Makss Borns

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Makss Borns
Max Born
Makss Borns
Personīgā informācija
Dzimis 1882. gada 11. decembrī
Breslava, Valsts karogs: Vācu impērija Vācu impērija
Miris 1970. gada 5. janvārī (87 gadi)
Getingene, Karogs: Vācija Vācija
Pilsonība Vācija/Lielbritānija
Zinātniskā darbība
Zinātne fizika
Darba vietas Frankfurtes pie Mainas universitāte,
Getingenes universitāte,
Berlīnes Humbolta universitāte,
Edinburgas universitāte
Alma mater Breslavas universitāte
Heidelbergas universitāte,
Cīrihes universitāte,
Getingenes universitāte
Pasniedzēji Karls Runge, Dž. Dž. Tomsons, Dāvids Hilberts, Hermans Minkovskis
Studenti Makss Delbriks, Enriko Fermi, Valters Heitlers, Verners Heizenbergs, Gerhards Hercbergs, Paskuals Jordāns, Marija Geperta-Maiera, Roberts Openheimers, Volfgangs Pauli, Edvards Tellers, Viktors Veiskopfs, Jūdžins Vīgners
Sasniegumi, atklājumi kvantu mehānikas pamati
Apbalvojumi 1954. gada Nobela prēmija fizikā

Makss Borns (vācu: Max Born, dzimis 1882. gada 11. decembrī, miris 1970. gada 5. janvārī) - vācu fiziķis un matemātiķis, viens no kvantu mehānikas pamatlicējiem. Devis ieguldījumu arī cietvielu fizikā un optikā. XX gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Borns bija daudzu vēlāku izcilu zinātnieku zinātniskais vadītājs. 1954. gada Nobela prēmijas fizikā laureāts.[1]

Dzimis 1882. gadā, Breslavā, Vācijas impērija (tagad Vroclava, Polijā). Tēvs Gustavs Borns bija ievērojams ārsts, bet māte Margarete Kaufmane - bagātu Silēzijas rūpnieku atvase. Mācības sāka Breslavas universitātē. 1913. gadā apprecējās ar Hedvigu Ērenbergu, ģimenē bija trīs bērni. Dēls Gustavs kļuva par ievērojamu ārstu. Meitas Irēnas meita ir aktrise un dziedātāja Olīvija Ņūtone-Džona.

Pēc habilitēšanās 1909. gadā, Borns sāka strādāt Getingenes universitātē par privātdocentu. No 1915. līdz 1919. gadam, izņemot dienestu armijā, Borns strādāja par teorētiskās fizikas profesoru Berlīnes Humbolta universitātē, kur uz mūžu iedraudzējās ar Albertu Einšteinu. 1919. gadā Borns strādāja Frankfurtes pie Mainas universitātē, bet no 1921. gada - Getingenes universitātē. 1926. gadā Borns publicēja varbūtības blīvuma funkcijas interpretāciju Šrēdingera vienādojumā, par ko 1954. gadā (28 gadus pēc publikācijas) ieguva Nobela prēmiju fizikā.

1928. gadā Alberts Einšteins nominēja Verneru Heizenbergu, Paskualu Jordānu un Maksu Bornu Nobela prēmijai fizikā. Tomēr 1932. gadā Nobela prēmiju ieguva tikai Heizenbergs. Eksistē vairākas versijas par to, kāpēc Bornam toreiz netika piešķirta Nobela prēmija. Borna biogrāfs Džeremijs Berstains uzskata, ka iemesls ir Borna asistenta un Paskuala Jordāna iestāšanās NSDAP un SA 1933. gadā. Pats Heizenbergs vēstulē Bornam apliecināja, ka prēmija pienāktos visiem trim.

Getingenes universitātē Borns bija doktordarbu vadītājs diviem vēlākiem Nobela prēmijas laureātiem - Maksam Delbrikam, Marijai Gepertai-Maierai, bet Borna asistentu vidū ir seši Nobela prēmijas laureāti - Marija Geperta-Maiera, Enriko Fermi, Verners Heizenbergs, Gerhards Hercbergs, Volfgangs Pauli un Jūdžins Vīgners.

Būdams atklāts pacifists un, pēc nacistu likumiem, ebrejs, Borns 1933. gadā emigrēja no Vācijas. 2. pasaules kara laikā uzturējās Lielbritānijā un kļuva tās pilsonis. Borns bija kodolieroču izstrādes pretinieks. 1955. gadā - viens no Einšteina-Rasela manifesta parakstītājiem. Miris Getingenē 1970. gadā. Apglabāts vienā kapsētā ar Valteru Nernstu, Vilhelmu Vēberu, Maksu fon Laui, Maksu Planku un Dāvidu Hilbertu.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]


Apbalvojumi
Priekštecis:
Frics Cērnike
Nobela prēmija fizikā
1954
kopā ar Valteru Boti
Pēctecis:
Viliss Lems
Polikarps Kušs