Oskars Dankers

Oskars Dankers;
Personīgā informācija
Dzimis	1883. gada 26. martā [v.s. 14. martā]; Irlavas pagasts, Tukuma apriņķis, ; Kurzemes guberņa (tagad Latvija)
Miris	1965. gada 11. aprīlī (82 gadi); Grandrepidsa, Mičigana, ASV
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	; ģenerālis
Dienesta laiks	1902.—1940.
Valsts	Krievijas Impērija (1902—1916), Latvija (1919—1940)
Struktūra	sauszemes armija
Kaujas darbība	Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas
Apbalvojumi	Lāčplēša Kara ordenis
Izglītība	Viļņas kara skola, Kara akadēmiskie kursi

Oskars Jēkabs Dankers (dzimis 1883. gada 26. martā [v.s. 14. martā], miris 1965. gada 11. aprīlī) bija Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis. Karojis Pirmajā pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. No 1942. gada bija Ostlandes Latvijas ģenerālapgabala pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektors.

Pēc Latvijas Centrālās padomes memoranda nokļūšanas atklātībā viņu 1944. gada 26. maijā izsauca uz Berlīni, kur Lielvācijas reihsministrs Alfrēds Rozenbergs uzdeva Dankeram saviem tautiešiem pateikt, ka, "ja Latvija cenšas mainīt vācu pārvaldes apstākļus, tas kaitētu pašai tautai".^[1]

Dzīvesgājums

Dzimis Tukuma apriņķa Irlavas pagasta "Tiļļu Tilbergos" rentnieku Kārļa un Dorotejas Dankeru ģimenē.^[2] Pirmo izglītību ieguva Jelgavas Aleksandra skolā un Jelgavas reālskolā, kuru absolvēja 1902. gadā. Pēc tam kā savvaļnieks iestājās Jelgavā dislocētajā Krievijas Impērijas armijas 180. kājnieku pulkā. No turienes viņu aizkomandēja uz Viļņas junkuru skolu, kuru viņš absolvēja 1906. gadā kā podporučiks. Pēc tam dienēja 197. kājnieku pulkā, kurš bija dislocēts Sveaborgas cietoksnī (tagad Helsinku daļa). 1913. gadā ieguva štābskapteiņa pakāpi.

Pirmajā pasaules kara laikā sākotnēji komandēja rotu, bet vēlāk jau bataljonu. 1916. gada 4. februārī paaugstināts par apakšpulkvedi. Vairākkārt ievainots un kontuzēts, saņēmis vairākus apbalvojumus. 1916. gada jūnijā (pēc citiem datiem - 2. aprīlī) Krievijas armijas Galīcijas uzbrukuma kauju laikā krita Austroungārijas armijas gūstā. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas viņu 1918. gadā atbrīvoja un līdz 1919. gada maijam Dankers dzīvoja Somijā.

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 31. maijā viņš Tallinā iestājās Latvijas armijā, sākotnēji bija sevišķo uzdevumu virsnieks Zemitāna štābā un piedalījās jauno vienību formēšanā un apmācīšanā. Jūnijā iecelts par komandieri 3. Jelgavas kājnieku pulka, kas nedaudz vēlāk tika pārsaukts par 7. Siguldas kājnieku pulku. Kopā ar komandējamo vienību Dankeru aizveda pa jūru uz Liepāju, kur viņu augustā iecēla par Lejaskurzemes apgabala Liepājas garnizona komandieri. Aizstāvēja Liepāju pret bermontiešiem 1919. gada novembra izšķirošajās kaujās, tajā pat mēnesī tika paaugstināts par pulkvedi. 1919. gadā tika saformēta Zemgales divīzija, un par tās komandieri 27. decembrī iecēla Oskaru Dankeru. Ar to viņš piedalījās cīņās Latgales frontē. Beidzoties Brīvības cīņām palika divīzijas komandiera amatā. 1925. gada 22. jūnijā viņu paaugstināja par ģenerāli. 1929. gadā beidzis Kara akadēmisko kursu 8 mēnešu kursus. 1933. gadā iecelts par Kurzemes kājnieku divīzijas komandieri.

1940. gada janvārī atvaļināts no šīs divīzijas komandēšanas, bet jūnijā kopā ar ģimeni līdz ar vācbaltiešiem izbrauca uz Vācijas okupēto Polijas daļu. Pēc Latvijas vācu okupācijas 1941. gada jūlijā atgriezās Latvijā, kur iecelts par augstāko iekšlietu un personālo jautājumu ģenerāldirektoru, bet no 1942. gada bija Latvijas ģenerālapgabala iekšlietu ģenerāldirektors.

Otrā pasaules kara beigās 1944. gada 24. septembrī kopā ar ģimeni izbrauca uz Vāciju, kur viņu 1945. gadā internēja ASV okupācijas zonā. Nirnbergas prāvas ietvaros pret viņu ilgāku laiku tika veikta izmeklēšana, bet pierādījumi kara noziegumiem viņa darbībā netika atklāti. Pēc tam dzīvoja Vācijas bēgļu nometnēs, uzņemts par goda filistru latviešu studentu korporācijā Sidrabenia. 1950. gadu sākumā zaudēja redzi, 1957. gadā kopā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi ASV.

Miris 1965. gadā Grandrepidsā Mičiganas štatā.

Darbi

Trimdā publicētas divas Dankera atmiņu grāmatas:

Lai vēsture spriež tiesu. Toronto: Latvis, 1965.
No atmiņu pūra. Toronto: Daugavas vanagi Kanādā, 1973.

Atsauces

↑ Haralds Biezais. Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi - pašu ļaudis. S. l. Gauja, 1992. 535 lpp. (par A. Rozenberga attieksmi pret LCP memorandu — 438.—446. lpp.) citēta no Totalitārie okupācijas režīmi pret Latvijas zinātni un akadēmiskajām aprindām (1940—1945) Arhivēts 2014. gada 25. jūnijā, Wayback Machine vietnē. Jānis Stradiņš
↑ Irlavas draudze 1883^{[novecojusi saite]}

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Oskars Dankers

Šis ar militāro tematiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Haralds Biezais. Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi - pašu ļaudis. S. l. Gauja, 1992. 535 lpp. (par A. Rozenberga attieksmi pret LCP memorandu — 438.—446. lpp.) citēta no Totalitārie okupācijas režīmi pret Latvijas zinātni un akadēmiskajām aprindām (1940—1945) Arhivēts 2014. gada 25. jūnijā, Wayback Machine vietnē. Jānis Stradiņš

[2] Irlavas draudze 1883^{[novecojusi saite]}

[1]

[2]