Pirmais pasaules karš Latvijā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vācijas impērijas 8. armijas okupētā Latvija (1918. gada oktobrī). Parādītas Kurzemes (Gouv. Libau), Rīgas (Gouv. Riga), kā arī Vidzemes dienviddaļas (LIVLAND) un Latgales (LETTGALLEN) provinču robežas un karaspēka vienību numuri.

Pirmais pasaules karš Latviju skāra jau kara sākumā 1914. gadā, kad daudzi latvieši tika mobilizēti Krievijas impērijas armijā. Lielākā daļa tika nosūtīti uz Austrumprūsiju, kur krievi cieta militāru neveiksmi. Daudzi latviešu karavīri krita pie Mazūrijas ezeriem Austrumprūsijā un Augustovas mežos Polijā.[1] Precīzu ziņu par kritušo latviešu skaitu nav, bet to skaits varētu būt ap 25 000. No latviešu ierindniekiem sastāvēja 20. armijas korpuss un citas cara armijas daļas un tie bija vislielākie latviešu karavīru zaudējumi Pirmajā pasaules karā.[2]

1915. gada pavasarī un vasarā Vācijas impērijas armija veiktās Kurzemes ofensīvas laikā okupēja gandrīz visu Kurzemes guberņas teritoriju, taču tika apturēta kaujās pie Rīgas un Daugavpils. Turpmākos divus gadus frontes līnija gandrīz nemainījās līdz Rīgas operācijai, kad 1917. gada 3. septembrī Vācijas karaspēkam izdevās ieņemt Rīgu. 1918. gada sākumā vācieši okupēja visu Latvijas teritoriju. Īsi pirms kara beigām okupētajā Latvijas un Igaunijas teritorijā vācieši nodibināja Apvienoto Baltijas hercogisti.[2]

Vācu armijas ienākšana Latvijas teritorijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu kareivji Liepājā, 1915. gada maijs
Pamatraksts: Kurzemes ofensīva

1914. gada vasarā Baltijas guberņās norisinājās mobilizācija. Tautā pieauga pretvācu noskaņojums. Sākās saimnieciskās grūtības.[3] Vācu karaflote apšaudīja Liepāju.

1915. gada pavasarī karadarbība sasniedza Latvijas teritoriju. 7. maijā Vācijas karaspēks ieņēma Liepāju, līdz maija beigām visu Liepājas apriņķi un daļu no Aizputes apriņķa līdz Ventas upei. 13. jūlijā vācu uzbrukums atsākās ar Rīgas—Šauļu operāciju. Vācu armija no Lietuvas tuvojās Jelgavai, tomēr vācieši līdz 1. augustam tika aizturēti, pateicoties galvenokārt zemessargiem — gandrīz tikai no latviešiem saformētajiem Daugavgrīvas cietokšņa apvienoto darba rotu bataljoniem. Zemessargi bija paredzēti nocietinājumu būvēšanai, bet negaidītais vāciešu uzbrukums spieda krievu virspavēlniecību tos sūtīt kaujā.[3] Līdz septembra beigām vāciešiem izdevās ieņemt visu Kurzemi, kā arī Zemgales un Sēlijas lielāko daļu. Frontes līnija būtiski nemainījās aptuveni divus gadus.[3] Vidzeme un Latgale palika krievu varā.[3]

Kaujas pie Daugavpils (1915)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu bruņu automobiļi Austin 1915. gada rudens kauju laikā Daugavpilī (foto no žurnāla "Нива").

Pēc uzvaras kaujā pie Šauļiem 1915. gada 3. augustā Vācijas karaspēks ieņēma Zarasus (tolaik Novoaleksandrovsku) un devās gar uzbrukumā Daugavpils cietoksnim. Krievijas impērijas karaspēks ierīkoja aizsargjoslu ar tranšejām un bunkuriem KščevasMedumuIlgas līnijā. 1915. gada augusta sākumā uz Daugavpils fronti atsūtīja 12. Kaukāzas strēlnieku pulku, kas pretuzbrukumā izdzina vācu karavīrus no Medumu muižas. 1915. gada 18. augustā par jaunizveidotās Krievijas Ziemeļu frontes armiju pavēlnieku iecēla infantērijas ģenerāli Nikolaju Ruzski (Рузский).

