Pāriet uz saturu

Latvijas—Lietuvas robeža

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Latvijas - Lietuvas robeža)
Senais Latvijas valsts robežstabs pie Meitenes robežpunkta

Latvijas—Lietuvas robeža ir Eiropas Savienības iekšējā robeža, kas atdala Latviju un Lietuvu. Sauszemes robeža ir 588 km gara.

Livonijas un Lietuvas robežas veidošanās 13. un 14. gadsimtā
Kurzemes—Lietuvas robeža 17. gadsimtā (Šturns, 1661.)
Sens robežstabs uz Kurzemes robežas Nīgrandes pagastā pie V1167 ceļa

1261. gada 7. augustā Lietuvas karalis Mindaugs noteica Livonijas ordenim atdāvināto Sēlijas dienvidu robežu no Naujenes pa Sventas upi, Latuvas upi, Lavenas upi līdz Mūsas upei. Zemgales dienvidu robežu veidoja Mūsas upe, savukārt pie Kursas tolaik piederēja Ceklis, Megava un Pilsāts.

1367. gada 7. novembrī Rīgā Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Frimersheims[1] kopā ar landmaršalu Andreasu fon Šteinbergs no vienas puses un Lietuvas valdnieku Aļģirda un Ķestuta sūtņi Vaišvilts un Stipreika kopā ar Āļģirda dēlu Vladimiru no otras puses parakstīja miera līgumu (pax latrunculorum), paredzot izveidot no "laupītājiem brīvu joslu" no Daugavas kreisā krasta līdz Videnišķiem (tagadējā Molētu rajona pašvaldībā). Vēsturē šī robeža pazīstama kā "Vaišvilta robeža" (latīņu: fines Woiszwildi, poļu: granica Woisswilska).[2] 1398. gada Saliņas miera līgumā Livonija atteicās no Sēlijas dienvidu daļas, ko 1422./1426. gadā apstiprināja starpvalstu līgumā.[3]

Mūsdienu robeža balstās uz 1426. gada jūnija sākumā pēc Melnas līguma izveidoto Livonijas ordeņa valsts un Lietuvas dižkunigaitijas robežu, ko apstiprināja dižkunigaitis Vītauts Dižais.[4][5]

Tagadējās robežas izveidošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc neatkarīgu valstu nodibināšanas 1919. gadā etniskajā ziņā kā vienas baltu valodu grupas pārstāvji latvieši un lietuvieši jutās viens otram svešāki nekā latvieši un igauņi.[6] Iemesls bija reliģiskā konfesionālā atšķirība, kā arī atšķirīga vēsturiskās attīstības gaita — Lietuva bija Polijas—Lietuvas kopvalsts, bet Igaunija un Latvija bija Livonijas vēsturiskā mantiniece.

Robežas un iedzīvotāji

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada beigās gar bijušo Kurzemes un Kauņas guberņu administratīvajām robežām iedzīvotāju nacionālais sastāvs galvenokārt bija jaukts. Daudzi latvieši bija iepirkuši vai nomāja zemi Lietuvā, tāpat daudzi lietuvieši Latvijā dzīvoja kā algādži vai rentnieki. Pie Kurzemes guberņas 19. gadsimta sākumā (1819. gadā) bija pievienots Palangas apvidus, kura iedzīvotāju vairākums bija lietuvieši, savukārt Kauņas guberņai 18. gadsimtā bija pievienots Aknīstes pagasts, kurā iedzīvotāju vairākums bija latvieši. Šīs teritorijas kļuva par galvenajiem strīdus pamatiem valstu robežu nospraušanas jautājumā. Baltijas valstu politiķi centās savu valstu platību paplašināt kaut vai par dažiem kvadrātkilometriem, īpaši ekonomiski svarīgajos punktos — dzelzceļa mezglos un jūras ostās.[6]

Sarunu pirmais posms

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā pasaules kara uzvarētāju rīkotajā Parīzes miera konferencē (no 1919. gada janvāra līdz 1920. gada janvārim) Latvijas pārstāvji pieteica savas teritoriālās prasības 1919. gada aprīlī iesniegtajā memorandā. Robežprasības ietvēra Aknīstes apvidu, kā arī 4—9 kilometru platu zemes joslu starp Žagares un Piķeles miestiem, jo šīs teritorijas apdzīvoja latvieši. Tika pieprasīts arī Mažeiķu dzelzceļa mezgls, kur latviešu iedzīvotāji bija mazākumā, pamatojot prasību ar to, ka Mažeiķu dzelzceļa līnija ir vienīgā, kas savieno Liepāju ar Rīgu. Savukārt lietuvieši ārlietu ministra Augustīna Voldemāra vadībā pieprasīja Palangas pilsētu un tai piegulošo teritoriju līdz Sventājas upei.[6]

