Ieva Vinholde
| Ieva Vinholde | |
|---|---|
| Tautas Saeimas deputāte | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1895. gada 12. oktobrī Turlavas pagasts, Kuldīgas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1980. gada 14. oktobrī (85 gadu vecumā).svg){kind=small} Rīga, Latvijas PSR (tagad Latvija) |
Ieva Vinholde (dzimusi kā Ieva Vinvalka Ilzes un Jēkaba Vinvalku ģimenē), arī Vīnholde (1895—1980) bija šuvēja. Sākoties I Pasaules karam, 1915. gadā evakuējās uz Petrogradu, kur Markušēviča fabrikā strādāja par šuvēju. Pēc februāra revolūcijas 1917. g. uzņemta Lielnieku (boļševiku) partijas biedros, bet 1920. gada nogalē, sakarā ar biedru naudas nemaksāšanu ilgāk par 3 mēnešiem, jo tolaik nebija Petrogradā un fiziski nevarēja maksāt, automātiski izslēgta no KP (lielinieku) rindām. Jau 1921. gada aprīlī I. Vinholde atgriezās Latvijas Republikā, Kuldīgas apriņķa Vārmes pagastā. Pēc dažiem gadiem, 1924. gadā pārcēlās uz Rīgu un līdz 1940. g. strādāja kā šuvēja. Viņas klientu skaitā bija pazīstamā aktrise Anta Klints. I. Vinholde bija kreiso arodbiedrību aktīviste (1925), nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas biedre (1927) (partijas segvārds Kārlis), kā arī nelegālās LKP Centrālās komitejas locekle, un vienīgā, kura nebija arestēta kopā ar J. Kalnbērziņu, Ž. Spuri un citiem tā laika CK locekļiem.
Pēc Latvijas okupācijas Tautas Saeimas deputāte (1940), Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas komitejas otrā sekretāre un Centrālkomitejas locekle (1940).[1] 1941. gada sākumā I.Vinholde aizbrauca uz Ļeņingradu mācīties uz VK(b)P CK kursos. Sākoties Hitlera Vācijas iebrukumam PSRS, atsāka strādāt kā šuvēja Volodarska v.n. šūšanas fabrikā. No Ļeņingradas blokādes izvesta 1942. g. 3. februārī pa "Ledus ceļu" uz Kirovas apgabalu. Pabeigusi 1. kursu Timirjazeva Lauksaimniecības akadēmijā Maskavā. No 1944. gada 12. decembra līdz 1960. gada augustam strādāja par Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas kadru daļas vadītāju.
Latvijas PSR Augstākās padomes deputāte līdz 1947. gadam.[2] LPSR Augstākās Padomes Prezidija locekle, no 1945. līdz 1947. gadam.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Kārlis Siljakovs. Mana atbilde. Kāda laikmeta memuāri.[novecojusi saite] Apgāds Gauja, 1982. — 199 lpp.
- ↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 10-1. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 453. lpp.
 | Šī ar Latviju saistītā cilvēka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |