Afrodīzijas

Afrodīzijas
Ἀφροδισιάς
Afrodītes tempļa drupas.
Afrodīzijas
Atrašanās vieta	Turcija
Reģions	Karija
Koordinātas	37°42′30″N 28°43′25″E
Veids	Apdzīvota vieta
Vēsture
Kultūras	Sengrieķu, Romiešu
Piezīmes
Izrakumi	no 1904. gada
Arheologi	Pauls Augustins Gaudins
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskais parks

Afrodīzijas (sengrieķu: Ἀφροδισιάς, latīņu: Aphrodisiás) bija sengrieķu hellēniska pilsēta Karijas vēsturiskajā apgabalā, Anatolijas rietumos (Turcijā). Pilsēta atrodas netālu no mūsdienu ciemata Geires, apmēram 100 km uz austrumiem no Egejas jūras piekrastes un ap 230 km uz dienvidaustrumiem no Izmiras. 2017. gadā Afrodīzijas tika iekļautas UNESCO pasaules mantojuma objektu sarakstā.

Vēsture

Afrodīziju bronzas monēta ar divasmens cirvja attēlu. (1. gadsimts pr.Kr.)

Apdzīvota apmetne pie pilsētas atradās no vēlā neolīta laikmeta (6. gadu tūkstoša pr.Kr. sākumā) un turpināja veidot "tepe" (Pekméz Tépé), t.i. antropogēnas izcelsmes pauguru, ceļot jaunas apbūves līmeni uz iepriekšējās apbūves pamatiem. Pilsētas akropolē tika konstatētas septiņu apmetnes apbūves līmeņu paliekas, sākot no bronzas laikmeta.

Saskaņā ar Sudu, bizantiešu enciklopēdisku rakstu krājumu, pirms tam, kad ap 3. gadsimtu pr.Kr. pilsēta tika nosaukta par Afrodīzijām, tai iepriekš bija vēl trīs nosaukumi: Lelegonpole (Λελέγων πόλις, "lelegu pilsēta"), Megalepole (Μεγάλη Πόλις, "lielā pilsēta") un Ninoe (Νινόη). Bizantiešu vēsturnieks Bizantijas Stefans piemin pilsētas iepriekšējo nosaukumu "Ninoe", ka tas nāk no leģendārā Babilonas ķēniņa Nino (Semiramīdas vīra), vai arī no akadiešu dievietes Ninas, kas vēlāk tika attiecināta jau uz Astarti. Jau no seniem laikiem šeit, domājams, bija Anatolijas Lielās Mātes pielūgsmes vieta. Nosaukums, Afrodīzijas, kas tika lietots hellēnisma un romiešu laikā, ir cēlies no mīlas dievietes Afrodītes, ar kuru senie grieķi identificēja dievieti Astarti.

Pirmās vēsturiskās ziņas par šo pilsētu ir attiecināmas uz pilsētas bronzas un sudraba monētām, kas tika kaltas 2. gadsimtā pr.Kr. Hellēnisma laikā Afrodīzijas atradās sakaros (simpolijā) ar blakus esošo Plarasas pilsētu. Tas atspoguļojas kaltajās monētās. Taču nozīmīga pilsēta kļuva tikai 1. gadsimtā pr.Kr. Kara laikā pret Mitridatu VI Afrodīzijas atbalstīja Romu un pat sūtīja palīgspēkus, kad romiešu karavadonis Kvints Oppijs 88. gadā pr.Kr. nonāca ielenkumā. Pateicībā par to Oppijs kļuva par pilsētas aizbildni Romā. Saskaņā ar vēsturnieka Aleksandrijas Appiana ziņām, pēc Delfu Apollona svētnīcas orākula atbildes Sulla 82. gadā pr.Kr. aizsūtīja Afrodītes svētnīcai zelta kroni un divasmens cirvi, kuri pēc tam tika attēloti kaltajās monētās.