1915. gada 21. augustā (3. septembrī pēc jaunā stila) Vācijas armija ieņēma Jaunjelgavu, frontes līnija gar Daugavas kreiso krastu stiepās līdz līnijai Ilūkste - Sventes ezers - Drisvjatu ezers un tālāk līdz Smarhoņai Baltkrievijā. Krievijas karaspēka Daugavpils grupējumā (Двинская группа) ietilpa 3., 16. un 23. korpusi, 1. kavalērijas divīzija un 5. kavalērijas divīzijas brigāde. Daugavpils aizsardzību vadīja 5. armijas pavēlnieks kavalērijas ģenerālis Pāvels Plēve (Плеве) un štāba priekšnieks ģenerālis Jevgeņijs Millers.

Vācijas karaspēks 1915. gada oktobrī mēģināja pārraut Krievijas aizsardzības pozīcijas. 10. (23.) oktobrī tika ieņemta Ilūkste, kas kaujas laikā gandrīz pilnībā tika iznīcināta. Krievijas armijas XIX. korpuss zaudēja līdz 10 000 karavīru. 18. oktobrī (1. novembrī pēc jaunā stila) ģenerālis P. Plēve pavēlēja sākt Krievijas 5. armijas pretuzbrukumu vācu pozīcijām starp Sventes (Свентен) un Ilgas (Ильзен) ezeriem. Papildus uzbrukums notika Nitkelišķu (Ниткелишки) — Grezentāles (Грезенталь) virzienā. Niknākās kaujas notika Augšzemes augstienē pie Medumu muižas, kur aizstāvējās Vācijas armijas 77. Rezerves divīzija. 1915. gada 6. decembrī par Krievijas Ziemeļu frontes pavēlnieku tika iecelts ģenerālis P. Plēve. Atkārtotas kaujas pie Daugavpils atsākās krievu karaspēka ofensīvas laikā 1916. gada martā.

Pie Medumiem atrodas trīs krievu armijas brāļu kapi un piemiņas obeliski netālu no Medumiem gar Sanktpēterburgas – Varšavas maģistrāli un Krivinišķos. 2000. gadā Krievu biedrība pie Daugavpils – Varšavas šosejas kauju vietā uzstādīja piemiņas krustu. Pie Medumiem ir reģistrēti septiņi vācu karavīru kapi, citas vācu militārās kapsētas atrodas Lietuvā.[4]

Latviešu bēgļi un bēgļu organizācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas kara laika pārvaldes iestādes darīja visu, lai panāktu iedzīvotāju un materiālo vērtību izvešanu no teritorijām, kuras apdraudēja vācu okupācija. Labības un kartupeļu stādījumus bēgļiem pavēlēja iznīcināt. Frontes joslā krievu karaspēks nodedzināja mājas. Daudzus ar varu piespieda doties bēgļu gaitās. Krievijas valdība izdeva pavēli atstāt dzimtās mājas visiem 18—45 gadus veciem vīriešiem. Avīzēs tika publicēta pretvācu propaganda. Ar to tika panākts, ka Kurzemi un Zemgali atstāja gandrīz pusmiljons bēgļu.[5]

1915. gada jūlijā sākās Rīgas evakuācija. 1915. gada jūnijā un jūlijā no Latvijas evakuēja 537 rūpnīcas (427 no Rīgas, 75 no Daugavpils, 35 no citām pilsētām) kopā ar strādniekiem un viņu ģimenēm. Uz Krievijas Centrālo daļu izveda 56,7% (tai skaitā uz Maskavu 43,3%), uz Ziemeļrietumu daļu 20,9% (uz Petrogradu 13,3%), uz Dienvidkrievijas daļu 12,1%, uz Pievolgas daļu 7,3% evakuēto Latvijas uzņēmumu.[6] Iedzīvotāju skaits Rīgā samazinājās par 50%, bet rūpniecības iekārtu evakuācija sagrāva Latvijas rūpniecību. No Rīgas evakuēja 90% rūpnīcu mašīnu un enerģētikas iekārtu. Strādnieku skaits samazinājās no 87 600 (1913. gadā) līdz 3400 (1916. gada sākumā).[7] Evakuēja ne tikai strādniekus un rūpnīcas iekārtas, bet arī pieminekļus. 1920. gadā pēc miera līguma ar Padomju Krieviju izdevās atgūt tikai nelielu daļu iekārtu.

