Ceklis (arī Keklys) ir senās Kursas zeme (latīņu: terra) starp piejūras kuršu zemēm (Pilsāts, Megava, Duvzare) un Bandavu. Ceklis pletās no Ventas upes augšteces līdz pat kuršu piejūras zemēm un bija viena no lielākajām kuršu zemēm. Tagad tā ir Lietuvas Republikas sastāvdaļa, aizņemot daļu no Klaipēdas apriņķa (Skodas un Kretingas rajoni) un Telšu apriņķa (Telšu un Pluņģes rajoni). Ceklī dzīvojošie kurši saplūda ar žemaišiem, vēlāk veidodami daļu no lietuviešu etnosa.
Kursas dalīšanas dokumentos minētās kuršu pilis tagadējās Lietuvas teritorijā (1253). Žemaišu apdzīvotā teritorija punktēta.
1230. gadā daļa kuršu ķēniņa Lamekina vadībā noslēdza līgumu ar Rīgas arhibīskapiju, Zobenbrāļu ordeni un Rīgas pilsētu, apņemoties pāriet kristietībā un pildīt vasaļu pienākumus. Iecerētajā neatkarīgas Kursas valsts dibināšanā sarežģījumus radīja Zobenbrāļu ordeņa strīds ar pāvesta vicelegātu Alnas Balduīnu.
1251. gadā arī Lietuvas dižkungs Mindaugs noslēdza miera līgumu ar Livonijas ordeni un pieņēma kristietību. Miera līgums paredzēja nodot ordenim vēl nekristītās Žemaitijas, Nadruvas un Dainavas daļas.
1253. gadā Mindaugs tika kronēts par Lietuvas karali.
Ceklis pēc sadalīšanas starp Kurzemes bīskapiju un Livonijas ordeni (1253-1328)
Ceklis ir pirmo reizi pieminēts 1252. gadā sakarā ar Livonijas ordeņa meistara vienošanos ar Kurzemes bīskapu par Mēmeles pils (tagadējā Klaipēda) statusu, kurā pieminētas arī kuršu zemes Pilsāts, Megava un Duvzare.
1253. gadā Kurzemes bīskaps Heinrihs Kuldīgas pilī noslēdza vienošanos ar Livonijas ordeni par vēl nekristīto kuršu zemju sadalīšanu.
Sakarā ar šo lejasvācu valodā uzrakstīto līgumu, Kurzemes bīskapam pienācās viena trešdaļa no Cekļa zemes, kas ietvēra šādas apdzīvotas vietas: Ylse, Appusse, Zesele, Mayseden, Loben, Nateren, Kalvesseme, Birsene, Gresen, Vesere, Sperimes, Doben, Pilenen, Remptene, Zelekoten, Zelende, Zekulmseme, Bebrungis;
Livonijas ordenim savukārt pienācās divas trešdaļas no Ceklis, kas ietvēra Gandinghen, Ampule, Scoden, Sansugele, Vieswe, Pytwe, Nedinghen, Letsime, Retuwe, Amelynge, kā arī Garde, Embere, Pomenie, Zegere, Grumste, Newarie, Vicwicen, Duzene, Alizeyde, Leypiasme, Pretzitwe, Eykaswe, Katrine, Sare, Garisda, Pregetwe.
Ja pastāv strīds par zemju robežām un pils apgabaliem, tas jāizšķir šo zemju vecākajiem. Ja strīds netiek izšķirts, tad to zemi, par kuru ir radies šis strīds, trijās daļās to sadala ordeņa brāļi. Bīskaps pēc savas patikas izvēlas vienu daļu, divas pārējās daļas paliek ordeņa brāļiem. Ceklis zemes vasaļi paliek zem tā lēņa kunga, kura novadā ir viņu lēņi.
Livonijas ordenis 1253. gadā pabeidza būvēt Mēmeles pili (Memelburg) toreizējā kuršu zemē Pilsātā, lai veiktu tam 1253. gada līgumā piešķirto pagānu zemju iekarošanu.
Livonijas ordeņa pirmais mēģinājums iekarot Cekli beidzās ar sakāvi Durbes kaujā 1260. gadā, kurā kurši no jau kristītajām Kursas zemēm kaujas laikā pameta ordeņa karaspēku un sabiedrojās ar žemaišiem. Ordenis cieta ļoti smagu sagrāvi un uz laiku atteicās no turpmākiem iekarošanas plāniem.
1264. gadā notika Kauja pie Griezes, kurā Livonijas ordeņa jātnieku karaspēks pie Griezes (Gresen), netālu no tagadējās Latvijas - Lietuvas robežas, sakāva kuršu karaspēku, kas gatavojās uzbrukt Kuldīgas pilij.
1328. gadā panākta vienošanās par Mēmeles pils un novada atdalīšanu no Livonijas ordeņa pakļautībā esošās Kurzemes un pāreju Vācu ordeņa Prūsijas daļas pakļautībā. Līdz ar to 1253. gada Kuldīgas līgums par nekristītās Kursas sadali vairs nebija spēkā.
1404. gadā Krēvas līgumā Polija un Lietuva apstiprināja iepriekšējo vienošanos ar ordeni.
1401. un 1409. gadā notika žemaišu sacelšanās, kuru atbalstīja Lietuvas dižkungs Vītauts Dižais (Vytautas) un Polijas karalis Vladislavs II Jagailis (Jogaila jeb Władysław II. Jagiełło).
1410. gada 15. jūlijā Grīnvaldes kaujā Polijas un Lietuvas apvienotais karaspēks karaļa Jagaiļa vadībā pilnīgi sagrāva Vācu ordeņa spēkus lielmeistara Ulriha fon Junginena (Ulrich von Jungingen) vadībā.
1413. gadā žemaiši pieņēma kristīgo ticību.
1422. gadā Vācu ordenis oficiāli atteicās no Dienvidkursas, kas pārgāja Žemaitijas kunigaitijas pārvaldībā (Melno līgums). 1426. gadā Vītauts Dižais apstiprināja jauno robežu starp ordeņa zemēm un Lietuvu. Kopš tā laika bijušais kuršu Ceklis ir Lietuvas sastāvdaļa.
Ziemeļos Ceklis robežojās ar Duvzari un Bandavas zemi, kas mūsdienās atbilst Latvijas-Lietuvas robežai starp Skodas pilsētu un Griezi. Austrumu robeža ar žemaišu zemēm gāja no Griezes dienvidrietumu virzienā uz Veivirzēniem (Veiviržėnai). Rietumu robežu ar Pilsātu un Megavu veidoja līnija Minijas upe - Kretinga - Impilte (lietuviski: Įpiltis).
