Britu impērija

Britu Impērija
Britu Impērija British Empire
Karogs	Ģerbonis
	Location of Britu kolonijas un atkarīgās teritorijas dažādos laikmetos (17.—20. gadsimts)
Galvaspilsēta	Londona
Valsts valodas	angļu valoda
Valdība	Monarhija
Platība
Iedzīvotāji
Valūta	Sterliņu mārciņa (GBP)

Britu impērija (angļu: British Empire), latviešu vēstures literatūrā dēvēta arī par Lielbritānijas Impēriju (angļu: Great Britain Empire),^[1] bija koloniāla lielvara, kas ietvēra Lielbritānijas un Īrijas Apvienoto Karalisti un tās domīnijas, kolonijas un atkarīgās teritorijas. Līdz Pirmajam pasaules karam tā bija lielākā politiskā vienība pasaulē ar aptuveni 40 miljoniem km² lielu teritoriju un vairāk kā 500 miljoniem iedzīvotāju. Mēdza teikt, ka "Britu Impērijā nekad nenoriet saule un nebeidzas vasara". Pēc Indijas subkontinenta pilnīgas pakļaušanas 1876. gadā karaliene Viktorija I ieguva Indijas imperatores titulu. Mūsdienās kā atliekas no britu koloniālās lielvaras saglabājušās vienīgi nelielas Britu aizjūras teritorijas.

Sastāvdaļas (1931)

Eiropā

Lielbritānija un Ziemeļīrija (metropole)
Īrijas Brīvvalsts (britu domīnija no 1921)
Malta (kolonija no 1800)
Gibraltārs (kroņa kolonija no 1830)
Kipra (kroņa kolonija no 1925, uzskatīja par Āzijas daļu)

Amerikā

Britu Ziemeļamerika, izveidojās 1783. gadā pēc 13 koloniju (ASV) neatkarības pasludināšanas. Pēc 1907. gada sadalīta Kanādas konfederācijā (domīnija no 1867), Ņūfaundlendā un Labradorā (kroņa kolonija no 1818, domīnija no 1907, pievienojās Kanādai 1949. gadā)
Britu Rietumindija, 1912. gadā sadalīta astoņas daļās (tagadējās Bermudas (kolonija no 1620), Jamaika (no 1655), Bahamas (no 1717), Trinidāda un Tobāgo (no 1797), Gajāna (no 1831), Beliza (no 1862) un daudzas mazākas Karību salas)
Folklenda Salas (kroņa kolonija no 1833)

Austrālijā un Okeānijā

Austrālija (Jaundienvidvelsa (1770), Austrālijas Savienība (1901), britu domīnija no 1907)
Tasmanija (kolonija no 1825, Austrālijas Savienībā no 1901)
Jaunzēlande (kolonija no 1840, britu domīnija no 1907)
Fidži (britu kroņa kolonija no 1874)
Jaungvineja (protektorāts no 1884)
Zālamana salas (protektorāts no 1899)
Tonga (protektorāts no 1900)
Rietumsamoa (Jaunzēlandes mandāta teritorija no 1919)

Āzijā

Ceilona (kroņa kolonija no 1803)
Britu Indija (kroņa kolonija no 1858)
Honkonga (kroņa kolonija no 1843)
Adena ar Hadramūtu (Britu Indijas daļa 1839-1937, tagad Jemenas dienviddaļa), Sokotra (uzskatīja par Āfrikas daļu), "Pamiera valstis" (tagad AAE, protektorāts no 1835/1853), Bahreina (protektorāts no 1861), Katara (protektorāts no 1868), Kuveita (protektorāts no 1899)
Britu Malaja (protektorāts no 1795), Singapūra u.c. Šauruma apmetnes (kroņa kolonija Strait Settlements no 1867), Bruneja (protektorāts no 1888), Britu Borneo (protektorāts no 1882) un Saravaka (no 1888), Malaizijas daļa (no 1963)
Irāka (mandāta teritorija no 1920), Palestīna (mandāta teritorija no 1920, tagad Izraēla un Palestīna), Transjordāna (mandāta teritorija no 1922)