Daudzi Kurzemes guberņas bēgļi ceļā zaudēja savu mantu un lopus. Krievijas teritorijā bēgļi mitinājās stacijās vai klajos laukos pat ziemā. Netika organizēta palīdzība, jo Krievijas varas iestādes nebija gatavojušās šādai situācijai. Trūkumā un epidēmijās mira cilvēki, īpaši bērni un veci cilvēki. Latviešu inteliģence sāka organizēt palīdzību bēgļiem. Tika dibinātas bēgļu apgādes organizācijas. 1915. gada augustā Pēterburgā tika izveidota Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja 25 cilvēku sastāvā, kura apvienoja aptuveni 260 bēgļu organizāciju. Tā uzturēja bēgļu patversmes, 54 skolas, 25 slimnīcas un izsniedza pabalstus, pārtiku un apģērbu. Par organizācijas priekšsēdētāju kļuva Vilis Olavs, bet par vietniekiem — Jānis Čakste un Arveds Bergs.[5] Daudzi no bēgļu organizāciju vadītājiem vēlāk kļuva par Latvijas valstsvīriem. Bēgļu lielākā daļa atgriezās dzimtenē pēc tam, kad Latvijas Republika bija noslēgusi mieru ar Padomju Krieviju.[5]

Kurzemes vācu pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Oberosts
Vilhelms II inspicē Vācijas 8. armijas vienības kopā ar ģenerāli Itjē (von Hutier) Jelgavā 1917. gada 30. jūlijā.

1915. gada 27. jūlijā vācu Austrumu frontes virspavēlnieks Pauls Hindenburgs izsludināja "Noteikumu par nosacījumu likumīgo spēku", ka visi okupācijas varas nosacījumi stājas spēkā pēc izsludinājuma Vācu pārvaldes lapā vai pēc izkāršanas pie attiecīgās iestādes durvīm. 1915. gada 25. maijā stājās spēkā jaunais kalendārs un Viduseiropas laiks. No 26. decembra visiem par 10 gadiem vecākiem iedzīvotājiem sāka izsniegt Oberosta pases (Obersospaß). Vācbaltieši nodibināja Baltijas vācu uzticības padomi, kas jau 1915. gada 28. jūlijā Berlīnē iesniedza memorandu, kurā lūdz nakamajās miera sarunās Vidzemi, Igauniju un Kurzemi ieslēgt Vācijas impērijas lokā. Pēc 1915. gada 30. septembra tautas skaitīšanas datiem vācu okupētajā Kurzemes guberņas daļā bija palikuši tikai 245 406 iedzīvotāji, salīdzinot ar aptuveni 600 000 Kurzemes guberņas iedzīvotājiem pirms kara sākuma. Vislielākie zaudējumi bija Jelgavas apriņķī, kur bija pamestas 83% no visām sētām. [8]

1915. gada 16. augustā sāka darboties Kurzemes vācu pārvalde, kas dalījās septiņās nodaļās: centrālajā, saimniecības, tirdzniecības, mežu, tieslietu, žandarmērijas un muitas nodaļās. tika izdoti trīs laikraksti — Mitausche Zeitung, Libausche Zeitung un "Dzimtenes Ziņas". 1. decembrī parakstīja noteikumus par tiesu iekārtu un procesu, paredzot 10 miertiesas, divas apgabaltiesas (Jelgavā un Liepājā) un virstiesu, kas darbojās pēc Vācijas 1877. gada civilprocesa un kriminālprocesa likumiem. Jelgavas policijas apgabalā ietilpa pieci iecirkņi (Jelgava, Dobele, Tukums, Talsi, Bauska), arī Liepājas apgabalā ietilpa pieci iecirkņi (Liepāja, Grobiņa, Aizpute, Kuldīga, Ventspils). Apriņķus (policijas iecirkņus) pārvaldīja apriņķu valdes, kas sastāvēja no priekšnieka (Kreishauptmann), saimniecības vadītāja un miertiesneša, pilsētas pārvaldīja kara birģermeistari kopā ar rātēm, pagastus pārvaldīja pagastu vecākie.

