Pāriet uz saturu

Diseldorfa

Labot saites
Labs raksts
Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Dīzeldorfa)
Diseldorfa
pilsēta
Düsseldorf
Diseldorfa
Karogs: Diseldorfa
Karogs		Ģerbonis: Diseldorfa
Ģerbonis
Diseldorfa (Vācija)
Diseldorfa
Diseldorfa
Diseldorfa (Ziemeļreina-Vestfālene)
Diseldorfa
Diseldorfa
Koordinātas: 51°14′N 6°47′E / 51.233°N 6.783°E / 51.233; 6.783Koordinātas: 51°14′N 6°47′E / 51.233°N 6.783°E / 51.233; 6.783
Valsts Karogs: Vācija Vācija
Federālā zeme Ziemeļreina-Vestfālene
Pirmoreiz minēta 1135. gadā
Pilsētas tiesības kopš 1288. gada
Administrācija
 • Mērs Thomas Geisels
Platība
 • Kopējā 217,2 km2
Augstums 38 m
Iedzīvotāji (2023)[1]
 • kopā 631 217
 • blīvums 2 727,4/km²
Laika josla CET (UTC+1)
 • Vasaras laiks (DST) CEST (UTC+2)
Pasta indeksi 40210-40721
Tālruņu kods 0211
Mājaslapa www.duesseldorf.de
Diseldorfa Vikikrātuvē

Diseldorfa (vācu: Düsseldorf) ir pilsēta Vācijas rietumos pie Reinas. Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes galvaspilsēta.

Diseldorfa atrodas Reinas-Rūras reģiona centrā un tiek uzskatīta par vienu no pieciem Vācijas ekonomikas, tranzīta, politikas un kultūras centriem. Pilsētā atrodas arī dažādu koncernu, piemēram, E.ON SE, Henkel AG un Metro AG galvenās mītnes. Tā ir Vācijas reklāmas un modes "galvaspilsēta", kā arī svarīgs banku un finanšu centrs. Diseldorfā atrodas lidosta un divas ostas, kā arī vairākas augstskolas un muzeji. Tā ir mūzikas grupas Kraftwerk dzimtene. Pilsēta slavena ar alus paveidu Altbier (vecalu). 2011. gadā Diseldorfā notika Eirovīzijas dziesmu konkurss.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmsākumi un viduslaiki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsēta radās no maziem zvejnieku ciematiņiem ap 8. gadsimtu, bet 10. gadsimtā Diseldorfas (kā Düsseldorp) vārds pirmoreiz minēts rakstos.[2][3] Tā atradās vietā, kur mazā Diseles upe ietek Reinā. 1186. gadā Diseldorfa nokļuva Bergas hercogistes (Herzogtum Berg) sastāvā, 1280. gadā kļuva par hercogistes centru, bet 1288. gada 14 augustā, pateicoties grāfam Ādolfam V, ieguva pilsētas tiesības.[4][5] Toreiz pilsēta bija tikai 3,8 ha liela un atradās netālu no Bergas hercogistes rietumu robežas.[6]

1380. gadā par hercogu kļuva Vilhelms II, viņš nolēma pārcelt hercogu rezidenci no Vuperas uz Diseldorfu.[7] Jaunajā Bergas hercogistes galvaspilsētā tika uzbūvēta jauna pils, par kuras esamību var uzzināt 1382. gada dokumentā.[8] Laikā no 1384. gada līdz 1394. gadam notika pilsētas paplašināšana.[9] Savukārt laikā no 1538. gada līdz 1543. gadam Diseldorfa bija jaunās hercogistes, kurā ietilpa Julihas-Klēves-Berga un Geldernas hercogistes, Markas, Rāvensburgas un Cutfenas grāfistes, kā arī Rāvenšteinas zeme, galvaspilsēta. Hercoga Vilhelma laikā pilsēta kļuva par reģionālo zinātnes, humānisma un katolisma centru, Diseldorfas pils tika pārbūvēta atbilstoši renesanses laika būvniecības tradīcijām.[10] 1609. gadā Julihas-Klēves-Bergas hercogistē nebija palicis neviens troņmantnieks, līdz ar to izcēlās strīds starp Brandenburgas markgrāfisti un Pfalcas-Neiburgas hercogisti par troņa mantošanas tiesībām.[11][12] Rezultātā pilsēta nokļuva Pfalcas-Neiburgas hercogistes sastāvā.

Pfalcas-Neiburgas hercogu rezidence

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Diseldorfa 1647. gadā
J. Petersena akvarelis: Napoleona karaspēka ienākšana pilsētā 1811. gada 3. novembrī

Pēc Julihas-Klēves troņa mantošanas strīda atrisināšanas Diseldorfa nokļuva protestantiskās Pfalcas-Neiburgas hercogistes sastāvā.[13] Pirmajos gados notika asi konflikti starp katoļiem, luterāņiem un citiem protestantiem.[14] 1613. gadā Pfalcas-Neiburgas hercogs Volfgangs Vilhelms, sievas piespiests, pieņēma katoļticību.[15] Tā rezultātā 1614. gadā hercogs savā pārvaldījumā esošajās teritorijās uzsāka represijas pret protestantiem un veicināja Romas katoļu baznīcas kultūras izplatīšanu. Represijās pret protestantiem aktīvi iesaistījās jezuīti.[16]

1679. gadā ieceltais hercogs Johans Vilhelms, kopš 1690. gada Pfalcas kūrfirsts, kā galveno hercogu rezidenci vēlējās redzēt tieši Diseldorfu.[17] Savas valdīšanas laikā viņš veicināja Diseldorfas attīstību, pilsēta kļuva atpazīstamāka zinātnes un kultūras jomās. Arī pēctecis, kūrfirsts Karls Teodors, turpināja iesākto pilsētas attīstības jomā. Neskatoties uz to Diseldorfa 1718. gadā zaudēja savu firstu rezidences statusu.

1732. gadā pilsētai apkārt tika uzbūvēti jauni nocietinājumi, kuri tomēr nespēja pienācīgi pasargāt pilsētu un 1757. gadā pilsētu ieņēma Francijas karaspēks. Pēc Francijas kapitulācijas pilsēta uz neilgu brīdi nokļuva hercoga Ferdinanda no Braunšveigas īpašumā.[18] Lielās franču revolūcijas laikā pilsētu ieņēma franču revolūcijas armija, tas notika 1795. gadā.[19] 1801. gadā pēc pamiera noslēgšanas Diseldorfa tika nodota Kūrfalcas-Bavārijas valstij.[20][21] 1806. gadā pilsēta nokļuva Bergas lielhercogistes sastāvā, kura vēlāk nonāca Napoleona pakļautībā. Pilsēta piedzīvoja kārtējās sociālās un administratīvās reformas. Tāpat laikā, kad Diseldorfa atradās Francijas pakļautībā, daudzas pilsētas teritorijas tika pārvērstas par skaistām esplanādēm un dārziem. 1813. gadā francūži, pēc zaudējuma cīņās pie Leipcigas, lielhercogisti pameta.

Kļūšana par Prūsijas provinces pilsētu un industrializācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Skats uz Diseldorfu 1850. gadā
Diseldorfa 1900. gadā

1813. gadā franču pamesto Bergas lielhercogisti pārņēma Prūsijas Karaliste.[22] Saskaņā ar Vīnes kongresa lēmumu par teritoriju sadali Eiropā Diseldorfa un tās apkārtne 1815. gada aprīlī tika nodota Frīdriha Vilhelma III Hohencollerna pārvaldījumā. Kopš 1815. gada 21. aprīļa teritorija juridiski piederēja Prūsijai.[23] 1816. gadā Diseldorfa un tās apkārtne kļuva par lauku rajonu (Landeskreis Düsseldorf). Diseldorfas pilsēta, neskatoties uz tās iekļaušanu lauku rajonā, līdz 1820. gadam vēl saglabāja brīvpilsētas statusu. 1816. gada 22. aprīlī darbību uzsāka Diseldorfas pārvaldes rajons (Bezirksregierung Düsseldorf).

Pēc Diseldorfas iekļaušanas Prūsijas sastāvā tā zaudēja 400 gadus ilgo reģiona galvaspilsētas statusu un kļuva par vienkāršu Prūsijas provinces pilsētu.[24] Tika nojaukti pilsētas nocietinājumi un notika pilsētas paplašināšanās. Kaut arī tā bija zaudējusi galvaspilsētas statusu, pilsētas politikā un administratīvajā jomā nebija vērojamas tik lielas izmaiņas kā kultūras jomā.

