Sēlijas dalīšanas līgums

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sēlijas dalīšanas līguma fragments ietverts Latvijas Vēstures institūta apgāda izdotajā dokumentu krājumā "Senās Latvijas vēstures avoti" (1937-1940).

Sēlijas dalīšanas līgums bija daļa no 1256. gadā Rīgas arhibīskapa Alberta, Rīgas domkapitula un Vācu ordeņa vicemestra Ludviga Rīgā noslēgta vienošanās par to, ka agrākās Jersikas zemes trešdaļa un Sēlijas zeme (latīņu: terra Selonia) pievienojama Livonijas ordeņa teritorijai, bet ar nosacījumu, ka Rīgas cisterciešu klosteris patur starpgabalu, kas atradās iepretim Rīgas arhibīskapijas Kokneses pilsnovadam sēļu zemē starp arhibīskapa un ordeņa daļām (vēlāko Jumpravas draudzes novadu). Rīgas domkapituls atsacījās no visām prasībām uz kunga un desmito tiesu sēļu Kalves zemē.

Līgums tika noslēgts pēc tam, kad Lietuvas ķēniņš Mindaugs 1255. gadā bija atdāvinājis Livonijas ordenim Sēlijas zemes, kuras pirms tam bija iedalītas Sēlijas bīskapijai, vēlāk Rīgas bīskapijai. 1261. gadā Mindaugs it kā noteicis Livonijas ordenim atdāvināto sēļu zemju robežas šādi: ziemeļu robeža gāja pa Daugavu no Naujenes pils (senās Daugavpils) līdz Rumbulas krācēm pie Doles salas, dienvidu robeža gāja no Naujenes pa Sventas upi, Latuvas upi, Lavenas upi, Mūsas upi, savukārt rietumu robeža pa Lielupi līdz Babītes ezeram.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēlpili, kuru uzskatīja par lietuviešu sabiedroto sēļu galveno pili pie Daugavas, krustnešu karaspēks ielenca 1208. gadā. Pārspēka spiesti, sēļi padevās, ļāvās kristīties un pilī ielaida krustnešus. 1218. gadā pilī apmetās pirmais Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes. 1219. gada 25. oktobrī pāvests Honorijs III apstiprināja Sēlijas bīskapijas robežas. Izšķirot strīdu starp Rīgu un Sēlijas bīskapu par Babītes pils apgabalu, kas atradās starp Daugavu un Lielupi, pāvesta legāts Modenas Vilhelms (Wilhelm von Modena) 1225. gada decembrī nosacīja Rīgas un Sēlijas bīskapijas robežas - Babītes apgabals atradās Rīgas apgabala robežās, sākot no Gātes līdz jūrai robeža gāja pa Lielupes viduslīniju, tā ka upes labā puse un labais krasts atradās Rīgas pilsētas īpašumā, kreisā puse un kreisais krasts - Sēlijas bīskapa īpašumā. Bīskaps Alberts ar legāta Vilhelma piekrišanu 1226. gada 21. martā no Mežotnes sēdekļa atdalīja Sēliju, kuru vēlāk pievienoja Rīgas bīskapijai.

1248. gadā Lietuvas dižkunga Mindauga no Polockas padzītais kņazs Tautivils vērsās pēc palīdzības pie Livonijas ordeņa. Kad 1250. gadā Livonijas mestrs Andrejs apsolīja Mindaugam izgādāt karaļa kroni, par ko Mindaugs savukārt apsolīja ordenim dāvināt vairākas savas zemes. Pēc 1253. gada izlīguma ar Mindaugu Tautvils tika atjaunots amatā. 1254. gada 23. maijā Romas pāvests Inocents IV apstiprināja Livonijas ordeņa noslēgto līgumu ar Polockas kņazu par to, ka viņš atsakās no Alektenes (Allecten), Kalves (Calve), Sēlenes (Selen), Medenes (Medene) un Nīcgales (Nitczegale) pilsnovadiem[1][2][3].

1255. gada oktobrī dižkungs Mindaugs, pateicībā par Vācu ordeņa starpniecību, kuras dēļ pāvests licis viņu kronēt par visas Lietuvas pirmo karali, kā arī solītās aizsardzības dēļ dāvināja Livonijas mestram un brāļiem pirms tam viņa Polockas vasalim pakļautībā bijušās Medenes, Pelones, Maleisines un Tauragnes sēļu zemes ar visiem piederumiem. 1259. gada dokumentā, kurā Mindaugs precizēja Livonijas ordenim dāvinātās Sēlijas zemes robežās minēti Alze (Alektenes), Medennen (Medenes), Calven (Kalves), Mallaisen (Maleisines), Thowraggen (Tauragnes), kā arī Utten, Uspal u.c. pilsnovadi.[4] [5]

Līguma saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1256. gadā Rīgas arhibīskaps Alberts, domkapituls un Vācu ordeņa vicemestrs Ludviķis vienojās šādā kārtā par dažādiem strīdus priekšmetiem:[6]

  • Jersikas pils vietas (locus castri in Gerzeke) trešdaļa ar piederīgām zemēm, desmito tiesu un visām laicīgām tiesībām piederēs ordenim, rezervējot arhibīskapam vienīgi spirituālijas;
  • tāpat Sēlijas zemes (terra Selonia) pienākas ordeņa trešdaļai, pie kam Aizkraukles pils (castrum Ascrad) zeme pievienojama šīs pils [ordeņa] trešdaļai;
  • turpretim Kokneses pils [sēļu] zeme pievienojama šīs pils [arhibīskapa] divām trešdaļām, bet ar nosacījumu, ka Rīgas [Marijas Magdalēnas cisterciešu] klostera jumpravas patur to jūdzi garo un plato starpgabalu, kas atrodas iepretim Koknesei sēļu zemē starp arhibīskapa un ordeņa daļām; [..]
  • zemes īpašumi Blomendālē (allodium et terram in Blomendal, vēlākā Mazjumpravas muiža) un Akmeņsalā (Stenholma) kā kompensācija pienākas arhibīskapam;
  • domkapituls iegūst 8 arklu lielu zemi Pestenes ciemā Zemgalē (villa, que Pestene nuncupatur, vēlākā Vecapguldes muiža Auru pagastā);
  • tāpat domkapituls patur savas zemes Kursā, Dundagas un Tārgales kiligundās, bet toties atsakās no visām prasībām uz kunga un desmito tiesu Kalves zemē;
  • ordenis iegūst Varkundi, nekaitējot arhibīskapa un ordeņa zemnieku zvejas tiesībām.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1257. gadā Romas pāvests Aleksandrs IV apstiprināja Lietuvas karaļa Mindauga lēmumu nodod Sēlijas zemes Vācu ordenim, kas šo teritoriju vēlāk sadalīja starp Aizkraukles komtureju, Sēlpils fogteju un Daugavpils komtureju. Lietuvas krusta karu laikā Livonijas ordenis zaudēja kontroli pār Sēlijas dienvidu zemēm, no kurām atteicās 1426. gada robežlīgumā ar Lietuvas dižkunigaitiju.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]