Okupēto Kurzemi vācu militārās pārvaldes iestādes jeb Oberosts bija paredzējušas kolonizēt, ko atbalstīja baltvācu muižnieki. Vietējiem tika uzliktas nodevas un klaušas. Sākās pārvācošana, 1916. gadā darbojās 75 skolas: 36 vācu, 26 latviešu un 13 jauktas. Zemākajās taustskolu klasēs mācības notika latviešu valodā, bet vecākajās klasēs mācības notika tikai vācu valodā. Tomēr sprediķi 105 luterisko baznīcu draudzēs notika latviski. Tika uzsākta Kurzemes, Zemgales un Sēlijas mežu izciršana, kokmateriālus izmantojot nocietinājumiem. Bija plānots Kurzemē izmitināt tūkstošiem vācu ģimeņu, atdot tiem bēgļu gaitās devušos latviešu saimniecības, kā arī piešķirt trešdaļu muižu zemju.[9]

1917. gada 26. martā "Kurzemes Vācu pārvaldi" pārdēvēja par "Kurzemes militārpārvaldi". Politiskos nolūkos Jelgavā ieradās Vācijas impērijas ķeizars Vilhelms II 1916. gada 30. maijā un 1917. gada jūlija beigās.

Latviešu strēlnieku bataljoni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Latviešu strēlnieki
Latviešu strēlnieki Tīreļpurva ierakumos.

Latvijā bija iznīcināti sējumi, nodedzinātas mājas, daudzi latvieši bija devušies bēgļu gaitās. Latviešu inteliģence saprata, ka Vācijas uzvaras gadījumā latviešiem draudētu iznīcība. Kaut gan latvieši neieredzēja ne vācu muižniekus, ne krievu ierēdņus, toreizējā situācijā Krievijas uzvara šķita labāka, jo tad bēgļi varētu atgriezties mājās. Latvieši cerēja iegūt lielāku autonomiju Krievijas impērijas ietvaros.[10]

Pēc Krievijas valsts domes deputātu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša iniciatīvas tika izveidota Latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanas komiteja.[11]

Pret bataljonu izveidi bija ietekmīgi cilvēki Krievijas cara galmā. Tomēr 1915. gada 19. jūlijā (1. augustā) Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks ģenerālis M. Aleksejevs izdeva pavēli formēt bataljonus. Tika publicēts Kārļa Skalbes sarakstītais uzsaukums „Pulcējaties zem latviešu karogiem!”. Iestāties bataljonos varēja brīvprātīgie no 17 gadu vecuma, kas vēl nebija iesaukti dienestā vai arī jau dienēja citās karaspēka daļās.[11]

Līdz 1915. gada beigām tika saformēti 8 bataljoni: Daugavgrīvas, Rīgas, Kurzemes, Vidzemes, Zemgales, Tukuma, Bauskas, Valmieras bataljons. Tērbatā izveidoja rezerves bataljonu.

Latviešu strēlnieki atšķīrās no Krievijas armijas karavīriem, jo tiem bija teicama stāja, pēc auguma šūti formas tērpi, savi karogi, dziesmas un nozīmes. Strēlniekiem bija savi literārie pulciņi, orķestri, teātri un avīzes. Tika organizētas mācības. Starp komandieriem un ierindniekiem pastāvēja cilvēciskas attiecības. Strēlnieku bataljoniem bija augstas kaujas spējas, jo strēlnieki cīnījās par savu zemi. Latviešu strēlnieki stiprināja tautas nacionālo pašapziņu.[11]

Strēlnieku rindās bija arī gleznotāji Jāzeps Grosvalds, Kārlis Baltgailis, Niklāvs Strunke, rakstnieki un dzejnieki — Aleksandrs Grīns, Edvarts Virza, Kārlis Skalbe u. c.[10]

1915. gada oktobrī pirmajā kaujā piedalījās Daugavgrīvas bataljons, kurā vairākums bija 17—18 gadus veci strādnieku puiši. Pirmajā kaujā bija 3 kritušie, kurus apglabāja Rīgā, blakus Meža kapiem. Vēlāk tur tika guldīti vēl simtiem kritušo, izveidojot Brāļu kapus.[10] Strēlnieku bataljoni sakāva vāciešus arī pie Slokas un Ķemeriem. Par strēlnieku panākumiem sāka runāt visā Eiropā.[10]

1915. gadā, kad vācieši zaudēja cerību ieņemt Rīgu, tika izveidotas aizsardzības pozīcijas. Rezultātā frontes līnija nemainījās aptuveni divus gadus.[10]

Karš 1916. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemineklis Nāves salas aizstāvjiem.

