Jānis Niedre

Jānis Niedra
	Tautas Saeimas deputāts
Dzimšanas dati	1909. gada 24. maijā; Tihvina, Novgorodas guberņa, Krievijas Impērija
Miršanas dati	1987. gada 8. decembrī (78 gadu vecumā); Rīga, Latvijas PSR, PSRS
Politiskā partija	LSDSP; Latvijas Komunistiskā partija
Augstskola	Latvijas Valsts universitāte

Jānis Niedra, vēlāk Jānis Niedre, (dzimis 1909. gada 24. maijā, miris 1987. gada 8. decembrī) bija latviešu žurnālists, rakstnieks, literatūrzinātnieks. Nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas biedrs, Tautas Saeimas (1940) un Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts (1940—1941).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1909. gada 24. maijā Tihvinā, Novgorodas guberņā^[1] (dažos avotos kā dzimšanas vieta minēts Jēkabpils rajons) dzelzceļa strādnieka ģimenē. Bērnību un jaunību pavadījis Latgalē. Mācījās Štikānu un Līvānu pagasta pamatskolās un Jēkabpils vidusskolā. Pēc tās beigšanas 1927. gadā pārcēlās uz Rīgu un strādāja Latvijas Valsts Vēsturiskajā muzejā par bibliotekāru. Darbojās Strādnieku jaunatnes biedrībā "Darba jaunatne" (1928), Latvijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku partijā (1929). Publicēja grāmatu "Ķeceris Latgalē" (1932) un vairākas citas grāmatas, ieguva K. Barona prēmiju par zinātnisku darbu etnogrāfijā (1933).

Pēc Ulmaņa apvērsuma iestājās nelegālajā Latvijas Komunistiskajā partijā, 1934. gada 19. augustā apcietināts par pretvalstisku darbību, nosēdējis cietumā līdz 1937. gada 7. jūnijam.

Pēc atbrīvošanas bija privātbibliotēkas bibliotekārs, privātsekretārs, no 1939. gada darbojās Veselības veicināšanas biedrībā.

Pēc Latvijas okupācijas iecelts par Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību departamenta direktoru un ievēlēts par LR Tautas Saeimas (1940) un LPSR Augstākās Padomes deputātu (1940—1941) no Latgales vēlēšanu apgabala.^[2]

Pēc departamenta likvidēšanas no 1940. gada 9. augusta līdz 1. septembrim vadīja Latvijas PSR Tautas komisāru padomes Galveno literatūras pārvaldi, kuras uzdevums bija preses cenzūras ieviešana. 26. augustā parakstīja rīkojumu par "literatūras izņemšanu". Pēc tam viņš tika iecelts Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldes priekšnieka, kā arī LPSR Rakstnieku savienības Orgkomitejas priekšsēdētāja amatā.

Pēc Vācijas karaspēka iebrukuma devās bēgļu gaitās uz Krievijas PFSR. Pēc Otrā pasaules kara beigām aizstāvēja filoloģijas zinātņu kandidāta grādu (1948) un nodevās rakstniecībai. Miris 1987. gada 8. decembrī.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rakstījis galvenokārt biogrāfiskos un vēsturiskos romānus.

Latviešu pasakas. izlase J. Niedres sakārtojumā un apdarinājumā. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1946.
Jānis Niedre; Jānis Ozols. Latviešu sakāmvārdi un parunas. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1955.
Jānis Niedre stāstu krājums "Pamošanās", Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1963. g. Stāstos kritizējis Latgales katoļu mācītājus par viņu divkosīgo morāli un manipulāciju ar ticīgajiem cilvēkiem, kā arī kolhozu slavinājums.
Diena dienu māca; no atmiņu grāmatas. Rīga: Liesma, 1965.
Tai rītā mazā gaismiņā
Un vēji triec nodegu pelnus...
Saliņa bangojošā okeānā. Rīga: Izdevniecība "Liesma", 1970.
Я вернусь. Maskava: Советский писатель, 1974.
Viņš izgāja rītausmā. Rīga: "Liesma", 1986.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1959)
Latvijas PSR Valsts prēmija (1972)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 7. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 183. lpp.
↑ Kārlis Siljakovs. Mana atbilde. Kāda laikmeta memuāri.^{[novecojusi saite]} Apgāds Gauja, 1982. — 199 lpp.

Šī ar Latviju saistītā cilvēka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[LPA-1] Latvijas padomju enciklopēdija. 7. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 183. lpp.

[2] Kārlis Siljakovs. Mana atbilde. Kāda laikmeta memuāri.^{[novecojusi saite]} Apgāds Gauja, 1982. — 199 lpp.

[1]

[2]