ASV vēsture

Vikipēdijas lapa
ASV (zilā krāsā) izveidošanās un paplašināšanās (kopš 1770. gada).

ASV vēsture tiek fiksēta no pirmajiem eiropiešu kolonizācijas laikiem, kaut gan teritorija tika apdzīvota jau iepriekš un valsts kā neatkarīga republika izveidojās tikai 1776. gadā.

Amerika pirms kolonizācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Misisipiešu priesteris ar ceremoniālo akmens scepteri

Tiek uzskatīts, ka pirmie cilvēki mūsdienu ASV teritorijā apmetās pirms 20 000 gadiem, ienākot Ziemeļamerikā no Āzijas pa tolaik pastāvošu zemes šaurumu, kas savienoja abus kontinentus.[1] Līdz 15. gadsimtam, kad ieradās eiropieši, indiāņi bija izplatījušies visā Amerikā un bija izveidojušās dažādas kultūras. Zemkopība parādījās mūsdienu ASV austrumos apmēram 2500 gadus pirms mūsu ēras, audzēja kukurūzu, saulespuķes un ķirbjus.[2]

Pirmās britu kolonijas Ziemeļamerikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu ierašanās Ziemeļamerikā sākās līdz ar 1606. gadā Anglijas karaļa Džeimsa I piešķirtajām tiesībām (hartu) divām privātām kompānijām (Londonas un Plimutas) izdalīt zemi kolonizēšanai Ziemeļamerikas piekrastē. Jau 1607. gadā Virdžīnijā tika nodibināta pirmā apmetne: Džeimstaunas kolonija — reizē bija gan tirdzniecības faktorija, gan kolonistu apmetne, gan militārs forts, — kas aizšķērsoja nākotnē iespējamo spāņu virzīšanos no Meksikas uz ziemeļiem. Neraugoties uz lielajām grūtībām (badā, slimībās, konfliktos ar indiāņiem pirmajos gados mira aptuveni 4000 kolonistu), angļiem izdevās ne tikai izdzīvot, bet arī visnotaļ veiksmīgi nostiprināties.

Lielākā daļa kolonistu bija deklasēti elementi — Anglijas parlaments bija pieņēmis likumu izsūtīt uz Jauno Pasauli “klaidoņus, liekēžus un ubagus pēc aicinājuma”, kā arī kriminālnoziedzniekus, kuriem piespriests 7-14 gadus ilgs cietumsods (gadsimta beigās kolonijās mitinājās aptuveni 50 000 no metropoles izsūtīto kriminālnoziedznieku). Daudzi pārceļotāji tika vesti no Anglijas bez maksas — ar noteikumu, ka samaksās kuģu kompānijai pēc tam, — kas tos pārvērta par atkarīgajiem (indentured servants), kuriem kā dzimtcilvēkiem jeb “baltajiem vergiem” 5—7 gadus nācās strādāt, lai atmaksātu kredītu. Daļai no tiem (redemptioners) pēc parāda un procentu nomaksas izdevās iegādāties zemi (17 gs. beigās 1 akrs zemes Karolīnā maksāja 1 peniju).

Tas, ka jebkuram pretendentam piešķīra 50 akru zemi, ja tas spēja maksāt visai simbolisku īresmaksu, veicināja brīvprātīgo kolonistu pieplūdumu. 1620. gadā Džeimstaunā jau bija 1000 iedzīvotāju, bet visā Virdžīnijā to bija aptuveni 2000. Līdz 1688. gada revolūcijai Anglijā no metropoles Jaunajā Pasaulē ieradās vairāk nekā 16 000 cilvēku. 1619. gadā holandiešu kompānijas kuģis atveda uz šo koloniju pirmo partiju ar melnajiem vergiem. Jau 60. gados melno vergu imports no Rietumāfrikas kļuva par pastāvīgu Ziemeļamerikas koloniju ekonomikas nozari, tā veidojot melnādaino iedzīvotāju populāciju.

