Dalībnieks:Klavs.pr/smilšu kaste/Ziemeļu krusta karš

Livonijas krusta kari ir kopējs apzīmējums Latvijas un Igaunijas iekarošanai un kristīšanai 13. gadsimtā. Iekarotās teritorijas tika novēlētas Jaunavai Marijai un tām tika piešķirts kopējs nosaukums Terra Mariana (1207) un tās tika pakļautas Svētajam Krēslam (Romas pāvestam). Modenas Vilhelms ar pāvesta piekrišanu iekaroto teritoriju sadalīja starp sešiem feodālajiem senioriem.

1221. gadā Romas pāvests Honorijs III pielīdzināja krusta karus Livonijā krusta kariem Svētajā Zemē.

Kara vēsture

Karš pret līviem un latgaļiem (1198-1209)

Baltic Tribes, ca 1200.

Pāvests Selestīns III 1193. gadā izsludināja krusta karu pret Ziemeļeiropas pagāniem. 13. gadsimta sākumā vācu krustneši no Svētās Romas Impērijas ziemeļiem nodibināja Rīgu un nod°ibināja Zobenbrāļu ordeni. Rīgas bīskaps Alberts nodibināja ordeni, lai palīdzētu Rīgas bīskapijai pievērst Livonijas pagānus kristīgajai ticībai.

Livonijas iezemieši (Līvi), kuri maksāja nodevas austrumslāviem no Polockas un kuri bieži piedzīvoja uzbrukumus no dienvidu kaimiņiem zemgaļiem, sākumā uzskatīja Sakšus par noderīgiem sabiedrotajiem. Pirmā svarīgā līvu persona, kas tika kristīta, bija Turaidas Kaupo. Kad vācu spiediens pieauga, līvi sadumpojās pret krustnešiem, bet dumpis tika savaldīts. Turaidas Kaupo palika krustnešu sabiedrotais līdz pat savai nāvei (Battle of St. Matthew's Day) 1217. gadā. Līdz 1209. gadam svarīgākie Daugavas tirdzniecības posteņi Salaspils (Holme), Koknese (Kokenhusen), Sēlpils (Selburg) and Jersika (Gercike) tika pārņemti. Bīskaps Alberts pavēlēja celt galveno gotiska stila mūra pili, kur satek Daugava un Pērse, latgaļu koka pils vietā.

Kurzeme

Senās Kursas karte 13. gadsimtā.

1242. gadā Vācu ordeņa Livonijas mestrs Groningas Dīriķis iesauca Dānijas karaļa Igaunijas vasaļus, Tērbatas, Sāmsalas un Rīgas bīskapu karavīrus, kā arī iepriekš pakļauto un kristīto latgaļu un līvu spēkus. Ar apvienoto karaspēku viņš devās no Rīgas gar Kurzemes jūrmalu pret kuršiem, laupīdams un dedzinādams viņu zemi. Kuršu zemes padome nolēma slēgt mieru ar ordeni, kas Kuldīgā uzcēla ordeņa pili. Tajā kopā ar vācbrāļu garnizonu palika arī daļa kuršu labiešu, bet daži citi kuršu novadi nodrošināja šo mieru ar ķīlniekiem. 1253. gada 4. aprīlī Livonijas ordeņa mestrs Sainas grāfs Eberhards apliecināja, ka pēc pāvesta rīkojuma ar Sāmsalas bīskapa un citu garīdznieku starpniecību viņš ordeņa vārdā Rīgas sanāksmē vienojies ar Kursas bīskapu Henrihu par 6 kuršu zemju sadalīšanu, pie kam Vanemas, Ventavas, Bandavas, Cekļa, Duvzares un Piemares zemēs minētais bīskaps saņem vienu, bet ordenis divas trešdaļas, kas izteiktas ar vārdā nosauktiem novadiem un to piederumiem. Vanemanes 3 ezeri (Kaņģeru, Engures un Usmas), kā arī Liepājas, Durbes un Svētezers palika nedalīti kopīgā lietošanā; upes, kas tek no šiem ezeriem, piederēja attiecīga novada kuršiem, paturot spēkā katra zemes kunga kundzību viņa zemē un tās ūdeņos. Tāpat nedalītas palika Kursas akmens lauztuves; ja vēlāk tiktu atklātas minerālu vai metalu atradnes, tad katrs kungs savā zemē paturētu kalnu regālijas. Neviens kursis nezaudēja savas īpašuma tiesības uz tīrumiem, pļavām, zvejas ūdeņiem, nesvētiem mežiem un bišu kokiem, bet arī bīskaps un ordenis paturēja savas grunts kungu tiesības uz kuršu realnastām. Kopīgos ūdeņos bīskapa ļaudis deva zivju desmito tiesu bīskapam, bet ordeņa ļaudis ordenim.

