Gregora kalendārs

Gregora kalendārs, arī Gregoriskais kalendārs (latīņu: Calendarium Gregorianum) jeb t.s. jaunais stils, ir laika skaitīšanas sistēma, kurā kalendārā gada vidējais garums ir 365,2425 diennaktis. Gads sadalās 12 dažāda garuma mēnešos, kam pamatā ir Mēness fāzes. Tālākais mēnešu sadalījums ir 7 dienu nedēļās. Katrs ceturtais gads ir garais gads, atskaitot tos pilno gadsimtu gadus, kuri nedalās ar 400. Oficiāli spēkā ar 1582. gada 15. oktobri, bet praktiski ieviesās tikai ar XVII gs. un tikai daļēji, jo paralēli tam daudzviet turpināja lietot arī Jūlija kalendāru. Mūsdienās oficiālais kalendārs lielākajā daļā valstu pasaulē.

Vēsture

16. gadsimta beigās pāvesta Gregora XIII uzdevumā un Vatikāna astronoma Luidži Lilio vadībā tika veikti astronomiskie aprēķini un konstatēts, ka visu laiku lietotais Jūlija kalendārs ir atpalicis no Saules laika 10 dienas. Kalendārs tika pārstrādāts, pievienojot t.s. "garo gadu" papildu dienas un 1582. gadā publicēts ar rīkojumu 4. oktobra izlaist desmit datumus un kalendārā 5. oktobra vietā likt 15. oktobri. Katoļu zemēs jauno kalendāru pieņēma automātiski, savukārt protestantu zemes sākumā to noraidīja, tomēr ar laiku bija spiestas atzīt tā praktiskās priekšrocības. Lielbritānijas impērija pieņēma Gregora kalendāru tikai 1752. gadā, Japāna — 1873. gadā, Osmaņu impērija — 1917. gadā, Grieķija — 1923. gadā. Krievijas Pareizticīgo Baznīca vēl joprojām lieto Jūlija kalendāru reliģisko datumu noteikšanai.

Gregora kalendāra ieviešana Latvijā

Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm, kuras teritorijā pāreja no Jūlija kalendāra uz Gregora kalendāru un atpakaļ politisko iemeslu dēļ notika vairākas reizes.

Pirmo reizi jaunais kalendārs ar Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieka pavēli tika ieviests 1582. gadā Livonijas Pārdaugavas hercogistē (tagadējā Vidzemē un Latgalē). Luteriskajā Kurzemes un Zemgales hercogistes un Rīgas pilsētas teritorijā turpināja lietot veco Jūlija kalendāru. Rīgas pilsēta jauno kalendāru nepiekrita lietot, kas izraisīja Kalendāra nemierus. Pēc Vidzemes pievienošanas Zviedrijai tajā atjaunoja Jūlija kalendāra lietošanu, bet Latgalē turpināja lietot Gregora kalendāru līdz tās pievienošanai Krievijas Impērijai 1772. gadā.

Pirmā pasaules kara laikā Oberosts 1915. gadā ieviesa Gregora kalendāru okupētajā Kurzemes guberņā, bet 1917. gadā Rīgā. Savukārt Iskolats izdeva rīkojumu pāriet uz Gregora kalendāru tam pakļautajā Vidzemē un Latgalē 1918. gada 1. februārī, skaitot to par 14. februāri.

Gregora kalendāra ieviešanas hronoloģija citās Eiropas valstīs

Valsts	pēdējā Jūlija kalendāra diena	pirmā Gregora kalendāra diena
Itālija, Spānija, Portugāle, Polija, Lietuva, Baltkrievija, Ukraina (rietumdaļa), Latvija (Vidzeme un Latgale)	1582. gada 4. oktobris	1582. gada 15. oktobris
Francija	1582. gada 9. decembris	1582. gada 20. decembris
Nīderlande, Beļģija, Luksemburga	1582. gada 21. decembris	1583. gada 1. janvāris
Vācija, Austrija, Slovēnija, Horvātija (Svētās Romas impērijas katoliskā daļa)	pakāpeniski 1583. un 1884. gadā	1583. un 1884.
Šveice (daļa kantonu)	1584. gada 11. janvāris	1584. gada 22. janvāris
Ungārija	1587. gada 21. oktobris	1587. gada 1. novembris
Vācija (Prūsijas daļa)	1610. gada 22. augusts	1610. gada 2. septembris
Dānija, Norvēģija, Vācija (Svētās Romas impērijas pārējā luterāniskā daļa)	1700. gada 18. februāris	1700. gada 1. marts
Apvienotā Karaliste, Īrija	1752. gada 2. septembris	1752. gada 14. septembris
Zviedrija, Somija	1753. gada 17. februāris	1753. gada 1. marts
Bulgārija	1916. gada 31. marts	1916. gada 14. aprīlis
Turcija	1917. gada 15. februāris	1917. gada 1. marts
Krievija, Igaunija	1918. gada 31. janvāris	1918. gada 14. februāris
Rumānija, Serbija	1919. gada 18. janvāris	1919. gada 1. februāris
Grieķija	1923. gada 15. februāris	1923. gada 1. marts