1630.-1643. gadu emigrācijas vilnī Jaunanglijā ieradās ap 20 000 cilvēku. Vēl kādi 45 000 apmetās dienvidu kolonijās vai Karību jūras salās. Pirmo 75 gadu laikā bez pirmās kolonijas Virdžīnijā radās vēl 12 kolonijas: Ņūhempšīra, Masačūsetsa, Rodailenda, Konektikuta, Ņujorka, Ņūdžersija, Pensilvānija, Delavēra, Mērilenda, Ziemeļkarolīna, Dienvidkarolīna un Džordžija, kas laika gaitā kļuva pazīstamas kā Trīspadsmit kolonijas. 1624. gadā Hudzonas upes Manhatanas salā, holandieši nodibināja savu tirdzniecības faktoriju, kas pārauga par koloniju "Jaunnīderlandi" ar 9-10 000 holandiešu kolonistiem un Jaunamsterdamu kā galvaspilsētu (1664. gadā Jaunamsterdamu anektēja Anglija un pilsētu pārdēvēja par Ņujorku.) Tās visas bija kroņa kolonijas ar gubernatoriem un pārvaldi no metropoles.

Kuģis "Mayflower" 1620. gadā, kurš ar svētceļotājiem devās uz Ameriku.

Citāda situācija pašpārvaldē veidojās tālāk uz ziemeļiem, kur 1620. gadā bija apmetušies kalvinisti (no kuģa “Mayflower”), savu koloniju nodēvējot par Jauno Plimutu. Sapņojot jau dzīvē redzēt iemiesotus savus reliģiskos un politiskos ideālus, šie pārceļotāji sapņoja Amerikā celt “pilsētu kalnā”. Dzimtenē vajātie disidenti kļuva par koloniju vadītājiem, līdz šim opozīcijā bijušais puritānisms kļuva par oficiālo ideoloģiju, no sektas pārvēršoties par Baznīcu. Rezultātā Masačūsetsā izveidojās puritāniskais fundamentālisms, jebkuras brīvdomības vai citādu uzskatu izpausmes tika nežēlīgi apkarotas. Tika nopietni apspriesta doma izveidot Ziemeļamerikā kalvinistu Baznīcas valsti. Citu reliģisko grupu piederīgajiem, tai skaitā pat anglikāņiem tika liegtas balsstiesības un vārda brīvība. Tika pieņemts likums, kas paredzēja nāvessodu par ķecerību (1692. gadā publiski sodīja ar nāvi 19 ķecerus). 1649. gadā pēc ilgām debatēm un dažādiem ekscesiem (liberālajam sludinātājam R.Viljamsam pat nācās bēgt, dzīvību glābjot, no Masačūsetsas uz Rodailendu) katoliskajā Mērilendā pieņēma likumu par reliģisko iecietību (Toleration Act), kas garantē visiem kristiešiem ticības brīvību neatkarīgi no to konfesijas vai sektas. 18. gadsimts nesa kolonijās t.s. “saprāta uzvaru”, kas izpaudās pirmajā (jeb lielajā) reliģiskajā atmodā (Great Awakening), kurā liela loma bija Džonatanam Edvardsam (1703.-1758.).

Ievērojami atšķīrās kolonistu nodarbes veidi, ko noteica konkrētajā kolonijā valdošie klimatiskie apstākļi un dabas resursi. Attiecīgi arī imigrantu grupas izvēlējās tās kolonijas, kurās dzīves un dabas apstākļi bija vistuvākie apstākļiem to izcelsmes zemēs. Dienvidu kolonijās (Mērilenda, Virdžīnija, abas Karolīnas, Džordžija) zeme bija plaša un auglīga, līdz ar to tur veidojās lielas plantācijas, kas specializējās kokvilnas, tabakas, rīsa un indigoferas audzēšanā. Tā kā brīvie kolonisti nevēlējās strādāt algotu darbu plantācijās, te pastiprināti ieveda melnos vergus, kas jau pirmajās desmitgadēs izveidoja skaitliski ievērojamu grupu. Centrālajās kolonijās (Ņujorka, Ņūdžersija, Delavēra, Pensilvānija) dominēja mazās zemnieku saimniecības un mājamatniecība, kas 17. gadsimta otrajā pusē pārauga par pirmajām manufaktūrām Ziemeļaustrumu Jaunanglijas kolonijās (Ņūhempšīra, Masačūsetsa, Rodailenda, Konektikuta), kur zeme bija auglīga, taču tās bija daudz mazāk, arī bija plaši izplatītas sīkās zemnieku saimniecības, kurās audzēja kartupeļus, kukurūzu, kviešus, rudzus, auzas, miežus. Dabas apstākļu dēļ liela iedzīvotāju daļa nodarbojās ar zvejniecību un tirdzniecību. Šo koloniju pilsētās uz pirmo kuģu būvētavu bāzes radās vēlākā smagā rūpniecība, ārējās tirdzniecības kompānijas.