Pilsoņu karu laikā pēc Jūlija Cēzara nāves pilsēta spēja saglabāt labas attiecības ar Romas valdniekiem, jo izvēlējās atbalstīt pareizo karojošo pusi. Pēc tam, kad Kvinta Labiena spēki vardarbīgi ieņēma pilsētu 40. vai 39. gadā pr.Kr., trīs triumviri Marks Antonijs, Oktaviāns un Lepids pēc savas uzvaras 39. gadā pr.Kr. pateicības rīkojumā rakstiski dāvāja tai privilēģijas: brīvību no romiešu provinciālās administrācijas, imunitāti no romiešu nodokļiem un patvēruma tiesības, un šo rīkojumu apstiprināja senāts un tauta. Šīs privilēģijas pastāvīgi apstrīdēja citas pilsētas un vietējā administrācija, spiežot pilsētu organizēt dārgas sūtniecības un vērsties pie imperatora statusa apstiprināšanai, un kuru vēlāk apstiprināja Tibērijs un citi Romas imperatori. Pēdējo reizi tās apstiprināja imperators Gordians III 243. gadā.

Šajā laikā pilsētā tika uzceltas nozīmīgas sabiedriskās celtnes. Visas Romas impērijas periodā tā turpināja palikt par svarīgu centru kā Afrodītes svētnīcas dēļ, tā arī kā mākslas centrs, kas bija saistīts ar blakus esošajām marmora raktuvēm (Afrodīziju skola). Balto un zilganpelēko Karijas marmoru plaši ieguva blakus esošajās nogāzēs hellēnisma un romiešu periodā ēku fasādēm un skulptūrām. Afrodīziju marmora skulptūras un tēlnieki bija slaveni visā Romas impērijā. Daudzi skulptūru paraugi tika atrasti Afrodīzijās, bet Afrodīziju Afrodītes tēli bija saglabājušies dažādās impērijas vietās līdz pat Paksjūlijai Luzitānijā.

Pilsētā bija pazīstamas gan skulptoru skolas, gan arī filozofijas skolas. Šeit bija dzimuši tēlnieks Aristejs un filozofs Afrodīziju Aleksandrs. No Afrodīzijām nāk arī sengrieķu rakstnieks, Afrodīziju Haritons. Afrodīzijas bija slavenas arī ar saviem smalkajiem tekstilizstrādājumiem (vilna un kokvilna). 3. gadsimta beigās Afrodīzijas kļuva par jaunizveidotās Karijas provinces galvaspilsētu. Zemestrīces rezultātā 4. gadsimta vidū, kas izmainīja ūdeņu režīmu, daļa pilsētas tika pakļauta periodiskiem plūdiem, par ko liecina atrastās pagaidu caurules, kas bija uzstādītas šīs problēmas novēršanai.

Līdz 5. gadsimta beigām pilsēta turpināja palikt kā pagāniskās kultūras centrs. Kristietības uzvaras rezultātā Afrodītes kults tika pasludināts par nelikumīgu. Pilsēta kļuva par Karijas arhibīskapa rezidenci, bet senā Afrodītes svētnīca tika pārveidota par katedrāli. Pilsēta tika pārdēvēta par Stavropoli ("Krusta pilsētu"). Bizantijas laikā tā tika pārsaukta par Kariju, paņemot nosaukumu no administratīvā reģiona (diocēzes), kura galvaspilsēta tā bija.

640. gadā, bizantiešu imperatora Hēraklija valdīšanas laikā, pilsēta piedzīvoja vēl vienu postošu zemestrīci, un līdz ar to lielā mērā zaudēja savu nozīmību un tā arī nespēja atjaunot iepriekšējo stāvokli, pārtopot nelielā nocietinātā apmetnē senā teātra rajonā. 1188. gadā pilsētu izlaupīja dumpinieks Teodors Mankafass, bet pēc tam 1197. gadā turki seldžuki. 13. gadsimta beigās tā pilnībā nokļuva turku kontrolē, bet 14. gadsimtā tika pamesta. 15. gadsimtā pilsētas vietā uz senajām drupām tika izveidots turku ciemats, kas saglabāja seno bizantiešu pilsētas nosaukumu, pārdēvējot to no "Karijas" par "Geiri".

Apbūve

Pilsēta attīstījās no aizvēsturiskās apmetnes uz akropoles paugura un netālu no pilsētas ziemeļu sektora, kur vēlāk tika uzcelts Afrodītes templis. Aizvēsturiska apmetne ar pirmshellēniskā laika apdzīvotības pēdām bija izveidota arī uz blakus esošā Pekméz Tépé paugura. Taču vēlā hellēniskā perioda pilsēta attīstījās agoras rajonā. Romiešu periodā pilsēta attīstījās ap šīm apmetnēm.

