Pāriet uz saturu

Rīgas OMON

Vikipēdijas lapa
Rīgas OMON
Rīgas OMON 10 gadu jubilejas zīmotne
Valsts PSRS
Pastāvēšanas laiks 1988—1991
Pakļautība PSRS iekšlietu ministrija
Karaspēka veids milicijas speciālo uzdevumu vienība
Krāsas melna
Komandieri
Komandieri

Rīgas OMON (krievu: Рижский ОМОН), pilnā nosaukumā Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienība (SUMV) (krievu: Отряд Милиции Особого Назначения, OMOН), jeb tā sauktās „melnās beretes” bija īpaša milicijas vienība, kas no 1988. gada darbojās Rīgā. Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas periodā 1990.—1991. gadā Rīgas OMON sadarbībā ar PSRS Iekšlietu ministrijas specvienībām veica vairākus desmitus bruņotu uzbrukumu dažādām Baltijas valstu iestādēm, sarīkoja vairāk nekā desmit provokatīvu sprādzienu, simtiem civiliedzīvotāju piekaušanu. Šajos terora aktos dzīvību zaudēja seši Latvijas iedzīvotāji.

Rīgas OMON apsūdzēja smagos huligānisma aktos ar miesas bojājumu nodarīšanu, īpašuma bojāšanu un slepkavībām, arī 1991. gada 31. jūlija uzbrukumā Lietuvas-Baltkrievijas robežas muitas punktam Medininkos, kad tika nošauti septiņi Lietuvas muitnieki.

Izveide

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas OMON izveidota 1988. gada 2. decembrī ar PSRS iekšlietu ministra Vadima Bakatina pavēli kā viena no 5 pirmajām šādām vienībām PSRS. Tās sākotnējā sastāvā bija 148 cilvēku (no tiem 20 virsnieki), komandieris Edgars Limars, faktiski to komandēja milicijas virsnieks Česlavs Mļiņņiks un viņa vietnieks Sergejs Parfjonovs. Vienības uzdevumos bija apkarot organizēto noziedzību, pastiprināt milicijas reidus un apsargāt valsts iestādes. Kaut arī tās metodes bieži balansēja uz likumpārkāpumu robežas (demolējot nelegālās tirdzniecības vietas, uz vietas konfiscējot naudu un kontrabandas preces bez dokumentālas uzskaites, nodarot aizturētajiem miesas bojājumus), vienības popularitāte bija liela, jo tās darbība bija vērsta pret likumpārkāpējiem. Rīgas OMON bāze atradās Atlantijas ielā 51a Vecmīlgrāvī.

Pēc 1990. gada neatkarības deklarācijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 15. maijā OMON vienība ar stekiem izdzenāja nesankcionētu Interfrontes mītiņu pie Latvijas Republikas Augstākā Padomes ēkas. Pūlī bijuši arī Baltijas kara apgabala virsnieki un Jēkaba Alkšņa Rīgas kara aviācijas augstākās inženieru skolas kursanti.

Minētais Interfrontes mītiņš Doma laukumā, kurā piedalījās vairāki simti cilvēku, pārauga masu nekārtībās. Pūlis spiedās uz Augstāko Padomi, kuru aizsargāja apmēram 15 Republikai lojāli miliči. Nezināmi puiši devās uz Fizkultūras institūtu un Radioelektronikas un Sakaru fakultāti Ķīpsalā, kur izsauca papildspēkus. Pirmie pie Augstākās padomes ieradās fizkultūrieši, vairāki desmiti studentu, kas izveidoja 2 dzīvās aizsardzības ķēdes. Aizsargus atspieda pie ēkas ieejas. Neilgi vēlāk viņiem pievienojās radioelektronikas studenti, arhitekti un ķīmiķi. Viņu bija krietni vairāk, jo kliedziens "Rubika armija ieņem Augstāko Padomi!" dažos mirkļos iztukšoja ēdnīcu Āzenes ielā, kura tajā brīdī bija pilna cilvēku. Ielā izskrēja vairāki simti studentu, kas gan skriešus, gan ar sabiedrisko transportu devās pāri Vanšu tiltam. 10 minūtes vēlāk ķēdes dziļums pieauga līdz 4, tad līdz 6 studentu rindām. Kursanti sāka spiesties uz Augstākās padomes ieeju. Tajā brīdī aizsardzības ķēde devās uz priekšu, bet miliči palika pie ieejas. Dažus studentus izrāva no ķēdes un mēģināja sist, bet ķēde tos ātri atguva un devās uzbrukumā. Studentu ķēdes nebija apturamas, neprātīgā niknumā viņi atspieda kursantus vispirms no Augstākās Padomes, tad iedzina Atgriežu ielā, kas bija strupceļš. Kādu brīdi paturējuši zem spiediena, pa vienam atļāva pamest laukumu.