1916. gada februārī sākās Verdenas kauja Francijā, Sabiedrotie vērsās pie Krievijas impērijas armijas vadības ar lūgumu piesaistīt pēc iespējas lielākus vācu spēkus Austrumu frontē. Galvenais Krievijas armijas trieciens bija paredzēts Naroča ezera apkārtnē, tā atbalstam bija paredzēti arī vairāki uzbrukumi Latvijas teritorijā pie Daugavpils un Ķekavas, kuri novērstu pretinieka uzmanību. Strēlniekiem Ķekavas kaujas laikā izdevās pārraut vācu fronti, bet krievu pulku neveiksmju dēļ tālāki uzbrukumi nenotika. Jau šajā kaujā parādījās komandiera Radko Dmitrijeva neizlēmība un neprasme vadīt vīrus, kas vēl jo labāk parādījās Ziemassvētku kaujās.

Nāves salas aizstāvēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1916. gada vasarā un rudenī strēlnieki cīnījās tā dēvētajā „Nāves salā”, kas bija 3 km gara un 2 km dziļa nocietināju pozīcija Daugavas kreisajā krastā pretī Ikšķilei. No trim pusēm to apņēma vācieši , bet no ceturtās — Daugava. Krievi šo pozīciju vēlējās nosargāt, jo no turienes bija izdevīgi uzbrukt vācu frontei. „Nāves salā” pirmo reizi kaujās Latvijas teritorijā tika izmantots indīgu gāzu uzbrukums. Rezultātā ar ļoti lieliem karavīru zaudējumiem strēlniekiem izdevās nosargāt „Nāves salu”, tomēr Krievijas armija nekad neizmantoja šo pozīciju uzbrukumam.[12]

1924. gadā „Nāves salā” tika uzcelts piemineklis kritušajiem strēlniekiem. Pēc Rīgas HES uzcelšanas pie Salaspils tika appludināta lielākā daļa cīņu vietu, tādējādi „Nāves sala”, kas sākotnēji bija tikai upes ieloks, kļuva par īstu salu.[12]

Ziemassvētku kaujas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Ziemassvētku kaujas
„Ložmetējkalns” — nocietināta kāpa Tīreļa purva malā

1916. gada beigās strēlnieku bataljonus sāka papildināt. Katrā bataljonā 4 rotu vietā izveidoja 8 rotas un tos pārdēvēja par pulkiem. Pulkus apvienoja brigādēs. Krievu virspavēlniecība plānoja lielu uzbrukumu, kurā kā galveno triecienu paredzēts izmantot latviešu strēlniekus. Purvainā apvidū starp Babītes ezeru un Olaini, kuru dēvēja par Tīreļpurvu, notika uzbrukums vācu spēkiem. Krievija bija izvirzījusi mērķi — atbrīvot Jelgavu, veiksmes gadījumā visu Zemgali un Kurzemi.[13]

Uzbrukums notika 23. decembrī (5. janvāris) 5:00 no rīta, kad vācieši to vismazāk gaidīja. Tika pārrauta vācu fronte, bet tālāki uzbrukumi nenotika, jo krievu virspavēlniecība nebija sagatavojusi papildspēkus. Divas diennaktis stiprā salā (pat līdz -35 °C) strēlnieki aizstāvēja savas iekarotās pozīcijas. 25. decembrī sākās uzbrukums Ložmetējkalnam. Ziemassvētku rītā 2 latviešu strēlnieku pulki kopā ar Sibīrijas strēlnieku pulku ieņēma Ložmetējkalnu. Tika sagūstīti aptuveni 1000 vāciešu.[13]

Ziemassvētku kaujas atnesa latviešu strēlniekiem pasaules slavu, kā arī milzīgus zaudējumus. Latviešu strēlnieku rindas sabruka par vairāk nekā trešdaļu (latviešu strēlnieki zaudēja aptuveni 9000 kareivju). Kārtējo reizi pierādījās, ka cara ģenerāļi savu iegribu vai vienkārši untuma dēļ brīvi izrīkojās ar, viņuprāt, bezvērtīgajām kareivju dzīvībām. Ziemassvētku kaujas priekšvakarā izvirzītais sauklis par Jelgavas un Kurzemes atbrīvošanu bija izrādījusies tikai liekulīga frāze bez nopietna seguma.[13]

Vācu karavīri Tīreļpurvā

Latvija 1917. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu karaspēks šķērso Daugavu pie Ikšķiles 1917. gada 2. septembrī.