Pakāpeniskas attīstības dēļ pilsētai nebija regulāra plānojuma un svarīgākās celtnes pakāpeniski radās tur, kur izveidojās iespēja un apstākļu sakritība tās uzcelt.

Afrodītes templis

Afrodītes tempļa apsīdas daļa.

Templis tika uzcelts 1. gadsimtā pr.Kr. senā tempļa vietā, kas bija veltīts dievietei Afrodītei. Temenoss (svētais nožogojums) bija pabeigts tikai 2. gadsimtā imperatora Adriāna valdīšanas laikā. Taču daļas hellēniskās mozaīkas pēdas ļāva izvirzīt hipotēzi par tempļa ēkas eksistenci pirmsromiešu laikā.

Tempļa fasādē bija 8 kolonnas (oktastils) un pa 13 kolonnām ar jonisko orderi gar abām garajām malām. Uz dažām kolonnām līdz mūsdienām ir saglabājušies ziedotāju uzrakstītie vārdi, kas bija ziedojuši savu naudu to uzstādīšanā ēkas celtniecības laikā.

Tempļa kulta statuja tiek identificēta ar statuju, kas tika atrasta netālu no izrakumu sākuma vietas, kur Afrodīte ir attēlota ļoti līdzīga Artemīdai no Efesas Artemīdas tempļa.

5. gadsimta sākumā, pārbūvējot templi par katedrāli, lai palielinātu telpu, tika nojauktas cellas sienas un pārnestas peristasa kolonnas (cellu aptverošā kolonāde). Jaunas sienas tika uzbūvētas arī tempļa īsajās malās, izveidojot apsīdu un baznīcas fasādi. Vēlāk tika piebūvēts vestibils. Apsīdā ir saglabājušās 11. un 12. gadsimta freskas.

Tetrapilons.

Tetrapilons

Tetrapilons (monumentāli vārti, kas sastāv no 4 kvadrātā izvietotām grupām ar 4 kolonnām katrā grupā) tika uzcelts 2. gadsimtā kā monumentāla eja vienā no galvenajām ielām, iespējams, kā ieejas propileji Afrodītes tempļa virzienā.

No divām galvenajām pusēm abi fasādes kolonnu pāri dekorēti ar spirāliskiem reljefiem un vainagoti ar lauztiem frontoniem, bet iekšējās rindas centrālās kolonnas savienotas ar pusapaļiem, reljefainiem frontoniem. Zemestrīcē sagrautais tetrapilons tika no jauna sastādīts no fragmentiem, kas tika atrasti 1990. gada izrakumu laikā.

Buleitērijs

Buleitērija pusapaļā zāle.

Uz dienvidiem no Afrodītes tempļa atrodas buleitērijs vai odeons. To veido pusapaļa zāle , kuras priekšā atrodas sekla, ap 46 m plata skēniskā konstrukcija. Skatītāju zāles jeb kavejas apakšējā daļa ir labi saglabājusies, un to veido deviņas marmora sēdvietu rindas, kas ar radiāli iebūvētām kāpnēm sadalītas piecos sektoros jeb kunejās. Kavejas augšdaļas sēdvietas (12 rindas) ir nogruvušas kopā ar nesošajām velvēm. Odeona plāns ir ļoti atvērts ar daudzām ieejām pirmā stāva līmenī un vairākām kāpnēm, kas ļauj brīvi piekļūt augšējo rindu sēdvietām. Masīvu, paralēlu kontraforsu sistēma norāda uz ēkas velvētu uzbūvi. Kaveja tika apgaismota ar virkni augstu, arkveida logu izliektajā ārējā sienā. Sēdvietu ietilpība tiek lēsta apmēram uz 1750 cilvēkiem.

