Gustavs Hercs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par Gustavu Hercu. Par citām jēdziena Hercs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Gustavs Hercs
Gustav Hertz
Gustavs Hercs
Personīgā informācija
Dzimis 1887. gada 22. jūlijā
Hamburga, Vācijas impērija
Miris 1975. gada 30. oktobrī (88 gadi)
Ausrumberlīne, Vācijas Demokrātiskā Republika
Tautība vācietis
Zinātniskā darbība
Zinātne fizika
Darba vietas Halles universitāte
Alma mater Humbolta Berlīnes universitāte
Pasniedzēji Heinrihs Rubenss
Makss Planks
Studenti Heins Poze
Sasniegumi, atklājumi Franka-Herca eksperiments
Apbalvojumi 1925. gada Nobela prēmija fizikā

Gustavs Ludvigs Hercs (vācu: Gustav Ludwig Hertz, dzimis 1887. gada 22. jūlijs, miris 1975. gada 30. oktobris) bija vācu fiziķis. 1925. gadā kopā ar Džeimsu Franku saņēma Nobela prēmiju fizikā par elektronu un atomu sadursmju likumu atklāšanu.[1] Viņu Franka-Herca eksperiments pierādīja Nīlsa Bora atoma modeļa pareizību.

Gustavs Hercs bija vācu fiziķa Heinriha Rudolfa Herca brāļa dēls.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hercs piedzima 1887. gadā Hamburgā, Vācijas impērijā, advokāta Gustava Teodora Herca (1858–1904) ģimenē. Viņa tēvs bija fiziķa Heinriha Rudolfa Herca brālis.

Gustavs Hercs mācījās Getingenes universitātē (1906–1907) un Minhenes universitātē (1907–1908). Pēc tam viņš studēja Humbolta Berlīnes universitātē un 1911. gadā pabeidza doktora studijas pie Heinriha Rubensa.

No 1911. līdz 1914. gadam Hercs strādāja par Rubensa asistentu Berlīnes universitātē. Šajā laikā viņš kopā ar Džeimsu Franku veica eksperimentus, pētot neelastīgas elektronu sadursmes ar atomiem gāzēs. Tieši par šiem pētījumiem viņi abi 1925. gadā saņēma Nobela prēmiju fizikā.

Pirmā pasaules kara laikā Hercs dienēja armijā. 1915. gadā viņš guva nopietnu ievainojumu. Pēc kara 1917. gadā atsāka strādāt Berlīnes universitātē kā privātdocents, bet vēlāk kā fiziķis zinātnieks strādāja Philips kvēlspuldžu rūpnīcā Eindhovenā (1920-1925).

1925. gadā Hercs kļuva par profesoru un Fizikas institūta direktoru Halles universitātē, bet 1928. gadā ieņēma līdzīgus posteņus Berlīnes tehniskajā universitātē.

Vācijā nākot pie varas NSDAP, tika pieņemts "Likums par profesionālā civildienesta atjaunošanu" (1933). Saskaņā ar to Hercs tika klasificēts kā otrās pakāpes daļēji ebrejs, jo viņa vectēvs no tēva puses Dāvids Gustavs Hercs (1827–1914) bērnībā bija ebrejs, kura ģimene 1834. gadā kristījās luterismā.[2] Tādēļ Hercs 1934. gadā bija spiests atstāt darbu universitātē un 1935. gadā sāka strādāt kompānijā Siemens par pētnieciskās laboratorijas direktoru. Tur viņš veica pētījumus atomfizikas un ultraskaņas jomās līdz pat 1945. gadam.

Darbs PSRS[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, vairāki vācu zinātnieki, tai skaitā Hercs, drošības nolūkos vēlējās izbraukt no Vācijas. Viņiem rūpēja savu zinātnisko institūtu liktenis. Lai pasargātu tos no izlaupīšanas, viņi vienojās vērsties pie PSRS varas pārstāvjiem. Sarunu rezultātā vācu fiziķi izbrauca uz PSRS. Hercs saņēma uzdevumu izstrādāt izotopu seperācijas metodi, izmantojot difūziju inerto gāzu plūsmā. Hercu nozīmēja par vadītāju institūtam "G", kas atradās 10 km no Suhumi. Institūtā strādāja ap 300 vāciešu.

1949. gadā 6 vācu zinātnieki (tai skaitā Hercs) bija konsultanti urāna bagātināšanas rūpnīcā slēgtajā pilsētā Sverdlovska-44. 1950. gadā Hercs pārcēlās uz Maskavu. Par piedalīšanos padomju kodolprojektā Hercam 1951. gadā tika piešķirta Staļina prēmija (otrās klases).

Gustava Herca kaps Hamburgas Olsdorfas kapsētā

Atgriešanās VDR[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1954. gadā Hercs pārcēlās uz Vācijas Demokrātisko Republiku, kur piedalījās kodolindustrijas izveidošanas procesā. Viņš strādāja par profesoru un Fizikas institūta direktoru Leipcigas universitātē. 1961. gadā ieguva emeritus statusu un pensionējās. Viņš bija VDR Fizikas biedrības priekšsēdētājs (1955-1967), pēc tam goda priekšsēdētājs (1967-1975).

Personīgā dzīve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hercs 1919. gadā apprecējās ar Elenu Dihlmani (mirusi 1941. gadā). Viņiem bija divi dēli Karls Helmuts Hercs and Johaness Heinrihs Hercs, kas abi kļuva par fiziķiem. Karls Helmuts Hercs kļuva pazīstams kā medicīniskās ultrasonogrāfijas izgudrotājs. 1943. gadā Hercs apprecējās ar Šarloti Jollasi. Hercs nomira 1975. gadā 88 gadu vecumā.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. The Nobel Prize in Physics 1925. Nobel Foundation.
  2. Stefan L. Wolff: Juden wider Willen – Wie es den Nachkommen des Physikers Heinrich Hertz im NS-Wissenschaftsbetrieb erging. Jüdische Allgemeine. 2008-01-04. ([1])

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]


Apbalvojumi
Priekštecis:
Manne Sīgbāns
Nobela prēmija fizikā
1925
kopā ar Džeimsu Franku
Pēctecis:
Žans Perrēns