Heike Kamerlings Oness

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Heike Kamerlings Oness
Heike Kamerlingh Onnes
Heike Kamerlings Oness
Personīgā informācija
Dzimis 1853. gada 21. septembrī
Valsts karogs: Nīderlande Groningena, Nīderlande
Miris 1926. gada 21. februārī (72 gadi)
Valsts karogs: Nīderlande Leidene, Nīderlande
Tautība Nīderlandietis
Zinātniskā darbība
Zinātne Fizika
Darba vietas
Alma mater
Apbalvojumi Nobela prēmija fizikā (1913)

Heike Kamerlings Oness (nīderlandiešu: Heike Kamerlingh Onnes; dzimis 1853. gada 21. septembrī, miris 1926. gada 21. februārī) bija nīderlandiešu fiziķis.

1913. gadā saņēmis Nobela prēmiju fizikā par "vielas īpašību pētījumiem zemās temperatūrās, kas radīja iespēju ražot šķidro hēliju".[1]

Kamerlings Oness aizsāka dažādas sasaldēšanas metodes, tās izmantoja, lai pētītu materiālu uzvedību, kad to temperatūra sasniedz gandrīz absolūto nulli. Viņš bija pirmais, kas sašķidrinājis hēliju. 1911. gadā atklājis supravadītspēju, pētot metālu pretestības ļoti zemās temperatūrās.

Papildu Nobela prēmijai vēl ir saņēmis Mateuči medaļu (1910), Ramforda medaļu (1912) un Frenklina medaļu (1915).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. The Nobel Prize in Physics 1913. Nobel Foundation. Atjaunināts: 2008-10-09.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]



Apbalvojumi
Priekštecis:
Gustavs Dalens
Nobela prēmija fizikā
1913
Pēctecis:
Makss fon Laue