Kad Latvija apšaubīja šīs prasības pamatotību, Lietuva pieprasīja atzīt “Lietuvas sevišķās intereses Latgalē” un garantēt tai zināmas privilēģijas Liepājā un Daugavpilī, pretējā gadījumā draudot panākt iedzīvotāju referendumu Latgalē. Latvijas delegāti tam nepiekrita un sarunas pārtrūka. A. Vоldemārs izvirzījis pretenzijas uz Latgali un dažiem Ilūkstes apriņķa pagastiem. Jau Parīzes konferences laikā iezīmējās Lietuvas ārpolitikas tendence robežu jautājumu izšķirt nevis pēc etniskā, bet reliģiskā principa, jo vairākums Ilūkstes apriņķa un Latgales iedzīvotāju, tāpat kā lietuvieši, bija katoļi. Kā Latgales piederības Lietuvai vēsturisko pamatojumu Lietuvas pārstāvji minēja tās kādreizējo iekļautību Polijas—Lietuvas kopvalsts sastāvā. Tālaika lietuviešu presē parādījās prasības piekļuvei pie Daugavas upes un Liepājas ostas, pretējā gadījumā draudot slēgt robežu un izraidīt no Lietuvas latviešus.[6]

Lietuvā toreiz bija populāra ideja par Lietuvas dižkunigaitijas robežu atjaunošanu no Baltijas līdz Melnajai jūrai, lai gan poļi uzskatīja, ka uz bijušo Polijas—Lietuvas kopvalsts teritoriju var pretendēt tikai un vienīgi viņi. Šādi strīdi vēlāk noveda pie poļu un lietuviešu bruņota konflikta.[6]

1919. gada 15. maijā izplatījās runas, ka lietuvieši gatavojas ieņemt Palangu, kas gan izrādījās nepamatotas, tomēr teritoriju ieņemšana šajā laikā jau bija plānota. Jūlijā Latvija izteica gatavību atdot Palangas apkārtni Lietuvai, iemainot to pret Mažeiķu apkārtni, bet Lietuva nepiekrita. Drīz pēc tā Lietuvas Bruņoto spēku grupa ienāca Ilūkstes apriņķī un sāka apsvērt Daugavpils ieņemšanas iespējamību, taču šos plānus izjauca Padomju Latvijas armijas uzbrukums.[6]

Poļu—padomju kara laikā 1919. gada augusta beigās, atspiežot Sarkanās armijas spēkus, Polijas bruņotie spēki iegāja Turmantu stacijā uz dzelzceļa līnijas, kas veda uz Daugavpili, bet Polijas bruņoto spēku kreisajā flangā Lietuvas Bruņotie spēki ieņēma Ilūksti. 1919. gada septembra beigās viss Daugavas upes kreisais krasts nonāca poļu un lietuviešu rokās. Tas sniedza iespēju izvirzīt Latvijai teritoriālās pretenzijas no spēka pozīcijām. Lietuva pieprasīja atdot tai karaspēka ieņemto Ilūkstes apriņķa daļu, un jau septembrī Lietuvas Bruņotie spēki centās panākt, lai ieņemtās teritorijas iestādes un iedzīvotāji pakļautos Lietuvas varas iestāžu rīkojumiem.[6]

Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas uzbrukums 1919. gada oktobrī satuvināja Latviju un Poliju. Latvija saņēma oficiālu apliecinājumu, ka Polija uzskata Daugavpili par Latvijas sastāvdaļu, bet no Lietuvas gaidīto atbalstu cīņā pret Bermonta armiju neguva. 20. oktobrī Polija de facto atzina Latvijas Republiku un dāvāja Latvijas armijai 25 tūkstošus šauteņu un piecus miljonus patronu, ko Latvijā izdevās nogādāt tikai pēc 10. decembra, jo lietuvieši bija aizlieguši Latvijas vilcienu tranzītu cauri Lietuvai. Latvijas armijas cīņu pret Bermontu laikā lietuviešu karavīri Ilūkstes apriņķa Aknīstes pagastā atbruņoja Latvijas policistus. Tas pats notika arī Lašu pagastā, kur turklāt vēl atcēla pagasta padomi. Aknīstes pagastā lietuvieši apcietināja pilsoņus, kurus pagasta padome bija ievēlējusi, lai tie rūpētos par pagasta iedalīšanu Latvijai. Lietuvas valdības ierēdņi atklāti aģitēja pret Latviju un aicināja pievienoties Lietuvai.[6]

