Saules sistēma

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Saules sistēmas ķermeņi
Planets2013.jpg
Saule
Iekšējās planētas
1. Merkurs
2. Venera
3. Zeme Mēness
4. Marss Foboss, Deimoss
Asteroīdu josla Cerera, Pallāda, Jūnona, Vesta
Ārējās planētas 5. Jupiters Jo, Eiropa, Ganimēds, Kallisto
6. Saturns Tētija, Diona, Reja, Titāns, Japets, Mimass, Hiperions, Fēbe,Jānuss, Epimētejs, Prometejs
7. Urāns Miranda, Ariels, Umbriels, Titānija, Oberons
8. Neptūns Tritons, Protejs, Nereīda
Transneptūna objekti, Koipera josla Plutino Plūtons (Harons) Iksions, Orks
Kvavars, Varuna, 2003 UB313
Sedna
Orta mākonis

Saules sistēma ir Saule un ap to riņķojošo debess ķermeņu kopums — astoņas planētas, kas veido planētu sistēmas, kā arī citi ievērojami mazāki ķermeņi, piemēram, pundurplanētas un Saules sistēmas mazie ķermeņi, piemēram, komētas un asteroīdi.

Saules sistēmas veidošanās un evolūcija ir sākusies pirms 4,6 miljardiem gadu, kad sākās milzīga molekulārā mākoņa nelielas daļas gravitācijas sabrukums. Lielākā daļa no sabrukušās masas sakoncentrējās mākoņa centrā, tādā veidā izveidojoties Saulei, bet pārējais palika protoplanetārajā diskā, kur izveidojās planētas, pavadoņi, asteroīdi un citi Saules sistēmas mazie ķermeņi. Četras iekšējās planētas — Merkurs, Venera, Zeme un Marss — tiek sauktas arī par zemes grupas planētām, jo tās sastāv galvenokārt no iežiem un metāla. Četras ārējās planētas, milzu planētas, ir ievērojami lielākas nekā iekšējās planētas. Divi lielākie gāzes giganti Jupiters un Saturns, sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija; pašas tālākās planētas, ledus giganti Urāns un Neptūns, sastāv galvenokārt no vielām ar relatīvi augstu kušanas temperatūru, salīdzinot ar ūdeņradi un hēliju, piemēram, sasalis ūdens, amonjaks un metāns. Visām planētām ir gandrīz apļveida orbīta, kas atrodas uz gandrīz plakana diska, kuru sauc par ekliptiku.

Saules sistēmā ir arī mazāki ķermeņi. Starp Marsu un Jupiteru esošā asteroīdu josla galvenokārt sastāv no objektiem, kādi ir zemes grupas planētu sastāvā, piemēram, akmens un metāla. Aiz Neptūna orbītas atrodas Koipera josla un izkliedētais disks. Šie transneptūna objekti sastāv galvenokārt no ledus, bet aiz tiem ir atklāti sednoidi. Ir arī grupa ar vairākiem desmitiem, iespējams, pat desmitiem tūkstošu objektu, kuri ir pietiekami lieli, lai riņķotu ap zvaigzni.[1] Šie objekti ir nosaukti par pundurplanētām. Dažas no identificētajām pundurplanētām ir asteroīds Cerera un transneptūna objekti Plūtons un Erīda. Dažādi citi mazi objekti, tostarp komētas, Kentaurs un kosmiskie putekļi, brīvi ceļo pa Saules sistēmu. Sešas planētas, vismaz trīs pundurplanētas un daudzus mazākus objektus apriņķo dabiskie satelīti, kurus parasti sauc par "pavadoņiem". Ap katru ārējo planētu riņķo planētas gredzens, kas sastāv no putekļiem un citiem maziem objektiem.

Saule izstaro arī tā saukto Saules vēju, kurš izplatās pat līdz izkliedētā diska vidum, veidojot heliosfēru. Tas ir punkts, kurā heliopauze no Saules vēja spiediena ir vienāda ar starpzvaigžņu vēja pretējo spiedienu. Orta mākonī veidojas komētas ar lielu apriņķošanas periodu. Saules sistēma atrodas Oriona rokās, 26 000 gaismas gadu attālumā no Piena Ceļa centra.

Struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saules sistēma ar Koipera joslu (augšā) un Orta mākoni (apakšā) mākslinieka skatījumā.

Saules sistēmas galvenā sastāvdaļa ir Saule, G2 galvenās secības zvaigzne, kas satur 99,86% no sistēmas zināmās masas un dominē to gravitācijas.[2] Saules četri lielākie orbitālie ķermeņi, milzu planētas veido 99% no atlikušās masas. Jupiters un Saturns kopā sastāda vairāk nekā 90% no masas. Līdz ar to Saules sistēmas cietie ķermeņi (ieskaitot zemes grupas planētas, pavadoņus, asteroīdus un komētas) kopā veido 0,0001% no Saules sistēmas kopējās masas.

Lielākā daļa lielo ķermeņu orbītā apkārt Saulei atrodas netālu no Zemes orbītas plaknes, kas pazīstama kā ekliptika. Planētas ir ļoti tuvu ekliptikai, turpretim Koipera josla, komētas (un citi Orta mākoņa ķermeņi) atrodas ļoti tālu no tās.[3][4] Visas planētas un daudzi citi ķermeņi apriņķo Sauli tādā pašā virzienā, kā griežas Saule (pretpulksteniski).[5] Ir arī izņēmumi, piemēram, Haleja komēta.

Saules sistēmas sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšējā Saules sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšējā Saules sistēma ir nosaukums reģionam, kas ietver Zemes grupas planētas un asteroīdus.[6] Tā sastāv galvenokārt no silikāta un metāliem. Iekšējās Saules sistēmas ķermeņi ir salīdzinoši tuvu Saulei; visa šī reģiona rādiuss ir mazāks nekā attālums starp Jupitera un Saturna orbītām. Šis reģions atrodas uz sala līnijas, kas atrodas nedaudz mazāk nekā 5 AU (aptuveni 700 miljons km) no Saules.[7]

Iekšējās planētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Četras iekšējās planētas. No kreisās uz labo: Zeme, Marss, Venera un Merkurs

Četrām iekšējām planētām jeb Zemes grupas planētām ir blīva, akmeņu kompozīcija, ar dažiem vai nevienu pavadoni, un tiem nav gredzenu. Tie sastāv galvenokārt no ugunsizturīgām minerālvielām, piemēram, silikāta, kas veido garozu un mantiju, un metāliem, piemēram, dzelzs un niķeļa, kas veido to kodolu. Trijām no četrām iekšējāsm planētām (Veneras, Zemes un Marsa) atmosfēra ietekmē planētas pietiekami, lai radītu reljefu; visām planētām ir krāteri un tektoniskās virsmas funkcijas, piemēram, plaisu ielejas un vulkāni. Terminu iekšējās planētas nedrīkst jaukt ar zemākajām planētām, kas apzīmē tās planētas kas ir tuvāk Saulei nekā Zeme (Merkurs un Venera).

Merkurs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Merkurs (atrodas 0.4 AU no Saules) ir Saulei vistuvākā planēta un mazākā planēta Saules sistēmā. Merkuram nav dabīgo pavadoņu. Uz Merkura ir daudz krāteru, kuri izveidojušies triecienu rezultātā. Merkura ļoti niecīgā atmosfēra sastāv no atomiem, kurus atnesa Saules vējš.[8] Tā salīdzinoši lielais dzelzs kodols un plānā mantija vēl nav izskaidrota. Ir hipotēzes, ka tā ārējās kārtas tika noārdītas ar milzīgu tricienu; vai, ka tās pilnīgu saaugšanu aizkavēja jaunā Saules enerģija.[9][10]