Industrializācijas laikā (1830. gadu vidū) Prūsijas provinces pilsēta Diseldorfa piedzīvoja izaugsmi, to sekmēja vairāki faktori: tvaikoņu satiksmes atklāšana pa Reinu, ostas izveide un dzelzceļa satiksmes ierīkošana.[25] 1837. gadā Diseldorfā notika pirmā izstāde. Savukārt 1850. gadā darbību uzsāka pirmās tēraudlietuves un stikla fabrikas. Neskatoties uz to, pilsētā vēl līdz 1870. gadam dominēja tekstilrūpniecība.[26]

1872. gadā Diseldorfa atguva brīvpilsētas statusu. 1880. gadā Diseldorfa sastāvēja no 6 pilsētas daļām: Vecpilsētas, Karlštates, Noištates, Fridrihštates, Kēnigštates un Pempelfortas.[27] 1880. gadā notikusī izstāde, kuru apmeklēja vairāk nekā miljons apmeklētāju,[28] nodrošināja Diseldorfai kārtējo iedzīvotāju skaita pieaugumu. Pēc 1880. gadā notikušās tautas skaitīšanas tika noskaidrots, ka pilsētā dzīvo 95 458 cilvēki. Turpretī pilsētas platība bija tikai 49 km2. Vācijas Impērijas laikā pilsēta tika uzskatīta par industriālo centru. Laikā no 1880. gada līdz 1900. gadam iedzīvotāju skaits palielinājās vairāk nekā divas reizes, sasniedzot 215 000 iedzīvotāju.[27][29]

Ekonomikas metropoles laiki un Pirmais pasaules karš

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gadsimta sākumā Diseldorfa bija kļuvusi par industriālu pilsētu. 1902. gadā tika organizēta tirdzniecības, rūpniecības un mākslas izstāde, tajā piedalījās vairāk nekā 2500 dalībnieku. Tā notika Reinas krastā 70 ha platībā.[30] Pateicoties pilsētas fiskālajai politikai un zemajiem nodokļiem, bagāti cilvēki un uzņēmumi pārcēlās uz Diseldorfu un tās apkārtni. 1909. gadā notika pirmā lielā tuvējo ciematu pievienošana Diseldorfas pilsētai. Pilsētas platība pieauga līdz 62,5 km2, bet iedzīvotāju skaits palielinājās līdz 345 000. Golcheimas rajonā tika ierīkots cepelīnu lidlauks.[31] Pirmais pasaules karš skāra Diseldorfu nesagatavotu.

1914. gada 31. jūlijā varu pilsētā pārņēma militāristi, kuri nākamajā dienā izsludināja vispārēju mobilizāciju. Pilsētas dzīve pamatīgi izmainījās — rūpnīcās tika uzsākta ieroču ražošana, pilsētā tika ierīkoti vairāki kara hospitāļi utt.[32] 1915. gadā pilsētā atradās 46 000 rezervistu.[33] Pirmā pasaules kara laikā par 30% samazinājās ostas apgrozījums. Savukārt dzimstības līmenis kara laikā pilsētā samazinājās par 42%, bet mirstības līmenis vairākkārtīgi pieauga. No kara mājās neatgriezās vairāk nekā 10 000 karavīru. Tāpat pilsētā kara laikā bija problēmas ar pārtikas un apģērba piegādi, un tas izraisīja biežas protesta akcijas.[32]

1918. gada 8. novembrī pilsētā ienāca Novembra revolūcija. Tika izveidota pagaidu strādnieku un armijnieku sapulce (Arbeiter- und Soldatenrat), kura sadarbojās ar pilsētas pārvaldi. Tās galvenais uzdevums bija nodrošināt tiesiskumu un sabiedrisko kārtību. Pēc Kompjeņas miera līguma noslēgšanas, Pirmā pasaules kara beigām, 1918. gada 4. decembrī beļģu karaspēks ieņēma pilsētas daļas, kuras atradās Reinas kreisajā krastā.[34] Himmelgeistas un Benrātas (toreiz ciemats vēl nebija pievienots Diseldorfai) pilsētas daļas atradās britu karaspēka kontrolē. Savukārt pārējā pilsētas teritorija saskaņā ar Versaļas miera līguma nosacījumiem bija demilitarizētā zona. Strādnieku un armijnieku sapulce pārtapa par strādnieku sapulci.

Laikā no 1919. gada 7. janvāra līdz 9. janvārim notika plaši streiki un masu demonstrācijas, tika gāzta Filipa Šeidemaņa valdība, un pie varas nāca kreisi noskaņoti spēki, kuri vēlējās redzēt revolūciju pēc Krievijas parauga. Strādnieku sapulce kļuva par izpildu padomes strādnieku sapulci (Vollzugsrat des Arbeiterrates). Tika ieņemta centrālā dzelzceļa stacija, policijas galvenā mītne un sakaru centrāle, kā arī no cietuma tika atbrīvoti aptuveni 150 ieslodzīto. Pilsētas oberbirģermeistars Adalberts Oelers, valdības prezidents Francis Kruze un citas sabiedrībā pazīstamas personas aizbēga uz beļģu pakļautībā esošo Oberkaseles pilsētas daļu, savukārt cilvēki, kuri nepaspēja aizbēgt no Diseldorfas, tika saņemti par ķīlniekiem. 10. janvārī protesta akciju rezultātā pilsētas ierēdņi atkāpās no amatiem, par oberbirģermeistaru kļuva Karls Šmithens. Tikmēr pilsētā, Grāfa Ādolfa ielā, turpinājās streiki un asiņainas konfliktējošo pušu sadursmes. 1919. gada 28. februārī varu pilsētā pārņēma Freikorps Lichtschlag, kā rezultātā tika likvidēta izpildu padome.[35] Neskatoties uz to, vēl līdz pat 1919. gada aprīļa vidum notika bruņotas sadursmes starp dažādu politisko uzskatu piekritējiem.[36] Diseldorfa politiskajā kartē līdz 1933. gadam palika tik un tā "sarkanā" krāsā.

1921. gada 8. martā saistībā ar atteikumu maksāt Versaļas miera līgumā noteiktās reparācijas, kuru apjoms sasniedza 269 miljardus marku, Francijas un Beļģijas karaspēka vienības ieņēma Disledorfu un citas Rūras reģiona pilsētas.[37] Vācijas valdībai 1925. gada 1. septembrī pieņemot Deiva plānu, pakāpeniski tika izbeigta Diseldorfas un Rūras reģiona okupācija. 1929. gadā lielākā daļa Diseldorfas lauku rajona teritorijas tika pievienota jaunizveidotajam Diseldorfas-Metmanas lauku rajonam, un Diseldorfas rajona ziemeļi tika pievienoti Dīsburgas un Milheimas pie Rūras pilsētām.

Nacionālsociālisma laiki un Otrais pasaules karš

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Būvgružu izvešana vienā no pilsētas ielām 1948. gadā

Diseldorfā neilgi pēc nacionālsociālistu nākšanas pie varas notika pirmā grāmatu dedzināšana. Tā tika īstenota 1933. gada 5. aprīlī, kad tika sadedzināta "nevēlamā literatūra", it īpaši Heinriha Heines grāmatas. Pilsētas pārvalde piedzīvoja restrukturizāciju, līdzšinējais policijas priekšnieks Hans Langels tika atstādināts no amata, viņa vietu ieņēma SS grupas vadītājs (grupenfīrers) Fricis Veitzels. Daudzi režīma pretinieki tika apcietināti, spīdzināti un nereti arī nogalināti. Nacionālsociālisma laikos Diseldorfa bija mājvieta daudzām nacionālsociālistu apvienībām un drošības policijas institūcijām, piemēram, gestapo vadībai.

Kristāla naktī (1938. gada 10. novembrī) nacisti nodedzināja vairākas sinagogas, piemēram, sinagogu Kazarmu ielā (Kasernenstraße) un Benrātā un nogalināja vismaz 18 ebrejus.[38] 1941. gada 27. oktobrī tika veikta pirmā ebreju deportācija uz koncentrācijas nometnēm Polijā. Todien pavisam kopā deportēja 1003 ebrejus no Diseldorfas un tuvējās apkārtnes.[39] Kopsummā no Diseldorfas uz koncentrācijas nometnām tika izsūtīti 6000 ebreju, vairāk nekā 2200 Diseldorfā dzīvojošu ebreju tika nogalināti. 1944. gadā 400 pilsētas nometnēs dzīvoja aptuveni 35 000 ārzemju civilstrādnieku, vairāki tūkstoši kara gūstekņu un ieslodzīto, šiem cilvēkiem bija jāveic piespiedu darbs.[40]

Nacisma upuru piemiņai pilsētā bijušajā policijas iecirknī kopš 1987. gada ir izvietots piemiņas memoriāls.