4. decembrī Subatē apmetās 600 lietuviešu karavīru, kuri centās atbrīvot par aģitāciju pret Latviju un dokumentu viltošanu arestētos iedzīvotājus. Decembrī Lietuvas Bruņotie spēki sāka koncentrēt spēkus pie Subates, gatavojoties Daugavpils ieņemšanai. A. Valdemārs atkārtoja savas pretenzijas uz “Kurzemes guberņas lietuvisko daļu” un Daugavpili, kas esot “Lietuvas galvaspilsētas Viļņas atslēga”. Lietuviešiem priekšā aizsteidzās latviešu un poļu bruņotie spēki, kas 1920. gada 3. janvārī ieņēma Daugavpili, lietuviešiem par šo operāciju neko nezinot. Notika daži Lietuvas Bruņoto spēku daļu mēģinājumi pāriet Daugavu, taču tos novērsa bez upuriem.[6]

Redzot latviešu un poļu kopīgās militārās aktivitātes, Lietuva kategoriski atteicās izvest karaspēku no ieņemtajām teritorijām Ilūkstes apriņķī, turklāt A. Valdemārs izteica neticību Latvijas valsts pastāvēšanai, jo Padomju Krievija to kopā ar Poliju agri vai vēlu iznīcināšot, tāpēc karaspēka atvilkšana nav pieļaujama. Padomju Krievija, pēc viņa domām, Lietuvu neapdraudot, un tās vienīgais ienaidnieks esot Polija.[6]

1920. gada situācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latvijas karte ar tālaika vietvārdu rakstību pirms galīgo valsts robežu nospraušanas (J. Roze, 1921)
Latvijas karte pirms galīgās robežu nospraušanas ar Palangu un Roņu salu (Harmsworth, 1920)

1920. gada martā Latvijai un Lietuvai izdevās vienoties, ka robežu noteikšanā par pamatu jāņem teritoriju iedzīvotāju vairākuma tautība. Strīdīgos apgabalus pārbaudīs abu pušu komisija pēc iepazīšanās ar situāciju uz vietas, vai ar tautas nobalsošanas palīdzību. Šo sarunu gaitā sasniedza vienošanos robežu lielākajā daļā, izņemot Palangu un Ilūksti.[6]

No 1920. gada marta līdz novembrim Latvijas Ārlietu ministrijai lūgumus par pievienošanos Latvijai pēc pašu iniciatīvas iesniedza Ilūkstes apriņķa Silenes, Demenes, Gārsenes un Skrudalienas pagastu padomes un iedzīvotāju grupas: latvieši, lietuvieši, poļi un baltkrievi. Savu nostāju tie pamatoja ar ekonomiskajām interesēm, jo, pievienojoties Lietuvai, iedzīvotāji zaudētu pieeju Daugavpils tirgum. Bet Ilūkstes apriņķa dienvidu daļā bija dislocēti apmēram 4000 lietuviešu karavīru. Pret latviešiem pielietoja iebaidīšanu un arestus. Valsts zemi iznomāja lietuviešiem. Pastāvīgi notika sīkas sadursmes. Nopietni bruņota konflikta draudi bija radušies 1920. gada vasarā. 2. jūlijā Latvijas valdība izdeva rīkojumu par aptuveni 100 nelegālo Lietuvas ieceļotāju izraidīšanu no Latvijas. Lietuvas valdība uz to reaģēja ar 30. augusta rīkojumu 24 stundu laikā no Lietuvas izraidīt visus Latvijas pilsoņus. Pēc Latvijas valdības draudiem izraidīt visus lietuviešus no Liepājas un Rīgas minēto rīkojumu gan atcēla.[6]

1920. gada jūlijā un augusta sākumā Sarkanā armija atspieda poļu bruņotos spēkus līdz Varšavai. Tādēļ poļi bija spiesti atstāt ieņemto teritoriju pie Daugavpils, kā arī Viļņas apgabalu, kur iegāja Lietuvas Bruņotie spēki. Līdz ar to Lietuva kļuva daudz nepiekāpīgāka savās prasībās. Lietuvas prezidents Antans Smetona viesojās lietuviešu karaspēka ieņemtajās Ilūkstes apriņķa daļās un aicināja iedzīvotājus piedalīties Lietuvas Satversmes sapulces vēlēšanās. Arvien izteiktāk pieprasīja valstiskās piederības noteikšanu pēc reliģiskā principa.[6]