Mērilendā apmetās britu katoļi; uz Dienvidkarolīnu no Pensilvānijas un Virdžīnijas pārcēlās 3000 franču hugenotu, kuri 1718. gadā nodibināja Ņūorleānu. Poļu, vācu un itāļu amatnieki lielāko tiesu apmetās Virdžīnijā. No Pireneju pussalas un Nīderlandes ieradās pat neliels skaits ebreju (sefardu), kuri gan meklēja jaunas iespējas, gan bēga no aškenazi spiediena, kuri pārņēma vadošās pozīcijas Eiropā. Aptuveni 1000 zviedru un somu nodibināja savu koloniju, Jauno Zviedriju Delavēras upes ielejā. Ja lielākā daļa citu etnisko grupu pārstāvju emigrēja no Eiropas reliģisku vai politisku nesaskaņu dēļ, zviedru kolonistu motivācija bija tikai un vienīgi ekonomiski apsvērumi — iespējas brīvi saimniekot. Kopā 17. gadsimtā no Eiropas uz Ziemeļameriku pārcēlās aptuveni 155-180 000 kolonistu. Lielākais vairums (vismaz 70%) bija angļi, taču bija arī visai lielas citu tautu grupas, piemēram vismaz 20 000 īru (kuri pirmie sastapušies nevis ar reliģisko, bet etnisko naidīgumu no “veco” kolonistu puses). Kaut arī šo britu koloniju iedzīvotāju etniskais sastāvs bija visai raibs, tos visus apvienoja Anglijas likumdošana. 18. gadsimta otrajā desmitgadē Trīspadsmit kolonijās dzīvoja jau 435 000 eiropiešu, bet 60. gados to jau bija vairāk nekā 1 500 000.

Neatkarības karš, ASV izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1693. gadā kolonijas noslēdz savā starpā federācijas līgumu. Valdība aktīvi aizstāv koloniju intereses pret kaimiņiem un 1713. gadā (Utrehtas līgums) atņem Francijai Jaunskotiju un Ņūfaundlendu. Kolonisti mēģina uzbrukt frančiem paši (Dž.Vašingtona vadībā uzbrūk Dikesnas fortam) taču neveiksmīgi. Sākās Septiņgadu karš, pēc kura Francija zaudēja visus īpašumus Ziemeļamerikā (Kanādu un Luiziānu).

Metropole aktīvi sāka apkarot kontrabandu un cenšas monopolizēt koloniju tirdzniecību ar pārējo pasauli, izdod virkni rīkojumu, kas bremzē rūpniecības attīstību kolonijās (piemēram, aizliedz ierīkot dzelzs kausētavas). Tā kā karš pamatā ritēja Ziemeļamerikā, pie tam vēl koloniju interesēs, Londona uzskatīja, ka kolonijām daļēji jākompensē kara radītos valsts parādus. 1765. gadā ievieš zīmognodokli (ļoti niecīgs, domāts lai uzturētu karaspēku un neliktu to uzturēt kolonistiem), taču tas izraisa plašu neapmierinātību un pat metropoles preču boikotu — kolonisti spēj samierināties ar politisku atkarību, bet nespēj samierināties ar šķiršanos no personīgajiem līdzekļiem valsts labā. Bez tam valdība cenšas ievērot līgumus ar indiāņiem, ka netiks kolonizētas teritorijas uz rietumiem no Alegenu kalniem, ko kolonisti nevēlas ievērot, bet gan uzbrūk indiāņiem.