Pirmās bumbas Otrā pasaules karā uz Diseldorfu tika uzmestas 1940. gadā. Bumbu mešana turpinājās līdz pat 1945. gadam un prasīja vairāk nekā 5000 civiliedzīvotāju dzīvību. Puse ēku bija sagrautas; visi tilti pār Reinu, lielākā daļa ielu, plūdu dambji, kā arī pilsētas drenāžas tīkls bija lielākoties iznīcināti. Būvgružu daudzums, pēc aprēķiniem, sasniedza 10 miljonus m3. Sākot ar 1945. gada 28. februāri, Diseldorfa atradās frontes līnijas tuvumā, kā arī septiņas nedēļas tā atradās amerikāņu aplenkumā (regulāri tika atklāta uguns).

Tā paša gada aprīlī neliels skaits pilsētas iedzīvotāju (to skaitā advokāts Karls Augusts Vīdenhofens, policijas komandieris Francis Jirgens u.c.) mēģināja gāzt pastāvošo režīmu, apvērsums gandrīz izdevās.[41] Noskaidrojot apvērsuma plānotājus, tika dota pavēle par viņu nošaušanu, dzīvi palika divi no pieciem pretkustības dalībniekiem: Karls Augusts Vīdenhofs un arhitekts Alojs Odentāls. Pateicoties šiem cilvēkiem, pilsēta tika paglābta no pilnīgas nopostīšanas, jo amerikāņi bija izplānojuši lielu gaisa uzbrukumu.[42][43]

Kļūšana par Ziemeļreinas-Vestfālenes galvaspilsētu

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1945. gada 17. aprīlī amerikāņu kaujas vienības bez cīņas okupēja Diseldorfu. Tobrīd sagrautajā pilsētā dzīvoja tikai puse no visiem tās iedzīvotājiem. Vēlāk pilsēta nokļuva britu okupācijas zonā, un 1945. gadā angļi pilsētā izveidoja vācu pašvaldību. 1946. gada 23. augustā angļu okupācijas varasiestādes izveidoja Ziemeļreinas-Vestfālenes federālo zemi, kura bija balstīta uz agrāk pastāvējušo Prūsijas brīvvalsti. Tieši Diseldorfa tika izvēlēta par Ziemeļreinas-Vestfālenes galvaspilsētu. Šo lēmumu lielā mērā noteica pilsētas ģeogrāfiskais stāvoklis un agrākais svarīgā ekonomikas centra statuss.[44] Sakarā ar dzīvokļu būvniecības programmas īstenošanu pilsētā līdz 1947. gadam ekspluatācijā tika nodoti aptuveni 70 000 dzīvokļu.[45] Tāpat 1947. gadā Diseldorfā pēc ilgiem laikiem notika pirmā izstāde.[46] Savukārt 1949. gadā, Vācijas federatīvās republikas dibināšanas gadā, Diseldorfas iedzīvotāju skaits jau bija sasniedzis gandrīz pirmskara līmeni. Masveidīga pilsētas atjaunošana tika uzsākta 1950. gadu sākumā.[47]

1950. gadā tika pieņemts jauns pilsētas attīstības plāns. Pamatojoties uz to, daudzas ielas tika paplašinātas, kara laikā sagrautās ēkas tika uzbūvētas no jauna divus līdz trīs stāvus augstākas. Pirmie debesskrāpji Diseldorfā tika uzcelti 1950. gadu vidū.[48] Diseldorfa pamazām kļuva par administratīvu pilsētu, bet, neskatoties uz to tā, līdz pat 1980. gadiem bija arī svarīgs rūpniecības centrs. Pilsētā izvietojās dažādas tērauda industrijas apvienības un nozares interešu pārstāvniecības, jo tā atradās netālu no Rūras reģiona un tā laika Vācijas galvaspilsētas Bonnas. 1960. un 1970. gados pilsētā notika lielas pārmaiņas: tajā bija lielākais iedzīvotāju skaits tās vēsturē, tika izveidota jauna pilsētas daļa (mikrorajons) Garāta.[49][50] 1965. gadā Diseldorfa kļuva par "universitātes pilsētu".[51] Vēlākajos gados tika atklāti vairāki kultūras objekti, piemēram, jaunais teātris (1970),[52] jaunais izstāžu komplekss (1971),[53] jaunā koncerthalle (1978).[54] 1975. gadā notika lielākā pilsētas paplašināšanās kopš 1929. gada. Pa to laiku Diseldorfā jau bija uzbūvēti divi jauni tilti pār Reinu, tika sākts izbūvēt pirmo metro līniju, kura ekspluatācijā tika nodota 1981. gadā.[55]

Pilsētas panorāma pilnībā izmainījās 1980. gados, kad tika uzbūvēta landtāga ēka, attīstījās Diseldorfas mediju ostas (Medienhafen) rajons un tika uzsākta Reinuferes tuneļa būvniecība. Reinuferes tunelis, kuru atklāja 1990. gados, savieno vecpilsētu ar krastmalas promenādi. 1990. gados Diseldorfas mediju ostas (Medienhafen) apkārtnē attīstījās jauns biroju, tirdzniecības centru un brīvā laika pavadīšanas rajons.[56] 1996. gadā ugunsgrēks nopostīja vienu no Diseldorfas lidostas termināļiem.[56] Līdz ar to tika veikta pamatīga lidostas pārbūve, un būvdarbi noslēdzās 2003. gadā.[57] Kopš 2007. gada 12. septembra Diseldorfa un Drēzdene ir vienas no retajām Vācijas lielpilsētām, kurām nav parāda.[58]

2009. gada 25. maijā Diseldorfa saņēma Vācijas valdības piešķirto apbalvojumu "Daudzveidības vieta" (Ort der Vielfalt).

Tuvējo ciemu pievienošana pilsētas teritorijai

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tālāk ir uzrādītas visas pilsētas, ciemati vai to daļas, kuras ir tikušas pievienotas Diseldorfai.[59] Iekavās ir uzrādīts Diseldorfas platības pieaugums ar katru jaunpievienoto teritroiju.[60]

  • 1908. gada 1. aprīlī Diseldorfai pievienoja šādas teritorijas: Verstenu, kas bija daļa no Himelgeistas lauku kopienas (3,57 km2)
  • 1909. gada 1. aprīlī pilsētai pievienoja šādas teritorijas: Stokumu, kas atradās Lohauzenes lauku kopienā (3,72), Rātu (14,23), Geresheimu (5,35), Elleru (10,68), Himelgeistu (7,04), Hērtas pilsētas daļas — Oberkaseli, Nīderkaseli un Oberloriku (13,52), Ludenbergas lauku kopienas teritorijas (4,37).
  • 1929. gada 1. augustā pilsētai pievienoja šādas teritorijas: Kaizersvērtu (3,27), Lohauzeni (10,57), Benrātas pilsētas daļas — Iteru, Holthauzeni, Hāzeli, Reisholcu un Urdenbahu (kopā ar klāt pievienoto Garātu 26,63 km2), daļu no Vitlāeres (0,41), daļu no Kalkumas (0,91), daļu no Ekampas (0,90), daļu no Švarcbahas (0,70), daļu no Ludenbergas (4,44), daļu no Erkrātas (0,02) un daļu no Buderihas (0,01).
  • 1975. gada 1. janvārī pilsētai pievienoja šādas teritorijas: Vitlāeru (23,22), Angermundu (8,34), Hubelrātu (12,11), Monhemu, izņemot Hitdorfas ciemata daļu (25,81), daļu no Hāzelbekas-Švarcbahas teritorijas (1,71), Erkrātas ciema Unterbahas daļu (10,56) un Hildenes apkārtnes teritorijas.
  • 1980. gada 1. janvārī pilsētai pievienoja šādas teritorijas: daļu no Rātingenes (0,48).
  • Monheimas pilsētas daļa Hitdorfa vēlāk tika nodota Leverkūzenei, bet pati Monheima 1976. gada 1. jūnijā kļuva par atsevišķu pilsētu.

Ģeogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Diseldorfas panorāma naktī. Pilsētas panorāmā labi redzama vecpilsēta, Reinas tornis un tilts pār Reinu (Rheinkniebrücke)

Diseldorfa atrodas Lejasreinas zemienes centrālajā daļā, Reinas upes labajā krastā. Izņemot Oberkaseles, Nīderkaseles, Hērtas un Lorikas pilsētas daļas, kuras atrodas Reinas kreisajā krastā.

