Itālijas vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Itālijas zemes imperatora Augusta valdīšanas laikā.

Itālijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Itālijas teritorijā. Šeit meklējamas saknes Eiropas politikā un kultūrā nozīmīgajai Romas impērijai, Romāņu valodām, Katoļu baznīcai un Renesansei.

Aizvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arheoloģiskajos izrakumos atklātās senākās neandertāliešu apmetnes Apenīnu pussalā attiecināmas uz paleolītu, t.i., apmēram, pirms 200 000 gadu.

Senie laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Romas impērija
Grieķu kolonijas Itālijas dienvidos.
Itālijas nosaukuma izplešanās no aptuveni 500. gada p.m.ē. (tumši zaļā krāsā) līdz 292. gadam m.ē.

Ap 8.-7. gadsimtu p.m.ē. Apenīnu pussalas austrumos un dienvidos un Sicīlijā sāka veidoties sengrieķu kolonijas, kas pārauga pilsētās. Šie grieķu apdzīvotie reģioni veidoja reģionu, ko dēvēja par Lielo Grieķiju (Magna Graecia). Pussalas ziemeļu un centrālajā daļā uzplauka vietējā etrusku civilizācija. Apmēram šajā laikā sākas Senās Romas vēsture, izveidojoties Romas karalistei.

Senās Romas laikā aizvien lielāku Apenīnu pussalas daļu sāka dēvēt par Itāliju, lai gan šī vārda izcelsme ir visai neskaidra. Sākotnēji tā apzīmēja tikai pussalas dienvidu daļu. Tikai pēc tam, kad romieši bija pakļāvuši arī gallu apdzīvoto pussalas ziemeļu daļu, Itālijas nosaukumu sāka attiecināt uz visu Apenīnu pussalas teritoriju. (jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopā [nepieciešama atsauce]).

Viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Langobardu un bizantiešu kontrolētie reģioni
Itālijas valstis 1494. gadā

Rietumromas impērijas sabrukuma posmā, Itālijā iebrūk klejojošās ģermāņu tautas, kas izveido barbaru karalistes un cīnās par pussalas kontroli ar Austrumromas impēriju. 572. gadā pussalā iebrūk langobardi, kas izveido nestabilu karaļvalsti, un turpina cīņu ar austrumromiešiem. 774. gadā langobardiem uzbrūk Kārļa Lielā vadītie franki, un Itālijas ziemeļi un centrālā daļa ilgstoši nonāk franku Karolingu impērijas un tai sekojošās Svētās Romas impērija pakļautībā. Pēc 1000. gada Itālijas dienvidus un Sicīliju pakāpeniski iekaro normāņi, kas šeit izveido Sicīlijas karalisti.

12. un 13. gs. Itālijas ziemeļus un centru plosa gvelfu un gibelīnu kari, kas noved pie neatkarīgu pilsētvalstu izveidošanās, kā arī Francijas pieaugošas ietekmes pussalā. Pieaugošā Itālijas pilsētvalstu labklājība veicina Renesanses mākslas un arhitektūras uzplaukumu. Pussalu regulāri plosa iekšējie kari. Ietekmīgākās ir Pāvesta valsts, Milānas hercogiste, Venēcijas republika, Neapoles karaliste. Karos iesaistās Spānijas un Austrijas Habsburgu dinastijas valdnieki un Francijas karaļi. 18. gadsimta sākumā par kontroli cīnījās dažādi iekšējie un ārējie politiskie spēki - Savoja, Austrijas Habsburgi un Toskānas hercogiste. Papildus tiem 1738. gadā vēl pievienojās Burbonu karaļnama valdījumi Neapolē. 18.gs. beigās un 19.gs. sākumā pussalā iebrūk Napoleona vadītās franču armijas, kuru rezultātā no varas gāž vietējās dinastijas, un izveidojas franču vasaļvalstis.