Pēc asiņainajām ziemas kaujām latviešu pulki skaitliski atjaunojās — atgriezās ievainotie, kā arī nāca klāt strēlnieki no rezerves pulka. Krievijā bija notikusi Februāra revolūcija (martā) un cara varas vietā izveidojās Pagaidu valdība. Latvijā dibinājās jaunas partijas, veidojās jaunas pašvaldības.[14]

1917. gada 27. martā latviešu strēlnieku pulku delegāti pulcējās kongresā, kurā ievēlēja Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildu komiteju, ko dēvēja par Iskolastrelu. Tajā vairākumā bija boļševistiski noskaņotie strēlnieki, kuru lozungs bija „Nost ar karu!” Kara izbeigšanai viņi aicināja brāļoties ar vāciešiem[P 1]. Latviešu pulkos izrēķināšanās ar virsniekiem nenotika.[14]

1917. g. augusta beigās Rīgas frontē esošās sabrāļojušās vācu vienības tika nomainītas, lai sāktu jaunu uzbrukumu. Vācu armija draudēja aplenkt Rīgu, dezorganizētais krievu karaspēks atkāpās un to vietā sūtīja latviešu strēlniekus.[14]

1917. gada 1. un 2. septembrī notika kauja pie Mazās Juglas.[14]

Kauja pie Mazās Juglas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada 1. un 2. septembrī notika Kauja pie Mazās Juglas. Kauja pie Mazās Juglas bija Krievijas impērijas 12. armijas aizsardzības kauja Pirmā pasaules kara laikā gar otro Rīgas frontes aizsardzības līniju ar mērķi neļaut Daugavu forsējušajai Vācijas 8. armijai apmēram 30 000 vīru sastāvā aplenkt Rīgā esošās Krievijas karaspēka daļas.[15]

Kauja notika Mazās Juglas upes krastos tagadējā Ikšķiles novada teritorijā un tajā piedalījās ap 6000 2. Latviešu strēlnieku brigādes karavīru. Pie Mazās Juglas vācu armija tika apturēta. Īpaši smagas cīņas bija jāiztur 5. Zemgales pulkam, ko komandēja pulkvedis Jukums Vācietis. Zemgaliešu pulks saruka par 75%. Līdz 3. septembrim 12. krievu armija bija atstājusi Rīgu un strēlnieki saņēma pavēli atkāpties. Vācu armija iegāja Rīgā un ieņēma gandrīz visu Rīgas apriņķi, bet tālāku uzbrukumu neturpināja, jo vajadzēja papildspēkus Rietumu frontē.[15]

1917. gada beigās latviešu strēlniekus apvienoja latviešu korpusos, vēlāk pārdēvēja par divīzijām. Par komandieri tika iecelts J. Vācietis.[15]

Pilnīga Latvijas okupācija 1918. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidzemes un Latgales okupācija 1918. gada 18. — 22. februārī. Redzamas latviešu strēlnieku plānotās aizsardzības līnijas no Saulkrastiem (Neubad) līdz Koknesei (Kokenhusen).
Vācu okupētajā Igaunijā un Vidzemē lietotā pastmarka 1918.

Pēc Brestļitovskas miera sarunu izgāšanās 1918. gada 16. februārī Vācijas armijas vadība paziņoja, ka 17. februārī pamiers tiks pārtraukts. Militārās operācijas "Dūres sitiens" (Operation Faustschlag) laikā vācu armija bez nopietnas pretestības pa dzelzceļa līnijām ātri virzījās uz priekšu. 18. februārī Vācijas karaspēks ieņēma Daugavpili un turpināja uzbrukumu Pleskavas virzienā. Jau 19. februārī Ļeņins vācu pusei lika steigšus piedāvāt slēgt miera līgumu uz jebkādiem nosacījumiem, jo Krievijai "vairs nav armijas. Vācieši no Rīgas uzbrūk visā frontē."

