeļņicka dēlam Jurijam, tiek noslēgta jauna Perejaslavas vienošanās, kuru Maskavija turpmāk uzskata par vienīgo spēkā esošo. Turpmāk, līdz ar katra jauna hetmaņa stāšanos amatā, līgumu papildināt ar jauniem punktiem (1663., 1669., 1672., 1687. gados).[1]

Vēsturnieki Hmeļņicka izveidoto valsti sauc par Hetmanātu. Papildus tam, pēc 1630. gada Maskavija izveido Slobodas Ukrainu, kas nav Hetmanāta daļa. Zaporižjas zemes un Zaporižjas armija arī pastāvēja neatkarīgi no Hetmanāta un bieži devās karagājienos kopā ar Krimas hanisti.

Reģionā karš turpinās līdz 1686. gadam. Polijas vēsturē šis laiks zināms kā Plūdi, bet Ukrainas vēsturē kā Sabrukums (Ruina). 1667. gadā Polijas-Lietuvas ūnija un Maskavija noslēdz Andrusovas pamieru. Kazaku zemju kreisais krasts un Labā krasta Kijeva nonāk Maskavijas kontrolē. Hetmanātā pastāv sešas kārtas — kronis, aristokrātija, kazaki, garīdznieki, pilsētnieki un zemnieki. No Hetmanāta padzen katoļu un uniātu garīdzniekus, kā arī ebrejus. Par hetmaņiem vairākkārt ievēlēja muižniekus, kas pievienojās kazaku kustībai, taču saglabāja visus savus muižas īpašumus un pakļautos zemniekus. Viņi ieņem bijušo poļu magnātu vietu. Nemiriču, Mazepas, Skoropadsku, Apostola, Miklaševska, Horlenko, Kočubeju ģimeņu īpašumi bija milzīgi. Tādējādi, pēc Polijas varas padzīšanas, vietējās pareizticīgo muižniecības stāvoklis nepasliktinājās. Vienlaikus, izveidojās kazaku elite, saukta par Ievērojamajiem karaspēka biedriem, kas Hetmanātā ieņēma vadošos amatus.

Pareizticīgo garīdzniecība pilnībā nonāca Maskavas patriarha pakļautībā. Mirušo vietējo bīskapu vietā jaunus iecēla Maskavas patriarhs. Pēdējais Kijevas patriarhs, kurš atzina Konstantinopoles patriarha virsvaru, nomira 1675. gadā. 1686. gadā beidzot notiek sinode, kurā ievēlēto Kijivas metropolītu iesvēta Maskavas patriarhs. Konstantinopoles patriarhs notikušo apstiprina, tādējādi Ukrainas pareizticīgā baznīca nonāk Maskavas pakļautībā.[1]

Lielā Ziemeļu kara laikā, atriebjoties par hetmaņa Mazepas pāriešanu Zviedrijas karaļa Kārļa XII pusē, Pēteris I pavēl Menšikovam ieņemt Mazepas galvaspilsētu Baturinu, kurā tiek noslepkavoti līdz 15 000 kazaku kareivju un mierīgo iedzīvotāju.[1]

Zaporižjas Sičas kazaki 1709. gadā pievienojas Mazepas dumpim. Pētera I armija atriebjas, iznīcinot arī viņu galvaspilsētu. Zaporižjas kazaki bēg uz Krimas hana teritoriju, kur no 1711. līdz 1734. gadam viņu galvaspilsēta atrodas Oleškā. 1734. gadā Lubnā tiek parakstīta vienošanās, ar kuru Zaporižjas kazaki atgūst savas bijušās zemes, saglabā savas tiesības un paražas. Kara laikā tiem ir jāpakļaujas Hetmanātā bāzētajai Krievijas armijai. Tiek nodibināta Nova Siča. Savās teritorijās atgriežas ap 20 000 kazaku. Karu iztukšotā reģiona kolonizēšanai uz šejieni pārceļas zemnieki no poļu kontrolētās Labā krasta Ukrainas un no Hetmanāta, kur pieaug dzimtbūšanas slogs. 1762. gadā šeit ir mazāk par 34 000 kazaku un vairāk nekā 150 000 zemnieku. Impērijas valdības aicināti, uz reģionu pārceļas vairāki simti pareizticīgo serbu, grieķu un rumāņu, no Osmaņu pakļautajiem Balkāniem.[1] Kolonistiem īslaicīgi izveido Novoserbijas un Slovjanoserbijas apgabalus.