Kurzemnieku apdzīvotā teritorija kā Kurzemes un Zemgales hercogvalsts sastāvdaļa.

Zemgale

Upmales zeme (Austrumzemgale) 1219. gadā pieņēma kristīgo ticību un tika iekļauta Sēlijas bīskapijā, bet tās otrais bīskaps Lamberts savu rezidenci 1225. gadā no Sēlpils pārcēla uz Mežotni. Zemgales bīskapija tika nodibināta 1226. gadā, un zemgaļu ķēniņš Viestarts piekrita atļaut savā zemē sludināt kristīgo ticību, taču pats nekristījās un saglabāja pārvaldību pār savu zemi. Zobenbrāļu ordeņa, kristīto līvu, letgaļu un Pleskavas karaspēks 1236. gadā iebruka zemgaļu Saules zemes teritorijā, tagadējā Šauļu apriņķī. Apvienotais zemgaļu un žemaišu karaspēks Saules kaujā sakāva krusta karotājus. Krita ordeņa mestrs Folkvins un gadrīz visi ordeņa brāļi, tadēļ Zobenbrāļu ordenis tika likvidēts un izveidots Livonijas ordenis kā Vācu ordeņa daļa. Ar Romas pāvesta rīkojumu par Zemgales [bīskapijas] dāvināšanu un dalīšanu Rīgas arhibīskaps, Rīgas domkapituls un Vācu ordeņa virsmestra vietnieks 1254. gada aprīlī pēc izlozes sadalīja Zemgali trīs daļās. Rīgas archibīskapam tika Silene un Žagare (vēlāk tika atdotas Lietuvai), Rīgas virsbīskapijas domkapitulam Dobene un Spārnene (vēlāk tika atdotas Livonijas ordenim), bet Vācu ordenim Tērvete un Dobele. Livonijas ordeņa mestrs Konrāds no Feihtvangenas 1281. gadā ar 14 000 karavīriem aplenca Tērvetes pili un zemgaļi piekrita maksāt nodevas. Tomēr karadarbība atjaunojās un 1286.-1290. gadā krustneši pilnīgi izpostīja Zemgales ziemeļu daļu un tās iedzīvotāji kopā ar zemgaļu karaspēku pārcēlās uz nepakļautajām zemgaļu un žemaišu zemēm tagadējās Lietuvas teritorijā, kur turpināca cīņas Lietuvas dižkunigaitijas karaspēka sastāvā.

Sēlija

Iedzīvotāji

13. gadsimtā Sēliju apdzīvoja sēļi. Nosaukums radies no līvu vārda sälli, kas nozīmē augšējie (ļaudis), ar kādu nosaukumu sēļi bija pazīstami līviem un vācu ieceļotājiem. Iespējams, ka Sēlijas iedzīvotāji sevi arī sauca par "augštieši" (no kā Sēlijas otrs nosaukums "Augšzeme"), kas etimoloģiski sasaucas ar viņu dienvidu kaimiņu pašnosaukumu "aukštaičiai". Sēļu valoda pastāvēja apmēram līdz 14. vai 15. gadsimtam.

Luterāņu baznīca Lašos, Sēlijā.

Ir izveidota Sēlijas biedrība un ir oficiāls Sēlijas karogs, kurā ietverta zaļā un sarkanā krāsa.