Hronoloģija:

  • 1772. gadā kolonisti (kas lielākā daļa ir kontrabandisti) sadedzina avarējušu pretkontrabandistu kara kuģi Rodailendā.
  • 1773. gadā Londona atceļ muitu Anglijas ostās uz kolonijām vedamajām precēm. "Britu Austrumindijas kompānijas" piedāvātā tēja (par kuru samaksāta minimāla ievedmuita) tagad ir daudz lētāka nekā kontrabandas tēja — Filadelfijā un Ņujorkā pilsētas varas pārstāvji (kuru galvenais ienākums ir kontrabanda) neļauj to ievest, bet Bostonā naktī uzbrūk muitas noliktavām un iznīcina tējas kravu. Tā ir privātīpašuma aizskaršana — Bostonas osta tiek slēgta.
  • 1774. gadā Filadelfijā sanāk kopā koloniju pārstāvju kongress, kas pieņem "Koloniju tiesību deklarāciju": Anglijas parlaments nevar uzlikt kolonijām nodokļus un revidēt to konstitūcijas, ja tajā nav koloniju pārstāvju. Vienīgais, ko metropole drīkst, ir kontrolēt ārējo tirdzniecību (kontrabandistiem izdevīgāk konkurēt ar valdību nekā savā starpā). Kongress pasludināja par nelikumīgiem visus metropoles koloniju likumus un oficiāli aicināja boikotēt Anglijas preces. Uz to Anglija uzsludināja Masačūsetsā karastāvokli un paziņoja, ka šī kolonija tiek pasludināta par dumpiniekiem.
  • 1775. gadā pirmā kauja pie Leksingtonas ciema. Valdības karaspēks sakauj dumpiniekus, taču atpakaļceļā sastop tik lielus dumpinieku spēkus, ka Bostonā atgriežas tikai puse no soda ekspedīcijas spēkiem.
  • 1775. gadā Filadelfijā sanāk otrs koloniju kongress, kas nolemj organizēt federācijas bruņotos spēkus. Par virspavēlnieku ieceļ Virdžīnijas plantatoru Dž.Vašingtonu. Kongress izdod likumus un gādā par to izpildi, ved sarunas ar ārvalstīm, organizē floti un karaspēku, izdod papīrnaudu, organizē vispārējas pārvaldes struktūras — vārdu sakot, rīkojas kā neatkarīga valdība.
Vašingtons šķērso Delavaresas upi, viena no Amerikas pirmajām uzvarām pilsoņu karā.
Trumbula neatkarības pasludināšana
  • 1776. gadā Filadelfijā sanāk trešais koloniju kongress, kurš 4. jūlijā pieņem Neatkarības deklarāciju, kurā pasludina 13 suverēnu koloniju apvienošanos vienā federācijā un neatkarību no Anglijas. Augstākā vara pieder kongresam, kas sastāv no atsevišķu valstu (štatu) delegātiem. Liela ietekme ir masoniem. Štati atsakās par labu federācijai no tiesībām lemt par karu un mieru, atsevišķa karaspēka uzturēšanas, autonomas ārpolitikas, naudas kalšanas un pasta regālijām. Kongresam nav tiesības noteikt kopīgus nodokļus un tā rīcībā esošās finanses ir tikai tik lielas, cik katrs štats uzskata par vajadzīgu piešķirt. Sākas aktīva karadarbība, kur amerikāņi regulāri tiek sakauti visās atklātajās kaujās.
  • 1777. gadā Anglijas karaspēks ieņēmis gandrīz visas lielākās pilsētas (piemēram, Filadelfiju) un kontrolē gandrīz visu Savienoto Valstu teritoriju. Taču amerikāņiem nejauši izdodas pie Saratogas sagraut 10000 vīru lielu angļu ekspedīcijas korpusu. Šai kaujai nav īpaši lielas ietekmes karadarbības zonā, taču ir liela starptautiska rezonanse. Francija saskata Savienotajās Valstīs reālu spēku Anglijas hegemonijas iedragāšanā. Franču brīvprātīgie dodas karot uz Ziemeļameriku. Tiek noorganizētas regulāras bruņojuma piegādes.
  • 1778. gadā Francija atzīst Amerikas Savienotās Valstis kā starptautisku tiesību subjektu un noslēdza ar to sadarbības līgumu. Arī Spānija un Nīderlande, kuru kolonijas Anglija jau krietnu laiku ir apdraudējusi, aktīvi iesaistās karā kā Savienoto Valstu sabiedrotās. Pie Jorktaunas Francijas ekspedīcijas korpuss kopā ar amerikāņu milicijas karaspēku smagi sagrauj Anglijas armiju, mainot kara gaitu.
  • 1783. gadā ar Versaļas miera līgumu Anglija atzīst ASV neatkarību.
Jaunizveidotās ASV teritorija bija daudz mazāka nekā tā ir mūsdienās. Franču karte, kura parāda ASV 1790. gadā.