Pilsēta ir daļa no plaukstošā Reinas reģiona, dienvidos tā robežojas arī ar Rūras reģionu. Tāpēc var uzskatīt, ka pilsēta atrodas Reinas-Rūras metropoles centrā, kā arī uz robežas starp Lejasreinu un Bergišlandi. Reinas-Rūras metropole ir svarīgs Rietumvācijas ekonomikas centrs.

Ziemeļos pilsēta robežojas ar Dīsburgu un Rātingeni, austrumos — ar Metmanu, Erkrātu un Hildeni, dienvidos — ar Lāgenfeldi un Monhaimu pie Reinas, savukārt rietumos — ar Dormāgeni, Neisu un Mērbušu.

Atrašanās Vācijas ekonomikas centrā, iedzīvotāju skaita ziņā lielākās federālās zemes galvaspilsētas funkciju pildīšana, daudzie uzņēmumi, attīstītā infrastruktūra un dažādie piedāvājumi nodrošina pilsētai izaugsmi. Ņemot vērā, ka pilsēta ir apdzīvota policentriski, satiksmes problēmas, gaisa piesārņotība, augstas mājokļu cenas u. c. pilsētai izpaliek. Gaisa tīrību nodrošina arī Diseldorfas tuvumā esošās zaļās zonas un daudzie atpūtas parki.

Diseldorfas panorāma izskatās iespaidīgi, jo pilsētas ainava savijas kopā ar lauku ainavu. Tam par iemeslu kalpo pilsētas atrašanās Reinas upes krastos.

Augstākais punkts pilsētas teritorijā atrodas Zandbergā, Hubelrātas pilsētas daļā, tas ir 165 m v.j.l. augsts. Savukārt zemākais punkts atrodas pie Švarcbahas ietekas Reinā, Vitlāeras pilsētas daļā, tas ir tikai 28 m v.j.l. augsts.[61]

Diseldorfas ģeogrāfiskais viduspunkts atrodas Diseltālē, punkts ir iezīmēts ar bronzas plāksni.

Klimats

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Palmas Diseldorfas centrā
Klimatogramma (Diseldorfas lidostas dati)

Klimatu Diseldorfā būtiski ietekmē Ziemeļjūras tuvums. Rietumu vēji pārsvarā atdzen mitras gaisa masas, rezultātā ziemās parasti ir neliels sniega daudzums, bet vasaras ir vēsas un mitras. Kopumā laiks tomēr ir mainīgs. Vidējā gaisa temperatūra pilsētā ir 10,6 °C un vidējais nokrišņu daudzums gadā sasniedz 800 mm. Diseldorfā un tās apkārtnē ir vienas no maigākajām ziemām Vācijā. Saule pilsētā vidēji gadā spīd 1550 stundas. Maigā klimata dēļ pilsētā brīvā dabā ir iespējams audzēt dažādus eksotiskus augus, piemēram, palmas.

Diseldorfas meteoroloģiskie dati.
Mēnesis Jan Feb Mar Apr Mai Jūn Jūl Aug Sep Okt Nov Dec Gadā
Augstākā vidējā temperatūra (°C) 4 5 8 12 17 20 22 22 18 14 8 5 12,9
Vidējā mēneša temperatūra (°C) 2 3 5 8 13 16 17 17 14 11 6 3 9,6
Zemākā vidējā temperatūra (°C) 0 0 2 5 9 12 13 13 11 8 3 1 6,4
Mēneša nokrišņu daudzums (mm) 81,3 55,9 76,2 68,6 73,7 96,5 88,9 76,2 73,7 71,1 83,8 88,9 934,8
Avots: weather.com[62]

Administratīvais iedalījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diseldorfa sastāv no 10 pilsētas rajoniem, kuri sīkāk ir iedalīti 49 pilsētas daļās. Katram pilsētas rajonam ir sava rajona padome, kurā ietilpst 19 locekļi, kuri darbojas padomes priekšsēdētāja pakļautībā. Rajona padomes nodarbojas ar vietēja mēroga jautājumu risināšanu, tās tiek ievēlētas reizi četros gados notiekošajās pašvaldību vēlēšanās.

Diseldorfā, atšķirībā no citām Ziemeļreinas-Vestfālenes pilsētām, rajoniem nav dots nosaukums, bet tie ir numurēti no 1 līdz 10. Visvairāk iedzīvotāju (aptuveni 109 000) dzīvo 3. pilsētas rajonā, tur atrodas arī visapdzīvotākā pilsētas daļa — Bilka (37 000 iedzīvotāju). Turpretī vismazāk iedzīvotāju (aptuveni 25 000) dzīvo 10. rajonā. Pilsētas daļa ar vismazāko iedzīvotāju skaitu ir Hāfene.

Pilsētas rajoni ar tajās ietilpstošajām pilsētas daļām
1. rajons (Stadtbezirk 1)
Vecpilsēta (Altstadt), Karlštate (Carlstadt), Dērendorfa (Derendorf), Golcheima (Golzheim), Pempelforta (Pempelfort), Centrs (Stadtmitte)
2. rajons (Stadtbezirk 2)
Diseltāle (Düsseltal), Ziemeļflingerne (Flingern-Nord), Dienvidflingerne (Flingern-Süd)
3. rajons (Stadtbezirk 3)
Bilka (Bilk), Flēe (Flehe), Frīdrihštate (Friedrichstadt), Hāfene (Hafen), Hamma (Hamm), Oberbilka (Oberbilk), Unterbilka (Unterbilk), Folmersverta (Volmerswerth)
4. rajons (Stadtbezirk 4)
Hērta (Heerdt), Lērika (Lörick), Nīderkasele (Niederkassel), Oberkasele (Oberkassel)
5. rajons (Stadtbezirk 5)
Angermunda (Angermund), Kaizersverta (Kaiserswerth), Kalkuma (Kalkum), Lohauzene (Lohausen), Štokuma (Stockum), Vitlāere (Wittlaer)
6. rajons (Stadtbezirk 6)
Lihtenbroiha (Lichtenbroich), Merzenbroiha (Mörsenbroich), Rata (Rath), Unterrata (Unterrath)
7. rajons (Stadtbezirk 7)
Geresheima (Gerresheim), Grāfenberga (Grafenberg), Hubelrata (Hubbelrath), Lūdenberga (Ludenberg)
8. rajons (Stadtbezirk 8)
Ellere (Eller), Līrenfelde (Lierenfeld), Unterbaha (Unterbach), Fennhauzene (Vennhausen)
9. rajons (Stadtbezirk 9)
Benrata (Benrath), Haselsa (Hassels), Himmelgeista (Himmelgeist), Holthauzene (Holthausen), Itere (Itter), Reisholca (Reisholz), Urdenbaha (Urdenbach), Verstene (Wersten)
10. rajons (Stadtbezirk 10)
Gārata (Garath), Hellerhofa (Hellerhof)

Iedzīvotāji

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Iedzīvotāju skaita diagramma

2009. gada 31. decembrī Diseldorfā dzīvoja 586 217 iedzīvotāju,[63] no tiem 306 829 bija sievietes (52,34%) un 278 302 vīrieši (47,66%). Diseldorfā dzīvo 18,19% jeb 106 613 ārvalstnieku.[64] Vislielākā minoritāte pilsētā ir turki (15 191 iedzīvotājs), tālāk seko grieķi (10 591 iedzīvotājs) un itāļi (6890 iedzīvotāji). Visvairāk iebraucēju ir no Āzijas (neskaitot Turciju). Tā, piemēram, Diseldorfā dzīvo 4951 japānis, 1419 irāņi, 1375 ķīnieši un 1003 korejieši.[65]

Skaita izmaiņas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gadsimtā, sākoties industrializācijai, Diseldorfā pakāpeniski palielinājās iedzīvotāju skaits. 1834. gadā pilsētā dzīvoja 20 000 iedzīvotāju, savukārt 1882. gadā — jau 100 000 iedzīvotāju. Kopš tā laika Diseldorfa tiek uzskatīta par lielpilsētu. 1905. gadā pilsētā dzīvoja 250 000 cilvēku, bet līdz 1933. gadam iedzīvotāju skaits bija dubultojies. Vislielākais iedzīvotāju skaits (705 391 iedzīvotājs) pilsētā bija 1962. gadā. Turpmākajos gados iedzīvotāju skaits sāka samazināties, un laikā no 1980. gadiem līdz 1990. gadiem tas samazinājās līdz 570 000 cilvēkiem. 2005. gada 30. jūnijā pilsētā dzīvoja 573 443 iedzīvotāju. Salīdzinot 2005. gadu ar 1962. gadu, iedzīvotāju skaits bija samazinājies par 20% jeb 131 942 cilvēkiem.