Atskaņu hronika par sēļiem un to kaimiņiem

(00318.-00350. rindas): "Pāvests [Inocents III] viņus (Kaupo un viņa pavadoņus) uzklausīja un ņēmās viņus izvaicāt, vēlēdamies uzzināt, kā ļaudis dzīvo zemē tajā. “Tur milzums pagānu mūs vajā, ar tiem mēs esam noslogoti. Tie kristietībai kaitē ļoti, par to tev, tēvs, lai ziņot ļauts. Par lietuviešiem vienus sauc. Tie pagāni ir augstprātīgi un ļoti bieži ļaundarīgi, to pulki uzbrūk kristiešiem, jo liela vara rokās tiem. Tiem blakus dzīvo pagāni, prāvā skaitā, vareni, par zemgaļiem kas sevi sauc, tie zemi postīt apkārt trauc; kas spēkos vājš tiem pretī stājas, tam galā gaužām grūti klājas. Sēļi ar ir pagāni, sveši tiem ir tikumi, tiem elku pilna katra mala, un ļaunu dara tie bez gala. Aiz sēļu zemes robežas letu zeme atrodas. Savādi tie savā garā: nedzīvo tie vienā barā, bet savrup mežos mājas ceļ. To sievas daiļas zied un zeļ, tām krāšņi tērpi, stalta stāja, tās zirgā jāj, kā tēvi jāja. Ir letu pulki spēcīgi, kad kopā tie ir pulcēti. [..]“"

Latgale

Jersikas ķēniņvalsts sastāvā

Latgaļu valstiskie un teritoriālie veidojumi 9.-13.gs. pēc dažādām vēstures kartēm.

Vēlīnajā Dzelzs laikmetā latgaļu zemes aptvēra ne tikai mūsdienu Latgales reģionu, bet arī Vidzemi līdz pat Cēsīm, kur sākās līvu apdzīvotās zemes. Latgaļu cilšu rietumu kaimiņi bija līvi, ziemeļu kaimiņi - ugauņi, austrumu kaimiņi - kriviči, bet dienvidi kaimiņi - sēļi un lietuvji. Latgaļu zemes mūsdienu Latvijas teritorijā bija Koknese, Jersikas ķēniņvalsts ar savām pavalstīm, Lotigola (daļēji mūsdienu Baltkrievijas un Krievijas teritorijā), Tālava, Imera, Atzele (daļēji mūsdienu Krievijas teritorijā).

• Pēc 1200. gada Livonijas bīskaps Alberts centās atbrīvoties no Polockas meslu kundzības un atvērt Rīgas tirgotājiem ceļu pa Daugavu. Lai to panāktu, viņam bija jāpakļauj Jersikas valsts, kas bija noslēgusi savienību ar lietuviešu kunigaišiem.
• 1203. gadā Polockas kņazs Valdemārs kopā ar Jersikas ķēniņu Visvaldi un viņa lietuviešu sabiedrotajiem iebruka Daugavas līvu zemē, lai ar varu piedzītu meslus. Polockieši uzbruka Ikšķilei un Salaspilij, bet Jersikas ķēniņš kopā ar leišiem uzbruka Rīgai.
• 1206. gadā pēc līvu nemiernieku aicinājuma Polockas kņazs atkārtoti kopā ar Jersikas Visvaldi un citiem sabiedrotajiem uzbruka Ikšķilei un Salaspilij. Viņiem piebiedrojušies Turaidas līvi, bet ne letgaļi. Krustnešu karaspēks apsprieda Salaspils valdnieka Ako vadīto līvu sacelšanos, kopā ar Tērvetes Viesturu ieņēma Turaidas līvu pili. Līvzeme tika sadalīta starp bīskapu un zobenbrāļiem.
• 1207. gadā krustneši ieņēma Kokneses valsti un tās ķēniņš Vetseka bija spiests kļūt par bīskapa Alberta vasali, pretī dabūdams pusi no saviem bijušajiem īpašumiem kā lēni.
• 1208. gadā kristītie letgaļu valdnieki Beverīnas Tālivaldis, Satekles Rūsiņš un Autines Varidots izveidoja militāru savienību ar Zobenbrāļu ordeni pret ugauņiem.
• 1209. gadā, izmantotams par ieganstu Jersikas ķēniņa savienību ar lietuviešiem, kas atkārtoti siroja letgaļu un igauņu zemēs, bīskaps Alberts kopā Zobenbrāļu ordeņa brāļiem sasauca lielu kristīto līvu un letgaļu karaspēku un iekaroja Jersikas pilsētu. Pats ķēniņš patvērās savā Dignājas pilī otrpus Daugavai.
• 1209. gada rudenī Jersikas ķēniņu Visvaldi piespieda kļūt par bīskapa Alberta vasali, par ķīlu izmantojot viņa sagūstīto sievu. Svinīgā ceremonija notika Pētera baznīcas laukumā Rīgā citu bīskapa Alberta pavalstnieku klātbūtnē. Trīs daļas no Jersikas valsts Visvaldis saņēma atpakaļ par lēni, bet jau iepriekš krustnešu pusē pārgājušās Autīnes un Cesvaines pavalstis palika bīskapa rīcībā.

