Hirosi Amano
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Hirosi Amano (japāņu: 天野 浩; dzimis 1960. gada 11. septembrī) ir japāņu fiziķis, inženieris un izgudrotājs, specializējies pusvadītāju tehnoloģiju jomā. Hirosi Amano kopā ar Isamu Akasaki un Sudzi Nakamuru 2014. gadā tika piešķirta Nobela prēmija fizikā "par jauna energoefektīva, videi draudzīga gaismas avota — zilo gaismu izstarojošas diodes (LED) — izgudrošanu"[1]
2016. gadā Amano tika ievēlēts par ASV Nacionālās inženierzinātņu akadēmijas locekli — par p-tipa gallija nitrīda (GaN) leģēšanas izstrādi, nodrošinot zilās pusvadītāju gaismas diodes izveidošanu.[2]
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Amano dzimis Hamamacu, Japānā, 1960. gada 11. septembrī. Pamatskolas laikā viņš nodarbojās ar futbolu un softbolu, aizrāvās ar radioamatierismu. Viņam padevās matemātika, kaut arī mācības nepatika.[3] Iestājoties vidusskolā, viņš sāka nopietni pievērsties mācībām un kļuva par labāko skolēnu. 1979. gadā iestājās Nagojas Universitātē, kur studēja elektrotehnikas specialitātē un ieguva bakalaura, maģistra un doktora grādu (attiecīgi 1983., 1985. un 1989. gadā).[3]
Viņš pievienojās profesora Isamu Akasaki grupai 1982. gadā kā bakalaura students.[3] Kopš tā laika viņš veica pētījumus par III grupas nitrīdu pusvadītāju augšanu, raksturojumu un ierīču pielietojumu, kas mūsdienās ir labi pazīstami kā materiāli, ko izmanto zilās gaismas diodēs. 1985. gadā viņš izstrādāja zemās temperatūrās nogulsnētus buferslāņus III grupas nitrīdu pusvadītāju plēvju audzēšanai uz safīra substrāta. Šo pētījumu rezultātā tika realizētas III grupas nitrīda pusvadītāju gaismas diodes un lāzerdiodes. 1989. gadā viņam pirmo reizi pasaulē izdevās izaudzēt p-tipa gallija nitrīdu (GaN) un izgatavot uz p-n pārejas tipa GaN bāzes UV/zilu gaismu izstarojošu diodi.
No 1988. līdz 1992. gadam viņš bija Nagojas Universitātes zinātniskais līdzstrādnieks. 1992. gadā viņš pārcēlās uz Meijo Universitāti, kur bija docents. No 1998. līdz 2002. gadam viņš bija asociētais profesors. 2002. gadā viņš kļuva par profesoru. 2010. gadā viņš pārcēlās uz Nagojas Universitātes Inženieru augstskolu kā profesors. 2011. gadā Amano kļuva par Nagojas universitātes Akasaki pētniecības centra direktoru.[3]
Kopš 2009. gada Amano ir Japānas Lietišķās fizikas biedrības biedrs, bet kopš 2011. gada — Apvienotās Karalistes Fizikas institūta biedrs. Amano ir vairāku akadēmisko organizāciju biedrs.[3]
Amano sieva ir japāņu valodas pasniedzēja Bratislavas Komenska universitātē, Slovākijā.[4]
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Takeda balva (2002)
- Nobela prēmija fizikā (2014)
- Japānas imperatora Kultūras ordenis (2014)
- Japānas Nopelniem bagātā kultūras cilvēka nosaukums (2014)
- ASV Nacionālās inženierijas akadēmijas ārzemju loceklis (2016)
- Ķīnas Inženierijas akadēmijas ārzemju loceklis (2019)
- Japānas Akadēmijas loceklis (2022)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «The Nobel Prize in Physics 2014». Nobel Foundation. Skatīts: 2023. gada 17. novembris.
- ↑ «Professor Hiroshi Amano». NAE.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 «Hiroshi Amano. Biographical». The Nobel Foundation.
- ↑ «A Nobel Prize winner explains the use of LED lights». Comenius University Bratislava.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hirosi Amano.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Isamu Akasaki biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
- Spotlight on Nagoya Nature
| Apbalvojumi | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Fransuā Anglērs Pīters Higss |
Nobela prēmija fizikā 2014 kopā ar Isamu Akasaki un Sudzi Nakamuru |
Pēctecis: Takaaki Kadzita Arturs Makdonalds |
|