Metimnes pilskalns
Metimnes pilskalns (latīņu: castrum Metimne[1]) bija seno letgaļu pilskalns Tālavas teritorijā, kurā 1213./1214. gada ziemā apmetās no Pleskavas padzītais kņazs Vladimirs Mstislavičs ar sievu un dēliem. Idumejas priesteris Alebrands un Imeras priesteris Indriķis viņam sūtīja labību un dāvanas kā izlīguma zīmi. Metimnes pilī viņš sprieda tiesu un ievāca no šiem novadiem meslus.[2] 1214. gadā Idumejas priesteris Alebrands pārmeta kņazam nabagu apspiešanu un musināšanu novērsties no katoļu ticības. Kņazs sašuta un ar savu karadraudzi nopostīja Alebranda māju. Pēc šī konflikta kņazs Vladimirs Mstislavičs ar visu saimi atgriezās Pleskavā.
Pilskalna atrašanās vieta
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Metimnes pili sākotnēji mēģināja identificēt gan ar Valmieru (Pabst, 1867), gan ar kādu pili pie Mujāniem (senvācu: hofe to Moyane). To tuvumā pie senā ceļa, kas nāca no Idumejas, Jumaras upes krastā atrodas pilskalns, kas mūsdienās tiek dēvēts par Cimpēnu pilskalnu.
Savukārt Augusts Bīlenšteins pieļāva, ka Metimnes vietā jālasa Autine (Bielenstein, 1892). Metimnes lokalizācijā noturīga bijusi D.Baloža hipotēze, saskaņā ar kuru Metimnes pils atradusies pilskalnā pie Vaidavas ezera (Laakmann, 1930). Šai hipotēzei par labu liecina arī Vaidavas pilskalna tuvumā reģistrētie daži vietvārdi: Metenītis, pļava Veļķos, Maitiņi Ķieģeļos (Endzelīns, 1961). Maiting un Maitiņi kā uzvārds un māju vārds sastopams 17.gs. zviedru arklu revīzijās (Dunsdorfs, 1974). Taču arheoloģiskie izrakumi Vaidavas pilskalnā 1986.gadā parādīja, ka te nav konstatējama uz 12.-13.gs. attiecināma apdzīvotība. Pārbaudāma būtu versija, vai Metimne varēja atrasties Raiskuma Kvēpenes pilskalnā (Brastiņš, 1930), jo šis pilskalns atrodas Idumejā, mežainā apvidū, kamēr Vaidavas pilskalns pat teritoriāli saistāms nevis ar Idumeju, bet gan ar Imeru.[3]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Indriķa hronikas latīņu teksts[novecojusi saite] no Monumenta Germaniae Historica
- ↑ Latīņu valodas oriģinālā: Et sedit in castro Metimne, iudicans iudicia et colligens de provincia, que sibi fuerunt necessaria.
- ↑ «Ē. Mugurēviča». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 28. martā. Skatīts: 2017. gada 10. martā.