Livonijas Konfederācijas sastāvā

• 1211. gada rudenī bīskaps un ordenis sadalīja iegūtās zemes.
• 1212. gadā Jersikas karaļa pilī notika Livonijas bīskapa Alberta un Polockas kņaza Valdemāra tikšanās par turpmāko sadarbību, Polockas kņazs atteicās no meslu tiesībām līvu zemēs, iespējams, arī Koknesē un Jersikas zemēs.
• 1213. gadā daļa atņemto Jersikas zemju tika apmainītas un ordenim palika tikai Alene un Autīne.
• 1213. gadā zobenbrāļi sagūstīja Jersikas ķēniņa sievastēvu Daugeruti, kas bija devies pie Novgorodas kņaza slēgt savienību pret Livoniju.
• 1214. gadā bīskapa Kokneses vācu vasalis Harmūts uzbruka Jersikas pilij un to izlaupīja.
• 1224. gadā Jersikas Visvaldis "lūdza" atdot Livonijas bīskapam savas atlikušās karaļvalsts pusi, ko bīskaps Alberts izlēņoja tālāk Ikšķiles bruņniekam Konrādam. Dzimtas leģenda vēsta, ka Ikšķiles Konrāds apprecējis Visvalža meitu.
• 1224. gadā pēc Tālavas un Atzeles dalīšanas arī Purnava, Bērzene, Abelene un Abrene (tagad - Balvu rajons) tika Livonijas bīskapijai.
• 1225. gadā vecais Jersikas ķēniņš ieradās Rīgā, lai apsveiktu pāvesta legātu Modenas Vilhelmu.
• 1230. gadā Jersikas Visvaldis savā zemē pie Līksnas upītes atļāvis nodibināt katoļu ticības sludinātāju misiju.
• 1237. gadā Livonijas bīskaps netālu no latgaļu Asotes pilskalna Daugavas labajā krastā uzcēla Krusta pili (Kreutzburg).
• 1239. gadā pēc ķēniņa Visvalža nāves Livonijas bīskaps uzdāvināja Livonijas ordenim Jersikas pusi no saviem īpašumiem.
• 1242. gadā pēc Ledus kaujas ordenis atsacījās no Latgales austrumu daļas Lotigolas, kuru tas bija ieguvis pēc ķēniņa Visvalža nāves kā viņam lēnī atstāto Jersikas valsts daļu.
• 1248. gadā Lietuvas dižkunigaitis Mindaugs par pakļautās Polockas kņazu iecēla savu radinieku Tautvilu, bet drīz vien atcēla viņu no amata neuzticības dēļ. Tautvils aizbēga uz Rīgu, kristījās un sabiedrojās ar Livonijas mestru Andreasu, iespējams, ka kļūdams par viņa vasali.
• 1253. gadā pēc Mindauga kristīšanās un izlīguma ar Livonijas ordeni, Tautvils saņēma atpakaļ Polockas kņazisti.
• 1255. gadā Rīgas arhibīskapijai piederēja tikai Asotes, Lepenes un Jersikas novadi, pārējās Latgales zemes piederēja Livonijas ordenim.
• 1263. gadā Livonijas ordenis pie Rāznas ezera Mākoņkalnā uzcēla Volkenbergas pili.
• 1275. gadā ordeņa mestrs Ernsts fon Rasburgs (Ernst von Rassburg), lai nostiprinātos iekarotajās latgaļu zemēs un kotrolētu tirdzniecības ceļus pa Daugavu, senajā latgaļu Naujenes pilskalnā uzcēla Vec-Daugavpils pili (Duneburc).
• 1277. gadā lietuviešu kunigaitis Troidens veselu mēnesi nesekmīgi centās iekarot Daugavpili.
• 1285. gadā Rēzeknes pilskalnā pie tirdzniecības ceļa no Lietuvas uz Pleskavu ordeņa mestrs Villekens fon Endorps uzmūrēja fogta pili „Rositten”, kas bija novada administratīvais centrs.
• 1293. gadā Rīgas arhibīskaps Johans Fehte Atzeles zemē uz ezera salas (tagad- Viļaka) uzcēla nocietinātu klosteri un nosauca to par Marienhauzu (Marijas māju).
• 1290. gadā bez mantiniekiem esošais Polockas kņazs Konstantīns novēlēja savu kņazisti Rīgas arhibīskapijai, bet savstarpējo karu dēļ Livonijas ordenis pārdevis šīs tiesības uz Polocku Lietuvas dižkungam. 1307. gadā dižkungs Vītenis padzinis Rīgas arhibīskapa garnizonu no Pleskavas.