Situācija nebija spīdoša — liela ārējā parāda nasta, valsts kase tukša, ekonomika novājināta, Anglija izturas naidīgi un neļauj ASV tirgoties ar citām savām kolonijām, štati savā starpā konfliktē vietējo muitu dēļ, centrālā vara vāja un nespēj realizēt vienotu valsts ekonomisko politiku. 1787. gadā Filadelfijā sanāca nacionālais konvents, kurš pēc ilgiem strīdiem pieņēma konstitūciju ar lielu prezidenta varu un divpalātu sistēmu. Par pirmo prezidentu ievēlēja Dž.Vašingtonu. Paplašina valsts kompetenci uz federācijas štatu rēķina — tiesības uzlikt nodokļus, vienota muita, ārējās tirdzniecības kontrole. Štatiem liela brīvība likumdošanā un izglītībā. Pēc ilgiem strīdiem neitrālā teritorijā izvēlas galvaspilsētu, ko nosauc par Vašingtonu.

19. gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: ASV militārās akcijas un ASV—Meksikas karš

Pēc neatkarības iegūšanas amerikāņi sāka apgūt zemes uz rietumiem no tālaika ASV teritorijas. 1803. gadā ASV iegādājās Francijai piederošo teritoriju Ziemeļamerikas vidienē, kas deva iespēju izmantot Misisipi kā ūdensceļu un atbrīvoja ASV no Francijas klātbūtnes pie tās rietumu robežām. 1812. gadā ASV pieteica karu Lielbritānijai, sakarā ar tās veikto dezertieru piespiedu mobilizāciju flotē, kurai tika pakļauti arī naturalizējušies ASV pilsoņi, lai gan karš bija beidzies neizšķirti. 1819. gadā, apmaiņā pret atteikšanos no pretenzijām uz Teksasu, atņēma Spānijai Floridu. 1846. gadā ASV ieguva kontroli pār teritoriju mūsdienu ASV ziemeļrietumos, kuru pirms tam kopīgi kontrolēja ASV un Lielbritānija. 1845. gadā ASV tika pievienota Teksasa, kas izraisīja karu ar Meksiku. 1846. gadā ASV iebruka Meksikā, 1847. gada septembrī krita galvaspisēta Mehiko un nākamā gada 2. februārī Meksika bija spiesta noslēgt miera līgumu, atdodot ASV plašas teritorijas (mūsdienu Teksasu, Kaliforniju, Nevadu, Jūtu, Arizonu, Ņūmeksiku, kā arī daļu Kolorādo un Vaiomingas). 1867. gadā ASV iegādājās no Krievijas Impērijas Aļasku un sāka to apgūt.

Kad Svētās Savienības karaspēks iegāja Spānijā un sāka lolot plānus par tās Latīņamerikas koloniju pakļaušanu, ASV 1823. gadā pieņēma t.s. Monro doktrīnu, atbilstoši kurai turpmāk īstenoja ārpolitiku. Doktrīnā tika noteikts, ka Eiropa nedrīkst aizskart Jaunās pasaules valstis un katru šādu mēģinājumu ASV uztvers kā draudu sev, savukārt ASV nekad neiejauksies Eiropas lietās, ja nebūs tiešu draudu pašām ASV.

Pilsoņu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Getisburgas kauja, asiņainākā kauja un pagrieziena punkts Pilsoņu karā.

19. gadsimta vidū starp dienvidu un ziemeļu štatiem bija izveidojušās lielas atšķirības uzskatos par politiku un ekonomiku, nozīmīgs jautājums bija arī dienvidos pastāvošā verdzība. Dienvidu štatos dominēja jau labklājību ieguvušie pirmo paaudžu kolonisti, bet ziemeļu štatos — tikko kā iebraukušie.

Pēc Abrahama Linkolna ievēlēšanas par prezidentu 1860. gadā 11 dienvidu štati izstājās no savienotajām valstīm un 1861. gada 9. februārī izveidoja Amerikas Valstu Konfederāciju.