Kazaku autonomiju beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kazaku autonomijas 18.gs. vidū

18. gs. vidū skaidri redzami Krievijas impērijas plāni izbeigt kazaku autonomiu un protektorātu pastāvēšanu, pilnībā iekļaujot tos impērijas administratīvajā sistēmā. Pēteris I sāk tieši iecelt Hetmanāta karaspēka virsniekus. Imperators šeit piešķir lielus zemes īpašumus vācu izcelsmes ģenerāļiem, kam nav saites ar kazakiem. 1722. gadā atbildību par Hetmanātu no Ārlietu ministrijas pārliek uz Senātu, kas nodarbojas ar impērijas iekšpolitiku.[1]

Apgaismības idejas atbalstošā Katrīna II impērijā vēlas ieviest racionālu un centralizētu administrāciju, kas valsts pārvaldi padarītu vieglāku. Ukrainas teritorijā dažādās kazaku autonomijas pakāpeniski tiek likvidētas un iekļautas impērijas varas struktūrā.

Slobodas Ukriana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slobodas Ukrainas autonomija turpinās līdz 1732. gadam, kad imperatores Annas laikā reģistrēto kazaku skaits tiek noteikts uz 23 000. Visiem pārējiem ir jāsāk maksāt nodokļi. Protestu dēļ šo reformu neizdevās līdz galam īstenot, taču 1765. gadā tradicionālās kazaku vienības pārveido par huzāru un ulānu vienībām. Slobodas Ukrainas guberņu tagad pārvalda ģenerālgubernators Harkivā, kazaku autonomija beidzas.

Hetmanāts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc hetmaņa Apostola nāves 1734. gadā izveido Valdošo padomi, ko veido trīs Krievijas valdības iecelti pārstāvji un trīs kazaku pārstāvji. Hetmanāta autonomais stāvoklis uzlabojas, kad imperatores Elizabetes mīļākais un vīrs Oleksijs Razumovskis, reģistrēta kazaka dēls, panāk no valdnieces vairākus pozitīvus lēmumus. 1743. gadā viņš panāk Kijivas metropolijas atjaunošanu, kas 1721. gadā bija pazemināta līdz parastai arhibīskapijai. 1750. gadā viņš panāk sava jaunākā brāļa Kirilo Razumovska ievēlēšanu par hetmani. Kirilo ir labi izglītots un favorīts — tikai 18 gadu vecs viņš tiek iecelts par Pēterburgā bāzētās Impērijas Zinātņu akadēmijas vadītāju. Kirilo ir mācījies Francijā, Itālijā un vācu zemēs, un cenšas rietumu kultūru ieviest kazaku Hetmanātā, kura galvaspilsētā Hluhivā viņš nodibina itāļu operu, atver kafejnīcas, izveido franču valodas skolas un Versaļas pils stilā celtu hetmaņa rezidenci. Lielu daļu laika viņš pavada Pēterburgā, un svarīgākos lēmumus regulāri pieņem vietējo kazaku vadoņu un muižnieku sapulce.[1]

Baznīcu arhitektūrā Mazepas laikā attīstās Ukrainas baroks, kas apvieno Rietumeiropas un vietējās arhitektūras tradīcijas. Rastrelli rokoko stilā uzceļ Marijas pili (1747—55) un Sv. Andreja katedrāli (1747—53). Vēl izteiktāka baroka arhitektūra ir Ukrainas rietumos, ar ievērojamiem paraugiem Ļvivā, Bučačā un citur.[1]

