NATO

Vikipēdijas lapa
latviešu: Ziemeļatlantijas Līguma organizācija
angļu: North Atlantic Treaty Organization
franču: Organisation du traité de l'Atlantique nord
NATO karogs
Abreviatūra NATO, OTAN
Izveidots 1949. gada 4. aprīlī
Galvenā mītne Brisele, Beļģija
Dalībnieki
Oficiālās valodas
angļu un franču
Ģenerālsekretārs
Valsts karogs: Norvēģija Jenss Stoltenbergs
NATO Militārās
komitejas
priekšsēdētājs
Valsts karogs: Nīderlande Robs Bauers
Sabiedroto spēku virspavēlnieks
Eiropā
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Kristofers G. Kavoli
Sabiedroto spēku transformācijas virspavēlnieks
Valsts karogs: Francija Filips Laviņs
Budžets (2021)
1.050 triljoni ASV dolāri
Tīmekļa vietne www.nato.int
Stāvoklis pēc Krievijas 2022. gada iebrukuma Ukrainā: NATO dalībvalstis (tumši zilā krāsā), valstis, ar kurām notiek iestāšanās sarunas (gaišāk zilā), valstis, kuras solīts uzaicināt sākt sarunas (zaļā) un valstis, kuras nav plānots uzaicināt piedalīties NATO (sarkanā).

Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (latviski biežāk lietots tās angliskā nosaukuma akronīms NATO, angļu: North Atlantic Treaty Organization; oficiāli arī OTAN, franču: Organisation du traité de l'Atlantique nord) ir militāra savienība, kas apvieno vairākas Eiropas un Ziemeļamerikas valstis ar mērķi "saglabāt un attīstīt savas aizsardzības spējas gan individuāli, gan kopējiem spēkiem, nodrošinot kopīgas aizsardzības plānošanas pamatu".[1]

NATO dibināja pēc Otrā pasaules kara, 1949. gada 4. aprīlī, kā pretsparu PSRS. Organizāciju izveidoja 10 Eiropas valstis, ASV un Kanāda, lai aukstā kara apstākļos aizsargātu Eiropu no komunistiskajām valstīm, bet mūsdienās NATO ir iesaistījusies visas pasaules drošības sistēmās. Organizācija ir bāzēta Briselē, kur atrodas NATO mītne. NATO nav savas armijas, bet ir kopīgs štābs, kas plāno dalībvalstu aizsardzības politiku. Latvija pievienojās NATO 2004. gada 29. martā. Ziemeļatlantijas līguma galveno jēgu izsaka tā 5. panta pirmais teikums:

"Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kopējās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51. pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību."[2]

Struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Alianses transformācijas pavēlniecība (ACT) ar speciālo štābu ASV Norfolkā.

Samiti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

NATO samiti
Gads Datumi Valsts Pilsēta
1957 16.–19. decembrī Karogs: Francija Francija Parīze
1974 26. jūnijā Karogs: Beļģija Beļģija Brisele
1975 29.–30. maijā Karogs: Beļģija Beļģija Brisele
1977 10.–11. maijā Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste Londona
1978 30.–31. maijā Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV Vašingtona
1982 10. jūnijā Karogs: Vācija Vācija Bonna
1985 21. novembrī Karogs: Beļģija Beļģija Brisele
1988 2.–3. martā Karogs: Beļģija Beļģija Brisele
1989 29.–30. maijā Karogs: Beļģija Beļģija Brisele
1989 4. decembrī Karogs: Beļģija Beļģija Brisele
1990 5.–6. jūlijā Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste Londona
1991 7.–8. novembrī Karogs: Itālija Itālija Roma
1994 10.–11. janvārī Karogs: Beļģija Beļģija Brisele
1997 27. maijā Karogs: Francija Francija Parīze
1997 8.–9. jūlijā Karogs: Spānija Spānija Madride
1999 23.–25. aprīlī Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV Vašingtona
2001 13. jūnijā Karogs: Beļģija Beļģija Brisele
2002 28. maijā Karogs: Itālija Itālija Roma
2002 21.–22. novembrī Karogs: Čehija Čehija Prāga
2004 28.–29. jūnijā Karogs: Turcija Turcija Stambula
2005 22. februārī Karogs: Beļģija Beļģija Brisele
2006 28.–29. novembrī Karogs: Latvija Latvija Rīga
2008 2.–4. aprīlī Karogs: Rumānija Rumānija Bukareste
2009 2.–3. aprīlī Karogs: Francija Francija
Karogs: Vācija Vācija
Strasbūra
Kēla
2010 19.–20. novembrī Karogs: Portugāle Portugāle Lisabona
2012 20.–21. maijā Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV Čikāga
2014 4.–5. septembrī Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste Ņūporta and Kārdifa
2016 8.–9. jūlijā Karogs: Polija Polija Varšava
2017 25. maijā Karogs: Beļģija Beļģija Brisele
2018 11.–12. jūlijā Karogs: Beļģija Beļģija Brisele
2019 3.–4. decembrī Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste Votforda
2021 14. jūnijā Karogs: Beļģija Beļģija Brisele
2022 25. februārī Virtuāls samits Virtuāls samits
2022 24. martā Karogs: Beļģija Beļģija Brisele
2022 29.–30. jūnijā Karogs: Spānija Spānija Madride
2023 11.–12. jūlijā Karogs: Lietuva Lietuva Viļņa