Diseldorfā uz 2009. gada 30. jūniju dzīvoja 584 361 iedzīvotāju, un tā bija otra lielākā Ziemeļreinas-Vestfālenes pilsēta, kā arī septītā lielākā pilsēta Vācijā. Iedzīvotāju skaits līdz 2010. gada 30. jūnijam bija pieaudzis un sasniedza 586 564 cilvēkus.[66] Tiek uzskatīts, ka dažu gadu laikā iedzīvotāju skaits varētu pārsniegt 600 000.

Dialekts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diseldorfā tikai neliela daļa tās iedzīvotāju prot vietējo dialektu jeb Diseldorfas platu (Düsseldorfer Platt). Dialekts agrāk tika pieskaitīts pie Reinas-Māsas dialektu grupas, bet mūsdienās to pieskaita pie ripuāriešu dialektu grupas, jo tas daudzas valodas funkcijas ir pārņēmis tieši no ripuāriešu dialektiem.

Reliģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romas katoļi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diseldorfas pilsēta jau kopš pirmsākumiem atrodas Ķelnes arhidiecēzes (Erzbistum Köln) sastāvā. Reformācijas laikā pilsētā ievērojami samazinājās katoļu skaits. Līdz 1627. gadam pilsētas katoļi atradās Neisas dekanāta sastāvā, pirms tam Diseldorfai pašai bija savs dekanāts.[67] Bergas lielhercogistes pāragrais noriets 1813. gadā neļāva Napoleonam īstenot savus plānus un izveidot Diseldorfas bīskapiju.[68] Mūsdienās visas pilsētas katoļu draudzes atrodas Diseldorfas pilsētdekanāta (Stadtdekanat Düsseldorf) pārraudzībā. Šobrīd pilsētā dzīvo 205 000 katoļu jeb 36% no visiem tās iedzīvotājiem. Kopš 2006. gada katoļu draudzes centrs atrodas Karlštates pilsētas daļā agrākā klosterī, kas ir ticis pārbūvēts par baznīcu.[69]

Katoļi kopš 1394. gada par pilsētas aizstāvi un reprezentantu uzskata Apollinari no Ravennas, kura pīšļi ir izvietoti Svētā Lamberta baznīcā. Par godu Apollinarim no Ravennas katru gadu pilsētā tiek organizēts īpašs pasākums — Lielās atrakcijas pie Reinas (Größte Kirmes am Rhein).

Evaņģēliskie unitārieši

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diseldorfas apkaimē reformācija aizsākās 1527. gadā.[70] Par luterāņu draudzes izveidošanās sākumu pilsētā var uzskatīt laiku, kad Svētā Lamberta baznīcā paralēli psalmu dziedāšanai tika ieviests arī svētais vakarēdiens (sakraments).[71] 1571. gadā radās kārtējās nesaskaņas starp katoļiem un protestantiem, kā rezultātā tika uzsākta protestantu apspiešana, kura tika pārtraukta 1590. gadā.[72] Laikā no 1573. gada līdz 1590. gadam luterāņi un reformāti satikās slepeni. Sākot ar 1609. gadu, protestantiem bija atļauts noturēt dievkalpojumus. 1614. gadā katoliski noskaņotā reihsfirsta Volfganga Vilhelma vadībā tika atsāktas represijas pret protestantiem.[73] Līdz 17. gadsimta vidum, kad protestanti saņēma tiesības uz brīvu savas reliģijas izplatīšanu, viņi dievkalpojumus bija spiesti vadīt pilnīgā slepenībā.[74] Pirmās ziņas par evaņģēliska satura sprediķa nolasīšanu baznīcā ir datējamas ar 1651. gadu. 1683. gadā reformātu draudze saņēma atļauju būvēt savu baznīcu, kuru atklāja četrus gadus vēlāk. 1916. gadā baznīca ieguva nosaukumu Neanderkirche. Sākotnēji Diseldorfas protestantu draudze bija iekļauta Ķelnes baznīcas vadības rajonā (klasē), pēc tam — bergiešu sinodē, bet no 1611. gada Diseldorfas protestanti tika iekļauti Diseldorfas baznīcas vadības rajonā (klasē).

Diseldorfai nokļūstot Prūsijas sastāvā, abas protestantu draudzes 1825. gadā apvienojās vienā draudzē — Diseldorfas evaņģēliskajā draudzē. 1815. gadā Diseldorfa uz neilgu brīdi kļuva pat par Julihas-Klēves-Bergas provinces augškonsistorijas (Oberkonsistorium) galveno pilsētu, nākamajā gadā šo titulu pilsēta diemžēl zaudēja. Par jauno augškonsistorijas galveno pilsētu kļuva Ķelne. 1827. gadā Diseldorfā notika sinode (koncils).

Protestantu skaits pilsētā ik gadu pieauga, tika celtas aizvien jaunas baznīcas. Laika gaitā mazās protestantu draudzes apvienojās, izveidojot vairākus baznīcu pārvaldes rajonus. 1934. gada 1. oktobrī par jauno Reinzemes evaņģēliskās Baznīcas konsistorijas centru kļuva Diseldorfa. 1936. gadā visas pilsētas evaņģēliskās draudzes tika iekļautas kopējā baznīcu pārvaldes rajonā. Neskatoties uz to, 1948. gadā baznīcas pārvaldes struktūra tika iedalīta sīkāk. Arī ārpus pilsētas robežām esošajās draudzēs tika veiktas izmaiņas.

1964. gadā Diseldorfas baznīcu pārvaldes rajons tika iedalīts sīkāk. Tika izveidoti šādi baznīcu pārvaldes rajoni: Diseldorfa-Metmana, Diseldorfa-Ziemeļi, Diseldorfa-Austrumi un Diseldorfa-Dienvidi. Diseldorfas-Metmanas baznīcas pārvaldes rajons sniedzās arī ārpus pilsētas robežām. 2007. gada 16. jūnijā tika apstiprināts jauns baznīcas administratīvais iedalījums pilsētā. Atbilstoši jaunajam iedalījumam Diseldorfas Ziemeļu, Austrumu un Dienvidu baznīcu pārvaldes rajoni ir apvienoti vienā. Pilsētā darbojas 24 evaņģēliskās draudzes (baznīcas), un saskaņā ar jaunākajiem datiem pilsētā dzīvo 123 000 protestantu.

Evaņģēliskie luterāņi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā no 1817. gada līdz 1831. gadam reģionā tika izveidota Prūsijas evaņģēliski luteriskā (vecluteriskā) baznīca. Tā varēja attīstīties, jo daudzas Prūsijas evaņģēliski luteriskās baznīcas bija nolēmušas apvienoties, kā arī reģionā tika dibinātas pirmās unitāristu baznīcas. Vecluterāņi neatšķīrās no luterāņiem, jo atzina vispārzināmas luterāņu vērtības. Viņi pieprasīja atļauju noturēt luterāņu dievkalpojumus neierobežotā daudzumā, luterāņu vērtību un luterāņu mācības atzīšanu. Luterāņi smagi cieta neskaitāmo vajāšanu laikā, tikai 1841. gadā Prūsijas karalis Fridrihs Vilhelms III atzina luterāņu tiesības. Sākot ar 1846. gadu pilsētā tika atsākts rīkot luterāņu dievkalpojumus.[75] 1882. gadā pilsētā tika atklāta pirmā jaunuzbūvētā luterāņu baznīca, kura 1943. gada 12. jūnijā uzlidojumu laikā tika sabombardēta. 1884. gadā Prūsija atzina Diseldorfas luterāņu draudzi par juridisku iestādi. Beidzoties Otrajam pasaules karam tika nolemts, ka jauna baznīca nopostītā dievnama vietā netiks celta, līdz ar to luterāņu draudze sāka meklēt jaunu baznīcas celšanas vietu. 1956. gada 2. aprīlī tika atklāta jaunuzceltā baznīca Stokumas pilsētas daļā. Diseldorfas luterāņu draudze mūsdienās pieder pie Vācijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Reinzemes baznīcu rajona.

Pareizticīgie

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diseldorfā atrodas vairākas pareizticīgo baznīcas. Pilsētā ir izvietota arī pareizticīgo baznīcu komiteja, kuras pakļautībā atrodas šādas draudzes: Grieķijas Pareizticīgā Baznīca, Gruzijas Pareizticīgā Baznīca, Krievijas Pareizticīgā Baznīca, Rumānijas Pareizticīgā Baznīca, Serbijas Pareizticīgā Baznīca, Ukrainas Pareizticīgā Baznīca, kā arī Koptu Pareizticīgā Baznīca.