1764. gadā tiek likvidēts hetmaņa amats. Rozumovskim piešķir jaunus titulus un zemes īpašumus un viņš mierīgi nodzīvo līdz 1803. gadam. Teritorijas pārvaldei izveido Mazkrievijas kolēģiju, ko veido četri impērijas iecelti pārstāvji un četri kazaki. To vada grāfs Pjotrs Rumjancevs. Viņš cenšas ierobežot muižnieku privilēģijas, taču ļauj tiem pastiprināt zemnieku kontroli un dzimtbūšanu. Iesākto procesu 1769. gadā izjauc jauns karš ar Osmaņu impēriju, kas beidzas ar Krievijas uzvaru un 1774. gada Kučuk-Kainardžas līgumu, ar kuru Krievijas impērija iegūst plašas Melnās jūras piekrastes teritorijas, kā arī protektorāta tiesības pār Krimas hanisti. 1781. gadā likvidē kazaku militāro vienību sistēmu. Mazkrievijas kolēģiju likvidē un Hetmanāta teritorijā izvieto trīs namestņiku vadītas provinces — Novhorodas-Siverskas, Čerņihivas un Kijivas. 1783. gadā likvidē zemnieku pārvietošanās brīvības un tie kļūst par dzimtcilvēkiem. Tajā pašā gadā visus kazaku spēkus pārveido par desmit kavalērijas vienībām, kas iekļaujas Krievijas impērijas armijā. Kazaku stāvoklis pasliktinās, tie vairs nav labāki par parastiem zemniekiem.[1]

Zaporižjas Siča[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu kolonisti Ukrainas zemēs, 19.gs. beigās

1775. gadā Zaporižjas autonomijai pienāk gals, to pievieno Jaunkrievijas guberņai, kuru pārvalda kņazs Grigorijs Potjomkins. Viņš uzsāk aktīvu reģiona kolonizācijas programmu, aicinot uz šejieni pārcelties rumāņus no Osmaņu pārvaldītās Moldāvijas; grieķus un armēņus no Krimas; bulgārus, turkus un albāņus no Osmaņu Balkānu zemēm. Uz šejieni pārceļas itāļi, korsikāņi, zviedri un daudzi vācieši. Kolonistus piesaista bez maksas izdalītā zeme un sākotnējie nodokļu atvieglojumi. Vācu kolonistiem nav jādienē armijā, tiem ir neierobežotas un no robežmuitas brīvas tirdzniecības tiesības, kā arī brīva alkohola un sāls tirdzniecība. No Septiņgadu kara plosītajām vācu zemēm nākušie kolonisti reģionā izveido daudzas pilsētiņas.[1]

Krimas haniste[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krimas haniste panīka ekonomiski un militāri. 1700. gadā Krievija tai pārstāja maksāt meslus. Krievijas ietekmes izplešanās reģionā arī izbeidza vergu sagrābšanu un tirgošanu, kas bija Krimas saimniecības pamats. 1736. gadā Krievijas karaspēks ieņem un nodedzina hana pili Bahčisarajā.

Krievijas un Hābsburgu pakļautībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1768. gadā Polijas Kijivas provinces dienvidos sākas haidamaku dumpis, kura laikā tiek nogalināti tūkstošiem vietējo poļu muižnieku, uniātu un katoļu garīdznieku. Lielākais slaktiņš notiek Umaņā, kurā nogalina tuvu 2000 poļus un ebrejus. Haidamaki ieņem arī Osmaņu kontrolē esošo Baltas pilsētu. Katrīna II pavēl Polijas-Lietuvas ūnijas teritorijā izvietotajam Krievijas karaspēkam dumpi apspiest. Karaspēks, kopā ar poļu kareivjiem nogalina tūkstošiem haidamaku un zemnieku, tā tikai pastiprinot poļu un ukraiņu savstarpējo naidu. Šis dumpis iezīmē pēdējo reizi, kad Krievijas impērija nodrošina Polijas—Lietuvas kopvalsts iekšējo stabilitāti. Turpmākajās desmitgadēs šī kopvalsts tiek sadalīta un nonāk kaimiņvalstu sastavā.[1]

Pēc 1768.-74.g. krievu-turku kara un Polijas-Lietuvas dalīšanām, 18. gadsimta beigās Ukrainas austrumu un dienvidu daļas nonāca Krievijas impērijā, bet rietumu daļa bija Austroungārijas sastāvā kā Galīcijas un Lodomērijas karaliste.