Esošās ziņas norāda uz celtniecības laiku Antonīna vai Severa valdīšanas agrīno periodu (2. gadsimta beigas vai 3. gadsimta sākums). Skēna, neapšaubāmi, bija izveidota šajā laikā, uz ko norāda kā skulptūru, tā arī arhitektūras dekora stils. Uz statuju postamentiem, kas nobeidza kavejas balsta sienas, bija rakstīti divu brāļu vārdi, kas bija senatori Severa agrīnajā valdīšanas laikā. Bet uz citiem diviem postamentiem, kas bija izvietoti simetriski pret ārējo fasādi, stāvēja Afrodīziju mecenātu, Klaudijas Antonijas Tatjanas un viņas onkuļa Lūcija Antonija Dometina statujas, kas bija aktīvi 2. gadsimta beigās. Nav zināms, kas šeit atradās pirms 2. gadsimta, bet ir iespējams, ka esošā ēka nomainīja mazāku ēku, kas bija celta vienlaicīgi ar agoru 1. gadsimta pr.Kr. beigās.

Blakus buleitērijam atrodas dzīvojamais komplekss ar reprezentatīvām telpām un peristilu, kuras, domājams, Bizantijas laikā tika izmantotas kā bīskapa rezidence.

Ziemeļu agora

Agora, kas izvietota starp Akropoli un Afrodītes templi, vēl pilnībā nav atrakta. Tā bija pirmā sabiedriskā celtne jaunajā pilsētas tīklā. Agora bija galvenais pilsētas laukums un viens no pirmajiem objektiem vēlā hellēnisma laika plānotās pilsētas, kas celta marmora arhitektūras stilā. To veido plašs, slēgts taisnstūra laukums (ap 202 x 72 m), kuru no visām pusēm ieskauj joniskā ordera portiki. Fragmentārs uzraksts uz dubultās ziemeļu kolonādes arhitrāva liecina par tā ziedotāju K. Jūliju Zoilosu, kas bija nozīmīga persona 30. un 20. gados pr.Kr. Agoras dienvidu kolonāde tika piebūvēta vēlāk, imperatora Tibērija valdīšanas laikā, kuram tā bija veltīta. Šī dubultā kolonāde tika uzbūvēta vienotā komplektā sāns pie sāna ar Dienvidu agoras ziemeļu puses jonisko kolonādi. Jauni agoras arheoloģiskie pētījumi 1994. gadā atsedza laukuma rietumu malu un kolonādes izvietojumu, norādot uz to, ka buleitērijs bija izvietots uz agoras centrālās ass. Agoras ziemeļu portika daļa pie bīskapa rezidences 5. gadsimtā tika rekonstruēta.

Dienvidu agora

Dienvidu agora ar baseinu.

Dienvidu agora bija otrs pilsētas laukums, kas ar savu ziemeļu malu robežojās ar Ziemeļu agoras dienvidu malu. To veido garš laukums (215 х 70 m), kuru ietver kolonāde. Agoras senāko daļu veido ziemeļu stoja, kuru vietējais aristokrāts Diogens veltīja imperatoram Tibērijam. Uz šīs kolonādes frīzes bija izkalts augļu virtenes atkārtojošs motīvs, kuras balsta dažāda izskata maskas.

Agoras dienvidu mala tās austrumu daļā tika noteikta pēc teātra ārējās ap 20 m augstās sienas. Sākotnēji teātra paugurs, domājams, izpletās līdz agoras laukuma vidum, taču, veidojot agoru, to samazināja. Rietumu galā agoras dienvidu malu norobežoja Pilsoniskās bazilikas fasāde, bet daudz vēlāk portiks pirms tās. Īso agoras rietumu malu norobežoja kolonāde, kas tika uzcelta 2. gadsimta sākumā kā pāreja uz Adriana termām. Un visbeidzot austrumu mala tika norobežota 2. gadsimta vidū ar milzīgu kolonētu fasādi, sauktu par Agoras Vārtiem. Saglabājusies joniskā stoja dienvidu malā bija piebūvēta kompleksa kapitālā remonta laikā 6. gadsimtā.

1980. gadu izrakumi laukuma vidū atklāja neparasti monumentālu baseinu (170 х 30 m) ar sarežģītu ūdens cirkulācijas sistēmu tā korpusa dubultajā sienā. Hipotēze par to, ka tā nemaz nebija agora, bet "palmu vieta", par kuru bija minēts 6. gadsimta uzrakstā uz agoras vārtiem, tika apstiprināta 2012. gada izrakumos. Baseinu, šķiet, ielenca palmas, un viss komplekss pēc būtības bija sava veida pilsētas parks, kādi ir zināmi pēc analoģiskiem kompleksiem Romā agrīnās impērijas laikā.