22. augustā Latvijas armijas daļas pārcēlās pāri Daugavai un Ilūkstes apriņķī atspieda lietuviešus līdz Asares—Bebrenes—Daugavas līnijai. Bija dota pavēle kara darbību neuzsākt, vienīgi nepakļaušanās gadījumā lietuviešus atbruņot un nosūtīt uz Lietuvu. Operācija noritēja bez bruņotiem konfliktiem, izņemot apšaudi pie Subates 3. septembrī, kurā krita viens un ievainoti tika divi Lietuvas Bruņoto spēku karavīri.[6]

Z. A. Meierovics un Dž. J. Simpsons starptautiskās šķīrējtiesas darbības beigās 1921. gada martā

Nespēdamas konfliktu atrisināt saviem spēkiem, Latvijas un Lietuvas delegācijas 1920. gada augustā nolēma izveidot šķīrējtiesu robežu jautājuma atrisināšanai ar Lielbritānijas valdības starpniecību. Lielbritānija pilnvaroja savu pārstāvi Baltijas valstīs pulkvedi S. Dž. Talentsu izstrādāt robežu nospraušanas konvencijas projektu, ko 1. septembrī piesūtīja abu strīdīgo valstu valdībām.[6]

1920. gada 9. oktobrī Polijas bruņotie spēki okupēja Viļņas apgabalu. Poļu rīcība satuvināja Latvijas un Lietuvas valstis. Armijas virspavēlnieks Jānis Balodis paziņoja, ka Latvijas karaspēks ieņems bijušās Kurzemes guberņas austrumu pagastus, lai to neieņemtu poļi. Lietuva tam piekrita.[6]

Šķīrējtiesa Latvijas un Lietuvas robežu noteikšanai, ko vadīja anglis Dž. J. Simpsons, 1920. gada 30. decembrī izskatīja Palangas piederības jautājumu. Lietuvieši paskaidroja, ka teritorija jāpievieno Lietuvai, jo Palangā ir izteikts lietuviešu vairākums. Taču latvieši norādīja uz Palangas apvidū veiktā plebiscīta datiem, kas ir par labu Latvijai. Tiesas priekšsēdētājs atgādināja, ka noteicošais faktors teritorijas piederības izšķiršanā ir etnogrāfiskais princips, pret ko iebildumus neviens neizteica.[6]

1921. gada februārī komisijas locekļus nosūtīja uz strīdīgajām vietām. Pirms komisijas ierašanās pagastu valdes veica iedzīvotāju aptaujas, kurās noteica tautību un personisko viedokli par pievienošanos vienai vai otrai valstij.[6]

1921. gada janvārī šķīrējtiesā turpināja pienākt pierobežas pagastu un pilsētu iedzīvotāju lūgumi par pievienošanos Latvijai. 7. janvārī arī Palangas pilsētas un pagasta padome, ko veidoja gan latvieši, gan lietuvieši un ebreji, iesūtīja nobalsošanas protokolu, kurā vairākums izteica vēlmi pievienoties Latvijai. 8. janvārī tādu pašu lūgumu iesniedza Palangas Latvijas valsts iestāžu darbinieku grupa, norādot, ka Palangas novadam varētu būt liela nozīme Latvijas saimniecībā, jo tur atrodas lieli dzintara un kūdras slāņi. Iedzīvotāju gribu tomēr atstāja bez ievērības.[6]

Latvijas—Lietuvas robežpunkts Ceraukstes/Budbergas pagastā pirms robežas izbūves 1927. gadā

Lietuvas delegācija bija pieprasījusi arī visu Ilūkstes apriņķa daļu līdz Aknīstei, apgalvojot, ka tā jau 1562. gadā piederējusi grāfam Pšesdeckim, bet latvieši savāca pierādījumus, ka tas tā nav bijis. Tā kā Aknīstē un apkārtnē 90% iedzīvotāju bija latvieši, šķīrējtiesnesis šo teritoriju piešķīra Latvijai.[6]

Šķīrējtiesa noteica Latvijas un Lietuvas robežu un savu darbu beidza 1921. gada 26. martā. Pēc robežu noregulēšanas Latvija ieguva pavisam 27 500 desetīnas, bet Lietuva — 19 000 desetīnas zemes.[7] Lēmums īsti neapmierināja ne latviešus, ne lietuviešus.[7] Lietuvas teritorijā palika vairākas prāvas “salas”, ko apdzīvoja latviešu tautības iedzīvotāji. Platības ziņā ieguvēja bija Latvija, bet vietu nozīmīguma ziņā tā noteikti bija Lietuva.[6] 1921. gada 14. maijā pieņēma konvenciju par robežas novilkšanu dabā. 1923. gada janvārī Lietuvas Bruņotie spēki ieņēma Klaipēdas apgabalu un pievienoja arī to Lietuvas valstij.