Potjomkins Jaunkrievijā dibināja jaunas pilsētas un ostas — Jeļisavetgradu, Jekaterinoslavu, Sevastopoli, Mariupoli, Mikolajivu un Hersonu. 1794. gadā pēc Katrīnas II rīkojuma nodibina Odesu, kuras izveidošanā liela loma bija itāļu ieceļotājiem.

19. gs. laikā tiek uzarti vairāki miljoni hektāri zemes. Dņepras apgabali kļūst par svarīgāko zemkopības reģionu impērijā. Pēdējos gados pirms Pirmā pasaules kara Ukrainā audzē 98% Krievijas impērijas eksportēto kviešu, 84% kukurūzas, 75% rudzu, 73% miežu. Labā krasta Ukrainā pieaug cukurbiešu audzēšana. Lielākā daļa šo produktu tiek eksportēti no Odesas ostas.[1]

Urbanizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gs. otrajā pusē strauji pieaug pilsētu iedzīvotāju skaits. Lielākā daļa ukraiņvalodīgo joprojām dzīvoja laukos, un lielajās pilsētās bija mazākumā. Lauku reģioni ir pārapdzīvoti, zemnieki dodas uz pilsētām, kurās tiem darbu atrast ir grūti, jo trūkst nepieciešamās prasmes. Daudzi pārcēlās uz Ukrainas austrumiem un vēl tālāk, dziļāk impērijā — uz Krievijas Turkestānu, Sibīriju, Tālajiem Austrumiem. No 1896. līdz 1914. gadam vismaz 1,6 miljoni ukraiņu zemnieku, galvenokārt no Poltavas, Čerņihivas, Kijevas un Harkivas guberņām emigrē uz austrumiem.[1]

Pilsētas 1860 1897 1914
Odesa 113 000 404 000 669 000
Kijiva 65 000 248 000 626 000
Harkiva 50 000 174 000 245 000
Dņipro 19 000 121 000 220 000
Mikolajeva 32 000 92 000 104 000

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojamākais 18. gs. rakstnieks un filozofs ir Grigorijs Skovoroda. Ukrainas teritorijā dzimuši, no ukraiņu ģimenēm nākuši vai savu mūžu pavadījuši rakstnieki Nikolajs Gogolis, Kondratijs Riļejevs, Aleksejs Tolstojs, Vladimirs Koroļenko un Nikolajs Ļeskovs; filozofs Nikolajs Berdjajevs; gleznotāji Iļja Repins, Ivans Aivazovskis, Kazimirs Maļevičs, Mihails Vrubeļs, skulptors Aleksandrs Arhipenko; komponisti Reinholds Gliērs, Sergejs Prokofjevs; marksisti Pāvels Akselrods un Ļevs Trockis.

Citas tautas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bijušajā Labā krasta Ukrainā liela nozīme joprojām ir poļiem, kuru īpatsvars iedzīvotāju vidū gan krītas no 18% 1795. gadā uz 3,5% 1897. gadā, taču vēl 1909. gadā 15% visas zemes šajā reģionā piederēja poļiem. Pēc 1881.—83. gadu pogromiem pret ebrejiem, Ukrainā attīstījās ebreju organizācijas, kuru mērķis bija atgriešanās Izraēlā, taču Osmaņu pretestība šiem emigrācijas plāniem izraisīja plašu ebreju izceļošanu uz ASV. Bugas upes reģionā rumāņi veidoja iedzīvotāju vairākumu. Vairāki kazaku hetmaņi bija rumāņi. Krievu-turku karu laikā daudzi rumāņi pārcēlās uz Krievijas iekarotajām zemēm.

Ukrainas teritorijā dzīvojošie baltkrievi sevi neizjuta par atsevišķu tautību, runājot krieviem un ukraiņiem saprotamā valodā.