Vidzeme

Vidzeme bija pirmais no Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem, kuru pakļāva krusta karu laikā. Vispirms tika izveidota Livonijas bīskapija zemēs, kurās dzīvoja Daugavas līvi. Livonijas bīskaps Alberts 1201. gadā nodibināja Rīgu, kas kļuva par krusta karu gaveno bāzi Baltijas zemēs. Tajā laikā Bartolomejs Anglis (Anglicus) enciklopēdijā “De proprietatibus rerum” (lib. XV) ap 1240. gadu sniedza šādu Livonijas aprakstu: "Livonija ir Skītijas province, ko okeāna jūra šķir no Vācijas; līvi pielūdz vairākus dievus un ziedo viņiem, lai ar zīmēm izlūgtos viņu lēmumu; savus miroņus viņi sadedzina uz sārta kopā ar vergiem, kalponēm, lopiem un citām lietām, ticēdami ka jaunā laimīgākā tēvzemē tās noderēs viņu nelaiķa kungam; tagad šī zeme līdz ar citiem tai pakļautiem vai pievienotiem novadiem ar Dieva žēlastību un vācu varu ir atbrīvota no šīs māņticības".

Hronoloģija

1184 - Pirmais Līvzemes bīskaps Meinards kristī Daugavas lībiešus un netālu no tās ietekas jūrā būvē pirmo mūra baznīcu Baltijā(Ikšķiles baznīca).

1185 - Augustīniešu mūks Meinards Ikšķilē organizē pirmās vācu pils un baznīcas celšanu - Ikšķiles pils ir pirmā mūra celtne Baltijā.

1186 - Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II iesvēta Meinardu par Ikšķiles bīskapu.

1196 - 12.10.1196. mirst pirmais Ikšķiles bīskaps Meinards.

- ziemā Brēmenes bīskaps Hartvigs II iesvēta Bertoldu par Ikšķiles bīskapu.

1198 - Pirmo reizi ("Indriķa hronikā") minēta Rīga - vieta, kur atrodas lībiešu ciemi. Sākas pāvesta izsludināts pirmais krusta karš pret lībiešiem, lai piespiestu viņus kristīties.

Vasarā kaujas laikā ar lībiešiem Ikšķiles bīskapu Bertoldu nogalina.

1199 - Par Līvzemes bīskapu kļūst Brēmenes domkungs Alberts Bakshēvdens. Viņš aktīvi sāk iekarot Baltijas zemes un kristīt pagānus - līvus, latgaļus un igauņus.

