Nīderlandes vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Viduslaiku Nīderlandes valstiņu ("Zemo zemju") teritorija Svētās Romas impērijas sastāvā (ap 1350).

Nīderlandes vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Nīderlandes teritorijā.

Cilvēki dzīvoja Nīderlandes teritorijā jau neolīta laikmetā. Sākumā šeit mājoja ķelti, bet pēc tam ienāca arī ģermāņu ciltis. 5. gadsimtā teritorija tika iekļauta Franku valstī, pēc Kārļa Lielā lielvalsts sadalīšanas no 870. gada ietilpa Austrumfranku karalistē.

Svētās Romas impērijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 925. gada Nīderlande ietilpa Svētajā Romas impērijā un bija sadrumstalota mazās valstiņās, kas bieži savā starpā karoja. No valstiņām visstiprākā bija Holande, kas pakļāva daudzas pārējās. 15. gadsimtā lielākā daļa mūsdienu Nīderlandes teritorijas nonāca Burgundijas pakļautībā. Kad 1477. gadā tika nogalināts Burgundijas hercogs Šarls Plikpauris, valsti mantoja viņa meita Marija, kas apprecējās ar Svētās Romas imperatoru Maksimiliānu I. Līdz ar to Burgundijas hercogiste nonāca Hābsburgu dzimtas kontrolē.

1549. gadā Svētās Romas imperators Kārlis V atdalīja no impērijas un izveidoja Septiņpadsmit provinces (latīņu: Belgica Regia). 1555. gadā Kārlis V nodeva provinces savam dēlam, Spānijas karalim Felipem II. Provinču ziemeļu daļu pārsvarā apdzīvoja protestanti (kalvinisti), bet dienvidu daļu — katoļi.

Apvienotās Nīderlandes izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nīderlandes Karalistes teritorijas izmaiņas 19. gadsimtā.

1581. gadā septiņas ziemeļu provinces atdalījās un izveidoja Apvienoto provinču republiku. 1648. gadā Spānijas karalis Filips VI atzina Holandes neatkarību. Daudzi vēsturnieki uzskata Nīderlandi par pirmo kapitālistisko valsti pasaulē, jo tai bija ļoti izcili attīstīta tirdzniecība, kā arī pirmās biržas un apdrošināšanas kompānijas. Napoleona karu laikā no 1795. gada līdz 1815. gadam Nīderlandi tieši kontrolēja Francija. Pēc Leipcigas kaujas Nīderlande pasludināja sevi par neatkarīgu valsti un 1815. gada Vīnes kongress to pasludināja par Nīderlandes Apvienoto Karalisti, kurā ietilpa arī Beļģija. 19. gadsimtā valstī notika straujš industrializācijas process.

20. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzi vēsturnieki neatzīst holandiešu dalību Pirmajā Pasaules karā, jo tā ieturēja neitralitāti. Tiesa, pēdējā laikā šis viedoklis sāk mainīties, jo valsts tomēr netiešā veidā ietekmēja kara procesus.

Arī Otrā Pasaules karā Nīderlande ieturēja neitralitāti, taču 1940. gada 10. maijā vācu karaspēks iebruka Holandē un dažu dienu laikā ieņēma trīs galvenos lidlaukus ap Hāgu un tiltus pār Māsu, bet 14. maijā bombardēja Roterdamu, faktiski noslaukot no zemes pilsētas centru, 15. maijā holandieši parakstīja kapitulāciju. Lielākā daļa Nīderlandes palika vācu okupācijā līdz kara beigām 1945. gada maijā.

Pēc kara gados Nīderlande nostiprināja kontaktus ar kaimiņvalstīm un iekļāvās Beniluksa savienībā. 1949. gadā Nīderlande bija 12 NATO dibinātāju vidū, bet 1958. gadā bija viena no Eiropas Ekonomikas kopienas dibinātājām.