Itālijas apvienošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Itālijas apvienošanās process

Franču revolūcijas ideālu ietekmē itāļu vidū attīstās republikānisms un itāļu vienotības ideja. 19. gadsimta vidū aizvien spēcīgāka kļūst Risordžimento kustība. 1831. gadā Džuzepe Madzīni emigrācijā dibināja kustību Jaunā Itālija. 1848. gadā Ziemeļitālijā sākās sacelšanās pret Austrijas impēriju, kuras valdījumā bija Lombardija un Veneto apgabals. Vairākas itāļu valstis pieteica Austrijai karu, kurā gan cieta sakāvi. 1859. gadā Sardīnijas Karaliste kopā ar savu sabiedroto Francijas Otro impēriju pieteica karu Austrijai, kurā Sardīnija un Francija guva uzvaru un ieguva Lombardiju. 1860. gadā Sardīnija anektēja Parmas, Modenas un Toskānas hercogistes un Pāvesta valsti. 1860. gada maijā Sardīnijas karaļa atbalstītā itāļu brīvprātīgo armija Džuzepes Garibaldi vadībā izcēlās Sicīlijā, līdz oktobrim ieņēma Abu Sicīliju karalisti, un pēc tautas nobalsošanas tā pievienojās Sardīnijas karalistei. 1861. gada 17. martā par apvienotās Itālijas karali tika kronēts Sardīnijas karalis Viktors Emanuels II.

Karaliste[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Musolīni plāni Itālijas dominancei Balkānu un Vidusjūras reģionā 1936. gadā. Ar tumši zilu iezīmētas pievienojamās teritorijas, bet ar zaļu un gaiši zilu krāsu iecerētās satelītvalstis: Austrija, Ungārija, Spānija un Balkānu valstis.

1882. gadā Itālijas Karaliste kopā ar Austroungāriju un Vācijas impēriju apvienojās Trejsavienībā, taču 1915. gadā pieņēma britu izteikto uzaicinājumu izstāties no Trejsavienības un pievienoties Antantei. Pēc kara beigām Itālija anektēja agrākās Austroungārijas daļu Dienviddtiroli.

1922. gadā pēc Marša uz Romu pie varas nāca Benito Musolīni un izveidojās fašistiskā Itālija. 1935. gadā Itālija iebruka Etiopijā, par ko tā tika izslēgta no Tautu savienības. Itālija sniedza aktīvu militāro atbalstu Fransisko Franko vadītajai nacionālistu armijai Spānijas pilsoņu kara laikā. 1939. gada aprīlī Itālija iebruka Albānijā, bet 22. maijā Itālija noslēdza militāru aliansi ar Vāciju (tā saukto "Tērauda paktu"). 1940. gada 27. septembrī Berlīnē tika parakstīts Trīspušu līgums starp Itāliju, Japānu un Vāciju.

1940. gada 10. jūnijā iesaistījās Otrajā pasaules karā, piesakot karu Francijai un okupējot nelielu daļu no tās teritorijas Alpu kalnos. 1940. gada 24. jūnijā tika noslēgts miers ar Višī Francijas valdību. 28. oktobrī Itālijas armija iebruka Grieķijā, taču tika sakauta. Pēc Francijas neatkarības pilnīgas likvidācijas 1942. gada novembrī Itālijas armija okupēja Francijas dienvidaustrumu daļu, ieskaitot Korsikas salu, un no Lībijas pakļāva Tunisijas teritoriju.

1943. gada vasarā Sabiedroto karaspēks iebruka Sicīlijā. Karalis Viktors Emanuels III arestēja Musolīni un aizliedza fašistu partiju. Vācieši drīz atbrīvoja Musolīni no gūsta un iecēla viņu par formālo valsts vadītāju valsts ziemeļu daļā izveidotajā Itālijas Sociālajā republikā.

Republika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Otrā pasaules kara itāliešu neapmierinātība ar monarhiju noveda pie konstitucionālā referenduma sarīkošanas 1946. gadā, kurā tika izšķirts jautājums par monarhijas tālāko likteni. Referendumā itālieši nolēma, ka valsts turpmāk būs republika.

1949. gadā Itālijas Republika bija viena no NATO dibinātājām, bet 1958. gadā — viena no Eiropas Ekonomikas kopienas dibinātājām.