Latvijas ukraiņi
 Latvijas ukraiņi 2016. gada Višivankas dienā iepretim Latvijas Nacionālajai operai | |
| Visi iedzīvotāji | |
|---|---|
| 67 856 (2023) | |
| Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem | |
| Rīga | |
| Valodas | |
| ukraiņu, krievu | |
| Radnieciskas etniskas grupas | |
| baltkrievi, poļi, krievi | |
Latvijas ukraiņi ir otrā lielākā mazākumtautība pēc Latvijas krieviem. 2023. gada sākumā Latvijā dzīvoja 67 856 ukraiņi, tai skaitā 20 727 cilvēki bija Ukrainas bēgļi, bet pārējie bija Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji (18 632 cilvēki Latvijas nepilsoņi, 17 857 cilvēki Latvijas pilsoņi,[1] 8882 Ukrainas pilsoņi[2]).
Rīgā darbojas ukraiņu sabiedriskās organizācijas Dnipro, “Latvijas ukraiņu savienība” un "Latvijas ukraiņu kongress", nodibināti ukraiņu kultūras centri Ventspilī, Rēzeknē, Liepājā, Vangažos un Daugavpilī.
Ukraiņu skaits Latvijā dažādos laikos ļoti krasi mainījās (1935. — mazāk nekā 2 tūkstoši, 1989. — vairāk nekā 92 tūkstoši, 2011. — mazāk nekā 46 tūkstoši, 2023. gadā vairāk nekā 67 tūkstoši), dažādos periodos viņus pieskaitīja rutēņiem vai krieviem.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latviešu valodā līdz Pirmajam pasaules karam Krievijas Impērijas ukraiņus parasti dēvēja par mazkrieviem, bet Austroungārijas ukraiņus Galīcijā, Bukovinā un Aizkarpatos uzskatīja par atsevišķu ukraiņu tautas daļu un dēvēja par rutēņiem jeb rusīniem. Latvijā sākotnēji vienlaikus lietoja visus trīs apzīmējumus — ukraiņi, mazkrievi un rutēņi.
19. gadsimta beigās Rīgā izveidojās ukraiņu grupa, kas apvienoja ierēdņus un Politehniskā institūta studentus un tikās, lai uzturētu savu ukraiņu valodu.[3] 1897. gadā no ap 1000 Latvijā dzīvojošajiem ukraiņiem bija vīrieši, galvenokārt tādēļ, ka liela daļa no viņiem bija karavīri.[3]
1906. gadā toreizējais Krievijas Domes deputāts Jānis Čakste tikās ar tās ukraiņu deputātiem, lai pārrunātu kopīgu cīņu pret lielkrievu šovinismu.[3]
1911. gadā Rīgas Latviešu biedrības izdotajā Konversācijas vārdnīcā rakstīts, ka viņiem ir „melni mati, tumšas acis, ass deguns, sausnējas miesas — tādus visbiežāki sastopam mazkrievus”, [..] „pēc dabas aizvien priecīgi, bezrūpīgi, mīl omulību un komfortu, pret svešiem, sevišķi poļiem un lielkrieviem, stipri noslēgti, neuzticīgi. Mazkrievam ir mūžīgi dzejiska sajūsma.”[4] Tai pašā 1911. gadā Rīgā analoģiski daudzām citām Krievijas Impērijas pilsētām nodibināja ukraiņu biedrību "Hromada". Nodibinājās ukraiņu koris, dramatiskais ansamblis un pašpalīdzības kase.
