Usoļlags
Usoļlags (krievu: Усольлаг) jeb Usoļjes labošanas darbu nometne (krievu: Усольский исправительно-трудовой лагерь) bija viena no Gulaga soda nometnēm (1938–1955) tagadējā Permas novada Soļikamskas rajonā, kur ieslodzītajiem lika strādāt kālija sāls raktuvēs un meža darbos. Pēc Latvijas okupācijas Usoļlagā bez tiesas lēmuma[nepieciešama atsauce] ieslodzīja vairāk kā 800 Latvijas pilsoņu. Necilvēcīgo darba un dzīves apstākļu dēļ nomira lielākā daļa no nometnē ieslodzītajiem.
Usoļjes soda nometni tā laika Molotovas apgabalā PSRS Iekšlietu tautas komisariāts (NKVD) izveidoja Lielā terora laikā 1938. gada 5. februārī.[1] Šo nometni nereti devēja arī par Soļikamskas nometni, jo tas pārvaldes centrs atradās Soļikamskas pilsētas cietumā. Tas bija ierīkots Sv. Trīsvienības klosterī (Свято-Троицкий монастырь), kurā mītošie mūki bija apšauti jau tūlīt pēc Krievijas pilsoņu kara. Ieslodzīto skaits dažādos gados mainījās no 10 līdz 30 tūkstošiem, pēc masveida deportācijām šeit bija ieslodzīti daudzi Volgas vācieši, vēlāk latvieši un igauņi.
Ieslodzīto mirstība maksimumu sasniedza 1941. un 1942. gadā, kad pēc oficiālajiem datiem gāja bojā 6741 ieslodzītais. Zināms, ka no slimībām 1942. gada pirmajos mēnešos mira vidēji 800 ieslodzīto katru mēnesi.[2] 1942. gada 18. novembrī pēc jurista Konrāda Dekerta ierosmes nometnē slepus atzīmēja Latvijas Republikas dibināšanas gadadienu, tādēļ 19. novembrī Dekertu sodīja ar nāvessodu.[3]
Pēc Staļina nāves 1955. gadā politieslodzītos no Usoļlaga pārveda uz Mordvijas nometnēm un tā kļuva par stingrā režīma kriminālieslodzīto nometni.[4]
Latvijas pilsoņu nonāvēšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2012. gada fonda "Sibīrijas bērni" rīkotajā konferencē Soļikamskas muzeja un sabiedriskā centra vadītāja Roza Serebreņņikova pavēstīja, ka Usoļlaga 270 kvadrātkilometru teritorijā bijis desmitiem nometņu un tikai nesen sākts nodot atklātībai dokumentus par tām. Viņa iesniedza Latvijas Okupācijas muzejam sarakstu, kuru viņai pirms pieciem gadiem nodevis bijušais NKVD darbinieks.[5] Tajā ir to ievērojamo Latvijas cilvēku īsas biogrāfijas un vārdi, kuri miruši Soļikamskā. Usoļlagā nošauti vai gājuši bojā no bada un slimībām:
- Latvijas bruņoto spēku virsnieki: armijas komandieris un kara ministrs Krišjānis Berķis, kara ministrs Fricis Birkenšteins, ģenerālis Mārtiņš Jeske, aviācijas pulka administratīvais kapteinis Kārlis Dekders (nošauts 1942. gada 7. aprīlī), kapteinis Aleksandrs Bērziņš (nošauts 1942. gada 12. maijā), Armijas Ekonomiskā veikala priekšnieks pulkvedis Andrejs Lejassauss (nošauts 1942. gada 26. maijā), Latvijas Aviācijas pulka pirmais komandieris Alfrēds Valeika (16. septembrī)[6]
- Latvijas valsts darbinieki: Latvijas Bankas direktors Ernests Ozoliņš (nošauts 1942. gada 17. maijā), Latvijas Republikas izglītības ministrs Longīns Ausējs (nošauts 1942. gada 6. jūnijā), Latvijas Republikas finanšu ministrs Jānis Kaminskis, Latvijas dzelzceļa virsvaldes direktors Kārlis Bļodnieks un Latvijas Bankas galvenais direktors Kārlis Vanags (visi nošauti 1942. gada 9. jūnijā), apelācijas tiesas tiesnesis, senators Jēkabs Grots (nošauts 1942. gada 17. jūnijā), Latvijas izglītības ministri Ludvigs Adamovičs (nošauts 1943. gada 19. augustā), Juris Plāķis, Pēteris Berģis un Alfrēds Birznieks, Latvijas ārlietu ministrs Antons Balodis, Latvijas tieslietu ministrs Erasts Bite, valsts kontrolieris Pauls Mincs, LETA direktors Rihards Bērziņš, tiesnesis Fricis Gailīts (nošauts 1942. gada 26. maijā), Latvijas ģenerālkonsuls Ņujorkā Artūrs Ļūļe un citi,[7]
- Latvijas Republikas Saeimas deputāti: Frīdrihs Vesmanis, Ernests Birkhāns, Roberts Dukurs, Vilis Holcmanis, Rūdolfs Lindiņš, Antons Dzenis, Pēteris Ulpe, Jānis Višņa (nošauts 1942. gada 17. maijā), Andrejs Veckalns (nošauts 1942. gada 18. maijā) un citi,
- Latvijas uzņēmēji: izdevēja Emīlija Benjamiņa, izdevējs Oskars Valdmanis, grāmatizdevējs Jānis Roze, rakstnieks Līgotņu Jēkabs, Hipotēku bankas direktors Miķelis Bružis, kuģniecību īpašnieki Fricis Grauds, Frīdrihs Žiglevics, Egons Žiglevics, saldumu ražotājs Vilhelms Ķuze, advokāts Konrāds Dekerts (nošauts 2024. gada 19. novembrī) un citi.
Piemiņa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1995. gadā viens no Latvijas represēto organizācijas un fonda “Sibīrijas bērni“ dibinātājiem Ilmārs Knaģis noorganizēja ekspedīciju uz Vjatlagu un Usoļlagu, kur uzstādīja krustus Ļesnajā un Soļikamskā.[8][9]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Усольский ИТЛ (Усольлаг) biedrības "Memoriāls" informācija (krieviski)
- ↑ К юбилею Усольского ИТЛ Arhivēts 2015. gada 8. decembrī, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
- ↑ Konrāds Dekerts – Iršu pagasta lepnums KOKNESES NOVADA VĒSTIS 2018. gada 15. NOVEMBRĪ
- ↑ Красная зона (krieviski)
- ↑ Atceramies, pieminam un godinām[novecojusi saite] Dace Kokareviča, "Latvijas Avīze", 15.06.2012
- ↑ Дети Сибири Arhivēts 2021. gada 1. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
- ↑ Usoļlags un Vjatlags Latvijas iedzīvotāju moku un nāves vietas Dzintra Geka, laikraksts "Latvietis" Nr. 150, 2011. gada 8. jūnijā
- ↑ «Latvijas ļaudis. Virtuālā enciklopēdija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 1. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 19. augustā.
- ↑ Ekspedīcija Vjatlags-Usoļlags '95 Arhivēts 2011. gada 18. maijā, Wayback Machine vietnē. Alfreds Puškevics (1996)