Āfrikā

Rietumāfrikā pastāvēja Britu Rietumāfrika (1821—1888) ar galvaspilsētu Frītaunā (tagadējās Sjerraleones (kolonija no 1792), Gambijas (no 1816), Ganas ("Zelta Krasta", no 1874) un Nigērijas (no 1900) teritorijā)
Dienvidāfrikā pastāvēja britu domīnija Dienvidāfrikas Savienība (1910—1931) agrākās Kapzemes kolonijas (no 1806), Natālas (no 1856), Zululendas (no 1887), Oranžas upes un Transvālas (no 1900) teritorijā, kas 1914. gadā okupēja vācu Dienvidrietumāfriku (tagadējā Dienvidāfrikas Republika un Namībija), Botsvānas (Bečuanalenda no 1884), Lesoto (Basutolenda no 1868), Malāvija (Njasalenda no 1891), Svazilenda (no 1893), Rodēzija (no 1923, tagad Zimbabve un Zambija)
Austrumāfrikā pastāvēja Britu Austrumāfrikas protektorāts (1895—1920) ar galvaspilsētu Mombasā, vēlāk Nairobi, tagadējās Kenijas, Ugandas, Zanzibāras teritorijā, Britu Somālija (no 1884), Maurīcija un Seišelu salas (no 1814), Tanganjika (no 1922)
Ziemeļfrikā pastāvēja britu protektorāts Ēģiptes teritorijā (no 1914), kam bija pakļauta Sudāna (no 1899)
Svētās Helēnas Sala

Antarktīda

Rosa Teritorija (no 1923 Jaunzēlandes pārraudzībā)
Britu Antarktiskā teritorija (no 1962), ietver Greiema Zemi, Dienvidorkneju salas un Dienvidšetlendu salas
Dienviddžordžija un Dienvidsendviču Salas (no 1985)

Koloniālās impērijas veidošanās

Pamatraksts: Lielie ģeogrāfiskie atklājumi

Iekšpolitika

Reformas

1832. gadā notika pirmā parlamenta reforma, bet 1867. gadā otrā parlamenta reforma. 1867. gadā liberāļi ierosināja parlamenta reformu, taču tā arī to nespēja realizēt. To īstenoja konservatīvie lorda Dizraeli (Benjamin Disraeli) vadībā. Saglabājās mantas cenzs, taču ievērojami paplašinājās vēlētāju loks — no 33 000 000 Apvienotās Karalistes iedzīvotājiem vēlēt varēja 5 000 000.

1884. gadā liberāļi Gledsona vadībā ieviesa vispārējās vēlēšanu tiesības visiem, kas maksāja īri un kam bija legāli ienākumi (arī laukstrādniekiem).

Paralēli tika realizēta arī izglītības sistēmas reforma: provinču mācību iestādes sāka daļēji dotēt arī centrālā valdība (līdz tam tas bija uz vietējās pašvaldības pleciem).

Tika piešķirtas lielākas tiesības arodbiedrībām (tredjūnijām). Tika ieviesta aizklātā balsošana. Taču nebija nekāda progresa sociālajā nodrošināšanā, kas mazināja liberāļu popularitāti. Šo liberāļu uzsākto iekšpolitiku turpināja arī konservatīvie.

Īrija

Lielākā Britu Impērijas iekšpolitiskā problēma bija Īrija. 1801. gadā tika likvidēta tās autonomija (parlaments un pašpārvalde). Īrija tika pilnībā iekļauta Lielbritānijas sastāvā kā province un Īrijas pārstāvji (tāpat kā pārējo grāfistu pārstāvji) piedalījās parlamenta darbā kā deputāti. Īru deputātu grupu šajā laikā vadīja O'Konels.