Latvijas—Lietuvas robežpunkts Skaistkalne—Germanišķi (1934)

Robežas izbūves darbus pabeidza 1927. gada 15. oktobrī, no Latvijas puses beigu protokolu parakstīja Rucelis, Jansons un Mantinieks.[8] Latvijas Ministru kabinets deklarāciju par robežas galīgu noteikšanu apstiprināja 1930. gada 8. jūlijā.[6] Līguma slēgšanas brīdī Klaipēdā jau saimniekoja Francijas nozīmēta administrācija, jo tā skaitījās pagaidām Tautu savienības pārvaldē esoša teritorija.[7]

Latvijas—Lietuvas robežas kopgarums bija 570 km, un to iezīmēja 488 robežpunkti, numurēti no Baltijas jūras piekrastes pie Rucavas rietumos līdz Ilūkstes apriņķa Kurcuma pagasta Grendzes upei jeb Lietuvas-Polijas demarkācijas līnijai austrumos. Latvijas—Lietuvas robežu sargāja 151 robežsargs. 6 robežsargu rotas bija izvietotas Reņģē, Mežmuižā, Bauskā, Skaistkalnē un Neretā.

Strīdus teritorijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nodibinot neatkarīgas valstis, radās arī jautājums par atsevišķu teritoriju piederību vienai vai otrai valstij. Latvijas—Lietuvas pierobežā abu tautu ciešo kontaktu rezultātā nebija stingras nacionālas robežas. Latvijas brīvības cīņu laikā Lietuvas Bruņotie spēki 1919. gada vasarā ieņēma Ilūkstes apriņķa rietumu daļas pagastus. Vēlākajās kaujās pret Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas vācu algotņiem Latvijas armijas vienības līdz 1919. gada 13. decembrim ieņēma Žagari, Mažeiķu staciju un Palangu.[9] No 1918. līdz 1921. gadam pastāvēja Latvijas—Vācijas robeža.

Savukārt 1920. gada pavasarī Polijas bruņotie spēki ieņēma Grīvas pilsētu, Bornes, Borovkas (Silenes), Demenes, Kalkūnu, Salienas un Skrudalienas pagastus (agrāko Aizlauces draudzes novadu), kas tika administratīvi iekļauti tolaik Polijai piederošajā Braslavas apriņķī. Pēc poļu karaspēka atkāpšanās 1920. gada jūlijā šo teritoriju ieņēma Latvijas armija.

Drīz pēc tam Lietuvas Bruņoto spēku vienības sāka virzīties uz ziemeļiem Bebrenes pagastā, tādēļ 22. augustā 12. Bauskas kājnieku pulks saņēma pavēli pārcelties pāri Daugavai pie Nīcgales un kopā ar Zemgales divīzijas jātnieku eskadronu un Zemgales artilērijas pulka 1. bateriju atstumt lietuviešus līdz Asares-Bebrenes līnijai. Oficiālu pavēli atkāpties lietuviešu vienības saņēma 5. septembrī, dienu pēc Bulduru konferences noslēguma. 7. septembrī Subatē ieradās apvienotā Latvijas un Lietuvas komisija, lai uz vietas nokārtotu demarkācijas līnijas jautājumu. 9. septembrī latviešu komendantūru pārvietoja no Subates uz Kazimirvāles muižu. 18. septembrī Latvijas prese ziņoja, ka lietuvieši aizejot izdemolējuši Lašu (Stendera) mācītājmuižu.[10]

Aknīste, Ilze, Panemūne un Ukri
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts un citi raksti: Aknīste, Panemūnes pagasts un Ukru pagasts

Vadoties pēc Krievijas Impērijas guberņu robežām, Aknīstes, Panemūnes un Ukru teritorijas bija piederīgas Kauņas guberņai, tomēr tās bija pārsvarā latviešu apdzīvotas teritorijas. Rezultātā starptautiskā robežkomisija 1921. gada 20. martā atzina to piederību Latvijai. Savukārt Ilzu pagasta dienvidu daļu ar Ilzes muižu (Ilsenberg) pievienoja Lietuvai.