Adriāna termas

Adriāna termas.

Dienvidu agoras rietumu galā atradās Adriāna termas, kas robežojās tieši ar agoras rietumu kolonādi un aizņēma divus pilnus pilsētas kvartālus. Šīs termas bija lielākās publiskās pirtis Afrodīzijās. Tās tika uzceltas 2. gadsimta sākumā un veltītas imperatoram Adriānam. Termas sastāvēja no divām atsevišķām daļām: no peldētavu rindas ar mucveida velvēm un no liela pagalma ar kolonādi un izcilu marmora arhitektūru. Velvētās kameras bija celtas no masīviem kaļķakmens blokiem un apšūtas ar marmora plāksnēm. Arī grīdas un baseini bija klāti ar marmoru. Karsto telpu grīdas balstījās uz zemgrīdas balstiem (hipokaustiem).

Termas bija nozīmīgs sabiedriskās dzīves centrs, un bija paredzētas kulturālai atpūtai. Visā pastāvēšanas laikā tās uzturēja labā stāvoklī un tās kā pirtis turpināja darboties arī vēl 6. gadsimtā, kad tika piesaistīti bagāti sponsori to rekonstrukcijai un remontam. Priekšpagalma arhitektoniskais dekors izceļas ar lielu vērienu un augstu kvalitāti. Tieši šeit tika atrasts neiedomājami daudz kvalitatīvu skulptūru, nozīmīgu personu bistes, kā arī mitoloģiskās skulptūru grupas, kā piemēram Ahillejs un Pentesileja. Termu komplekss bija vienlaicīgi gan peldētava, gan marmora statuju muzejs.

Pilsoniskā bazilika

Dienvidu agoras dienvidrietumu stūrī atradās Pilsoniskā bazilika, kuru veidoja gara sabiedriskā zāle ar trim ejām (ap 145 х 30 m). Tās arhitektoniskais dekors un saglabājusies veltījuma daļa liek domāt, ka tā tika pabeigta un iesvētīta 1. gadsimta beigās un veltīta imperatoram vai imperatoriem Flāvijiem, tā laika jaunajai Romas imperatoru dinastijai. Ēkas ieeja atradās šaurajā malā, kas robežojās ar Dienvidu agoru. Ieejas pusi veidoja rūpīgi pārdomāta kolonnēta fasāde, kas apšūta ar marmora plāksnēm. Tieši uz vienas šādas plāksnes vēlāk 301. gadā latīņu valodā tika uzrakstīts slavenais Diokletiāna edikts par maksimālajām cenām un viņa Valūtas edikts.

Pilsoniskās bazilikas interjera rekonstrukcija.

Iekštelpas ar divstāvu kolonādēm (joniskais un korintiskais orderis) bija sadalītas divās sānu ejās un lielākajā centrālajā jomā. Interjerā domimnēja lielā dienvidu zāle (ap 20 х 30 m un virs 10 m augstumā), līdzīgi, kā Aspendosas bazilikā. Šīs zāles iekšējās sienas bija posmotas ar sarežģītu kolonnētu arhitektūru. Jomu kolonāžu augšējie stāvi bija rotāti ar skulpturāliem reljefiem, veidojot balustrādi. Uz šiem reljefiem bija attēloti dažādi dekoratīvi motīvi, kā arī ainas no vietējās mitoloģijas, ieskaitot Ninosu, Afrodīziju leģendāro dibinātāju.

Teātris

Akropoles austrumu pusē, Dienvidu agoras dienvidrietumu stūrī atrodas teātra celtne, kuras celtniecība bija pabeigta 27. gadā pr.Kr. Afrodīziju teātrim ir saglabājušās visas 27 sēdvietu rindas līdz diazomai un dažas rindas virs tās, ka arī liela daļa no skēnas arhitektoniskā veidola. Sākotnēji tam bija ap 7000 sēdvietām.

Romiešu teātris.

