Pjotrs Kapica

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Augšējā indeksa teksts

Pjotrs Kapica
Пётр Леонидович Капица
Pjotrs Kapica
Personīgā informācija
Dzimis 1894. gada 26. jūlijā
Kronštate, Krievijas impērijas karogs, Krievijas impērija
Miris 1984. gada 8. aprīlī (89 gadi)
Maskava, PSRS karogs PSRS
Tautība krievs
Zinātniskā darbība
Zinātne fizika
Darba vietas Sanktpēterburgas Valsts politehniskā universitāte
Kembridžas universitāte
Fizikālo problēmu institūts
Maskavas fizikāli tehniskais institūts
Maskavas Valsts universitāte
Kristalogrāfijas institūts
Alma mater Sanktpēterburgas Valsts politehniskā universitāte
Kembridžas universitāte
Pasniedzēji Ābrams Jofe, Ernests Rezerfords
Sasniegumi, atklājumi supraplūstamība
Apbalvojumi 1978. gada Nobela prēmija fizikā

Pjotrs Kapica (krievu: Пётр Леонидович Капица, dzimis 1894. gada 26. jūlijā, miris 1984. gada 8. aprīlī) bija padomju / krievu fiziķis. 1978. gada Nobela prēmijas fizikā laureāts par pētījumiem zemo temperatūru fizikā.[1]

Dzimis Kronštatē, armijas ģenerālmajora un pedagoģes ģimenē. No 1912. gada studēja Sanktpēterburgas Politehniskajā institūtā. 1916. gadā apprecējās ar kadetu politiķa, Krievijas Domes deputāta Kirila Černosvitova meitu Nadeždu. 1919. gadā pabeidza Politehnisko institūtu. Tajā pat laikā varas iestādes nošāva sievastēvu, bet 1919. - 1920. gada ziemā spāņu gripas laikā nomira sieva un abi mazgadīgie Kapicas bērni.

No 1918. gada līdz 1920. gadam - pasniedzējs Sanktpēterburgas Politehniskajā institūtā. 1921. gadā tika iekļauts zinātnieku delegācijā uz Vāciju un Lielbritāniju zinātnisko kontaktu nodibināšanai un sāka strādāt Kembridžas universitātas Kavendiša laboratorijā pie Ernesta Rezerforda. 1923. gadā ieguva Kembridžas universitātes filozofijas doktora grādu. 1927. gadā Parīzē apprecējās otreiz ar akadēmiķa Alekseja Krilova meitu Annu. 1933. gadā kļuva par Kembridžas universitātes Monda laboratorijas vadītāju.

1934. gada septembrī trešo reizi viesojās PSRS. Šoreiz Kapicam pēc Josifa Staļina pavēles specdienesti neatļāva izbraukt no valsts, kādu laiku ievietoja mājas arestā un lika strādāt PSRS labā, izveidojot Fizikālo problēmu institūtu, kur viņš tika iecelts par vadītāju.

Prof. Pjotra Kapicas (pa kreisi) un prof. Nikolaja Semjonova portrets (gleznotājs Boriss Kustodjevs, 1921)

1937. gadā publicēja pētījumu rezultātus par šķidrā hēlija supraplūstamību. Lielā terora gados, rakstot vēstules valsts līderiem, aizstāvēja arestētos fiziķus Vladimiru Foku un Ļevu Landausu. 1941. un 1943. gadā ieguvis Staļina prēmijas.

No 1946. gada līdz Staļina nāvei, saistībā ar konfliktu ar Lavrentiju Beriju, tika ierobežots savā darbībā. 1966. gadā Kapicam pirmoreiz pēc 32 gadiem tika ļauts apmeklēt Lielbritāniju. 1973. gadā, neskatoties uz pierunāšanu, neparakstīja četrdesmit akadēmiķu vēstuli, kurā nosodīts Andrejs Saharovs.

Miris 1984. gadā Maskavā. Apglabāts Novodevičjes kapsētā.

Par godu Kapicam nosaukts 1982. gadā atklātais asteroīds 3437 Kapica.[2]

Pjotram Kapicam bija divi dēli. Vecākais dēls Sergejs Kapica (1928-2012) bija fiziķis un demogrāfs. Devis arī lielu ieguldījumu zinātnes popularizēšanā. Četrdesmit gadus viņš bija populārā televīzijas raidījuma par zinātni "Acīmredzamais-neticamais" vadītājs.[3]

Otrs Kapicas dēls, Andrejs Kapica (1931-2011) bija ģeogrāfs. Atklājis Vostokas ezeru, lielāko subglaciālo ezeru Antarktīdā.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Apbalvojumi
Priekštecis:
Filips Andersons
Nevils Mots
Džons van Vlaks
Nobela prēmija fizikā
kopā ar Arno Penziasu,
Robertu Vilsonu

1978
Pēctecis:
Šeldons Glešovs
Abduss Salams
Stīvens Veinbergs