Ļevs Landaus

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ļevs Landaus
Лев Давидович Ландау
Ļevs Landaus
Personīgā informācija
Dzimis 1908. gada 22. janvārī
Baku, Krievijas impērija
Miris 1968. gada 1. aprīlī (60 gadi)
Maskava, PSRS
Pilsonība PSRS
Tautība ebrejs
Zinātniskā darbība
Zinātne teorētiskā fizika
Darba vietas Ukrainas fizikāli-tehniskais institūts
Harkovas universitāte
Fizikālo problēmu institūts
Maskavas valsts universitātes Fizikas fakultāte
Maskavas fizikāli-tehniskais institūts
Alma mater Baku Valsts universitāte
Ļeņingradas Valsts universitāte
Ļeņingradas Fizikāli-tehniskais institūts
Pasniedzēji Nīlss Bors
Studenti Aleksejs Abrikosovs
Īzaks Halatņikovs
Jevgeņijs Ļivšics
Apbalvojumi Staļina prēmija (1946, 1949, 1953)
Ļeņina prēmija (1962)
Maksa Planka medaļa (1960)
Nobela prēmija fizikā (1962)

Ļevs Landaus (krievu: Ле́в Дави́дович Ланда́у) (dzimis 1908. gada 22.janvārī, miris 1968. gada 1. aprīlī) bija ebreju tautības PSRS fiziķis teorētiķis. Devis nozīmīgu ieguldījumu vairākās teorētiskās fizikas jomās, tai skaitā kvantu mehānikā, kvantu elektrodinamikā, plazmas fizikā; izstrādājis supraplūstamības teoriju, supravadītspējas Ginzburga-Landausa teoriju. 1962. gadā ieguvis Nobela prēmiju fizikā par kondensētās matērijas matemātisko teoriju izstrādāšanu, īpaši par šķidrā hēlija teoriju.[1]

Agrīnie gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dāvids Landaus kopā ar sievu un bērniem, Soņu un Ļevu, 1910. gadā

Landaus piedzima 1908. gadā Baku ebreju ģimenē. Viņa tēvs Dāvids Landaus bija inženieris Baku naftas uzņēmumos, bet māte Ļubova Garkavi bija ārste, vēlāk arī fizioloģijas, anatomijas un farmakoloģijas pasniedzēja.[2] Tēvs nodarbojās arī ar naftas ieguvas tehnoloģiju pētniecību, bija labs matemātiķis.[3] Dēlam Ļevam matemātika padevās viegli. Viņš pabeidza ģimnāziju 13 gadu vecumā. Nākošajā gadā viņš iestājās Baku Valsts universitātē uzreiz divās fakultātēs - fizikas-matemātikas un ķīmijas. Sakarā ar neparasto apdāvinātību, 1924. gadā Landaus tika pārcelts uz Ļeņingradas Valsts universitāti, ko pabeidza 1927. gadā. Landaus sāka strādāt Ļeņingradas Fizikāli-tehniskajā institūtā un publicēt darbus teorētiskā fizikas jomā, jau 19 gadu vecumā attīstot matemātiskas metodes, kas guva pielietojumu kvantu teorijā.

Zinātniskā karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1929. gadā Landaus tika nosūtīts ilgstošā komandējumā uz Eiropas zinātniskajiem centriem Vācijā, Dānijā, Anglijā un Šveicē. Viņš tikās ar Albertu Einšteinu, kura Vispārīgās relativitātes teoriju Landaus uzskatīja par "skaistāko no visām fizikas teorijām".[4]. Kopenhāgenā Landaus strādāja Nīlsa Bora Teorētiskās fizikas institūtā, kur tikās ar vadošiem fiziķiem - Verneru Heizenbergu, Volfgangu Pauli, Fēliksu Blohu, Polu Diraku. Nīlsu Boru Landaus uzskatīja par savu skolotāju. Landaus publicēja darbu par diamagnētismu, kas guva starptautisku ievērību.

1931. gadā Landaus atgriezās Ļeņingradā, bet 1932. gadā tika norīkots uz Ukrainas fizikāli-tehnisko institūtu Harkovā. Šis institūts kļuva par nozīmīgu teorētiskās fizikas centru. 1934. gadā Landausam piešķīra fizikas-matemātikas doktora grādu bez disertācijas aizstāvēšanas. 1937. gadā Pjotrs Kapica viņu uzaicināja strādāt Fizikālo problēmu institūtā Maskvā.

Apcietinājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS šajā laikā bija sācies Lielais terors. Neilgi pēc Landausa pārcelšanās uz Maskavu, Harkovas NKVD nodaļa uzsāka lietu par "kaitniecību" pret Landausa bijušajiem kolēģiem no Ukrainas fizikāli-tehniskā institūta (Дело УФТИ). Tika arestēti daudzi kolēģi, no kuriem pieci tika nošauti. Lai gan Landaus vairs nebija Harkovā, 1938. gadā viņu tomēr arestēja. Bez apsūdzības kaitniecībā, bija vēl arī piedalīšanās proklamācijas rakstīšanā, kurā Staļins bija nosaukts par fašistisku diktatoru.[5] Tekstu bija rakstījis Landausa kolēģis fiziķis Moisejs Korecs, bet Landaus bija to rediģējis. Landaus cietumā pavadīja gadu. No bezcerīgās situācijas viņu izglāba Pjotrs Kapica, kas viņa aizstāvībai rakstīja vēstules Staļinam, Molotovam un Berijam, galvojot par Landausu un uzņemoties atbildību par viņa turpmāko darbību. Aizstāvības vēstuli Staļinam nosūtīja arī Nīlss Bors. Landausu 1939. gadā no cietuma izlaida, bet lieta pret viņu tika izbeigta tikai 1990. gadā.[4]

Turpmākais darbs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nīlss Bors un Landaus pie Maskavas valsts universitātes Fizikas fakultātes 1961. gadā

Pēc iznākšanas no cietuma, Landaus atgriezās darbā Fizikālo problēmu institūtā Maskavā. Jau pēc dažiem mēnešiem viņš izstrādāja teoriju, kas izskaidroja supraplūstamību.

Kad PSRS tika pieņemts lēmums izstrādāt atombumbu, darbā tika iesaistīts Kapicas Fizikālo problēmu institūts. Landaus vadīja matemātiķu grupu, kam vajadzēja veikt aprēķinus. Landaus izstrādāja kodoltermiskās bumbas dinamikas aprēķinus. Par šo darbu viņš saņēma divas Staļina prēmijas (1949, 1953) un Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu (1954). Pēc Staļina nāves 1953. gadā Landaus teicis: "Tas arī viss. Viņš ir aizgājis. Es vairs nebaidos no viņa, un es vairs nestrādāšu." Landaus pameta kodolieroču programmu.[6]

Landaus bija Fizikālo problēmu institūta Teorētiskās nodaļas vadītājs līdz pat 1962. gadam. Landaus zinātniskā darbība aptvēra ļoti daudzas fizikas nozares. Savas zināšanas viņš lika lietā, sarakstot fundamentālu "Teorētiskās fizikas kursu" (kopā ar Jevgeņiju Ļivšicu).

1962. gadā Landaus tika apbalvots ar Nobela prēmijai fizikā par darbu kondensētās matērijas teorijas izstrādāšanā, īpaši izceļot viņa teoriju par hēlija supraplūstamību.

Mūža beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1962. gada 7. janvārī ceļā no Maskavas uz Dubnu Landaus cieta autoavārijā, kad vieglā mašīna, kurā viņš bija pasažieris, sadūrās ar pretimnākošu kravas auto. Landaus guva daudzus lūzumus un galvas traumu, viņš atradās komā 59 dienas. Landausa dzīvības glābšanā iesaistījās arī fiziķi no citām valstīm, sagādājot nepieciešamos medikamentus, noorganizējot to ātru piegādi ar lidmašīnām no citām valstīm. Landausu izdevās izglābt, tomēr atveseļošanās nebija pilnīga. Landaus vēl joprojām bija slimnīcā, kad no Stokholmas pienāca ziņa par Nobela prēmijas piešķiršanu. Tā kā veselības stāvokļa dēļ Landaus nevarēja apmeklēt Zviedriju, prēmiju viņam 10. decembrī pasniedza Zviedrijas vēstnieks, ierodoties slimnīcā. Tur bija sarīkotā ceremonija, klātesot PSRS Zinātņu akadēmijas prezidentam Mstislavam Keldišam, Pjotram Kapicam, Igoram Tammam un daudziem citiem zinātniekiem.[7]

1965. gadā Landausa bijušie studenti un līdzstrādnieki nodibināja Landausa Teorētiskās fizikas institūtu Černogolovkā, Maskavas apgabalā.

Pēc autoavārijas, sešus pēdējos savas dzīves gadus, Landaus vairs nespēja nodarboties ar zinātni. 1968. gadā viņam bija nepieciešams veikt operāciju, un 1. aprīlī, dažas dienas pēc operācijas, Landaus nomira 60 gadu vecumā. Apglabāts Novodevičes kapsētā, Maskavā.[8]

Landausam par godu nosaukts asteroīds 2142 Landau un krāteris uz Mēness.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Apbalvojumi
Priekštecis:
Roberts Hofštadters
Rudolfs Mesbauers
Nobela prēmija fizikā
1962
Pēctecis:
Jūdžins Vīgners
Marija Geperta-Maiera
Hanss Jensens