Kaveja tika izveidota hellēniskā perioda beigās, bet Zoiloss 28. gadā pr.Kr. izveidoja teātrim sarežģītu trīsstāvīgu marmora skēnu. Šīs jaunās fasādes arhitektūru raksturo viegls, rotaļīgi edikulārs dizains, kā arī tā augstvērtīgais un ļoti daudzveidīgais ornamentējums. Skēnas veltījumā, uzrakstītā uz tās otrā stāva doriskā arhitrāva, ir teikts, ka šīs skēnas celtni, kā arī proscēniju un visus rotājumus uz tā ir apmaksājis Gajs Jūlijs Zoiloss, kurš zināms kā pirmā romiešu imperatora Augusta atbrīvotais vergs. Izrakumu laikā tika atrastas daudzas lielas statujas, kas bija nokritušas uz skēnes un orhestrā. Atrastais Apollons, divas mūzas, vairākas bistes un dažas Uzvaras dievietes bija daļa no skēnes dekorējuma.

1. gadsimtā kavejas sēdvietu skaits tika palielināts, paplašinot teātra augšējo daļu, kā arī tās tika pārklātas ar marmoru. Ziemeļu pusē, kur teātris robežojās ar Dienvidu agoru, viedojot tās dienvidu sienu, kaveja bija daudz zemāka. No agoras stojas apakšā pa velvētām kāpnēm pāri balstošajai sienai varēja nokļūt teātra kavejā. 2. gadsimtā orhestras līmenis tika pazemināts, lai varētu izveidot drošu arēnu gladiatoru un plēsīgo zvēru cīņām. Un visbeidzot, 7. gadsimtā gar teātra celtnes aizmugurējo malu no otreiz izmantotā materiāla tika uzbūvēta masīva siena, bloķējot ieejas teātrī. Šī siena turpinājās apkārt visam teātra pauguram pārvēršot to labi nocietinātā agrā Bizantijas perioda nocietinājumā.

Teātra tetrastojons un termas

Teātra tetrastojons un termas.

Teātra priekšā (austrumu pusē) atrodas ar marmora plāksnēm bruģēts četrstūra laukums ar kolonādēm gar tā malām, saukts par tetrastojonu ("četras stojas"; no sengrieķu: τετράς (četri) + στοά (stoja)), kurš bija izveidots 1. vai 2. gadsimtā. Taču savu pašreizējo izskatu tas ieguva 360. gados, kad provinces pārvaldnieks Antonijs Titians veica tā rekonstrukciju. Tajā laikā laukuma austrumu puse kļuva par goda vietu, kur novietoja imperatoru un vietējo pārvaldnieku bistes. Dažas no tām tika izgatavotas vēlāk, 4. un 5. gadsimtā. Divas no tām ir saglabājušās līdz mūsdienām, viena veltīta Teodosijam I vai II un otra pārvaldniekam Flāvijam Palmusam.

Tieši uz dienvidiem no tetrastojona un dienvidaustrumos no teātra atrodas lielas publiskās termas, mūsdienās sauktas par teātra pirtīm. Arheoloģiskajos izrakumos atsegtajā daļā atrodas (no rietumiem uz austrumiem): kvadrātveida kaldārijs (karstā istaba) ar kupolveida jumtu, liela velvēta zāle, domājams, frigidārijs (aukstā istaba) un universālā bazilikas zāle. Bazilikas zāles arhitektoniskais dekorējums iekļauj sevī divus bagātīgi dekorētus balstus, kur ir attēloti akantu ieskauti eņģelīši un savvaļas zvēri. Šie dekorētie balsti ir tipiski 2. gadsimta vidus marmora bareljefu šedevri.

Sebastejons

Sebastejons.

Uz ziemeļiem no tetrastojona un austrumos no Ziemeļu stojas atrodas kulta celtne saukta par Sebastejonu vai arī no latīņu valodas par Augusteumu, un, kā vēsta 1. gasimta uzraksts uz tā propilona, šī svētnīca ir veltīta "Afrodītei, dievišķajam Augustam un Tautai". Sebastejona komplekss orientēts caurmērā rietumu-austrumu virzienā. To veido divi paralēli 80 m gari portiki, kas ir vērsti viens pret otru, un tos šķir 14 m plata bruģēta iela. Portikus veido 12 m augstas fasādes, kas sadalītas 3 stāvos uzstādītām cita uz citu puskolonnām. Portiku fasādes atgādina teātru skēnu kopskatu. Katrā stāvā izvietotas sava veida puskolonnas: pirmajā stāvā puskolonnas ir garas un ar dorisko orderi, otrajā stāvā tās ir īsākas ar jonisko orderi, bet trešā stāvā vēl īsākas un ar korintisko orderi.