Pamatraksts: Mažeiķi

Latvija izvirzīja pretenzijas uz Mažeiķiem, vadoties no ekonomiskām interesēm, jo Mažeiķos atradās nozīmīgs dzelzceļa mezgls. Starptautiskā robežkomisija šo teritoriju atstāja Lietuvas teritorijā, saglabājot Latvijas tiesības uz dzelzceļa posma izmantošanu.

Lai atrisinātu satiksmes ar Liepāju jautājumu, Latvija no 1925. līdz 1927. gadam uzbūvēja jaunu Glūdas—Saldus—Liepājas dzelzceļa līniju, lai nevajadzētu izmantot Mažeiķu dzelzceļu.[6]

Palangas pagasts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Palangas pagasts

Tā kā Lietuvai līdz ar Klaipēdas apgabala statusu nebija izejas pie jūras, 1921. gada 30. martā Latvija nodeva Palangas pagastu Lietuvai. Šo teritoriju pārsvarā apdzīvoja latvieši, savukārt lietuvieši dzīvoja pārsvarā Palangas pilsētā. Šo teritoriju var uzskatīt par atdotu bez atlīdzības, jo Latvijas iegūtie 3 pagasti Dienvidzemgalē — Aknīstes, Panemūnes un Ukru teritorijas, kas bija pārsvarā latviešu apdzīvotas, — ar starptautiskās robežkomisijas 1921. gada 20. marta lēmumu tika atzītas par piederīgām Latvijai.

Latvija bija saņēmusi vairāk nekā Lietuva — 27 500 desetīnas pret 19 000 desetīnām.[7]

Mūsdienu robeža

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lietuvas valsts robežstabs pie Vadakstes

Otrā pasaules kara sākumā 1939. gadā Lietuvai pievienoja daļu bijušā Viļņas apgabala un Latvijas—Lietuvas robežu pagarināja par 18 km. 1945. gada 8. maijā Latvijas—Lietuvas robežas Ezeres muitas mājā parakstīja Kurzemes cietokšņa kapitulāciju.

Latvijas—Lietuvas robežas atjaunošanu uzsāka 1993. gadā un pabeidza 2000. gadā. Tā ir iezīmēta ar 1806 robežstabiem.

  1. Līguma senkrievu tekstā Livonijas mestrs dēvēts par "Pārdaugavas mestru" (мештерь задвиньскии)
  2. Древнерусские пометки на латинских документах в Великом княжестве Литовском и Польском королевстве второй половины XIV в. С. В. Полехов.
  3. Ernestas Vasiliauskas. Kurzemes un Zemgales hercogistes un Lietuvas dižkunigaitijas 1585. gada robežas karte Zviedrijas Nacionālajā arhīvā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls 2023, 1(18):117-136
  4. Dokuments par robežu starp Livoniju un Lietuvu Dobeles apgabalā[novecojusi saite]
  5. Dokuments par robežu starp Livoniju un Lietuvu no Dobeles apgabala līdz Sventājas grīvai Arhivēts 2021. gada 5. septembrī, Wayback Machine vietnē. no Bielenstein, A. Grenzen des Lettischen Volksstammes und der Lettischen Sprache in der Gegenwart und im 13. Jahrhundert. Ein Beitrag zur Ethnologischen Geographie und Geschichte Russlands. St.Petersburg: Commissionäre der Kaiserlichen Akädemie der Wissenschaften, 1892. S. 453.-454.
  6. 6,00 6,01 6,02 6,03 6,04 6,05 6,06 6,07 6,08 6,09 6,10 6,11 6,12 6,13 6,14 6,15 6,16 6,17 6,18 6,19 6,20 6,21 6,22 «Par mata tiesu no bruņota konflikta. Latvijas un Lietuvas robežstrīdu vēsture». Latvijas Avīze (latviešu). 2018-05-06. Skatīts: 2021-04-03.
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 Viesturs Sprūde. «Norijot rūgtumu, Latvija atdeva Lietuvai Palangu. Ko saņēma pretī?». Latvijas Avīze (latviešu), 2021-03-26. Skatīts: 2021-04-02.
  8. Latviešu konversācijas vārdnīcas X. sējuma 20 339.—20 345. slejas
  9. Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1914-1929. Stokholma, 1967. 536.—538. lpp.
  10. [1] Ēriks Jēkabsons lvportals.lv 2020. gada septembrī

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]