29.03.1199. Alberts tiek iesvētīts par Livonijas bīskapu.

05.10.1199. Pāvests Inocents III izdod krusta kara bullu ar aicinājumu krusta karam Livonijā.

1201 - Bīskaps Alberts (dz.g. nez. - 1229) dibina Rīgu. Pēc iecelšanas amatā viņš gadu pulcina bruņiniekus un tad ar apmēram 1000 vīru dodas uz Baltiju. Trīsdesmit gadu laikā vietējo iedzīvotāju apmetnes vietā viņš izveido tirdzniecības centru, uzbūvē pili un Doma baznīcu.

Lībekas tirgotāji Daugavas upes grīvā būvē pilsētu.

Alberts pārceļ savu rezidenci uz Rīgu.

1202 - Livonija tiek pasludināta par Dievmātes Marijas zemi, un ticīgo došanās aizstāvēt kristīgo baznīcu uz "neticīgo" zemēm tiek pielīdzināta svētceļojumam.

Rīgas bīskaps Alberts dibina Zobenbrāļu ordeni, lai kristot pakļautu šajā laikā vienīgos Eiropas pagānus - igauņus, latviešus un lietuviešus. Pāvests izsludina krusta karu Baltijā un cer Līvzemē izveidot sev pakļautu, dievmātes Marijas sargātu valsti - Māras zemi (Terra Mariana).

Livonijas bīskapa Alberta palīgs Teodorihs dibina garīgu bruņinieku ordeni - Kristus bruņinieku brāļus, ko vēlāk pazīst ar Zobenbrāļu ordeņa nosaukumu.

1202-1237 - Pastāv Zobenbrāļu bruņinieku ordenis, kura uzdevums ir ar militaru spēku pakļaut vietējos iedzīvotājus.

1203 - Vasarā Kaupo kopā ar Daugavgrīvas cisterciešu klostera abatu Teoderihu dodas uz Romu pie pāvesta Innocenta III.

1204 - Rudenī Kaupo atgriežas no Romas

1206 - Iekarotājiem izdodas pakļaut Daugavas lībiešus.

1208 - Līvzeme formāli kļūst par Vācijas ķeizara lēni, bet faktiski ķeizaram tajā nav nekādas reālas varas. Lībieši un Līvzemes rietumdaļas latvieši ir kristīti kā krustnešu sabiedrotie, tie palīdz iekarot igauņu zemes. Šādi kari parasti sākas ar vai nu vienas, vai otras puses karotāju sirojumiem pretinieku teritorijā.

1209 - Ordeņbrālis Vikberts no Sēstas Rīgā nogalina pirmo Zobenbrāļu ordeņa mestru Venno.

1210 - Kurši sakauj krustnešus uz jūras un vēlāk uzbrūk Rīgai.

1211 - Vācieši no jauna sagrābj igauņu pilskalnu Vīlandi. Lībieši un latvieši saceļas pret vāciešiem, bet negūst panākumus.

No Igaunijas jeb Leales bīskapijas izveido Tērabatas bīskapiju, par pirmo bīskapu kļūst Teoderihs.

1212 - Notiek Autīnes latgaļu sacelšanās pret krustnešu varu.

Krustneši ieņem Sateseles pili.

1214 - Latgaļi padodas krustnešiem.

20.02.1214. Pāvests Inocents III atbrīvo Rīgas bīskapiju no Brēmenes arhibīskapa pārraudzības.

1217 - Igauņu apvienotais karaspēks to vecākā Lembitu vadībā zaudē vācu zobenbrāļiem un to sabiedrotajiem kauju pie Vīlandes. Bīskaps Alberts baidoties no krievu iesaistīšanās cīņās par Līvzemi aicina Dānijas karali par sabiedroto.

21.09.1917 - nogalināts sakaliešu vadonis Lembits

22.09.1217. - no Vīlandes kaujā gūtajiem ievainojumiem mirst Kaupo.

1218 - Gada beigās dibina Sēlijas bīskapiju ar bīskapa sēdekli Sēlpilī par bīskapu iesvēta Bernhardu no Lipes.

1219 - 25.10.1219. pāvests Homorijs III apstiprina Rīgas bīskapa Alberta noteiktās Sēlijas bīskapijas robežas.