Kādu laiku uzturējušies pie Padomes, studenti nolēma atgriezties lekcijās. Vēlāk tajā pašā dienā Interfrontes pārstāvji pēc tam atgriezās pie Padomes vēlreiz. Šoreiz viņus sagaidīja omonieši, kas bija izsaukti sabiedrisko nekārtību novēršanai. Apmēram septiņi ar stekiem bruņoti vīri izsita pūlī apļus apmēram 3 metru diametrā, un tad šos apļus savienoja, izvēršot perimetru. Pūlis neizturēja un atkāpās. Šoreiz pavisam.

Pēc tam, kad 1990. gada jūnijā jaunieceltais iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis izdeva pavēli par iekšlietu struktūru darbinieku depolitizāciju, Rīgas OMON komandieris E. Limars tai atsacījās pakļauties. Tāpat omoniešiem aizliedza piepelnīties apsardzes uzņēmumā „Vikings”. Vienību papildināja valdību neatzīstošie milicijas darbinieki no citām Iekšlietu ministrijas struktūrvienībām un tās skaitliskais sastāvs pieauga līdz pat 200 kaujiniekiem. Varas iestāžu rīcībā nebija spēku, kas varētu stāties pretī šai labi apmācītajai un bruņotajai vienībai. Omonieši virs savas bāzes Vecmīlgrāvī izkāra PSRS karogu.

Pretdarbība Latvijas valdībai

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Barikāžu laiks

Pēc tam, kad 1990. gada 14. novembrī Latvijas Augstākās padome pieņēma lēmumu likvidēt Rīgas OMON, omonieši pakļāvās tikai un vienīgi PSRS Iekšlietu ministrijas rīkojumiem. Rīgas OMON 1990. gada nogalē piedalījās nelikumīgās darbībās, kam liecinieki bija tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Pie Ministru padomes ēkas Rīgā, Gaujas tilta Ādažos, pie vēstures pieminekļiem un PSRS karaspēka daļām notika provokatīvi sprādzieni, civiliedzīvotāju un Latvijas valdībai lojālo milicijas darbinieku piekaušanas, uzbrukumi Latvijas muitas punktiem, automašīnu dedzināšanas un šaudīšanās Rīgas ielās.