Anglikāņi un veckatoļi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Anglikāņu Baznīcai, kura ir noslēgusi vienošanos ar veckatoļu Baznīcu par abu baznīcu savstarpēju atzīšanu, pilsētā pieder viens draudzes nams. Arī veckatoļu draudzei pieder tikai viens draudzes nams, kurš ir izvietots agrākajā Klārenbaha kapellā.

Brīvbaznīcas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diseldorfā atrodas ne tikai tradicionālo kristiešu konfesiju dievnami, bet arī vairāki brīvbaznīcu dievnami. Tā, piemēram, Diseldorfā atrodas divi Apustuliskās Baznīcas dievnami, vairāki baptistu dievnami, viens metodistu dievnams un citi mazāk pazīstamu konfesiju dievnami. Interesanti, ka Vācijas Apustuliskās Baznīcas galvenā mītne atrodas tieši Diseldorfā. 1990. gadā un 2001. gadā visas pilsētas brīvbaznīcas sarīkoja brīvbaznīcu dienu.

Pārējās baznīcas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tāpat Diseldorfā atrodas mormoņu kopienas tikšanās vietas, pieci jaunapustuliskās baznīcas dievnami, kā arī vairākas Jehovas liecinieku pulcēšanās vietas.

Jūdaisti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par jūdaistiem sevi uzskata aptuveni 7500 Diseldorfas iedzīvotāju, līdz ar to pilsētā ir vislielākā jūdaisma kopiena Ziemeļreinā Vestfālenē un trešā lielākā Vācijā. 1958. gadā Golcheimas pilsētas daļā tika uzbūvēta jauna sinagoga. Lai izvairītos no ļaunprātīgām darbībām, to patstāvīgi apsargā policija. Vecā sinagoga, kura atradās Karlštates pilsētas daļā, 1938. gada novembrī, Kristāla nakts laikā, tika nodedzināta.[76]

Musulmaņi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētā ir arī dažas musulmaņu kopienas, kuras organizējas atbilstoši etniskajai izcelsmei, piemēram, turku, bosniešu vai marokāņu musulmaņi. Pavisam Diseldorfā ir 20 mošejas, no kurām lielākajās vienlaicīgi var uzturēties līdz pat 1000 cilvēkiem. Piektdienas lūgšanas, pēc reliģisko organizāciju datiem, apmeklē līdz pat 4000 ticīgo. Lūgšanas notiek turku, arābu, berberu, albāņu, čigānu un vācu valodā.[77]

Budisti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienīgais budistu templis pilsētā atrodas Reinas kreisā krasta Nīderkaseles pilsētas daļā. Tas ir uzbūvēts, izmantojot betona konstrukcijas, apkārt tam atrodas plaši japāņu stila dārzi. Turpat blakus atrodas arī māja, kas paredzēta japāņu tējas ceremonijām, bibliotēka un bērnudārzs. Līdztekus templim pilsētā darbojas arī vairāki mazāki budistu centri.

Politika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diseldorfā laikā no 13. gadsimta līdz 1806. gadam vara piederēja tiesnešiem (Schöffen).[78] Sākot ar 1303. gadu pilsētā tika iecelts birģermeistars, kurš sākotnēji arī piederēja pie tiesnešu kārtas. Bez tam kopš 1358. gada pastāvēja arī padome, kura iedalījās vecajā (Alten Rat) un jaunajā padomē (Jungen Rat). Vecajā padomē amatvīrs tika ievēlēts uz mužu, bet jaunajā padomē katru gadu tika rīkotas vēlēšanas. Pilsētas pārvaldē kā hercoga pārstāvis tika iecelts Schultheiß.[79] Sākot ar 15. gadsimtu, līdzās jau nosauktajām padomēm pastāvēja arī pašvaldības komitejas (Gemeindeausschuss) 12 cilvēku sastāvā. Šīs komitejas piedalījās birģermeistara vēlēšanās un dažādu rezolūciju pieņemšanā, iedzīvotāju intereses netika aizstāvētas.[80] Tikai franču varas laikos, izveidojot municipālo padomi (Munizipalrat), sākās pilsētnieku interešu aizstāvība. Kopš 1856. gada pilsētnieku intereses sāka pārstāvēt arī rātskungi, un to skaits gadu gaitā mainījās. Franču laikos par pilsētas galvu kļuva mērs, kuram palīdzēja trīs sekretāri. Laikā, kad Diseldorfa atradās Prūsijas sastāvā, pilsētas galva bija oberbirģermeistars.

Nacionālsociālisma laikos oberbirģermeistarus iecēla nacistiskā partija. Britu okupācijas karaspēks, beidzoties Otrajam pasaules karam, iecēla jaunu oberbirģermeistaru. 1946. gadā tika apstiprināta pašvaldības konstitūcija pēc britu parauga. Atbilstoši jaunajai Diseldorfas konstitūcijai tās iedzīvotāji vēlēja pilsētas padomi — rāti, kura bija tiesīga ievēlēt oberbirģermeistaru — pilsētas priekšsēdētāju un reprezentantu. Tāpat rāte ievēlēja arī oberštatsdirektoru, kurš bija atbildīgs par pilsētas pārvaldi. 1999. gadā tika likvidēts divu amatu princips, kopš tā laika par visu atbildīgs ir oberbirģermeistars. 1999. gadā oberbirģermeistaru pirmo reizi tiešās vēlēšanās ievēlēja pilsētas iedzīvotāji.

Oberbirģermeistari kopš 1815. gada

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • 1815—1820: Engelberts Šramms
  • 1820—1822: Lamberts Jostens
  • 1822—1824: Jozefs Molitors
  • 1824. gada marts — oktobris: Leopolds Kustodis
  • 1824—1828: Fridrihs Ādolfs Klībers
  • 1828—1833: Filips Šellers
  • 1833—1848: Jozefs fon Fuhsiuss
  • 1848—1849: Vilhelms Dīce
  • 1849: Ludvigs Viktors fon Fillerss
  • 1849—1876: Ludvig Hammerss
  • 1876—1886: Fridrihs Vilhelms fon Bekers
  • 1886—1899: Ernsts Heinrihs Lindemans
  • 1899—1910: Vilhelms Markss
  • 1911—1919: Adalberts Ēlers
  • 1919. gada 10. janvāris — 28. februāris: Karls Šmithens
  • 1919—1924: Emils Ketgens
  • 1924—1933: Roberts Lērs, Deutschnationale Volkspartei (DNVP)
  • 1933—1937: Hanss Vāgenfīrs, NSDAP
  • 1937: Oto Līderlejs, NSDAP
  • 1937—1939: Helmūts Oto, NSDAP
  • 1939—1945: Karls Haidns, NSDAP
  • 1945. gada 3. — 17. aprīlis 1945: Verners Keisners, NSDAP
  • 1945. gada 17. aprīlis — 18. septembris: Vilhelms Fillenbahs
  • 1945—1946: Valters Kolbs, SPD
  • 1946—1947: Karls Arnolds, CDU
  • 1947—1956: Jozefs Gokelns, CDU
  • 1956—1959: Georgs Gloks, SPD
  • 1960—1961: Villijs Bekers, SPD
  • 1961. gada 28. marts — 17. novembris: Frics Fomfelde, CDU
  • 1961—1964: Pēters Millers, CDU
  • 1964—1974: Villijs Bekers, SPD
  • 1974—1979: Klauss Bungerts, SPD
  • 1979—1984: Jozefs Kirtens, CDU
  • 1984—1994: Klauss Bungerts, SPD
  • 1994—1999: Marija Luīze Smētsa, SPD
  • 1999—2008: Joahims Ervins, CDU
  • kopš 2008: Dirks Elbers, CDU

Oberštatsdirektori (1946—1999)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • 1946: Valters Kolbs
  • 1946—1964: Valters Henzels
  • 1964—1976: Gilberts Justs
  • 1976—1987: Gerds Hēgeners
  • 1987—1994: Karls Rancs
  • 1994—1999: Pēters Helcs

Vietu sadalījums pilsētas rātē (no 2009. gada 21. oktobra)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šādi ir sadalītas vietas pilsētas rātē kopš 2009. gada 21. oktobra. Pašvaldību vēlēšanas Diseldorfā notika 2009. gada 30. augustā. Vēlēšanās uzvarēja Kristīgi demokrātiskā savienība (CDU), kura kopā ar Brīvo demokrātisko partiju (FDP) izveidoja koalīciju.