1224 - Rīgas bīskaps Alberts nosūta uz Romas kūriju priesteri Maurīciju (Mauritium) ar lūgumu pāvestam nozīmēt savu legātu.

30.04.1224. - mirst Sēlijas bīskaps Lipes Bernhards.

Vasarā Rīgas bīskaps Alberts par Sēlijas bīskapu ieceļ Lambertu.

08.1224 - Tērbatā nogalināts Vetseke, pēdējais Tērbatas ķēniņš

14.11.1224. - pāvests apstiprina Sēlijas bīskapijas robežas.

31.12.1224.- pāvests Honorijs III ieceļ Vilhelmu no Modenas par savu legātu Livonijā, Prūsijā, Holšteinā, Igaunijā, Zemgalē, Sembā, Kursā, Virijā un Baltijas jūras salās.

1225 - Sēlijas (Zemgales) bīskapa rezidenci pārceļ uz Mežotni.

25.01.1225. - Modenas Vilhelms saņem papildus pilnvaras celt misijas novados jaunas baznīcas, izraudzīt tām bīskapus un tos iesvētīt.

Pavasarī Rīgā ierodas pāvesta legāts Modenas Vilhelms.

Augustā pēc pāvesta legāta Modenas Vilhelma aicinājuma uz sarunām Rīgā ierodas Rietumzemgales vecākais Viesturs (Viestards), kurš piekrīt viena misionāra nosūtīšanai uz Zemgali, atļaujot viņam sludināt kristīgo ticību.

01.12.1225. Vācijas karalis Heinrihs izlēņo Livoniju Albertam.

Decembrī pāvesta legāts Modenas Vilhelms nosaka Rīgas bīskapijas un Sēlijas bīskapijas robežas.

1226 - Martā pāvesta legāts Modenas Vilhelms Rīgas Doma baznīcā sasauc pirmo Livonijas koncilu.

15.03.1226. - pāvesta legāts Modenas Vilhelms nosaka Rīgas apgabala robežas.

21.03.1226. Rīgas bīskaps Alberts saziņā ar pāvesta legātu Modenas Vilhelmu pieņem lēmumu par Sēlijas bīskapijas likvidēšanu un Zemgales bīskapijas dibināšanu, par Zemgales bīskapu kļūst otrais Sēlijas bīskaps Lamberts.

Jūnijā pāvesta legāts Modenas Vilhelms atstāj Livoniju.

1229 - 17.01.1229. - mirst Rīgas bīskaps Alberts.

1232 - Janvārī pāvests ieceļ savu vicelegātu Livonijā Alnas Balduīnu par Zemgales bīskapu un Kurzemes administratoru.

11.02.1932. pāvests Gregorijs IX apstiprina sava vicelegāta Alnas Balduīna 28.12.1230. un 17.01.1231. ar kuršiem slēgtos līgumus.

1234 - Zobenbrāļu ordenis, kuru dibinājis bīskaps Alberts, cenšas pakļaut un mkristīt arī lietuviešus. Saules kaujā lietuvieši un zemgaļi iznīcina zobenbrāļu ordeni. Pateicoties tam Lietuvieši paliek nekristīti un nepakļauti vēl 150 gadus.

09.02.1234. - Pāvests Gregorijs IX Alnas Balduīnu atbrīvo (degradē) no vicelegāta pienākumiem un atceļ no visiem amatiem, izņemot Zemgales bīskapa amatu.

21.02.1234. - Pāvests Gregorijs IX par savu Legātu ieceļ Modenas Vilhelmu.

Septembrī nodibina Kurzemes bīskapiju, par bīskapu pāvesta legāts Modenas Vilhelms ieceļ Engelbertu.

1236 - Alnas Balduīns atsakās no Zemgales diacēzes un nodod to atpakaļ pāvestam.

22.09.1236. - Saules kaujā lietuvieši sakauj Zobenbrāļu ordeņa karaspēku.

1237 - Vāciešu Zobenbrāļu ordeņa vietā nodibina Livonijas ordeni kā Vācu(Teitoņu) ordeņa atzaru.