Starpkaru periodā ukraiņu skaits Latvijā pieauga lielā mērā pateicoties ukraiņu tautības laukstrādniekiem — iebraucējiem no Rietumukrainu pārvaldošās Polijas. Tomēr viņi dzīvoja izklaidus un praktiski nebija organizēti.[3]
Ukraiņu skaits Latvijā strauji palielinājās pēc Latvijas okupācijas, kad uz Latvijas PSR strādāt un dienēt nosūtīja tūkstošiem ukraiņu, un tā uzskatāma par nesenas migrācijas ceļā izveidojušos mazākumtautību. 1943. gadā Latvijā bija sešreiz vairāk ukraiņu nekā 1935. gadā, vairums no tiem bija gūstā kritušie un no nometnēm atlaistie sarkanarmieši.[3] Pēckara periodā ukraiņu migrāciju uz Latviju veicināja darbaroku trūkums, sliktie dzīves apstākļi Ukrainā un ukraiņiem pazīstamās darbības sfēras.[3] Jaunie iebraucēji centās apmesties lielākajās pilsētās. 1989. gadā 48% Latvijas ukraiņu dzīvoja Rīgā, otrajā vietā bija Liepāja ar 9%. Ievērojams skaits ukraiņu bija arī padomju militāro bāzu ciematos.
1988. gadā, kad migrācija vēl netika būtiski kavēta, ukraiņu bija 12,3% no migrantu pieplūduma, taču tikai 7,4% nāca no Ukrainas. Liela daļa šādu iebraucēju jau bija pārkrievojušies, dzīvojot citos reģionos.
No 1989. gadā uzskaitītajiem ukraiņiem 19,4% bija dzimuši Latvijā, pie tam ukraiņiem šajā laikā bija straujāks dabiskais pieaugums nekā citiem lielākajiem etnosiem Latvijā. To ietekmēja arī vecuma struktūra, jo Latvijā iebrauca galvenokārt gados jauni ukraiņi. Arī izglītības ziņā ukraiņi Latvijā tolaik atpalika tikai no ebrejiem.[3] Ievērojama viņu daļa strādāja partijas un sabiedriskajos orgānos (10,9%, prer 6,4% krievu un 3% latviešu). Tomēr viņi nebija nacionāli saliedēti, līdz 1988. gadam Latvijā nebija nevienas ukraiņu skolas vai citas ukrainiski runājošas organizācijas. Tikai ap puse no viņiem nosauca ukraiņu valodu par dzimto, un ap 85% ukraiņu, kas stājās laulībā Latvijā, bija izvēlējušies citas tautības pārstāvi. Jauktajās ģimenēs, kur māte bija ukrainiete, tikai 12,4% bērnu saglabāja ukraiņu tautību. Galvenokārt šādu ģimeņu bērni tika pārkrievoti.[3]
1988.-1991. gadā Latvijas ukraiņu vidū notika šķelšanās. Lai gan jaunveidotās ukraiņu biedrības nostājās Tautas frontes pusē, 1990. gada vēlēšanās tikai viens no astoņiem ukraiņu deputātiem pārstāvēja LTF, bet septiņi — LKP, vēlāko "Līdztiesību".
Ukraiņu skaita izmaiņas Latvijā (1897—2011) pēc tautas skaitīšanu datiem:
| Deklarētā tautība | 1897 | 1920 | 1925 | 1930 | 1935 | 1943 | 1959 | 1970 | 1979 | 1989 | 2000 | 2011 | 2023 |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| ukraiņi | 987 | 1040 | 512 | 1629 | 1844 | 11 353 | 29 440 | 53 461 | 66 703 | 92 101 | 63 644 | 45 798 | 67 856 |
Mūsdienās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ukraiņu skaits strauji samazinājās, bet Krievijas 2022. gada iebrukuma laikā Ukrainā atkal palielinājās bēgļu pieplūduma dēļ.
2023. gadā Latvijā ukraiņi kļuva par otro lielāko mazākumtautību pēc krieviem.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc nacionālā sastāva un valstiskās piederības
- ↑ Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc valstiskās piederības
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 Leo Dribins. Ukraiņi Latvijā. LZA Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga. 1995. ISBN 9984-9002-5-8.
- ↑ Konversācijas vārdnīca, 3.sējums, 1911. gads, Rīga;
- ↑ Iedzīvotāju skaits Latvijas pašvaldībās pēc nacionālā sastāva 01.01.2023.
| ||||||