Venera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Venera (atrodas 0.7 AU no Saules) ir gandrīz tikpat liela kā Zeme. Veneras mantija ir bieza un sastāv no silikāta. Mantija atrodas ap dzelzs kodolu. Venerai ir iespaidīga atmosfēra, un uz tās ir atrasti pierādījumi par iekšējo ģeoloģisko aktivitāti. Tā ir daudz sausāka nekā Zeme un tās atmosfēra ir deviņdesmit reižu blīvāka par Zemes atmosfēru. Venerai nav dabisko pavadoņu. Tā ir karstākā planēta, tās virsmas temperatūra ir virs 400 ° C, visticamāk, sakarā ar siltumnīcas efektu izraisošo gāzu apjomu atmosfērā.[11] Nav pierādīts, kapēc uz Veneras notiek pašreizēja ģeoloģiskā aktivitāte, bet tai nav magnētiskā lauka, kas pasargātu tās atmosfēru no sarukšanas, kas liek domāt, ka tās atmosfēru bieži papildina vulkānu izvirdumi.[12]

Zeme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zeme (atrodas 1 AU no Saules) ir lielākā un blīvākā iekšējā planēta, vienīgā zināmā planēta ar pašreizējo ģeoloģisko aktivitāti, un vienīgā planēta, uz kuras ir zināms, ka pastāv dzīvība.[13] Tās šķidrumu hidrosfēra ir unikāla starp zemes grupas planētām, un tā ir vienīgā planēta, kur ir novērota plātņu tektonika. Zemes atmosfēra radikāli atšķiras no citu planētu atmosfērām, jo tās sastāvā 21% ir skābeklis, tāpēc uz tās var pastāvēt dzīvība.[14] Zemei ir viens dabiskais pavadonis Mēness, kurš ir zemes planētu grupas lielākais pavadonis.

Marss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marss (atrodas 1.5 AU no Saules) ir mazāks par Zemi un Veneru. Tā atmosfēra sastāv no oglekļa dioksīda un tai ir 6.1 mbar virsmas spiediens.[15] Uz tā virsmas ir izveidojušies daudz milzīgu vulkānu, piemēram, Olimpa kalns, un plaisu ielejas, piemēram, Valles Marineris. Tā sarkanā krāsa rodas no dzelzs oksīda (rūsas), kas ir Marsa sastāvā.[16] Marsam ir divi dabiskie pavadoņi (Deimoss un Foboss).

Asteroīdu josla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Asteroīdi ir objekti, kuri ir mazāki par planētām, pārsvarā uzturas orbītā starp Marsu un Jupiteru, un sastāv no negaistošām minerālvielām. Josla sastāv no desmitiem tūkstošiem (iespējams, miljoniem) asteroīdu, kuru lielums svārstās no simts kilometriem līdz maziem putekļiem. Asteroīdus, kuru diametrs ir mazāks par 50 m sauc par meteoroīdiem. Lielākais asteroīds, Cerera, ir sfērisks un tādēļ to var uzskatīt par planētu. Tiek uzskatīts ka asteroīdi ir paliekas no mazām zemes grupas planētām, kurām neizdevās saplūst kopā Jupitera gravitācijas iejaukšanās dēļ. Asteroīdus iedala asteroīdu grupās, pamatojoties uz to orbītas īpašībām. Asteroīdu pavadoņi ir asteroīdi, kas riņķo ap lielākiem asteroīdiem. Tos nevar skaidri atšķirt kā planētu pavadoņus, jo reizēm tie ir gandrīz tikpat lieli kā to partneri.

Ārējā Saules sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās planētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Četru ārējo planētu salīdzinošie izmēri. No kreisās: Jupiters, Saturns, Urāns, Neptūns.

Četras ārējās planētas, vai gāzes milži, ir tik lieli, ka viņi kopā aizņem 99 procentus no orbītas ap Sauli. Viņu lielie izmēri un attālums no Saules nozīmē to, ka tie satur daudz ūdeņraža un hēlija, ko zemes grupas planētas nevar.