Pilsoņu karš sākās 1861. gada 12. aprīlī ar uzbrukumu Samteras fortam, kurā atradās ziemeļu štatu karaspēks, kurš atteicās atstāt konfederātu teritoriju. Nākamo divu mēnešu laikā vēl četri štati pievienojās Konfederācijai, bet četri visvairāk uz ziemeļiem esošie vergturu štati palika ASV sastāvā. Jūlijā Konfederācija sāka uzbrukumu, taču tas tika apturēts. Nopietna kara darbība sākās 1862. gadā, kad ASV sāka uzbrukumu ar mērķi sagrābt Konfederācijas galvaspilsētu Ričmondu. Sākotnēji uzbrukums bija veiksmīgs, bet tā beigās ASV saskārās ar lielu konfederātu pretestību un ziemeļniekiem nācās atkāpties. Septembrī Konfederācija mēģināja ieņemt Mērilendu, taču ASV rīcībā nonāca kopija pavēlei kurā detalizēti bija aprakstīts Konfederātu uzbrukuma plāni pirmajām uzbrukuma dienām un ASV uzbrukumu atvairīja. Pēc šīs kaujas Eiropas lielvalstis — Anglija un Francija — atteicās atzīt Konfederāciju un ASV prezidents Linkolns izdeva pavēli saskaņā ar kuru vergi visos štatos, kas 1863. gada 1. janvārī būtu Konfederācijas sastāvā ieguva brīvību. ASV nespēja dot prettriecienu, tomēr arī nākamais Konfederātu uzbrukums 1863. gada maijā beidzās ar ziemeļnieku uzvaru. Taču, lai gan cīņas Amerikas austrumos bija nesekmīgas, rietumos ASV ieguva kontroli pār Misisipi, sadalot Konfederāciju divās daļās un ieņēma Kentuki. 1864. gadā par ASV armijas virspavēlnieku kļuva Uliss Grānts, kurš, uzsāka uzbrukumu Konfederācijai no vairākiem virzieniem, tādējādi izmantodams ASV pārsvaru cilvēkresursu ziņā un nokausēdams konfederātus. 1865. gadā Konfederācija tika sakauta. Pilsoņu kara rezultātā bojā bija gājuši 3% Amerikas iedzīvotāju, verdzība ASV tika atcelta un tika mainīta likumdošana, atceļot rases diskriminējošas normas.

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starpkontinentālā dzelzceļa pabeigšana (1869. gads). Autors Endrjū Rasels

Pēc pilsoņu kara, īpaši ziemeļu štatos, sākās strauja industrializācija. Lai gan tika veikti dažādi izgudrojumi un pieauga produktivitāte, algu samazināšanās daudzviet izraisīja dumpjus. ASV pamazām no izteikti agrāras valsts pārtapa par daļēji industrializētu valsti. Sāk pretendēt uz lielvalsts lomu Amerikas kontinentā. Rūpniecībā dominē smagā rūpniecība — dzelzs un tērauda ražošana. Sāka veidoties tresti. Lauksaimniecība sāka kļūt par biznesu (kvieši, kukurūza, kokvilna). Sairuss MakKorniks 1832. gadā patentē pļaujmašīnu un sāk tās masveida ražošanu. Palielinās lielo zemnieku saimniecību skaits. 1862. gada Homstera akts — katram gribētājam 65 ha zemes. Ievieš selekcijas un izmēģinājumu stacijas. Tresti monopolizē atsevišķas nozares kā, piemēram, tēraudliešanu, lauksaimniecības mašīnu ražošanu, gaļas pārstrādi u.c. Sākās nebijis imigrācijas vilnis, kas deva jaunu darbaspēku un palīdzēja radīt plašas kopienas agrāk neattīstītos apgabalos.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1887. gada Douza akts paredzēja atņemt indiāņiem lauksaimniecībai derīgās vai izrakteņiem bagātās teritorijas.

