Eiropas alu lācis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Eiropas alu lācis
† Ursus spelaeus, (Rosenmüller, 1794)
Eiropas alu lāča izskata digitāla rekonstrukcija
Eiropas alu lāča izskata digitāla rekonstrukcija
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Dzimta Lāču dzimta (Ursidae)
Ģints Lāči (Ursus)
Suga Eiropas alu lācis (Ursus spelaeus)

Eiropas alu lācis jeb alu lācis (Ursus spelaeus) ir lāču dzimtas (Ursidae) lāču ģints (Ursus) izmirusi plēsīgo zvēru suga.

Eiropas alu lācis Eiropas teritorijā dzīvoja pleistocēnā, tas izmira pēdējā ledus laikmeta laikā pirms 27 000 gadu. Lācis savu nosaukumu ieguva tādēļ, ka gandrīz visi līdz šim atrastie fosīlie kauli ir atradušies alās. Šis fakts norāda, ka Eiropas alu lācis daudz vairāk laika ir pavadījis alā nekā brūnais lācis, kas alā apmetas tikai, lai gulētu ziemas miegu. Eiropas alu lāča fosīlijas ir atrastas daudzās Eiropas alās: Vācijā, Polijā, Rumānijā, Spānijā, Francijā, Itālijā, Austrijā, Šveicē, Horvātijā, Ungārijā, Grieķijā, Beļģijā un Nīderlandē. Rumānijā 1983. gadā kādā alā atrada 140 dažādu alu lāču skeletus[1]. Šo alu pēc atraduma sauc par Lāču alu (rumāņu: Peştera Urşilor). Eiropas alu lāča kauli nav atrasti Lielbritānijas ziemeļos, Baltijā un Skandināvijā, jo laikā, kad dzīvoja Eiropas alu lācis, šos apgabalus klāja ledus. Alās ir tūkstošiem kaulu, tādēļ zinātnieki ir izteikuši minējumu, ka kauli alās ir krājušies 100 000 gadu periodā[1].

Eiropas alu lācis ir dzīvojis zemajos kalnos, īpaši vietās, kurās ir kaļķakmens alas. Pēc atrastām fosīlijām var spriest, ka lāči ir izvairījušies no atklātām vietām, priekšroku dodot mežiem[1].

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas alu lāča skelets, atrasts Polijā

Pirmo reizi Eiropas alu lāča skeletu aprakstīja Johans Fridrihs Espers (Johann Freiderich Esper) 1774. gadā, nosaucot atradumu par nezināmu četrkājainu dzīvnieku. Valdīja uzskats, ka kauli ir piederējuši vai nu pūķim vai vienradzim, vai lielam pērtiķim, sunim vai kaķim, bet Espers lauza mītu un pasludināja, ka kauli visdrīzāk ir piederējuši polārlācim. 20 gadus vēlāk Johans Kristians Rozenmillers (Johann Christian Rosenmüller), anatomists no Leipcigas universitātes, atradumam iedeva zinātnisko nosaukumu Ursus spelaeus. Kaulus varēja atrast tik bieži un daudz, ka atradēji tos ne īpaši saudzēja. Pirmā pasaules kara laikā lielu daudzumu Eiropas alu lāča kaulu izmantoja fosfāta ieguvei, atstājot tikai galvaskausus un kāju kaulus[1].

Evolūcija un izmiršana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lāču ala Francijā

Zinātnieki uzskata, ka Eiropas alu lācis pirms 500 000 gadiem pleistocēnā attīstījies no Deningera lāča (Ursus deningeri), kas savukārt attīstījies no Etrusku lāča (Ursus etruscus), tomēr pastāv arī uzskats, ka Eiropas alu lācis atdalījies no kopējās lāču saimes pirms 1,2 miljoniem gadu[2]. Zinātniekiem ir daudz fosīliju, pēc kurām var spriest par alu lāča attīstību garā laika periodā. Pēc zobu izmaiņām var spriest par to, ka lāči kļuva arvien piemērotāki veģetārajai barībai[3].

Izpētot fosīlos kaulus nav šaubu, ka alu lāči izmiruši apmēram pirms 27 000 gadiem. Iemesls, kādēļ lāči ir izmiruši, joprojām nav skaidrs. Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka galvenais iemesls ir klimatiskās izmaiņas. Pēdējā ledus laikmeta laikā izmira daudzi lielie dzīvnieki, tomēr alu lācis izmira viens no pirmajiem[4]. Alu lācis barojās ar specifiskiem, barības vielām bagātiem augiem, kas klimata izmaiņu rezultātā pārstāja augt. Ir zinātnieki, kas apstrīd šo versiju, jo pirms tam alu lācis ir pārdzīvojis vairākas klimatiskās izmaiņas. Pārmērīgas medības arī netiek uzskatītas par izmiršanas iemeslu, jo tajā laikā cilvēku medību ieroči vēl nebija tik labi attīstījušies, kā arī cilvēku populācija pati par sevi nebija liela. Otrā versija ir pieņēmums, ka tajā laikā ir dzīvojuši vēl kādi dzīvnieki, kas konkurēja ar alu lāčiem uz dzīvi alās. Zinātnieks Bjorns Kurtens (Bjorn Kurten) uzskata, ka alu lāču populācija bija izkaisīta un ka tā atradās nemitīgā cīņā un stresā par iespēju dzīvot alā jau ilgi pirms sākās pēdējais ledus laikmets[1].