Melnās jūras piekrastes provincēs dzīvoja arī vairāk nekā 100 000 bulgāri, kas bēga no Osmaņu impērijas zemēm un Moldāvijas.

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1805. gadā Harkivā ar vietējo muižnieku atbalstu nodibināja Harkivas Universitāti. Tās uzdevums bija sagatavot ierēdņus impērijas pārvaldes iestādēm. Mācības notka latīniski, franciski un vāciski. Drīz Harkiva kļuva par ukraiņu kultūras centru, un šeit darbojās folkloristi un rakstnieki, iznāca pirmie ukraiņu literatūras almanahi un laikraksti. Tieši šeit iedzīvotāju apzīmēšanai sāka izmantot vārdu “ukraiņi”, nevis “mazkrievi” vai vēl senāko “rusīni”.

1834. valdība nodibināja Kijivas Universitāti. Tās uzdevums bija samazināt poļu kultūras ietekmi reģionā. Universitāte no poļu Viļņas tiek pārcelta uz Kijevu. Arī šeit sākas Ukrainas vēstures, kultūras un arheoloģijas pētniecība, lai pretstatītu to poļiem. Jau pēc pāris gadiem parādās publikācijas, kas apskata Ukrainas vēsturi neatkarīgi no Krievijas vēstures, kā arī aizstāv viedokli, ka tieši ukraiņi, nevis krievi, ir patiesie Kijivas Krievzemes pēcnācēji.[1]

Ukrainas valstiskuma veidošanās (1917—1920)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukrainas robežu izmaiņas 1917.-1928.
Ukrainas teritoriālās izmaiņas 20. gadsimtā.

Pēc Krievijas Februāra revolūcijas, Kijivā 1917. gada 17. martā nodibina Ukrainas Centrālo Radu, kas drīz pēc boļševiku īstenotās Oktobra revolūcijas 1917. gada 20. novembrī pasludināja autonomas Ukrainas Tautas Republikas izveidi. 1917. gada 25. decembrī Harkivā sanākušais 1. Visukrainas padomju kongress pasludināja Ukrainas Strādnieku, zaldātu un zemnieku padomju deputātu republikas izveidi. Pēc tam, kad Padomju Krievijas valdība pieteica ultimātu Ukrainas Tautas Republikas valdībai, tā 1918. gada 25. janvārī deklarēja Ukrainas Tautas Republikas neatkarību no Krievijas un noslēdza separātu miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm.

Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Padomju Krievija apņēmās tūlīt slēgt mieru arī ar Ukrainas Tautas Republiku. Sarkanā armija atkāpās no ieņemtās Ukrainas teritorijas. 1918. gada 29. aprīlī ar Vācijas impērijas atbalstu Pavlo Skoropadskis gāza Ukrainas Tautas Republikas valdību un pasludināja Ukrainas valsts (ukraiņu: Украї́нська держа́ва) izveidi Vācijas protektorātā.

Pēc tam, kad 1918. gada 16. oktobrī Austroungārijas imperators Kārlis I parakstīja manifestu par impērijas pārveidi suverēnu nacionālo valstu savienībā, 19. oktobrī Galīcijas un Lodomērijas karalistes pilsētā Lembergā (Ļvivā) pasludināja Rietumukrainas Tautas Republikas izveidošanu, kuras valdība Polijas Otrās republikas karaspēka uzbrukuma dēļ 21. novembrī no Ļvivas atkāpās uz Ternopiļu.

Pēc Vācijas impērijā sākušās Novembra revolūcijas, vācu armija tika atvilkta no Ukrainas un 14. decembrī Kijivu ieņēma Ukrainas Tautas Republikai lojālas karaspēka vienības. 1919. gada 22. janvārī Kijivā noslēdza līgumu par Rietumukrainas Tautas republikas apvienošanos ar Ukrainas Tautas Republiku. Savukārt 3. Visukrainas padomju kongresā Harkivā 1919. gada 10. martā izsludināja Ukrainas Sociālistiskās Padomju Republikas (Ukrainas PSR) izveidi. Līdz 1919. gada jūlijam Polijas Otrās republikas, Rumānijas Karalistes un Čehoslovākijas armijas ieņēma un savā starpā sadalīja gandrīz visu Rietumukrainu, bet Sarkanā Armija ieņēma lielāko daļu pārējās Ukrainas. Ukrainas Tautas Republikas Direktorijas priekšsēdis Simons Petļura kontrolēja vienīgi Podoliju (tagad Vinnicas apgabals).

