Pēteris Pētersons

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pēteris Pētersons
Personīgā informācija
Dzimis 1923. gada 24. maijā
Valsts karogs: Latvija Jūrmala, Latvija
Miris 1998. gada 9. oktobrī (75 gadi)
Valsts karogs: Latvija Dobele, Latvija
Tautība latvietis
Literārā darbība
Pseidonīms J. Runcis
Nodarbošanās teātra režisors, dramaturgs
Valoda latviešu valoda

Pēteris Pētersons (1923-1998) bija latviešu dramaturgs, teātra režisors, kritiķis un drāmas teorētiķis, tulkotājs, publicists un sabiedrisks darbinieks. Latviešu poētiskā teātra izveidotājs (I. Ziedoņa „Motocikls”, A. Čaka „Spēlē, Spēlmani!” u.c. uzvedumi). Rīgas domes loceklis (1997), Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs (1993–1998).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1923. gada 24. maijā Rīgas Jūrmalā dramaturga Jūlija Pētersona ģimenē. Mācījās Rīgas Franču licejā (līdz 1942) un Nacionālā teātra aktieru kursos (1943). Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās un nokļuva „Kurzemes katlā”. Pēc kara kā aktieris strādāja Dailes teātrī un studēja romāņu filoloģiju LU, vēlāk režiju Teātra institūtā (līdz 1953). Dramaturģijā debitēja 1947. gadā ar lugu „Cilvēks oktobra vējā”, bet atzinību ieguva ar pirmo lugu dzejā „Man trīsdesmit gadu” (1962). Viņš rakstīja arī teātra recenzijas un drāmas teorijai un tehnikai veltītus apcerējumus, kuru lielākā daļa apkopoti krājumos „Darbības māksla” (1978) un „Drāma kā kritērijs” (1987). No 1964. līdz 1971. gadam Pētersons bija Dailes teātra galvenais režisors. No 1972. gada viņš iestudēja izrādes dažādos Latvijas teātros.

Iesaistījās Atmodas kustībā, 1989. gadā bijis iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā.[1] Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas Pēteris Pētersons bija Dziesmu svētku režisors (1990), Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs (1993–1998) un Starptautiskā Teātra institūta Latvijas centra vadītājs (1994–1998). Bija Rīgas domes deputāts no LTF saraksta, kandidēja mēra amatam 1994. gadā, atkārtoti ievēlēts no Kristīgās Tautas partijas saraksta 1997. gadā.

1998. gada 9. oktobra naktī Pēteris Pētersons kopā ar dzīvesbiedri Eleonoru cieta autokatastrofā uz Jelgavas-Tukuma autoceļa un mira Dobeles slimnīcā. Viņa meita Karina Pētersone ir politiķe, bijusi ministre.

Slavenākās teātra izrādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • I.Ziedoņa "Motocikls" (1967, Dailes teātris),
  • F.Dostojevska "Idiots" (1969, Dailes teātris),
  • A.Čaka "Spēlē, Spēlmani" (1972, Jaunatnes teātris),
  • V.Majakovska "Mistērija par Cilvēku" (1973, Jaunatnes teātris),
  • P.Pētersona "Bastards" (1978, Jaunatnes teātris),
  • P.Pētersona "Meteors" (1987, Nacionālais teātris),
  • P.Pētersona "Mirdzošais un tumši zilais" (1987, Dailes teātris),
  • P.Pētersona "Fēlikss un Felicita" (1998, Nacionālais teātris).

Izdotie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Balto torņu ēnā // Karogs, Nr. 8 (1959)
  • Man trīsdesmit gadu // Karogs, Nr. 12 (1962)
  • Darbības māksla. R.: Liesma (1978)
  • Acis. Zvaigznes. Acis. Lugu un dzejas izlase. R.: Liesma (1983)
  • Drāma kā kritērijs. R.: Liesma (1987)
  • Meteors. Tikai muzikants. R.: Liesma (1988)
  • Lugas. R.: Preses nams (1998)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • E.Venters. "Pēteris Pētersons" // Latviešu rakstnieku portreti. 70.–80. gadi. Rīga (1994)
  • I.Zole. "Pēteris Pētersons". R.: Jumava (2001)
  • "Runcis". Atmiņu krājums. R.: Jumava (2003)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. No grāmatas "Ivars Ķezbers DURVĪS. Tā tas bija", citēts Izolējami 'X stundā' - slepens dokuments ar arestējamiem Atmodas laika latviešiem delfi.lv 2015. gada 5. maijā

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]