Zobenbrāļu ordeņa pārpalikums ir spiests apvienoties ar Vācu ordeni. Izveidojas Livonijas ordenis, kura priekšgalā ir ordeņa mestrs, kurš pārvalda ordeņa zemes. Livonijas ordeņa valsts ir viduslaikiem tipisks dažādu varu konglomerāts. Vara un zeme ir gan ordenim, gan bīskapam, gan pilsētām(rātes). Dažadas varas nemitīgi karo savā starpā.

Maijā pāvests Gregors IX paziņoja par Zobenbrāļu ordeņa pievienošanu Vācu ordenim.

14.05.1237. - Viterbo notiek Livonijas Zobenbrāļu un Vācu ordeņu apvienošana.

Septembrī pāvesta legāts Modenas Vilhelms veic Livonijas diacēžu robežu limitāciju, nosakot Rīgas, Kurzemes un Zemgales bīskapiju robežas.

Maincas arhibīskaps ar pāvesta piekrišanu par Zemgales bīskapu ieceļ Licelburgas Heinrihu.

1241 - 13.04.1241. - Sāmsalas un Vīkas bīskaps Heinrihs slēdz līgumu ar Livonijas ordeņa mestru Andreju no Velves par ordeņa okupēto novadu, kas atrodas starp Igauniju un Krieviju, pievienošanu Sāmsalas bīskapijai

1242 - kurši nogalina Kurzemes bīskapu Engelbertu.

19.04.1242. - pāvesta legāts Modenas Vilhelms atņem Livonijas kara lietu vadību Rīgas bīskapam un nodod ordeņa mestram.

1243 - 01.10.1243. - Rīgas, Sāmsalas, Tērbatas bīskapi un Livonijas ordeņa mestrs Andrejs no Velves slēdz Livonijas valstu savienības līgumu.

1244 - 15.07.1244. - Pāvests Inocents IV atkārtoti ieceļ Modenas Vilhelmu par legātu Baltijas zemēs.

1245 - 05.02.1245. - Modenas Vilhelms izdod aktu par Kurzemes dalīšanu starp Kurzemes bīskapu un Livonijas ordeni.

1246 - Pāvests apstiprina Kurzemes domkapitula dibināšanu.

1250 - Livonijas ordenim pakļautie latvieši un igauņi ir feodāli atkarīgi zemnieki. Tomēr to ekonomiskais stāvoklis ir smērā labs. Livonija ir Ziemeļeiropas maizes klēts.

1251 - 24.02.1251. - noslēgts vienošanās līgums starp Vācu ordeni un Prūsijas un Livonijas arhibīskapu Albertu II Zauerbēru.

03.03.1251. Pāvesta kūrijas kardinālbīskapu kolēģija nolemj likvidēt Zemgales bīskapiju, tās diacēzes teritorijas pievienojot Rīgas bīskapijai. Pēdējo Zemgales bīskapu Licelburgas Heinrihu ieceļ par Kurzemes bīskapu.

1252 - Par Livonijas ordeņa mestru kļūst Sainas Eberhards.

18.10.1252. Kurzemes bīskaps Johanness II vienojas ar ordeņa virsmestra vietnieku par 11 baznīcu celtniecību Kursā.

1253 - Licelburgas Heinrihs slēdz līgumu ar Livonijas ordeni par Kurzemes sadalīšanu.

1260 - Durbes kaujā lietuvieši ar kuršu un igauņu atbalstu sakauj ordeņa karaspēku.

1263 - 05.03.1263. Romas kūrija par Kurzemes bīskapu ieceļ Verdas Edmundu.

1267 - Kurši padodas krustnešiem.

1282 - Lībeka, Visbija un Rīga noslēdz līgumu par tirdzniecības savienību.(Hanza).

1289-1290 - Krustneši pabeidz Latvijas teritorijas iekarošanu. Pēc pēdējā patvēruma - Sidrabenes pils nopestīšanas tūkstošiem zemgaļu aiziet uz Lietuvu.

1290 - Kurzemes bīskaps Verdas Edmunds ar Rīgas arhibīskapa atļauju dibina jaunu Aizputes Sv. Marijas katedrāles domkapitulu.