Anrī Bekerels
|
||||||||||||||||
|
||||||||||||||||
Antuāns Anrī Bekerels (franču: Antoine Henri Becquerel; dzimis 1852. gada 15. decembrī, miris 1908. gada 25. augustā) bija franču fiziķis. 1903. gadā viņš kopā ar Pjēru Kirī un Mariju Sklodovsku-Kirī saņēma Nobela prēmiju fizikā par spontānās radioaktivitātes atklāšanu.
Anrī tēvs Aleksandrs Edmons Bekerels (Alexander Edmond) bija praktiskās fizikas profesors un veica pētījumus par Saules starojumu un fosforescenci, savukārt vectēvs Antuāns Sezārs Bekerels (Antoine César) izgudroja elektrolītisku metodi, kā atdalīt metālus no to rūdām.[1] Un visbeidzot arī Anrī dēls Žans Bekerels (Jean) ceturtajā paaudzē bija fiziķis.
Radioaktivitāti nejauši Bekerels atklāja 1896. gadā, kad pētīja Saules gaismas iedarbību uz dažādiem luminiscējošiem materiāliem. Viens no šiem materiāliem bija arī urāna sāļu (kālija uranilsulfāta) kristālu plāksnītes. Viņš šīs plāksnītes ietina melnā papīra uz fotoplates un novietoja tos Saules gaismā. Kārtējo reizi veicot sagatavošanās darbus, debesis apmācās, un Bekerels nolēma pārtraukt eksperimentu, novietojot sagatavoto materiālu atvilktnē. Pēc divām dienām viņš attīstīja fotoplati, necerot iegūt labu uzņēmumu, bet izrādījās, ka uz fotoplates bija redzams ass zīmējums. Viņš tūlīt pievērsās urāna plāksnīšu pētīšanai tumsā, un atklāja, ka tie emitē starojumu, kas vēlāk tika nosaukts par radioaktivitāti.[2]
Anrī Bekerela vārdā ir nosaukta Starptautiskā mērvienību sistēmas radioaktivitātes mērvienība bekerels (Bq).
Atsauces [izmainīt šo sadaļu]
- ↑ (angliski) Biography of Antoine Henri Becquerel. The Nobel Foundation. Atjaunināts: 2011-02-01.
- ↑ Rēvalds, Valdis (2006), Fizikas un tehnikas vēstures lappuses, Latvijas Universitāte, 308. lpp., ISBN 9984-802-20-5
| Apbalvojumi | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Hendriks Lorencs Pīters Zēmans |
Nobela prēmija fizikā kopā ar Pjēru Kirī un Mariju Sklodovsku-Kirī 1903 |
Pēctecis: Džons Strats |