Iekšpolitikā pamatproblēma bija dzelzceļa tarifi un muitas tarifi. Valdības nāca un gāja, atkarībā no savas politikas šajos jautājumos. Demokrāti (Klivlends) uzskatīja, ka jāaizsargā vietējos ražotājus. Lauksaimniecības pārprodukcijas krīze ietekmē finanšu sistēmu, pie varas nāca republikāņi (Makinlijs) — Aļaskas zelta drudzis. Vispārēja korupcija — valsti pārvaldīja tresti. Pieņēma Šernera prettrestu likumu, kas tomēr bija vājš un īsti sāka darboties tikai 20. gadsimta sākumā. Krafts ieviesa apdrošināšanu un 8 stundu darba dienu, Vilsons turpināja sociālo politiku.

Progresistu kustība (1890.-1914.) — inteliģence masveidā uzstājās pret korupciju un monopoliem, par progresu sabiedrībā.

Imperiālisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1893. gadā Havaju salās dzīvojoši amerikāņu uzņēmēji gāza Havajas Karalistes vietējo iedzīvotāju monarhiju un 1898. gadā Savienotās Valstis anektēja Havaju arhipelāgu.

1898. gadā, kā ieganstu izmantojot Spānijas represīvo politiku pret Kubas neatkarības cīnītājiem, ASV uzsāka karu ar Spāniju. Drīz vien Kuba nonāca Savienoto Valstu rokās. Uzvara jūras kaujā Manilas līcī nostiprināja amerikāņu kontroli pār Filipīnām un augustā tika noslēgts miera līgums, saskaņā ar kuru ASV ieguva Kubu, Guamu, Puertoriko un Filipīnas. 1902. gadā ASV atstāja Kubu, bet saglabāja intervences tiesības.

Diezgan aktīva ārpolitika Klusajā okeānā — kā vidutājs starp Rietumvalstīm un Ķīnu pēc bokseru dumpja (t.s. Atvērto durvju politika — visām valstīm vienādas iespējas izmantot Ķīnu).

1903. gadā ASV no Kolumbijas iznomāja zemes strēli, kas kļuva par Panamas kanāla zonu, un pēc tam noorganizēja vietēja rakstura sacelšanos, lai izveidotu Panamas valsti. Panamas kanālu uzbūvēja laikā no 1904. līdz 1914. gadam.

20. gadsimta pirmā puse[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada aprīlī ASV iesaistās Pirmajā pasaules karā Antantes pusē.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pirmā pasaules kara ASV sākās ekonomikas uzplaukums. Lai gan algas kritās, ražošanā peļņa auga. Ekonomiskā buma pamatā bija kreditēšana un inflācija akciju tirgū.

1929. gada rudenī sākās ekonomiskā krīze, kuru ievadīja Ņujorkas fondu biržas krahs. Miljoni amerikāņu bija iegādājušies akcijas, bet tagad to cenas kritās — sevišķi smagi cieta un bankrotēja tās bankas, kuras piedalījās akciju pirkšanā un pārdošanā. Cilvēki steidzās izņemt savus noguldījumus, bankām pietrūka naudas līdzekļu, tās nevarēja kreditēt ne rūpniecības uzņēmumus, ne lauksaimniekus. Daudzi uzņēmumi tika slēgti, valstī sākās milzīgs bezdarbs, iedzīvotāju pirktspēja samazinājās, kritās pārtikas cenas, kas izputināja lauksaimniekus. Situāciju lauksaimniecībā vēl vairāk pastiprināja lielais sausums un putekļu vētras 1933.-1935. gados.

Valstī sākās streiki un demonstrācijas, 1933. gadā par valsts prezidentu no demokrātu partijas tika ievēlēts Franklins Rūzvelts. Viņš izstrādāja programmu Jaunais kurss, ar kuras palīdzību bija plānots pārvarēt ekonomisko krīzi. "Jaunais kurss" paredzēja stabilizēt ražošanu un saglabāt vai palielināt algas, nodarbināt bezdarbniekus, noteikt kompensācijas zemniekiem, kas labprātīgi samazinātu ražošanu, piešķirt dažādus pabalstus, reformēt nodokļu sistēmu un iejaukšanos banku darbībā. Jaunā kursa rezultātā, dažu gadu laikā, ievērojami paplašinājās federālās valdības uzdevumu loks un ASV kļuva par daudz centralizētāku valsti.