Pēc PSRS Iekšlietu ministrijas rīkojuma 1991. gada 2. janvārī OMON ieņēma Preses namu un pārtrauca LTF atbalstošo preses izdevumu iespiešanu. Tika gatavota plašāka militāra operācija arī citu stratēģisko objektu ieņemšanai, kurus bija paredzēts sākt pēc Viļņas televīzijas torņa ieņemšanas 13. janvārī. Tā Rīgas OMON 14. janvārī iebruka Vecmīlgrāvja milicijas nodaļā, atņemot milicijas darbiniekiem dienesta ieročus, un Iekšlietu ministrijas Minskas augstākās skolas Rīgas filiālē, piekaujot kursantus un nolaupot skolas arsenālu. 16. janvārī OMON uzbruka barikādēm pie Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem, nošāva Robertu Mūrnieku un ievainoja vairākus barikāžu aizstāvjus. 20. janvārī uzbruka Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkai. Aizstāvot ēku, bojā gāja milicijas darbinieki Sergejs Konoņenko un Vladimirs Gomanovičs, kanālmalas apstādījumos apšaudes laikā nogalināja skolnieku Ediju Riekstiņu un kinooperatorus Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni. Tika ievainoti Bauskas milicijas darbinieki A. Simanavičus, R. Zaļais, J. Jasevičs, V. Markuns, kā arī barikāžu dalībnieki B. Dmitrenko, J. Zelčs, A. Senčenko, J. Mezaks, D. Ozols, Krievijas CTV operators V. Brežņevs, Latvijas Universitātes students J. Fodors. Kritušie un ievainotie bija arī uzbrucēju rindās.[1]

1991. gada 19. maijā Rīgas OMON piedalījās uzbrukumā Igaunijas-Krievijas robežkontroles punktam un 22. maijā uzbruka Lietuvas robežsargiem Ģermanišķos. 1991. gada 29. maijā Latvijas Republikas AP nosūtīja PSRS AP un Mihailam Gorbačovam protesta notu, kurā pieprasīja nekavējoties izvest OMON vienību no Rīgas. 1991. gada 31. jūlijā Rīgas OMON piedalījās uzbrukumā Medininku robežkontroles punktam. Tika nogalināti 7 Lietuvas muitnieki.

Augusta puča laikā pēc Baltijas kara apgabala pavēlnieka Fjodora Kuzmina pavēles 1991. gada 19. augustā Rīgas OMON kopā ar Baltijas kara apgabala karaspēka vienībām ieņēma un izdemolēja daudzas valsts un sabiedrisko organizāciju ēkas, pārtrauca Latvijas Televīzijas raidījumus. Uzbrukumā Rīgas Iekšlietu pārvaldei nošāva Raimondu Salmiņu. 20. augustā OMON un Padomju armijas desanta vienības atbruņoja Latvijas Republikas Ministru Padomes apsardzi. 21. augustā OMON bruņutransportieri ieņēma Doma laukumu un uzbruka barikādēm pie Saeimas nama.

Pēc likvidācijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1991. gada 28. augustā PSRS iekšlietu ministrs Viktors Baranņikovs izdeva pavēli par vienības izvešanu no Latvijas Republikas. No lidostas „Rīga” 14 transportlidmašīnas ar vienības dalībniekiem un inventāru aizlidoja uz Tjumeņu Sibīrijā.

Latvijas Republikas prokuratūra izvirzīja apsūdzības 74 Rīgas OMON kaujiniekiem un pieprasīja viņu izdošanu tiesāšanai. Pēc tam, kad 1991. gada 8. oktobrī Surgutā apcietināja un deportēja uz Latviju S. Parfjonovu, PSRS Augstākās padomes deputāts S. Vasiļjevs pieprasīja garantēt OMON kaujinieku neizdošanu Latvijas varas iestādēm. Pēc ilgas izmeklēšanas tiesa 1992. gadā piesprieda S. Parfjonovam cietumsodu, taču vēlāk izraidīja uz Krieviju.[2] Č. Mļiņņiku 1994. gadā Sanktpēterburgā apcietināja it kā par neatļautu ieroču nēsāšanu, taču atbrīvoja tiesas zālē. Pie atbildības izdevās saukt tikai 15 vienības kaujiniekus.[3]