Krievijas pilsoņu kara gaitā, Antona Deņikina komandētās Dienvidkrievijas Brīvprātīgo armijas ofensīvas rezultātā Sarkanā armija 1919. gada augustā-septembrī atkāpās no Ukrainas, bet pēc uzvaras Orlas-Kromu operācijā 1919. gada decembrī atkal atguva Harkivu, Kijivu un tagadējo Doņeckas apgabalu.

Ukrainas Tautas Republikas valdība 1920. gada 21. aprīlī noslēdza militāru savienību ar Poliju un poļu-padomju kara ietvaros kopīgi uzsāka lielu uzbrukuma operāciju Kijivas virzienā, ko ieņēma 7. maijā. 1920. gada 12. jūnijā Sarkanā Armija trešo reizi ieņēma Kijivu un, turpinot uzbrukumu rietumu virzienā, iekaroja visu Ukrainu, izņemot Galīciju. Pēc uzvaras kaujā pie Varšavas 1920. gada augustā Polijas armija atkal devās pretuzbrukumā un ieņēma Ukrainas rietumu daļu līdz Žitomirai. 1920. gada 10. novembrī Ukrainas Tautas Republika tika likvidēta, bet tās valdība turpināja darbību trimdā.

Ukrainas PSR periods (1920—1991)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Ukrainas PSR

1920. gada decembrī Ukrainas SPR parakstīja vienošanos ar Krievijas PFSR par militāras un ekonomiskas savienības izveidi. Pēc Rīgas miera līguma 1921. gada 18. martā Ukrainas teritoriju sadalīja starp Polijas Otro republiku un Ukrainas SPR. 1922. gada 29. decembrī Ukrainas SPR parakstīja vienošanos par PSRS izveidi.

1939. gadā Ukrainas PSR pievienoja daļu no Polijas kampaņas rezultātā PSRS okupētās teritorijas (tagadējos Ļvivas, Volīnijas, Rivnes, Ternopoles, Ivanofrankivskas apgabalus) un Rumānijas (tagadējo Černivcu apgabalu un Odesas apgabala rietumdaļu).

Otrā pasaules kara laikā Nacistiskās Vācijas okupācijas iestādes izveidoja Ukrainas reihskomisariātu, kas aptvēra arī Baltkrievijas dienviddaļu.

Pēc kara beigām 1945. gadā Ukrainas PSR pievienoja Čehoslovākijas austrumu daļu, kurā tika izveidots Aizkarpatu apgabals. 1954. gadā Ukrainas PSR pievienoja pirms tam Krievijas PFSR sastāvā esošo Krimas apgabalu un nodibināja Krimas APSR.

Ukrainas Republika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukraina atguva neatkarību Ukrainas PSR robežās līdz ar Padomju Savienības sabrukumu 1991. gadā. Par pirmo prezidentu kļūst Leonīds Kravčuks, kam seko Leonīds Kučma. Valstī sākās pāreja uz tirgus ekonomiku, kuras laikā Ukrainu piemeklēja astoņus gadus garš ekonomiskās lejupslīdes posms. 2000. gadā sākās ekonomikas izaugsme, faktiskajam IKP pieaugot vidēji par 7% gadā.

2004. gada prezidenta vēlēšanās sākas asa cīņa starp Viktoru Juščenko un Viktoru Janukoviču. Krievijas iejaukšanās un apstrīdētie vēlēšanu rezultāti izraisīja ielu demonstrācijas, kas pārauga Oranžajā revolūcijā.