Jupiters[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Jupiters (planēta)

Jupitera virsmas temperatūra ir ap −130 °C (140 K). Ārējā gāzveida atmosfēra sastāda 2% no Jupitera rādiusa, tā satur 77% ūdeņraža un 20% hēlija, pārējais ir amonjaks un metāns. Dziļāk viela paliek blīvāka, zināmā mērā līdzinoties šķidrumam, šī sfēra aizņem 22% no planētas rādiusa, bet apmēram pusi no tā — metālizētā ūdeņraža slānis, kas rada spēcīgo planētas magnētisko lauku. Kodols aizņem 1/4 daļu no Jupitera rādiusa, tā temperatūra sasniedz 25 000 K, spiediens 5 milj. MPa, uzskata, ka tas sastāv no dzelzs un silikātiem.

Jupiteram ir vismaz 67 dabiskie pavadoņi. Pirmos četrus Jupitera pavadoņus atklāja jau 1610. gadā Galileo Galilejs. Starpplanētu kosmiskās zondes atklāja arī Jupitera gredzenu sistēmu, līdzīgu tai, kāda ir ap Saturnu, tikai mazāku.

Saturns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Saturns (planēta)

Atmosfēras augšējo slāņu temperatūra ir −175 °C. Saturna virsmas vidējā temperatūra ir 143 kelvini. Saturnam ir ļoti blīva atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija. Saturna ekvatoriālais diametrs ir 120 536 km, tas ir 9,45 reizes lielāks nekā Zemei. Saturns pārvietojas ap Sauli pa gandrīz riņķveida orbītu, veicot vienu apriņķojumu 29,9 Zemes gadu laikā. Vienu apgriezienu ap savu asi tas veic 10 stundās un 36 minūtēs. Ātrās rotācijas dēļ Saturns ir stipri saplacināts polu virzienā. Saturna īpaša pazīme ir tā gredzens, kas sastāv no ledus un putekļiem. Saturnam ir vismaz 61 pavadonis.

Urāns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Urāns (planēta)

Urāna virsmas vidējā temperatūra ir 68 kelvini. Urānam ir ļoti blīva atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija. Urāna ekvatoriālais diametrs ir aptuveni 51 118 km, tas ir 4 reizes lielāks nekā Zemei. Urāns pārvietojas ap Sauli pa gandrīz riņķveida orbītu, veicot vienu apriņķojumu 84 Zemes gadu laikā. Urāna rotācijas ass gandrīz sakrīt ar orbītas plakni (nobīdīta par 2°), tāpēc Urāns it kā "ripo" pa orbītu. Vienu apgriezienu ap savu asi tas veic 17 stundās un 14 minūtēs. Urānam ir vismaz 27 pavadoņi, kā arī gredzenu sistēma, kas sastāv no vismaz deviņiem šauriem gredzeniem.

Neptūns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Neptūns (planēta)

Planētas vidējais attālums no Saules ir 30,1 AU. Neptūns pārvietojas ap Sauli pa gandrīz riņķveida orbītu, veicot vienu apriņķojumu vidēji 165 Zemes gadu laikā. Vienu apgriezienu ap savu asi tas veic 16 stundās un 6 minūtēs. Temperatūra Neptūna atmosfēras augšējā slānī ir 53 kelvini (−215 °C). Neptūnam ir ļoti blīva atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija. Neptūna ekvatoriālais diametrs ir 49 528 km, tas ir 3,8 reizes lielāks nekā Zemei. Lai arī Neptūns izmēra ziņā ir mazāks kā Urāns, Neptūna masa ir lielāka par Urāna masu. Neptūnam ir 14 pavadoņi. Tam ir arī vismaz 3 planetārie gredzeni.

Koipera josla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Astoņi lielākie zināmie transneptūna objekti: Plutons, Erīda, Makemake, Haumeja, kā arī pundurplanētu kandidāti Sedna, (225088) 2007 OR10, Kvavars un Orks.
Pamatraksts: Koipera josla

Koipera josla atrodas no aptuveni 30 AV līdz aptuveni 55 AV attālumā no Saules. Koipera josla sastāv no maziem ķermeņiem, kuru sastāvā ir sasaluši šķidrumi un gāzes, piemēram, ledus, metāns un amonjaks.