Otrais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ASV iesaistījās karā pēc Japānas uzbrukuma Pērlhārborai 1941. gada decembrī. Četras dienas pēc uzbrukuma Pērlahārborai Vācija pieteica ASV karu. ASV nolēma koncentrēt savus spēkus cīņai ar Vāciju. ASV izvietoja gaisa spēkus Vācijas bombardēšanai Lielbritānijā. Pirmās kaujas uz zemes, kurās ASV iesaistījās kopā ar Lielbritāniju un Austrāliju, notika Ziemeļāfrikā, kuru rezultātā sabiedrotie 1943. gadā ieguva kontroli pār Suecas kanālu, kas bija Lielbritānija nozīmīgs tirdzniecības ceļš. 1944. gada jūnijā sabiedrotie uzsāka desantu Normandijā, kas pēc sešām nedēļām beidzās ar sabiedroto uzvaru. 1945. gadā maijā Vācija tika uzvarēta. Tā kā ASV spēki bija koncentrēti Eiropā karā ar Japānu tā cīnījās aizsardzībā. Japānai izdevās gūt vairākas ātras uzvaras, tomēr 1942. gada jūnijā ASV ieguva japāņu sazināšanās kodus un sakāva Japānas floti. Pēc tam ASV sāka cīnīties par Ķīnu, kur izvietoja gaisa spēkus Japānas bombardēšanai. Karš ar Japānu beidzās 1945. gada augustā pēc atombumbu nomešanas uz Japānas pilsētām Hirosimas un Nagasaki.

Aukstais karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Otrā pasaules kara ASV kļuva par vadošo Rietumu lielvaru un iesaistījās Aukstajā karā ar PSRS. Pēc tam, kad 1961. gadā Padomju Savienība veica pirmo kosmisko lidojumu ar cilvēku, prezidents Džons Kenedijs izteica vēlmi, lai Savienotās Valstis būtu pirmās, kuras varētu aizvest "cilvēku uz Mēnesi". Tas tika sasniegts 1969. gadā. Bruņošanās un kosmiskā sacensība noveda pie valdības atbalsta zinātnei un matemātikai. Piecdesmitajos gados daudzi ASV iedzīvotāji bija pārcēlušies uz pilsētām, pieauga plaša patēriņa preču noiets un notika ekonomikas attīstība. Sākās cīņa pret rasu segregāciju un diskrimināciju, ko vadīja afroamerikāņi Roza Pārksa un Mārtins Luters Kings, Sešdesmitajos gados tā noveda pie rasu diskriminējošu ierobežojumu atcelšanas. 1964. gadā prezidents Lindons B. Džonsons pieņēma Pilsoņu tiesību likumu, kas liedza diskrimināciju sabiedriskās iestādēs un meklējot darbu. 1965. gadā tika pieņemts Balsstiesību likums, kurš pirmoreiz ļāva afroamerikāņiem piedalīties federālajās vēlēšanās.

20. gadsimta nogale[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1991. gada marta līdz 2001. gada martam prezidenta Billa Klintona administrācijas darbības laikā ASV piedzīvoja ilgstošāko izaugsmi ASV vēsturē. 1998. gadā civilā tiesas prāva un seksa skandāls izraisīja Klintona impīčmentu, bet viņš savu amatu saglabāja. 2000. gada ASV prezidenta vēlēšanu rezultāti tika apstrīdēti, taču ASV Augstākās tiesas lēmums apturēja mēģinājumu panākt balsu skaitīšanas pārbaudi Floridā un par prezidentu kļuva Džordža H.V. Buša dēls Džordžs V. Bušs.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc PSRS sabrukuma ASV kļūst par vienīgo globāla mēroga lielvalsti pasaulē, nenoliedzamu līderi ekonomiskajā, politiskajā un militārajā ziņā. Ārpolitikā uzsāka aktīvu t.s. karsto punktu nomierināšanas stratēģiju, Rietumu demokrātijām naidīgu politisku režīmu iegrožošanu vai pat likvidēšanu t.s. trešās pasaules valstīs un bijušajās PSRS satelītvalstīs.

Mūsdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dženkins, Filips. ASV vēsture. Jumava. Rīga. 2013. ISBN 9789934114267 26. lpp.
  2. Diamond, Jared. Guns, Germs, and Steel, pages 99-100. W.W. Norton and Company, New York, 1999 paperback.