1918. gada 27. augustā Berlīnē tika parakstīta Vācijas—Krievijas vienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas un Vidzemes provincēm. tajā pašā dienā okupētās Baltijas provinces apvienoja vienotā "Baltijas zemju militārpārvaldē" (Militärverwaltung der baltischen Lande). 1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu aristokrātu izveidotā Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome (Der Vereinigte Landesrat für Livland, Estland, Ösel und Riga) nolēma izveidot "Baltijas hercogisti" un lūgt Vācijas ķeizaram ņemt to savā protektorātā. Kā alternatīva bija paredzēta kopējas Baltijas valsts izveide personālūnijā ar Prūsiju. Nolēma likvidēt Baltijas guberņas un izveidot 7 kantonus: trīs igauņu (Igaunijas, Ziemeļlīvzemes un salu) un četrus latviešu (Vidzemes jeb Dienvidlīvzemes, Rīgas, Kurzemes un Latgales).

Vācijas ķeizars atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti tikai 1918. gada 22. septembrī, bet pati Baltijas valsts tika proklamēta Rīgā 1918. gada 5. novembrī. Hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogs Ādolfam Frīdriham, bet līdz viņa atbraukšanai tika nodibināta Reģentu padome desmit cilvēku sastāvā, ko vadīja Vidzemes landmaršals Ādolfs Pilars fon Pilhavs (Adolf Pilar von Pilchau) kā valsts pārvaldnieks (Reichsverweser).

Pirmā pasaules kara zaudējumi Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gadā veiktie apsekojumi liecināja, ka no 499 Latvijas pagastiem karadarbība bija skārusi 283 jeb 56,7% pagastu. Visvairāk nopostīto ēku bija Jaunjelgavas, Rīgas, Ilūkstes, Bauskas un Jelgavas apriņķī. Latvijā pilnīgi nopostītas bija 86,7 tūkst. jeb 10,5% ēku. Kara laikā 1/4 aramzemes tika aizlaista, liela daļa bija aizaugusi un kļuvusi lauksaimniecībai nederīga. Lopkopība bija pilnīgi iznīcināta. Pilsētās rūpnīcu evakuācijas dēļ fabriku un rūpnīcu korpusi stāvēja tukši. Arī tilti bija sapostīti, gandrīz visi tirdzniecības kuģi nogremdēti, ieejas ostās aizsprostotas un dzelzceļš nedarbojās.

Aktīvā karadarbība un evakuācija Latvijas teritorijā bija nodarījusi milzīgus zaudējumus latviešu tautai un līdz tam nepieredzētu postu zemei. Kara rezultātā iedzīvotāju skaits bija samazinājies no 2,55 milj. 1914. gadā līdz 1,3 milj. 1918. gadā (gandrīz puse iedzīvotāju). Latviešu skaits kara gados bija samazinājies par ~250—300 tūkst. cilvēku (t.sk. vīrieši par ~180 tūkst.). Daudzi tūkstoši krita kaujās (Ziemassvētku kaujas, Nāves sala; Juglas kauja), tika ievainoti vai sakropļoti. ~760 tūkst. cilvēku, pārsvarā kurzemnieki, bija spiesti atstāt savas mājas un kļūt par bēgļiem. Kara laikā katastrofāli samazinājās dzimstība, daudz dzīvību paņēma arī postošā gripas epidēmija, kas no armijas pārsviedās uz civiliedzīvotājiem. Milzīgie cilvēku zaudējumi un izpostītā saimniecība bija tik smags trieciens latviešu tautai, ka tika apdraudēta tās turpmākā pastāvēšana.[16]