2007.—2010. gada globālā finanšu krīze izraisīja Ukrainas ekonomikas recesiju. 2009. gadā Ukrainas IKP samazinājās par 14,1%.[nepieciešama atsauce] Prezidenta Juščenko reformu kustībai apsīkstot, 2010. gada vēlēšanās par Ukrainas prezidentu ievēlēja Viktoru Janukoviču, kurš aizstāvēja ciešākas savienības veidošanu ar Krievijas Federāciju.

Revolūcija, 2013.-2014.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2013. gada 28.-29. novembrī Austrumu partnerības Viļņas samita laikā Janukoviča valdība īsi pirms galotņu tikšanās atteicās parafēt asociācijas un tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību. Tas izraisīja plašas pret valdību vērstas demonstrācijas jeb Eiromaidanu Ukrainas galvaspilsētā Kijivā, kas 8.—10. decembrī pulcēja līdz 500 000 protestētāju. 2014. gada 16. janvārī Ukrainas parlaments pieņēma pret protesta akcijām vērstu likumu, kas atļāva krimināli sodīt pret valdību vērsto demonstrāciju dalībniekus. 19.-20. janvāra policijas uzbrukumos demonstrantiem vairāki cilvēki gāja bojā un vairāk nekā tūkstotis tika ievainoti.[4]

Valdības "pretterorisma operācijas" laikā 2014. gada 18.-19. februārī no snaiperu lodēm un citos veidos Kijivā gāja bojā vairāk kā 80 cilvēku, bet ievainoto skaits pārsniedza 675.[5] Augstākā Rada nobalsoja par Janukoviča atlaišanu no prezidenta amata, pieņēma lēmumu par 2004. gada konstitūcijas atjaunošanu un atgriešanos pie parlamentāri prezidentālas iekārtas, kā arī rezolūciju par apcietinātās ekspremjeres Jūlijas Timošenko atbrīvošanu.

Krievijas Federācijas valdība pārtrauca politiskās attiecības ar jauno Ukrainas valdību un veica militāru intervenci Krimā un Austrumukrainā, kas izraisīja Krimas krīzi un Donbasa karu. Krievijas karaspēka un tā atbalstīto prokrievisko seperātistu mērķis bija sadalīt Ukrainu, un, iespējams, izveidot Jaunkrievijas konfederāciju vai Krievijas federālo apgabalu Ukrainas dienvidos un austrumos.

Krievijas uzbrukums Ukrainai, 2022[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2021. gada martā sākās liela mēroga Krievijas Federācijas bruņoto spēku koncentrēšana Ukrainas robežas tuvumā. Krievijas agresīvā uzvedība izraisīja Krievijas-Ukrainas krīzi. 2021. gada decembrī Krievija piedāvāja ASV un NATO jaunu līgumu projektus, kas saturēja prasības apturēt NATO paplašināšanos uz austrumiem, kā arī militārās infrastruktūras demontāžu tajās NATO dalībvalstīs, kas aliansē pēc 1997. gada.[nepieciešama atsauce] ASV prezidents Džo Baidens noraidīja šo piedāvājumu un brīdināja Krievijas prezidentu Putinu, ka ASV noteiks Krievijai līdz šim nepieredzētas sankcijas, ja tā uzbruks Ukrainai.[6]

2022. gada 15. februārī Krievijas Valsts dome ar 351 balsi par un 16 balsīm pret atbalstīja aicinājumu Krievijas prezidentam Putinam atzīt prokrievisko separātistu Doņeckas un Luhanskas tautas republikas,[7] ko 21. februārī Putins arī izdarīja.[8]

24. februārī ap 6.00 pēc Maskavas laika (UTC+3) Putins pasludināja vispārēju iebrukumu Ukrainā. Dažas minūtes vēlāk tika sākti Krievijas raķešu triecieni Ukrainas teritorijā, tostarp netālu no tās galvaspilsētas Kijivas, un Krievijas Bruņotie spēki šķērsoja Ukrainas robežu no Krievijas, Baltkrievijas un Krievijas okupētās Krimas Republikas puses.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]