Sibīrijas hans Ibaks (Saīds Ibrahims) 1495. gadā krita kaujā pret karavadoņa Taibugas pēcnācēju Mahmetu (Mamuku), kas arī pretendēja uz Sibīrijas valdnieku troni. Viņš pārcēla valsts galvaspilsētu no Tjumeņas uz Iškaru un noslēdza savienību ar Maskavas lielkņazu.
1582. gada maijā Jermaka vadītie kazaki iebruka Sibīrijā un 80 strūgās uzbruka Čingituras (Tjumeņas) pilsētai. 8. novembrī pēc uzvaras kaujā pār hanu Kučumu pie Čuvašu raga Tobolas un Irtišas upju satecē kazaki ieņēma arī Sibiras pilsētu. 1583. gadā krievi pakļāva vietējos iedzīvotājus vogulus (mansus) un ostjakus (hantus) Pelimas, Tavdas un Kondas baseinā. Krievijas cars tūlīt papildināja savu titulu ar Jugras lielkņaza, Kondas un Obdoras kņaza nosaukumiem. Hana Kučuma dēls Ali 1584. gadā atguva Iškaru, tomēr atsākās cīņas ar Taibugas dzimtai piederīgo Seidaku.
1586. gadā krievi atgriezās Sibīrijā un no jauna uzcēla Tjumeņas cietoksni, kas kļuva par bāzi visai Sibīrijas iekarošanai. Drīz pie lielajām upēm uzcēla Toboļskas, Taras, Berjozovas un Obdorskas cietokšņus.