Koipera joslā atrodas pundurplanētas Plutons, Erīda, Makemake, Haumeja, kā arī pundurplanētu kandidāti Sedna, (225088) 2007 OR10, Kvavars un Orks, kā arī 19521 Haoss, Salacija, Varuna, (307261) 2002 MS4, 2012 VP113 un citi ķermeņi.

Orta mākonis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Orta mākonis

Epika—Orta mākonis ir hipotētisks apgabals Saules sistēmā, kur pēc zinātnieku domām veidojas komētas ar lielu apriņķošanas periodu. Zinātniski Orta mākoņa eksistence nav apstiprināta, bet daudzi novērojumi netieši uz to norāda. Attālums no Saules līdz Orta mākonim ir aptuveni no 50 000 līdz 100 000 astronomiskajām vienībām, kas atbilst gandrīz vienam gaismas gadam.

Vizuālais kopsavilkums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šajā sadaļā ir attēloti zināmie Saules sistēmas ķermeņi, kas sakārtoti pēc izmēra (bez atmosfēras vai gredzeniem, km).

Saules sistēma
Sun in February.jpg
Jupiter New Horizons.jpg
Saturn PIA06077.jpg
Uranus2.jpg
Neptune Full.jpg
Earth Eastern Hemisphere.jpg Venus-real color.jpg
Water ice clouds hanging above Tharsis PIA02653 black background.jpg
1. Saule
696 342±65 km
(zvaigzne)
2. Jupiters
69 911±6 km
(planēta)
3. Saturns
58 232±6 km
(planēta)
4. Urāns
25 362±7 km
(planēta)
5. Neptūns
24 622±19 km
(planēta)
6. Zeme
6 371,0±0,01 km
(planēta)
7. Venera
6 051,8±1,0 km
(planēta)
8. Marss
3 389,5±0,2 km
(planēta)
Ganymede g1 true 2.jpg
Two Halves of Titan.png
CW0131775256F Kuiper Crater.png
Callisto.jpg
Io highest resolution true color.jpg
FullMoon2010.jpg
Europa-moon.jpg
Triton Voyager 2.jpg
9. Ganimēds
2 634,1±0,3 km
(Jupitera pavadonis)
10. Titāns
2 576±2 km
(Saturna pavadonis)
11. Merkurs
2 439,7±1,0 km
(planēta)
12. Kallisto
2 410,3±1,5 km
(Jupitera pavadonis)
13. Jo
1 821,6±0,5 km
(Jupitera pavadonis)
14. Mēness
1 737,1 km
(Zemes pavadonis)
15. Eiropa
1 560,8±0,5 km
(Jupitera pavadonis)
16. Tritons
1 353,4±0,9 km
(Neptūna pavadonis)
Nh-pluto-in-true-color 2x JPEG-edit-frame.jpg
Eris and dysnomia2.jpg
Titania (moon) color cropped.jpg
2007 OR10 and its moon.png
PIA07763 Rhea full globe5.jpg
Voyager 2 picture of Oberon.jpg
Iapetus as seen by the Cassini probe - 20071008.jpg
Makemake moon Hubble image with legend (cropped).jpg
17. Plutons
1 186±2 km
(pundurplanēta)
18. Erīda
1 163±6 km
(pundurplanēta)
19. Titānija
788,4±0,6 km
(Urāna pavadonis)
20. 2007 OR10
767+38(−113)
(pundurplanēta)
21. Reja
763,8±1,0 km
(Saturna pavadonis)
22. Oberons
761,4±2,6 km
(Urāna pavadonis)
23. Japets
734,5±2,8 km
(Saturna pavadonis)
24. Makemake
715+19(−11) km
(pundurplanēta)
Inset-kbos13.jpg
Charon in Color (HQ).jpg
PIA00040 Umbrielx2.47.jpg
Color Image of Ariel as seen from Voyager 2.jpg
Dione color south.jpg
Quaoar hubble.jpg
Saturn's Moon Tethys as seen from Voyager 2.jpg
Sedna PRC2004-14d.jpg
25. Haumeja
620+34(−29) km
(pundurplanēta)
26. Harons
606±3 km
(Plutona pavadonis)
27. Umbriels
584,7±2,8 km
(Urāna pavadonis)
28. Ariels
578,9±0,6 km
(Urāna pavadonis)
29. Diona
561,4±0,4 km
(Saturna pavadonis)
30. Kvavars
555±3 km
(pundurplanēta)
31. Tētija
531,1±0,6 km
(Saturna pavadonis)
32. Sedna
500±80 km
(pundurplanēta)
Ceres RC2 Bright Spot.jpg
[[Attēls:|center|100x100px]] [[Attēls:|Orcus nasa.jpg|center|100x100px]] [[Attēls:|center|100x100px]]
Vesta from Dawn, July 17.jpg
Enceladus from Voyager.jpg
Miranda.jpg
Proteus (Voyager 2).jpg
33. Cerera
473 km
(pundurplanēta)
34. 2002 MS4
467±24 km
(pundurplanēta)
35. Orks
458±13 km
(pundurplanēta)
36. Salacija
425±23 km
(pundurplanēta)
37.-50. Vesta
262,7±0,1 km
(asteroīds)
37.-50. Encelāds
252,1±0,2 km
(Saturna pavadonis)
37.-50. Miranda
235,8±0,7 km
(Urāna pavadonis)
37.-50. Protejs
210±7 km
(Neptūna pavadonis)