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mainīties ar cigaretēm, pārtiku un tamlīdzīgi.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1914. gads: mobilizācija un kaujas Austrumprūsijā — Sargs.lv
  2. 2,0 2,1 Bērziņš V. Pirmais pasaules karš Latvijā. Rīga: Zinātne, 1987.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 SIA Uzdevumi.lv. I pasaules kara sākums Latvijā.
  4. letonika.lv
  5. 5,0 5,1 5,2 Tilde. letonika.lv Bēgļu komiteja.
  6. Latvijas padomju enciklopēdija. 52. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 188. lpp.
  7. Šiliņš, Jānis. Padomju Latvija 1918-1919. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība. Rīga. 2013. ISBN 9789934839900; 27. lpp.
  8. Latviešu konversācijas vārdnīca. X. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 19 183. sleja.
  9. Rigasbralukapi.lv Pirmais pasaules karš Latvijas teritorijā.
  10. 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 MediaWiki. Latviešu strēlnieku bataljons.
  11. 11,0 11,1 11,2 Visas tiesības aizsargātas. Laikmeta zīmes. Latviešu strēlnieki (I): Pasaules kara frontēs.
  12. 12,0 12,1 K. Zariņš, Latvijas Kara muzeja vēsturnieks. Leģendārā nāves sala.
  13. 13,0 13,1 13,2 LR Aizsardzības ministrija. sargs.lv. Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujas.
  14. 14,0 14,1 14,2 14,3 LATVIJ 2007. 1917. gada Februāra revolūcija Latvijā.
  15. 15,0 15,1 15,2 Visual Studio. redzēt.lv. Kauja pie Mazās Juglas.
  16. Zvidriņš P., Vanovska I. Latvieši: statistiski demogrāfiskais portretējums. R., 1992.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Edgars Andersons „Latvijas vēsture 1914 - 1920”. — Daugava, Stockholm 1967.
  • Valdis Bērziņš „Latvija Pirmā Pasaules Kara laikā”. — Zinātne, Rīga 1987.
  • Vitālijs Šalda „"Bēgļu laiki" Latvijā jeb kurzemnieki Vidzemē. 1915 - 1918” — Saule, Daugavpils 2005. ISBN 9984142574
  • Jānis Seskis „Latvijas Valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē, atmin̦as un apcerējumi (1914-1921)”. — Pilskalns, Lincoln 1961.
  • Ēriks Jēkabsons „Latvijas sievietes un bērni militārajā dienestā Pirmajā Pasaules karā” — Latvijas Vēstures institūta žurnāls Nr. 4 (93) 2014.
  • Aleksandrs Lasmanis „Cerības un vilšanās - latviešu kar̦avīra dzīves stāsts”. — Daugava, Uppsala 1963.
  • Jānis Hartmanis „Latviešu strēlnieki Ķekavas kaujā 1916. gada martā”. — Jumava, Rīga 2012. ISBN 9934111403
  • Kārlis Skalbe „Mazās piezīmes”. — Gulbis, Rīga 1920.
  • Auseklis Spreslis „Iskolata un tā Prezīdija protokoli 1917 - 1918”. — Zinātne, Rīga 1973.
  • Vitālijs Šalda „Latviešu bēgļi Krievijā. 1915 - 1922”. — Saule, Daugavpils 2007. ISBN 9984143422
  • Ādolfs Šilde „Latvijas vēsture 1914 - 1940, valsts tapšana un suverēnā valsts”. — Daugava, Stockholm 1976.
  • Klāvs Zariņš „Vācu okupācijas režīms Kurzemes guberņā (1915 - 1917)”. — Drukātava, Mārupe 2014. (militārā pārvalde un civiliedzīvotāji) ISBN 9934530066
  • Kristaps Bahmanis „Latvju tauta bēgļu gaitās”. — Gauja, Grand Haven, Michigan 1980.
  • Anna Brigadere „Dzelzs dūre, 1917. - 1918. g. piezīmes”. — Tilta apgāds, Minneapolis 1968.
  • Ilmārs Andersons „Gaitu sākums - Latviešu strēlnieki Rīgas frontē, 1915 - 1917”. — Latvijas Žurnālistu savienības komerccentrs, Rīga 1991.
  • "Võnnu lahingu eellugu". — Kunst, Tallin 2009. ISBN 9949437512
  • Hanno Ojalo "Kui eestlased Riiat vallutasid, Eesti ja Läti sõjakeerises 1915 - 1920". — Kunst, Tallinn 2012. ISBN 9949486203
  • Mark R Hatlie "Riga at war 1914 - 1919 war and wartime experience in a multi-ethnic metropolis". — Herder Institut, Marburg 2014. ISBN 3879693773
  • Eugen Engelhardt, Wilhelm Engelhardt "Der Ritt nach Riga, aus den Kämpfen der Baltischen Landeswehr gegen die rote Armee, 1918-1920". — Volk und Reich Verlag, Berlin 1938.
  • Hugo Kaupisch "Die Befreiung von Livland und Estland (18. Februar bis 5. März 1918)". — i. Gr, Oldenburg 1918.
  • «La Lettonie contre la menace allemande». — W. Troesch, Olten 1918.
  • Du Parquet «Der drang nach osten, l'aventure allemande en Lettonie». — Charles-Lavauzelle & cie, Paris 1926.

Audiovizuālās norādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]