Rīgas OMON bijušie kaujinieki piedalījās diversijas aktos un kaujas operācijās arī Piedņestrā, Kalnu Karabahā, Abhāzijā, Čečenijā, Dienvidosetijā, Bosnijas karā[4] un Ukrainā. 1999. gadā Rīgas apgabaltiesa 10 bijušajiem Rīgas OMON kaujiniekiem piesprieda dažāda ilguma cietumsodus,[5] bet 2004. gadā nosacītu cietumsodu piesprieda vēl diviem kaujiniekiem. 2006. gadā Rīgas apgabaltiesa pierādīja V. Sorokina vainu septiņās epizodēs (Iekšlietu ministrijas apšaudē, Latvijas Televīzijas studijas un Augstākās milicijas skolas Rīgas fakultātes ieņemšanā, autotransporta dedzināšanā un apšaudē pie Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem, fiziskā vardarbībā pret brīvprātīgo kārtības sargu vienībām) un piesprieda viņam piecu gadu brīvības atņemšanu, tomēr Krievija atteicās notiesāto Sorokinu izdot Latvijai.[6] A. Rižovam Pēterburgas tiesa 2011. gadā piesprieda 15 gadus ieslodzījumā sakarā ar bruņotu laupīšanu un cilvēku nolaupīšanu.[7] Raimonda Salmiņa nogalināšanā apsūdzētais V. Antjufejevs līdz 2012. gada janvārim ieņēma starptautiski neatzītās Piedņestras Moldāvu Republikas aizsardzības ministra amatu, pēc atcelšanas no šī amata viņu apvainoja varas ļaunprātīgā izmantošanā un izsludināja meklēšanā. Tomēr 2014. gada jūlijā viņu iecēla par pašpasludinātās Doneckas Tautas Republikas vicepremjeru.[8]

Galerija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Piemiņas zīme Sergejam Konoņenko Kanālmalas apstādījumos
    Piemiņas zīme Sergejam Konoņenko Kanālmalas apstādījumos
  • Piemiņas zīme Raimondam Salmiņam Kanālmalas apstādījumos
    Piemiņas zīme Raimondam Salmiņam Kanālmalas apstādījumos
  • Piemiņas zīme Edijam Riekstiņam Kanālmalas apstādījumos
    Piemiņas zīme Edijam Riekstiņam Kanālmalas apstādījumos
  • Piemiņas zīme Gvido Zvaigznem Kanālmalas apstādījumos
    Piemiņas zīme Gvido Zvaigznem Kanālmalas apstādījumos

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Barikadopēdija
  2. ↑ «Bijušais Rīgas omonietis Parfjonovs nebrauc uz Vāciju, baidoties no Interpola». tvnet.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-03-07. Skatīts: 2014-03-07.
  3. ↑ Vairs nav iespēju saukt pie atbildības bijušos OMON kaujiniekus, atzīst Kalnmeiers — LA, 20.01.2016.
  4. ↑ Мелешко Сергей Владимирович no www.srpska.ru (krieviski)
  5. ↑ Бойцов рижского ОМОНа строго не судили Arhivēts 2012. gada 19. jūlijā, Wayback Machine vietnē. 9 ноября 1999
  6. ↑ Bijušajam OMON darbiniekam piespriež reālu brīvības atņemšanu[novecojusi saite] LETA, 2006. gada 2. jūnijā
  7. ↑ Вынесен приговор "Банде Рыжего" (видео) Arhivēts 2012. gada 12. jūnijā, Wayback Machine vietnē. 8 июня 2011
  8. ↑ Par Doņeckas tautas republikas vicepremjeru iecelts bijušais Rīgas omonietis Antjufejevs Arhivēts 2014. gada 14. jūlijā, Wayback Machine vietnē. LETA, 2014. gada 11. jūlijā

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Aloizs Vaznis „Informācija pārdomām”. — Kontinents, Rīga 2002. ISBN 9984270394
  • Tālavs Jundzis „Latvijas drošība un aizsardzība”. — Junda, Rīga 1995. ISBN 9984010120
  • Juris Laksovs „Nē — Ziemassvētku dāvanai” — Latvijas Jaunatne Nr. 215, 22.12.1990. (papildināts LJ 15.01.1991)
  • Alfred Erich Senn "Gorbachev's Failure in Lithuania". — MacMillan Press, London 1995. ISBN 0333641639

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Rīgas_OMON&oldid=4152184"