Izskats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas alu lāča skelets salīdzinot ar mamuta skeletu

Eiropas alu lācim bija ļoti plats, kupolveidīgs galvaskauss, ar slīpu pieri. Tā lielo, kompakto ķermeni balstīja kājas ar gariem augšstilbiem un masīviem apakšstilbiem. Pēdas bija iegrieztas uz iekšu, skelets atgādina brūnā lāča skeletu[5]. Augumā alu lāci var salīdzināt ar lielākajiem mūsdienu lāčiem; polārlāčiem un Kadjakas lāčiem. Tēviņi svēra apmēram 400 - 500 kg, mātītes 225 - 250 kg[6]. Muzejos 90% no savāktajiem kauliem pieder tēviņiem. Ledus laikmetos alu lāči bija lielāka auguma, bet periodos starp ledus laikmetiem tie kļuva augumā mazāki.

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izpētot alu lāču zobus, zinātnieki uzskata, ka tie pamatā ir lietojuši veģetāro barību, piedevām ne tikai dažādus zaļos augus kā mūsdienu lāči, bet arī izteikti cietos, ar koksni bagātos veģetāros augus[7]. Rietumeiropas un centrālās Eiropas fosīlie kauli liecina, ka šie alu lāči bija daudz vairāk veģetārieši kā alu lāči no Karpatu reģiona, kā arī alu lācis patērēja lielus daudzumus kaulu, salīdzinot ar Eirāzijas brūno lāci.

Dzīves ilgums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ļoti tipiska nāve alu lāčiem bija nomiršana ziemas miega laikā. Iemesli varēja būt visdažādākie: pārāk maz uzkrātas tauku rezerves vasaras laikā, slimība vai vecums[8]. Lāču kauli liecina par dažādām kaulu traumām un slimībām, ar ko slimojuši alu lāči. Dzīves ilgums precīzi nav nosakāms, bet zinātnieki domā, ka tas varēja būt apmēram 20 gadu, kā arī lielākā daļa pētnieku uzskata, ka lācim nav bijuši dabīgi ienaidnieki, ja nu vienīgi vilki un alu hiēnas, kas uzbruka slimiem un vārgiem lāčiem, vai mazuļiem. Alu hiēnas (Crocuta crocuta spelaea) tiek arī vainotas alu lāču kaulu apgraušanā un izvazāšanā pa alas teritoriju, jo šāda miruša lāča atliekas bija nozīmīgs barības resurss tūlīt pēc ziemas.

Neandertālieši un alu lāči[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alu lāču kaulu kolekcijas neandertāliešu kādreiz apdzīvotajās alās liek zinātniekiem izvirzīt hipotēzi, ka neandertālieši ir pielūguši alu lāci. Šveicē Drahenlokā, kādā neandertāliešu alā ir atklāts akmens altāris ar vairāku alu lāču galvaskausiem pašā augšā. Pie alas ieejas 7 alu lāču galvaskausi novietoti tā, lai tie lūkotos alas ieejā, tālāk ejā klints nišās bija izvietoti vēl 6 galvaskausi. Blakus galvaskausiem bija novietoti stilbu kaulu saišķi. Neviens kauls nav novietots nejauši. Kaulu izvietojums nepārprotami liecina par alu lāča kultu.

Līdzīgas kulta pazīmes tika atklātas Francijas dienvidos. Neandertāliešu alā tika atklāta taisnstūraina bedre, kurā atradās vismaz 20 alu lāču kauli, kas bija pārsegti ar smagu akmens plāksni. Turpat netālu atradās otra taisnstūraina bedre ar neandertāliešu kauliem, kā arī ar dažādiem priekšmetiem, alu lāča pleca kaulu ieskaitot.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Bieder, Robert (2005). Bear. London: Reaktion Books. pp. 192. ISBN 1-86189-204-7
  2. Loreille, Odile; et al. (2001). "Ancient DNA analysis reveals divergence of the cave bear, Ursus spelaeus, and brown bear, Ursus arctos, lineages". Current Biology 11 (3): 200–203. doi:10.1016/S0960-9822(01)00046-X.
  3. Gli orsi spelèi delle Conturines/ Ursus Spelaeus
  4. Vegetarian cave bear 'starved to death' during Ice Age - Telegraph
  5. Brown, Gary (1996). Great Bear Almanac. pp. 340. ISBN 1-55821-474-7
  6. http://www.sekj.org/PDF/anzf36/anzf36-093p.pdf
  7. http://www.geo.auth.gr/12icbs/proceedings/pinto.pdf
  8. Kurten, Bjorn (1968). Pleistocene Mammals of Europe. New Brunswick, N.J.: AldineTransaction. pp. 325. ISBN 0-202-30953-3

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]