26. Tukuma policijas bataljons
 | |
| Valsts |
.svg){kind=small} Trešais reihs |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1942-1943 |
| Pakļautība |
SS un policijas vadītājs Ostlandē Policijas pulks Barkholt 1. vācu gaisa spēku lauka divīzija 58. vācu kājnieku divīzija |
| Karaspēka veids | Sauszemes spēki |
| Militārās operācijas |
Partizānu apkarošana un sardžu dienests Baltkrievijā Cīņas Novgorodas frontē |
| Komandieri | |
| Komandieri |
Alfrēds Gredzens Kārlis Aperāts Karls Vihmans |
26. Tukuma policijas bataljons (vācu: 26. Schutzmannschaft Bataillon) bija militāra latviešu brīvprātīgo vienība Trešā reiha pakļautībā Otrajā pasaules karā. Kaujas gaitas beidza 1943. gada 19. aprīlī ar iekļaušanu 2. latviešu SS brīvprātīgo brigādē kā 43. pulka II bataljons.[1]
Izveidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]26. Tukuma policijas bataljonu izveidoja pulkvežleitnants Alfrēds Gredzens 1942. gada 26. martā Tukumā un Jaunmokās no Tukuma, Bauskas un Jelgavas apriņķa brīvprātīgajiem. Izveidošanas brīdī bataljona vadība bija šāda:
Bataljona komandieris - pulkvežleitnants Alfrēds Gredzens
- 1. rotas komandieris — nav zināms
- 2. rotas komandieris — kapteinis Jānis Cīrulis
- 3. rotas komandieris — kapteinis Voldemārs Rudzītis
Bataljons izmantoja Latvijas armijas formas tērpus un dienesta pakāpju apzīmējumus, uzkabe bija latviešu un angļu no Brīvības cīņu perioda, kā arī čehu bruņu cepures. Mācības notika pēc Latvijas armijas reglamenta, tostarp tika izvesta ierindas mācība, kaujas mācības, nakts mācības un arī nelieli manevri. Ieroči sākotnēji bija tikai krievu un čehu, pie tam nepietiekošā daudzumā.
Jūnija sākumā 2. rotas kaprālis Žanis Butkus no atvaļinājuma atgriezās ar smago automašīnu, kas bija pilna ar granātām, munīciju, kā arī 2 krievu mašīnpistolēm un 5 patšautenēm. Ieroči tika slēpti no vācu vadības līdz izbraukšanai.[1]
Dienesta gaitas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1942. gada jūnija pirmajās dienās bataljons saņēma pavēli izbraukt uz Baltkrieviju, ceļā bataljona vienības devās starp 12. un 19. jūniju, dodoties uz Parafjanovo staciju, Begomļas-Pļeščeņicu rajonā, štābs ieradās tikai 27. jūnijā. Šajā brīdī bataljonā bija 473 vīri. Pēc ierašanās bataljons no Rīgas saņēma arī divus zilos autobusus. Sākotnē bataljons veica sardžu dienestu, taču no 9. jūlija tika iesaistīts partizānu apkarošanā, sākotnēji Berezinas upes iztekas rajonā.
Pret partizānu operāciju laikā veikti arī sarežģīti pretizlūkošanas uzdevumi - virsniekvietnieks Ādamsons, pārģērbies par krievu zemnieku, iefiltrējies partizānu brigādē kā Maskavas emisārs un 24 stundas tur nodzīvojis, iegūstot informāciju par partizānu ziņotājiem vācu sakaru centrālē.[1]
1942. gada augusta beigās 26. Tukuma bataljonu piesaistīja plašākas pretpartizānu akcijas veikšanai, kas pazīstama kā "Purva drudzis" (vācu: Sumpffieber). Tajā kopumā piedalījās ap 2300 Waffen-SS vīri, 3750 kārtības policijai pakļautu vīru un ap 800 SD vīru. Operācijas laikā 389 partizāni tika nogalināti cīņās, 1274 aizdomās turētas personas notiesātas un nošautas un 2350 ebrejiem izpildīts nāvessods. Operācija sākās 24. augustā un uz tās laiku bataljonu iekļāva policijas pulkā Barkholts (Barkholt).
Kad 25. augustā nomainīja bataljona komandieri, vadību pagaidu kārtībā uzņēmās 3. rotas komandieris kapteinis Rudzītis, un 26. bataljons piedalījās pirmajā apakšoperācijā Sumpffieber-Nord Treuenfeld 1, turklāt 24. Talsu bataljonam un 26. bataljonam bija jānosprosto līnija Polova–Kašele–Osoveca–Domžerici–Kraiska rietumos no Postrehces. 26. augustā 26. bataljonu pārvietoja uz Nidālu un Brodiem, kur to iesaistīja Sumpffieber 4. apakšoperācijā Sumpffieber-Nord Barkholt, ķemmējot mežus Mostičkas, Čemku un Miļnicas apkārtnē. Līdz akcijas noslēgumam 28. augustā 26. bataljons ar partizāniem praktiski nesaskārās, operācijas beigās ziņojot tikai par vienu nošautu ienaidnieku.[2]
6. septembrī ieradās jaunais komandieris pulkvežleitnants Kārlis Aperāts un bataljonu pārvietoja uz Tuhoviču, bet 16. septembrī bataljonu atkal pārsvieda uz Čemioli, kur kopā ar 18. Kurzemes bataljonu iesaistīja mežu ķemmēšanā un dzelzceļa apsardzē. 23. un 25. septembrī bataljona vienības pārveda uz Kopiļu, kur atkal tika izmantots partizānu apkarošanā. 31. oktobrī bataljonu pārcēla uz Kozekovas rajonu, kur tas tika izmantots cīņā pret ievērojamiem partizānu spēkiem. 6. novembrī bataljons tika nozīmēts Minskas aizsardzībai, jo vācu vadība ticēja, ka Oktobra revolūcijas gadadienā ienaidnieks mēģinās pilsētu ieņemt.
1942. gada 12. novembrī bataljons ešelonā izbrauca uz Rīgu, taču tika novirzīts uz Krāslavu, kur bataljons saņēma ziemas apģērbu un lietotus vācu formastērpus. 18. novembrī pienāca pavēle doties uz Novgorodas rajona Ilmeņa ezera apkaimi. 23. novembra rītā sasniedza Grigorovo staciju, ap 3 km no Novgorodas, un uzreiz ieņēma pozīcijas frontē. Tika izsniegti vācu gaisa spēku formas mēteļi, bataljons bija pakļauts 1. vācu gaisa spēku lauka divīzijas vadībai. Savā frontes sektorā bataljons piedalījās lokalizētās cīņās ar ienaidnieku un veica izlūkgājienus.
1943. gada 6. martā bataljonu pakļāva 58. vācu kājnieku divīzijas štābam, starp bataljona vienībām frontē novietoja vācu karavīrus, bataljonu izklīdinot. No 9. līdz 11. martam ienaidnieks veica masveida uzbrukumu 58. divīzijas sektorā, zaudējot ap 11 000 kritušo, cīņās piedalījās arī 26. bataljona 1. rota. 28. un 29. martā bataljona 2. un 3. rotu pārcēla uz Krasnoje Selo pie Ļeņingradas, arī pārējās vienības ieradās tuvāko dienu laikā. 9. aprīlī bataljonu pārvietoja uz Dudergofu-Ost, kur tika uzsāktas apmācības pirms iekļaušanas latviešu leģionā. 19. aprīlī 26. Tukuma bataljonu iekļāva 2. latviešu SS brīvprātīgo brigādes 43. ieroču SS grenadieru pulkā kā II bataljonu.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]