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Today we know of more than a dozen dwarf planets in the solar system".The PI's Perspective
  2. M Woolfson (2000). "The origin and evolution of the solar system". Astronomy & Geophysics 41 (1): 1.12. Bibcode 2000A&G....41a..12W. doi:10.1046/j.1468-4004.2000.00012.x.
  3. Levison, H. F.; Morbidelli, A. (2003-11-27). "The formation of the Kuiper belt by the outward transport of bodies during Neptune's migration". Nature 426 (6965): 419–421. Bibcode 2003Natur.426..419L. doi:10.1038/nature02120. PMID 14647375. Atjaunināts: 2012-05-26.
  4. Harold F. Levison, Martin J Duncan (1997). "From the Kuiper Belt to Jupiter-Family Comets: The Spatial Distribution of Ecliptic Comets". Icarus 127 (1): 13–32. Bibcode 1997Icar..127...13L. doi:10.1006/icar.1996.5637.
  5. Lisa Grossman. «Planet found orbiting its star backwards for first time». NewScientist, 2009. gada 13. augusts. Skatīts: 2009. gada 10. oktobris.
  6. «Inner Solar System». NASA Science (Planets). Skatīts: 2009-05-09.
  7. Frost line or snow line or ice line in the solar system — Astronoo
  8. Bill Arnett. «Mercury». The Nine Planets, 2006. Skatīts: 2006-09-14.
  9. Benz, W., Slattery, W. L., Cameron, A. G. W. (1988), Collisional stripping of Mercury's mantle, Icarus, v. 74, p. 516—528.
  10. Cameron, A. G. W. (1985), The partial volatilization of Mercury, Icarus, v. 64, p. 285—294.
  11. Mark Alan Bullock (1997) (PDF). The Stability of Climate on Venus. Southwest Research Institute. Atjaunināts: 2006-12-26.
  12. Paul Rincon. «Climate Change as a Regulator of Tectonics on Venus» (PDF). Johnson Space Center Houston, TX, Institute of Meteoritics, University of New Mexico, Albuquerque, NM, 1999. Skatīts: 2006-11-19.
  13. «What are the characteristics of the Solar System that lead to the origins of life?». NASA Science (Big Questions). Skatīts: 2011-08-30.
  14. Anne E. Egger, M.A./M.S. «Earth's Atmosphere: Composition and Structure». VisionLearning.com. Skatīts: 2006-12-26.
  15. David C. Gatling, Conway Leovy. «Mars Atmosphere: History and Surface Interactions». In Lucy-Ann McFadden et al. Encyclopaedia of the Solar System, 2007. 301–314. lpp.
  16. «Mars: A Kid's Eye View». NASA. Skatīts: 2009-05-14.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]