NATO dalībvalstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas valstu pievienošanās NATO (1949—2024).

Dibinātājvalstis (no 1949. gada)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēlāk pievienojušās dalībvalstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kandidātvalstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar dalības rīcības plānu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paudušas vēlmi dalībai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Valsts karogs: Ukraina Ukrainas dalību sāka apspriest 2008. gada NATO samitā, tomēr pārtrauca 2010. gadā pēc Janukoviča ievēlēšanas par Ukrainas prezidentu. Pēc Eiromaidana uzņemšanas sarunu atsākšanu kavēja Krievijas—Ukrainas karš. 2019. gada februārī Ukrainas Augstākā Rada nobalsoja par izmaiņām valsts konstitūcijas ievaddaļā, nosakot tās Eiropas un Eiroatlantiskā kursa nenovēršamību, bet konstitūcijas pamattekstā Augstākās Radas pilnvaras noteikt valsts iekšpolitikas un ārpolitikas principus, realizēt valsts stratēģisko kursu uz Ukrainas pilnvērtīgas dalības iegūšanu Eiropas Savienībā un NATO.[5] 2022. gada 30. septembrī Ukraina iesniedza pieteikumu uzņemšanai NATO.[6]
  • Valsts karogs: Gruzija Gruzijas dalību arī sāka apspriest 2008. gada NATO samitā, tomēr sarunas pārtrauca pēc Krievijas—Gruzijas kara. 2014. gadā premjerministrs Iraklijs Garibašvili no jauna paziņoja, ka viņa valsts cer saņemt Dalības rīcības plānu.[7] Uzņemšanas sākšanu kavē neatrisinātais Abhāzijas un Dienvidosetijas jautājums.
  • Valsts karogs: Kosova Kosovas valdība paudusi vēlēšanos sākt sarunas par dalību NATO, tomēr tās neatkarību no Serbijas nav atzinušas visas NATO dalībvalstis.

Partnerības valstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Partnerattiecības mieram" (Partnership for Peace) dalībnieces ir Armēnija, Austrija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Bosnija un Hercegovina, Gruzija, Īrija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Krievija, Malta, Moldova, Serbija, Šveice, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna un Ukraina.

Vidusjūras dialoga (Mediterranean Dialogue) partneres ir Alžīrija, Ēģipte, Izraēla, Jordānija, Maroka, Mauritānija un Tunisija.

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kas ir NATO?, informācijas apkopojums organizācijas mājaslapā, informācija atjaunota 16.03.2001., informācija iegūta 04.09.2008.
  2. Ziemeļatlantijas līgums, publicēts LR Ārlietu ministrijas mājaslapā, informācija iegūta 04.09.2008.
  3. Francija 1966. gadā izstājās no NATO, bet 2009. gadā — atgriezās.
  4. Austrumvācija NATO pievienojās 1990. gadā pēc apvienošanās ar Rietumvāciju
  5. Ukraina konstitūcijā nostiprina stratēģisko kursu uz dalību ES un NATO lsm.lv, 2019. gada 7. februārī
  6. Zelenskis: Ukraina prasīs paātrinātu uzņemšanu NATO lsm.lv 2022. gada 30. septembrī
  7. Gruzija plānu dalībai NATO saņems septembrī LETA/RIA NOVOSTI, 2014. gada 12. martā

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]