CDU SPD GRÜNE FDP Linke. Bez partijas piederības Kopā
2009 39 22 14 9 5 3 92

Sadraudzības pilsētas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diseldorfai ir sadraudzības attiecības ar šādām pilsētām:

Ģerbonis

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Diseldorfas ģerbonis
Diseldorfas ģerbonis

Sākotnēji Diseldorfas ģerbonī bija iekļauts tikai enkurs. Enkurs liecina par pilsētas un tās iedzīvotāju saistību ar Reinu un kuģu satiksmi Reinā. 17. gadsimta beigās paralēli jau esošajam ģerbonim parādījās vēl viens. Jaunizveidotajā ģerbonī bija attēlota bergiešu lauva (Bergischer Löwe), kura savās ķepās tur enkuru. Bergiešu lauva bija kļuvusi par bergiešu hercogu emblēmu. 18. gadsimta vidū arvien izplatītāks kļuva jaunais pilsētas ģerbonis ar lauvu. Ģerbonim 19. un 20. gadsimtā tika radītas daudzas variācijas. 1938. gadā profesors Otto Hups restaurēja ģerboni tā sākotnējā versijā, kuru lieto arī mūsdienās. Ģerbonis ir veidots sudraba plāksnē, uz tā ir attēlota sarkana Bergas hercogu lauva, kurai uz galvas ir zilas krāsas kronis un kura savās ķepās tur zilu enkuru. Pilsētas karogs ir sarkani baltā krāsā, pieskaņots pilsētas ģerbonim.

2002. gadā privātām un biznesa vajadzībām tika izveidots citāds ģerbonis, kuru var lietot bez pilsētas domes atļaujas. Galvenās atšķirības ir saistītas ar krāsām: ģerbonis iekrāsots divās krāsās — sarkanā un baltā, sudrabains kronis un melns enkurs.

Sports

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
ISS-Dome 2006. gadā atvērta hokeja arēna
Esprit Arena (iepriekš LTU)

Diseldorfas futbola komanda Diseldorfas "Fortuna" 1933. gadā uzvarēja Vācijas čempionātā, bet 1979. un 1980. gadā ieguva Vācijas kausu. 1979. gadā komanda spēlēja Eiropas Kausu ieguvēju kausa finālā. 2011.—2012. gada sezonā komanda spēlēja otrajā spēcīgākajā Vācijas līgā (2. Bundeslīga) un pēc 15 gadu pārtraukuma atgriezās Bundeslīgā, uzvarot izslēgšanas spēlēs pret Berlīnes "Hertha". 2005. gada janvārī tika atklāts jaunais komandas stadions Esprit Arena, tā ietilpība ir 54 500 skatītāju. Diseldorfa bija viena no pilsētām, kurā notika 1974. gada Pasaules kausa finālturnīrs. Rochusclub Düsseldorf ir rīkojis tenisa komandu Pasaules kausu kopš 1978. gada.

Diseldorfu pārstāv arī hokeja komanda DEG Metro Stars (iepriekš DEG — Düsseldorfer Eislauf Gemeinschaft), kas spēlē ISS-Dome arēnā, un amerikāņu futbola komanda Diseldorfas "Panther", kas ir viena no veiksmīgākajām komandām Vācijā un 1995. gadā ieguvusi arī Eurobowl titulu. Iepriekš pilsētu pārstāvēja arī Rhine Fire Düsseldorf, kas spēlēja NFL Europe līgā un 1998. un 2000. gadā ieguva World Bowl titulu. Tāpat pilsētā ir panākumiem bagāta regbija komanda Diseldrofas "Dragons", kas spēlē reģionālajā NRW līgā.

Pilsētā ir arī galda tenisa komanda (Borussia Düsseldorf, panākumiem bagātākā komanda Vācijā ar Timo Bollu sastāvā), kā arī handbola (HSG Düsseldorf), basketbola (Diseldorfas "Giants"), beisbola (Diseldorfas "Senators") un deju (Rot-Weiß Düsseldorf) klubi.

Ievērojamas personības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diseldorfā dzimuši:

Galerija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Reina un vēsturiskais centrs no putna lidojuma
    Reina un vēsturiskais centrs no putna lidojuma
  • Diseldorfas vecpilsēta naktī
    Diseldorfas vecpilsēta naktī
  • Krastmalas promenāde naktī
    Krastmalas promenāde naktī
  • Medienhafen rajons Diseldorfā
    Medienhafen rajons Diseldorfā
  • Medienhafen rajons Diseldorfā
    Medienhafen rajons Diseldorfā
  • Bronzas plāksne Diseldorfas viduspunktā
    Bronzas plāksne Diseldorfas viduspunktā