1846. gadā Īriju piemeklēja bads (bada nāvē mira vairāki simti tūkstošu īru), īru aristokrātija un izglītotākā tautas daļa masveidā emigrēja uz ASV.

1869. gadā Īrijā šķīra Baznīcu no valsts un 1870. gadā mēģināja īstenot agrāro reformu. 1872. gadā īru deputāti atkal izvirzīja Īrijas autonomijas ideju, kad to noraidīja, tie Parmela vadībā sāka traucēt parlamenta darbu (izmantojot parlamenta kārtības ruļļa nepilnības, piemēram, tolaik nebija reglamentēts deputāta uzstāšanās ilgums). Pašā Īrijā aktīvi izvērsās teroristisku atbrīvošanās organizāciju darbība, kas vietējā līmenī bija ietekmīgākas nekā valsts institūcijas. Piemēram, pēc to aicnājuma īri pārstāja pirkt rūpnieka Boikota preces, tā iedzenot to bankrotā.

1886. gadā premjers Gladstons ierosināja piešķirt Īrijai autonomiju un parlamentu, ko Apvienotās Karalistes parlaments noraidīja. 1912. gadā Askrits atkal iesniedza šo likumprojektu, ko pēc trešā piegājiena 1914. gadā apstiprināja, bet Pirmā pasaules kara dēļ neīstenoja pilnībā. Olstera, kurā dominēja protestantiskie kolonisti no Skotijas, pieprasīja atdalīšanos no pārējās Īrijas.

1921. gadā Īrija noslēdza domīnijas līgumu ar Lielbritāniju (ziemeļu grāfistes ar Olsteru priekšgalā palika Apvienotās Karalistes sastāvā kā province).

Ārpolitika

Sākot ar 16. gadsimtu angļu jūrasbraucēju un tirgotāju nodibinātās apmetnes pārvērtās par pirmajām kolonijām, un laika gaitā briti savu interešu aizstāvībai turpināja ieņemt aizvien lielākas teritorijas.

19. gadsimta vidū Bendžamins Dizraeli mazliet izmainīja tradicionālās Lielbritānijas ārpolitikas akcentus. Lai būtu pilnīgi droši par koloniju nākotni, briti sagrāba Suecas kanālu (ar militāra spēka draudiem piespieda Ēģiptes sultānu pārdot savu akciju daļu).

Vairāk pievērš uzmanību nevis tradicionālajām kolonijām, bet novārtā atstātajām Dienvidāfrikā (Nigērija, Rodēzija utt.). Kāpas provinces gubernators Sesils Rodss, jūtot valdības interesi un atbalstu, uzsāka aktīvu darbību, lai apvienotu Lielbritānijas Āfrikas kolonijas vienotā ekonomiskā sistēmā.

Būru Transvālas un Oranžas republikas atradās starp Lielbritānijas kolonijām, bez tam tur atrada ievērojamas dimantu iegulas. Lielbritānija uzbruka tām un visai ilgstošā un asiņainā karā (būri aktīvi izvērsa partizānu kara taktiku) iekaroja šīs valstis. Pirmo reizi vēsturē parādās koncentrācijas nometnes gūstekņiem un „neuzticamiem“ civiliedzīvotājiem (sīkāk skat. Angļu—būru karš).

Liebritānijā pēdējos gadsimtos ekspluatējot kolonijas, bija uzkrājies ievērojams kapitāls, kuru sāka ieguldīt citās valstīs, lai gūtu peļņu. Tas veicināja šo valstu ekonomisko attīstību un tās sāka ekonomiski konkurēt ar Lielbritāniju (protams, tas nebija vienīgais to straujās attīstības iemesls).

Impērijas lielākās varenības laiks bija 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums. Lielbritānijas vājums pēc Otrā pasaules kara padarīja impērijas uzturēšanu un aizsardzību par finansiāli neiespējamu. Lielākā daļa Britu Impērijas koloniju ieguva neatkarību 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā. Bijušās impērijas sastāvdaļas ir apvienojušās Nāciju Sadraudzībā.