Andrejs Cīrulis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par žurnalistu. Par citām jēdziena Cīrulis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Andrejs Cīrulis
Andrejs Cīrulis 2012. gadā Saeimas ēkā
Andrejs Cīrulis 2012. gadā Saeimas ēkā
Personīgā informācija
Dzimis 1946. gada 18. oktobrī (72 gadi)
Vandzenes ciems, Latvijas PSR
(Karogs: Latvija Latvija)
Nodarbošanās žurnālists, sabiedrisks darbinieks

Andrejs Cīrulis (dzimis 1946. gada 18. oktobrī) ir latviešu žurnālists un sabiedrisks darbinieks, Trešās atmodas notikumu dalībnieks. Atmodas laikā bija avīzes "Padomju Jaunatne" galvenais redaktors.

Bijis Latvijas Tautas frontes (LTF) organizācijas komitejas loceklis, LTF 1. un 2. sasaukuma Domes un valdes loceklis, PSRS Tautas deputāts no LTF saraksta, Latvijas Kultūras fonda valdes prezidija loceklis, Latvijas PSR Žurnālistu savienības valdes prezidija loceklis.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andrejs Cīrulis dzimis 1946. gada 18. oktobrī. Beidzis Līgatnes vidusskolu, strādājis papīrfabrikā. Bijis laikraksta "Līgatnes Papīrnieks" redaktors. Strādājis par Latvijas Radio Lauksaimniecības nodaļas vadītāju, bijis laikraksta "Cīņa" redaktora vietnieks.

Organizēja pirmsatmodas grāmatas “Jūrmalas dialogi” sagatavošanu un izdošanu par PSRS – ASV Čatokvas konferenci Jūrmalā 1986. gada septembrī (konferencē ASV vēstnieks Dž. Metloks, būdams Jūrmalā, publiski apliecināja, ka ASV nekad nav atzinušas Baltijas inkorporāciju PSRS).

Bijis viens no iniciatoriem V. Lāča Valsts bibliotēkas grāmatu glābšanas kampaņai, kas vainagojusies ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmuma pieņemšanu un līguma slēgšanu ar Gunāru Birkertu par bibliotēkas jaunas ēkas (Gaismas pils) celtniecību.

Piedalījies mītiņu 1988. gada 25. martā un 14. jūnijā organizēšanā, būdams tolaik populārā Latvijas dienas laikraksta “Padomju Jaunatne” (vēlāk „Latvijas Jaunatne”) redaktors. 1988. gada 19. jūlijā „Padomju Jaunatne” publicēja aicinājumu veidot Latvijas Tautas fronti (LTF).

Būtiski ietekmējis daudzus Trešās Atmodas procesus un iniciatīvas, tai skaitā sarkanbaltsarkanā karoga atzīšanu, latviešu valodas kā valsts valodas statusa apstiprināšanu.[1]

Laikraksti «Padomju Jaunatne» un «Sovetskaja molodež» 1988. gada 19. maijā rosināja Latvijas iedzīvotājus telefonaptaujā nosaukt savus pārstāvjus uz nozīmīgo Vissavienības Kompartijas XIX konferenci. Līdz tam nekas tāds nebija darīts. Tā nu uz Maskavu brauca arī tautas atbalstītie Jānis Peters, Anatolijs Gorbunovs, Ēriks Hānbergs, Ivars Priedītis un arī Dainis Īvāns, kurš bez plaša mēroga sabiedriska atbalsta par Vissavienības partijas XIX konferences delegātu noteikti nebūtu kļuvis.[2]

1989. gadā Andris ievēlēts par PSRS Tautas deputātu.

1990. gadā kā LTF kandidāts Jēkabpils vēlēšanu apgabalā kandidēja LPSR Augstākās padomes vēlēšanās, taču netika ievēlēts.

No 1994. līdz 1997. gadam bija Rīgas domes deputāts no partijas "Saimnieks". 1998. gadā kandidējis 7. Saeimas vēlēšanās no Nacionālās Progresa partijas, taču nav ticis ievēlēts.

2011. gadā ar domubiedriem izveidoja nodibinājumu "Barikadopēdijas fonds" un radīja resursu internetā ar Trešās atmodas vēstures materiāliem. 2015. gadā ievēlēts par "Līgatnes novada gada cilvēku 2015" par ieguldījumu Līgatnes vēstures apkopošanā un popularizēšanā. [3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]