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 2023. gada Pašvaldību reģistrs; pārbaudes datums: 16 novembris 2024.
  2. ↑ Erich Wisplinghoff: Mittelalter und frühe Neuzeit. Von den ersten schriftlichen Nachrichten bis zum Ende des Jülich-Klevischen Erbstreits (ca. 700—1614). In: Hugo Weidenhaupt (Hrsg.): Düsseldorf. Geschichte von den Ursprüngen bis ins 20. Jahrhundert. Band 1. Schwann/Patmos, Diseldorfa 1988, ISBN 3-491-34221-X, 167. lpp
  3. ↑ Friedrich Lau: Geschichte der Stadt Düsseldorf — Band 1, Erste Abteilung: Darstellung. Bagel, Diseldorfa, 1921. Atkārtots izdevums 1980, 3. izdevums, 5. lpp.
  4. ↑ Heinrich Gottfried Philipp Gengler: Regesten und Urkunden der Verfassungs- und Rechtsgeschichte der deutschen Städte im Mittelalter, Erlangena 1863, 933. lpp.
  5. ↑ Dross, S. 17
  6. ↑ Erich Wisplingshoff: Mittelalter und frühe Neuzeit. In: Hugo Weidenhaupt (Hrsg.): Düsseldorf. Geschichte von den Ursprüngen bis ins 20. Jahrhundert. Band 1. Schwann/Patmos, Diseldorfa 1988, ISBN 3-491-34221-X, 175. lpp
  7. ↑ «Stadt Düsseldorf Historische Daten.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 16. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 7. martā.
  8. ↑ Wilhelm Jansen: Residenzbildung am Niederrhein und das Schloß zu Düsseldorf. In: Düsseldorfer Jahrbuch, Bd. 71, Droste, Diseldorfa 2000, ISBN 3-7700-3046-X, 19. lpp
  9. ↑ Dross, S.23
  10. ↑ Weidenhaupt, S. 46
  11. ↑ Erich Wisplinghoff: Mittelalter und frühe Neuzeit. Von den ersten schriftlichen Nachrichten bis zum Ende des Jülich-Klevischen Erbstreits (ca. 700—1614). In: Hugo Weidenhaupt (Hrsg.): Düsseldorf. Geschichte von den Ursprüngen bis ins 20. Jahrhundert. Band 1. Schwann/Patmos, Diseldorfa 1988, ISBN 3-491-34221-X, 244. lpp
  12. ↑ Dross, S. 41 ff
  13. ↑ Dross, S. 45/46
  14. ↑ Dross, S. 41/42
  15. ↑ Dross, S. 43/44
  16. ↑ Dross, S. 49
  17. ↑ Weidenhaupt, S. 59
  18. ↑ Weidenhaupt, S. 74
  19. ↑ Weidenhaupt, S. 83, 245
  20. ↑ Weidenhaupt, S. 84
  21. ↑ «Stadt Düsseldorf — Stadtarchiv: Stadtgeschichte, Seite 7». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. janvārī. Skatīts: 2011. gada 7. martā.
  22. ↑ Dross, S. 73
  23. ↑ Erich Wisplinghoff: Mittelalter und frühe Neuzeit. Von den ersten schriftlichen Nachrichten bis zum Ende des Jülich-Klevischen Erbstreits (ca. 700—1614). In: Hugo Weidenhaupt (Hrsg.): Düsseldorf. Geschichte von den Ursprüngen bis ins 20. Jahrhundert. Band 1. Schwann/Patmos, Diseldorfa 1988, ISBN 3-491-34221-X, 93. lpp.
  24. ↑ «Stadt Düsseldorf — Stadtarchiv: Stadtgeschichte, Seite 8». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 4. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 7. martā.
  25. ↑ Erich Wisplinghoff: Mittelalter und frühe Neuzeit. Von den ersten schriftlichen Nachrichten bis zum Ende des Jülich-Klevischen Erbstreits (ca. 700—1614). In: Hugo Weidenhaupt (Hrsg.): Düsseldorf. Geschichte von den Ursprüngen bis ins 20. Jahrhundert. Band 1. Schwann/Patmos, Diseldorfa 1988, ISBN 3-491-34221-X, 104. lpp.
  26. ↑ Dross, S. 75
  27. ↑ 27,0 27,1 «Stadt Düsseldorf — Stadtarchiv: Stadtgeschichte, Seite 9». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 4. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 8. martā.
  28. ↑ Erich Wisplinghoff: Mittelalter und frühe Neuzeit. Von den ersten schriftlichen Nachrichten bis zum Ende des Jülich-Klevischen Erbstreits (ca. 700—1614). In: Hugo Weidenhaupt (Hrsg.): Düsseldorf. Geschichte von den Ursprüngen bis ins 20. Jahrhundert. Band 1. Schwann/Patmos, Diseldorfa 1988, ISBN 3-491-34221-X, 134. lpp.
  29. ↑ Dross, S. 87
  30. ↑ Erich Wisplinghoff: Mittelalter und frühe Neuzeit. Von den ersten schriftlichen Nachrichten bis zum Ende des Jülich-Klevischen Erbstreits (ca. 700—1614). In: Hugo Weidenhaupt (Hrsg.): Düsseldorf. Geschichte von den Ursprüngen bis ins 20. Jahrhundert. Band 1. Schwann/Patmos, Diseldorfa 1988, ISBN 3-491-34221-X, 139.-142. lpp.
  31. ↑ Erich Wisplinghoff: Mittelalter und frühe Neuzeit. Von den ersten schriftlichen Nachrichten bis zum Ende des Jülich-Klevischen Erbstreits (ca. 700—1614). In: Hugo Weidenhaupt (Hrsg.): Düsseldorf. Geschichte von den Ursprüngen bis ins 20. Jahrhundert. Band 1. Schwann/Patmos, Diseldorfa 1988, ISBN 3-491-34221-X, 148. lpp.
  32. ↑ 32,0 32,1 Dross, S. 99
  33. ↑ Erich Wisplinghoff: Mittelalter und frühe Neuzeit. Von den ersten schriftlichen Nachrichten bis zum Ende des Jülich-Klevischen Erbstreits (ca. 700—1614). In: Hugo Weidenhaupt (Hrsg.): Düsseldorf. Geschichte von den Ursprüngen bis ins 20. Jahrhundert. Band 1. Schwann/Patmos, Diseldorfa 1988, ISBN 3-491-34221-X, 151. lpp
  34. ↑ Erich Wisplinghoff: Mittelalter und frühe Neuzeit. Von den ersten schriftlichen Nachrichten bis zum Ende des Jülich-Klevischen Erbstreits (ca. 700—1614). In: Hugo Weidenhaupt (Hrsg.): Düsseldorf. Geschichte von den Ursprüngen bis ins 20. Jahrhundert. Band 1. Schwann/Patmos, Diseldorfa 1988, ISBN 3-491-34221-X, 145. lpp
  35. ↑ Weidenhaupt, S. 154.
  36. ↑ Bilder Arhivēts 2011. gada 13. jūlijā, Wayback Machine vietnē. des belgisch besetzten Oberkasseler Brückenkopfes, sowie zu den Kämpfen zwischen Freikorpstruppen und Spartakisten sind veröffentlicht in: EXCELSIOR No:3039 vom 16. März 1919, Seite 1.
  37. ↑ Weidenhaupt, S. 155
  38. ↑ Novemberpogrom 1938 in Düsseldorf, im Auftrag der Mahn- und Gedenkstätte Düsseldorf hg. von Angela Genger und Bastian Fleermann, Klartext-Verlag, Essen 2008
  39. ↑ «Stadt Düsseldorf — Stadtarchiv: Stadtgeschichte, Seite 13». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 8. februārī. Skatīts: 2011. gada 10. martā.
  40. ↑ Stadt Düsseldorf — Stadtarchiv: Stadtgeschichte, Seite 14 Arhivēts 2013. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē. (hier Angabe 5.863 Zivilisten)
  41. ↑ Aufsatz von PHK Klaus-Fr. Dönecke, Polizeipräsidium Düsseldorf, Presse- und Öffentlichkeitsarbeit (PDF-Datei; 415 kB)
  42. ↑ Dross, S. 118
  43. ↑ «60 Jahre Kriegsende (kriegsende.ARD.de)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2005. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2014. gada 8. jūnijā.
  44. ↑ Prof. Dr. Kurt Düwell: Operation Marriage — Die britische Geburtshilfe bei der Gründung Nordrhein-Westfalens. Redemanuskript, Düsseldorf, 14. September 2006[novecojusi saite], abgefragt am 6. Mai 2010
  45. ↑ Weidenhaupt, S. 198
  46. ↑ Weidenhaupt, S. 199
  47. ↑ Hugo Weidenhaupt: Die Stadtgeschichte Düsseldorfs in den 50er Jahren. In: Aus Düsseldorfs Vergangenheit. Aufsätze aus vier Jahrzehnten. Verlag der Goethe-Buchhandlung, Düsseldorf 1988, ISBN 3-924331-17-0, S. 298f.
  48. ↑ Dross, S. 128—132
  49. ↑ «Stadt Düsseldorf — Amt für Statistik und Wahlen: Überblick Stadtteile». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 5. decembrī. Skatīts: 2011. gada 11. martā.
  50. ↑ Weidenhaupt, S. 212
  51. ↑ «Stadt Düsseldorf — Stadtarchiv: Stadtchronik Düsseldorf 1965.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 22. februārī. Skatīts: 2011. gada 11. martā.
  52. ↑ «Stadt Düsseldorf — Stadtarchiv: Stadtchronik Düsseldorf 1970.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 3. maijā. Skatīts: 2011. gada 11. martā.
  53. ↑ «Stadt Düsseldorf — Stadtarchiv: Stadtchronik Düsseldorf 1971.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 3. maijā. Skatīts: 2011. gada 11. martā.
  54. ↑ «Stadt Düsseldorf — Stadtarchiv: Stadtchronik Düsseldorf 1978.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 3. maijā. Skatīts: 2011. gada 11. martā.
  55. ↑ «Stadt Düsseldorf — Stadtarchiv: Stadtchronik Düsseldorf 1981.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 3. maijā. Skatīts: 2011. gada 11. martā.
  56. ↑ 56,0 56,1 Dross, S. 146
  57. ↑ «Nur-Duesseldorf.de, abgefragt am 31. März 2010». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 19. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 12. martā.
  58. ↑ Manager Magazin vom 12. September 2007: Düsseldorf schuldenfrei, abgefragt am 8. Dezember 2010
  59. ↑ Dross, S. 104f
  60. ↑ «Stadt Düsseldorf Geografie.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 27. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 12. martā.
  61. ↑ «Stadt Düsseldorf Geografie». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 12. oktobrī. Skatīts: 2011. gada 8. martā.
  62. ↑ «Weather Information for Düsseldorf». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 23. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 12. jūlijā.
  63. ↑ «Amtliche Bevölkerungsfortschreibung des Landesbetriebs Information und Technik Nordrhein-Westfalen per 31. Dezember 2009.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 19. maijā. Skatīts: 2011. gada 12. martā.
  64. ↑ «Landesdatenbank: Strukturdaten für Düsseldorf». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 19. maijā. Skatīts: 2011. gada 12. martā.
  65. ↑ Amt für Statistik und Wahlen, Landeshauptstadt Düsseldorf: Statistisches Jahrbuch 105. Jahrgang, S. 5
  66. ↑ «Amtliche Bevölkerungsfortschreibung des Landesbetriebs Information und Technik Nordrhein-Westfalen per 30. Juni 2010.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 5. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 25. martā.
  67. ↑ «Stadt Düsseldorf – Stadtarchiv Zeitleiste 1500–1700». duesseldorf.de. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 19. jūlijā.
  68. ↑ Weidenhaupt, 85. lpp.
  69. ↑ Becker-Huberti, 105. lpp.
  70. ↑ Weidenhaupt, 44. lpp.
  71. ↑ Dross, 41. lpp.
  72. ↑ Weidenhaupt, 44. lp.
  73. ↑ Dross, 45.-47. lpp.
  74. ↑ «Evangelische Kirche Düsseldorf». evangelisch-in-duesseldorf.de.
  75. ↑ «Evangelisch-Lutherische Erlösergemeinde». www.selk-duesseldorf.de.
  76. ↑ Dross, S. 113/114.
  77. ↑ http://www.moscheesuche.de/moschee/stadt/D%C3%BCsseldorf/2513 Arhivēts 2013. gada 4. oktobrī, Wayback Machine vietnē. moscheesuche.de, dati atjaunoti 2010. gada 9. aprīlī
  78. ↑ Friedrich Lau: Geschichte der Stadt Düsseldorf, 1. Band: Von den Anfängen bis 1815, Düsseldorf 1921, S. 288—290
  79. ↑ Weidenhaupt, S. 27—29
  80. ↑ Dross, S. 31—34

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Diseldorfa&oldid=4137695"