Apakšējais portiku līmenis sastāv vienīgi no durvīm. Divi augšējie stāvi veidoti no marmora paneļiem un bareljefiem starp puskolonnām. Sākotnēji to bija 190. Arheoloģiskajos izrakumos tika atrasti 80 bareljefi.

Sebastejona templis izvietots austrumos, paralēlo portiku galā un dominē pāri visam kompleksam. Tā ir korintiskā ordera prostila celtne, uzslieta uz augsta podiuma, un atbilst romiešu imperatoru kulta tempļu tipam. Tiešām cellā atradās Afrodītes, Augusta, Tibērija un Līvijas lielās kulta statujas. Plašā platforma tempļa priekšā, domājams, tika izmantota upurēšanas ceremonijai. Kāpnes pie tempļa tika piebūvētas jau vēlāk, Bizantijas periodā.

Sebastejona rietumu galā atradās propilons (monumentāli vārti). Tas savienoja abus portikus un veidoja izeju uz ielu, kas veda uz agoru. Propilonam bija ažūra un bagātīgi dekorēta fasāde. Tam bija divi stāvi un nišas ar imperatoru statujām, bet centrā atradās Eneja un Afrodītes statujas. Propilonam bija vairākas ejas.

Stadions

Stadions.

Afrodīziju pašā ziemeļu nomalē atrodas pilsētas stadions. Tas atrodas šaipus pilsētas mūriem, tāpēc ienaidnieks to nevar izmantot kā placdarmu uzbrukumam. Stadions tika uzbūvēts 1. gadsimta vidū vai beigās un darbojās līdz 6. gadsimtam. Šis ir viens no labāk saglabātiem un lielākajiem romiešu perioda stadioniem. Tā garums ir 262–273 m, bet platums 59–85 m. Paša skrejceļa izmēri ir 228x39 m vai 250x34 m. Stadiona forma atšķiras no klasisku stadionu formas: tā nav taisnstūraina, bet noapaļota austrumu un rietumu galos, lai ietilpinātu vairāk skatītāju. Tajā var atrasties līdz 30 000 cilvēku, kas atbilst visiem pilsētas iedzīvotājiem. Stadionam ir eliptiska forma, tā sienas nav paralēlas, bet nedaudz izliektas, lai neierobežotu skatu galos stāvošajiem skatītājiem. Kaveju veido 22-30 skatītāju rindu. Stadionu pa perimetru balsta zemes uzbērums, un tam ir velvēta akmens konstrukcija. Dažas stadiona daļas, piemēram, sēdvietas, ir pārklātas ar balto marmoru. Virs stadiona paceļas arkāde, kas bija 4. gadsimta pilsētas nocietinājumu daļa. Ieeja atradās dienvidu pusē, un nokļūt tur varēja pa kāpnēm no pilsētas kadro ielas. Stadiona skatītāju rindas varēja nosegt ar tentu, lai pasargātu skatītājus no lietus vai saules stariem.

Šis stadions funkcionāli atšķīrās no parastajiem tā laika stadioniem. Šajā celtnē bieži tika organizēti dažāda veida pasākumi. Te notika Afrodītei veltīti festivāli, politiskas sapulces, kā arī dažāda veida sporta sacensības. Līdz stadiona rekonstrukcijai 4. gadsimta beigās šeit notika pārsvarā vieglatlētikas sporta veidu sacensības: skriešana, šķēpmešana, augstlēkšana un cīņa. Pēc tam šeit notika medības (venationes), kur cilvēki cīnījās ar bīstamiem zvēriem, kā piemēram lauvām, lāčiem vai buļļiem. Tā kā ekzotiskie dzīvnieki bija dārgi, tad reģionā pieradināja anatolijas buļļus un lāčus, un šādas izrādes notika līdz 6. gadsimtam. Pēc stadiona pārbūves šeit notika arī tādas speciālas spēles, kā gladiatoru cīņas, sauktas par Munerae. Šādas cīņas Mazāzijā aizliedza Anastasijs 495. gadā to dārdzības dēļ.